Marmora cīnītājzivs
Bez šaubām, no visām labirinta zivīm populārākas ir
siamas cīnītajzivis - Betta splendens. Simts gadu laikā no mirkļa, kad atklāja
necilu sarkani- zaļu zivtiņu ar īsam spurām tā kļuvusi par... pat grūti
pateikt, par ko, jo radušies visdažādāko formu gailīši - vēdekļveida, plakāti
(protams, to astes ir īsas, toties spuras košākas un lielākas nekā savvaļas
formai), kroņveida astēm, pusmēnešu formās...Pie kam eksistē arī sajauktas,
starpformas, piemēram, plakāti ar kroņveida astēm vai īsas astes pusmēneši!
Oranžs kroņveida astes gailītis bez marmora krāsojuma.
Selekcionāri tāpat pastrādājusi pie krāsojuma
variācijām - šīs zivtiņas sastopamas visādas krāsas: balti, melni, sarkani,
dzelteni, zili un pat... caurspīdīgi. Vēl jo vairāk, kolekcijās sastopami
eksemplāri ar metālisku spīdumu vai spīdošu zvīņu - tā saucamie drakoni. Ir
krāsainas zivis un pat zivis Taizemes karoga krāsā - divkrasaini (tos sauc par
tauriņiem). Un tas viss var būt sajaukts dažadās variācijās, tā kā paši varat
iedomāties cik cik neparasta var būt
parasta Siāmas cīnītājzivs.
Atzīmēšu,
ka lielākā daļa šobrīd zināmo selekcijas formu radās šajā gadsimta, kad to šaka
pātīt Taizemes selekcionāri, kuriem ir visi nepieciešamie apstākļi masveida
labirinta zivju pavairošanai: labi klimatiskie apstākļi, bezmaksas barība un
ūdens... Un nemeklējot tālu, tik vien kā pāris desmitu gadu atpakaļ varēja
nopirkt tikai vēdelkļveida cīnītājzivi sarkanā, zilā vai zaļā krāsā. Bet toties
krāsas bija izteiktas un stabilas - ja nopirki zilu zivtiņu, tad visu mūžu tā
tāda arī bija.
Šodien
tādu vienkāršu leitu kā cīnītajzivs pirkuma pavada pārsteigums, piemēram, pirms
nedēļas nopirktais zili-sarkanais skaistulis košam spurām ne no šā, ne no tā
piepešu kļūst...caurspīdīgs.
- Kas par lietu, - brīnas akbvārija saimnieks, - vai
tiešam zivs slima?!
Nebūt nē, bet tikai izpaudās marmora krāsu raisošs
gēns.
Jāpiebilst, ka sākumā šādas krāsu maiņas izraisīja
interesi, ko krāsu mainošas zivis ir kas jauns! Un vēl jo vairāk gēns var
izpausties ne tikai iekrāsojot zivi viscaur, bet arī tikai atsevišķas daļas.
Piemēram, bieži sastopamas zilas zivis ar baltiem plankumiem - smuki un
neparasti.
Kā rezultātā sākās masveida šī gēna cīnītājzivju
pavairošana, kas rezultātā izrtādījās selekcionāru kļūda - šodien tik pat kā
visas cīnītājzivis ir ar šo gēnu. Gēna darbība joprojam nav noskaidrota un nav
skaidrs kādos apstākļos un kad tas izpaužas. Visticamāk tie nav ārēji faktori,
bet gan iekšēji bioloģiski iemesli.
Šodien pavairojot cīnītājzivis ir ļoti grūti paredzēt
mazuļu krāsu. Piemēram, manā praksē divu zilu zivju nārsts, deva paaudzi stipri
zili-balti plankumotu, baltu un caurspīdīgu mazuļu. Un tas nemaz neiepriecina,
jo pavairojot zivis tiek izvirzīti mērķi balstoties uz vaislienieku formu un
krāsu, bet marmora gēna dēļ, mazuļu krāsa ir nenosakāma. Vēl jo vairāk - krāsu
var mainīt gan mazuļi, gan arī jau pieaugusi zivs - piemēram, aug, vairojas un
nekādu bēdu, bet piepeši pēc gada vai diviem krāsa izmainās. Un ar to ar vēl
viss nebeidzas - iespējams arī pretējs process - var piepeši marmora krāsu
nomainīt uz sākotnējo pamatkrāsu, ko paredzēt arī nevar.
Šīs cīnītājzivis biji izteikti zilā krāsā, bet tagad augšējais -
plankumains, apakšējais - caurspīdīgs.
Kā jau visi selekcionāri, arī es pavairojot zivis cenšos prognozēt
rezultātu. Ja nārstam tiek atlasīti dzelteni gailiši, tad gribas ticēt, ka
mazuļi būs dzelteni, nevis sarkani, zili vai caurspīdīgi. Bet uzrodoties
marmora gēnam, šobrīd prognožu ticamība jau ir ļoti zema, kas apbēdina. Jau sen
zināms, ka ilgstoši pavairojot tuvradniecīgas zivis, rodas kaitējumu visai
populācijai un zināms, ka tik pat kā visas veikalā nopērkamās zivis būs 100% ar
marmora gēnu. Zivju pavairošana ir tik pat kā strupceļā nonākusi.
Cīnoties ar šo gēnu, savā zivju saimniecībā, neļauju vairoties zivīm ar
šī gēna izpausmēm. Ja mazuļos masveidā izpaužas šī gēna klātbūtne (mainās
krāsa, daļēji vainpilnībā), tad šīs zivis pēc iespējas ātrāk un lētāk izpārdodu
kā mājas mīluļus, nevis kolekcijas vērtus eksemplārus.
Ja mazuļu meteinā tikai pāris zivīm izpaužas šis gēn, tad šīs zivis
pārdodu, bet pārējās turpiinu audzēt un turu novērošanā gadu, pusotru vai
vairāk. Jakrāsu maiņa nav novērota, tad
tikai šīs zivis tiek pavairotas tālāk, ievērojot, ka nedrīkst krustot
tuvradnieciskas zivis.
Šādu drošības
pasākumu rezultātā manām cīnītājzivīm šis gēns izpaužas reti, kaut gan joprojām
iespējams, ka daudzas zivis ir šī gēna nēsātājas.
Sarkani zilam metāliskam plakātam skaistums izpaužas
visā tā košumā un marmora krāsojums tikai kaitētu.
Atkārtošos, manuprāt, masveida marmora gēna attīstība
bija rupja Āzijas audzētavu stratēģijas kļūda, kas centās iegūt maksimālu
peļņu, nepadomājot par tālāku rīcību. Pilnība izlabot šo tirgotavu kļūdu
visticamāk neizdosies, vismaz tuvākā laikā. Un tas skumdina, jo vairusm
selekcionāru un siāmas cīnītāju cienītāju dod priekšroku tieši vienkrāsainām
zivīmun plūstošām līnijām.
Tulkoja normunds.grikitis@gmail.com
Autors: А.Чеботаева