Akvāriju rašanās vēsture

Augi

               Renesanses laikā brīnumu skapji – rūpīgi atlasīti un izkārtoti parādīšanas skapji – piesaistīja interesi ar izbāztiem krokodiliem, olu vai augu fosīlijām un dažādiem citiem objektiem kļuva par augstākās sabiedrības simbolu. Kopš 14. gs. dažādas ekspedīcijas no visām pasaules malām veda neparastus jūras objektus: mīdijas, kaltētus jūras zirdziņus vai jūras zvaigznes, un to noslēpumainā nozīme nodarbināja zinātnieku un kolekcionāru prātus. Visus objektus izvietoja šādos skapjos vai kastēs ar mērķi tos iekonservēt, reģistrēt, klasificēt un atcerēties. Holandiešu tirgotāja Levinus Vincent korāļu skapis, kuru viņš apraksta 1706. Gada grāmatā Wondertooneel der Nature (Dabas Brīnišķīgais Teātris), bija ļoti labs šādu kolekciju piemērs.

               Kā savā grāmatā The World in a Box min zinātnes vēsturnieks Anke te Heesen , tas bija mēģinājums 18. gs. saspiest visu pasaules kārtību uz 468 kartona kartītēm ar kapara apdari un noglabāt sešpadsmit*divdesmit collu lielā kastītē – pilnīgākajā ziņkārībass kastītē. Šo kasti cēli prezentēja kā ilustrētu enciklopēdiju ar mērķi izglītot bērnus un jauniešus, bet šis kolosālais uzdevums parādīt makrokosmosu mazā, saspiestā formā drīz vien izgāzās. Kamēr kastes pierādīja savu pielietojuma neefektivitāti, līdz tās atrada jaunu pielietojumu – šoreiz, jau piepildītas ar ūdeni.

               18. un agrā 19. gs. sākumā arvien vairāk cilvēku kļuva par aizrautīgiem lietu kolekcionāriem: vienkārša bauda un apmierinājums no kaut kā krāšanas , šķita apmierinoša. Daži vienkārši pavadīja laiku apspriežot krāsu vai formu dažādību, kas piemita iekāres objektiem. Tālu prom no zinātniskas analīzes, šie jaunie novērojumi no kolekcionēšanas pilnībā apmierināja daudz amatieru kāri pēc zināšanām.

               Viens modes kliedziens sekoja nākamajam. „Conchyliomanie” – gandrīz fanātiska entuziastu parastāko jūras gliemežvāku kolekcionēšana bija pirmais modes kliedziens. 1720. gadā 6 holandiešu gliemežvāku kolekcionāri sāka reizi mēnesī satikties, lai apspriestu savu hobiju. Viņi sevi dēvēja  par „Ļovers of Neptune’s Cabinet”, un pēc Henry E. Coomana datiem – šī mazā grupiņa bija pirmā gliemežvāku biedrība. Aptuveni 1750. gadā popularitāti ieguva papagaiļu, kanārijputnu un citu košu putnu turēšana, galvenokārt sieviešu vidū. Zinātnes vēsturniece Emma C. Spary, centās šo sakarību izskaidrot, velkot paralēlas starp iesprostotu putnu un ierobežoto sievietes dzīvi, kas piesieta mājas darbiem; sievietes un aristokrāti bija „apsēsti ar nepastāvīgu seksuālo dzīvi, ģērbās košās krāsās un vienmēr dzinās pēc kaut kā jauna”. Pēc pāris gadiem Lielbritānijā entuziasms pārgāja uz tā saukto „garšīgo” augu ievākšanu jūras krastā: jūras zālēm. Spalvām līdzīgos augus noskaloja tīrā ūdenī un kamēr tie vēl mitri ievietoja mazās kastītēs. Šis vienkāršais hobijs bija atļauts tikai augstākās sabiedrības dāmām, kuras bieži izdomāja nosaukumus jaunatklātajām sugām. Kolekcionēšana bija lieliska atruna un gliemežvāku vai jūras zāļu „medībās” nebija vardarbības. Pie kam kolekcijas lietas bija tik skaisti tīras un nevainīgas – perfekta dekorācija buduāram.  Dažas pat izkārtoja uz papīra miniatūras ainavas no korāļiem un jūras zālēm.

               Pirms 19. gs. vidus jau cits augs kļuva populārs un kolekcionējams Lielbritānijā – sūnas. Jaunas eksotiskas sūnas importēja no tropiskām valstīm un tās ātri vien kļuva par statusa simbolu. Ar vien vairāk un vairāk sūnu transportēja speciāli tam izgatavotos caurspīdīga stikla traukos. Augi tagad varēja pārdzīvot garos pārbraucienus un tas bija nozīmīgs atklājums. Un tā kā kolekcionārus jau valdzināja neskaitāmas augu sugas no jūras piekrastes, tad tas bija tikai laika jautājums, kad šādos traukos vedīs, nevis augus, bet gan radības no dzelmes.

Dzīvnieki

               Mēģinājumi novērot zivis ūdens traukos mājās jau sākušies sen, aizstiepjoties tālu atpakaļ vēsturē – pāris gadsimtus pirms Kristus dzimšanas, kad Lykia iedzīvotāji (reģions mūsdienu Turcijas dienvidrietumos), spēlējot flautu mēģināja izmānīt Svēto Zivi tuvāk ūdens virsmai, lai izjautātu par nākotni. Gaišreģi vēroja kā zivtiņas tvarsta viena otru, pazūd, te atkal uzrodas, kā citās kultūrās putnu vērotāji, veidoja savus spriedumus.Otto Keller darbā Antike Tierwelt (Senās Pasaules dzīvnieki) min, ka Plīnijs Vecākais konsultējās ar cilvēkiem, kas turēja zivis pareģes, kuras barību pieņēma vai nepieņēma – tulkoja kā labu vai ļaunu vēsti. Tiek uzskatīts, ka skaisti zivju dīķi, kas bija savienoti ar upēm un strautiem bija senajā Grieķijas kolonijā Agrigentā, Sicīlijā jau 500 gadus pirms Kristus dzimšanas. Pāris gadsimtus vēlāk Romas Impērijā, gandrīz visām piekrastes mājām bija savi sālsūdens dīķi. Romiešu dzejnieks Rutilius Namatianus stāsta par zivju dīķiem, kas piederēja Jew Etruriāna piekrastē: „Tie bija izvietoti birzī, kur zivis varēja mierīgi rotaļāties savos vivārijos piekrastes rāmajos viļņs.” Šīs zivis turēja netālu no mājas necaurredzamās kastēs, ko visbiežāk izgatavoja no marmora. Pirmās zivis, kuras rotāja Romas impērijas ēkas to iekšpusē bija jūras barbes – ļoti lolojamas un dārgi pavairojamas. Visticamāk, tās tika turētas mazās kastēs zem viesu gultām. Aptuveni 50 gadus pēc Kristus dzimšanas pirmās stikla rūtis tika atvestas uz Romu, Herculāniju un Pompeju, lai nomainītu marmora kastēm vienu sienu – tagad varēja vērot zivju grūstīšanos un burziņu, nemēģinot uzminēt kustību shematiku, vērojot tās no augšas.

               Aptuveni 10. gs. pēc Kristus nāves, zelta zivtiņa kļuva par nozīmīgu mājdzīvnieku Ķīnā un vēlāk kļuva par valsts pārvaldes slāņu atribūtu. Imperators Hung Wu nodibināja 1369. Gadā porcelāna rūpnīcu, kas izgatavoja garas caurules zivju un augu turēšanai, izdekorētas ar pūķa attēliem mākoņos. Šo cauruļu forma mainījās gadiem ejot – sākumā tās bija kā pus muca, tad, no 1700. gada, puslodes formā ar noapaļotām augšējām malām. Pamazām šīs trauki sāka līdzināties mūsdienu apaļajiem akvārijiem.

               Aptuveni 1500. gadā zelta zivtiņas eksportēja uz Japānas pilsētu Sakai, netālu no Osakas, bet pagāja vēl 200 gadu līdz Japānā radās pirmais profesionālais zelta zivtiņu audzētājs: Sato Sanzaemon no Koriyama apgabala. No šejienes zelta zivtiņu kultūra izplatījās pa visu Japānu. Kokgriezumu nospiedumos, no aptuveni 1800. gada, attēlota eleganta kurtizāne, kas uzmanīgi vēro mazas lodes, radot iespaidu, ka zivju turēšana tajos laikos bijusi iemīļota nodarbe. Šodien, Japāna ir slavena ar savām neparastajām zelta zivtiņām, kuras audzētas un pielāgotas, veidojot sarežģītus ģenealoģijas kokus, ieskaitot arī sugas ar krāsainām zvīņām un dažādām spuru formām.

               Tiek uzskatīts, ka pirmās zelta zivtiņas Eiropā ieradās 1611. gadā, visticamāk Portugālē. Pirmoreiz Lielbritānijā tās atzīmētas 1691. gadā. Pat 1750. Gadā Francijas Austrumindijas kompānijas dāvana Dorade de la Chine marķīzam de Pompadouram, izraisīja sabiedrībā sensāciju. Tā bija ļoti piemērota dāvana, jo Pompadours bija Zivs pēc horoskopa. Zelta zivtiņas Eiropā ieguva tādu pašu popularitāti kā kanārijputniņi, kas jau paspēja, kā Ernsts Blade raksta 1894. gadā, iekarot „visu izglītoto pasauli”. Zelta zivtiņas bija sevišķi populāras Eiropas  siltajos reģionos: Itālijas klimats un Francijas dienvidi daudz ātrāk izcēla zivs sarkani zeltīto krāsu nekā tas notika Vācijā, kur, kā skaidro Franz Kuhn savā Der kleine Goldfischteich (Mazais Zelta zivju dīķis), audzētājiem nācās gaidīt vēl papildus gadu līdz zivs ieguva atbilstošu vecuma krāsojumu.

               Aptuveni 1770. gadā zelta zivtiņu turēšana jau bija ikdienišķa lieta. Pretēji visam zelta zivtiņas nesasniedza ASV, aptuveni līdz 1850. gadam. Pazīstams vadītājs Phineas T. Barnums sacīja, ka ir nopircis pāris zivis ceļojumā pa Eiropu 1800 vidū un arī G. F. Hervey savā grāmatā The Goldfish rasta, ka Ņujorkas zooveikalā tirgoja zelta zivtiņas aptuveni 1865. gadā. 1883. Gadā akvāriju turētājs Hugo Mullerts, Vācijas izcelsmes amerikānis, uzslavēja admirāli Danu Ammen par centieniem audzēt zelta zivis ASV – metodēm, ko Mulertts izmantoja savā zivju audzētavā Sinsinati. Ar piedalīšanos industriālās izstādēs, viņa metodes kļuva plaši pazīstamas un veicināja šī hobija izplatīšanos, 19. gs. sākoties.

 

Rakstu tulkoja Normunds Griķītis

Orģinālteksts Bernd Brunner „The ocean at home. An illustrated history of the aquarium”, Second and Third Seed, New Yourk, 2003

Ziņot par pārkāpumu Uzzināt vairāk