Soli pa solim

Grunts

Akvārija iekārtošana sākas no grunts ieklāšanas, kas piešķirs mūsu mazajai ūdens tilpnei dabīgu izskatu. Nedrīkst aizmirst, ka akvārija augi nāk no dažādām ūdens tilpnēm – no purviem, rīsa laukiem, ezeriem, upēm utt., izvirzot arī savas prasības gruntij.

Piemēram, raglapes – augs, kas aug tikai zem ūdens; tā vāji attīstītā sakņu sistēma galvenokārt kalpo kā nostiprinājums pie grunts, bet barības vielas tiek uzņemtas ar lapām no ūdens, tāpēc šim augam nav būtiskas prasības grunts sastāvam.

Augi, kas cēlušies no rīsu laukiem, pamatā aug tikai pa daļai zem ūdens, piemēram, Hygrophila difformis – spēcīgā sakņu sistēma ir ne tikai kā labs balsts, bet arī galvenais ūdenī esošo barības vielu uzņemšanas avots. Lai augs labi augtu, tam nepieciešama papildus mēslošana. Vispopulārākais mēslojums ir māls. Mālu vislabāk ir ņemt no vecu karjeru grunts augšējiem slāņiem. Pāris mēnešus tos kaltē, sargājot no atmosfēras nokrišņiem un tad no mitru mālu un tīras smilts maisījuma veido 1-2cm diametra lodītes, kuras tālāk ievieto gruntī netālu no augu saknēm.

Ir arī augi, kuri atkarībā no apstākļiem, spēj dzīvot gan pa daļai, gan pilnībā zem ūdens; kā barības uzņēmējs ir auga lapas un saknes. Atkarībā no auga attīstības pakāpes, akvārija turētājs var pats izlemt vai nepieciešams papildus māla mēslojums vai arī ūdenī ir jau pietiekami barības vielu.

Kā grunti vislabāk izmantot tumšu smilti vai 1-3mm diametra granti no upēm un strautiem ar dzidru ūdeni. Rupjāka grants nav vēlama, jo tā starpās var sakrāties organiskas paliekas, kas ātri noved pie dūņu un pūstošu vietu veidošanās. Smalka smilts veido blīvu masu, kurā organiskas atlikumiem nav tik viegli iekļūt, bet tai pat laikā tiek ierobežota ūdens cirkulācija pie augu saknēm.

Gaiša grunts nav ieteicama, jo tā atstaro vairāk gaismas nekā tumša grunts, tātad tā mazāk uzsilst, bet augiem patīk, ja to saknes ir siltumā. Tāpat daudzas zivis virs gaišas grunts uzvedīsies nemierīgi un kļūs blāvākas.

Pirms grunts ievietošanas akvārijā, tā ir jāieliek emaljas spainī un kārtīgi jāizmazgā, līdz nolejamais ūdens nebūs kļuvis caurspīdīgs. Tālāk grunts ceturdaļstundu jānovāra un tālāk tā jāizskalo siltā ūdenī. Mazgājot grunts nepārtraukti jāapmaisa. Ja kaut kādu iemeslu dēļ nav pieejama tumšas krāsas grunts, tad G.Štaļknehts iesaka to ievietos uz 40 dienām traukā (tikai ne cinkotā spainī) ar kālija permanganāta šķīdumu un tad to rūpīgi izskalot. Pēc tādas apstrādes grunts būs kļuvusi tumšāka.

Siekstas

Siekstas ne tikai izdaiļo akvāriju un rada dabīgas ūdens tilpnes iespaidu, bet arī kalpo par sūnu un paparžu piestiprināšanas vietu, mūsu gadījumā – javas sūnas.

Akvārijam vislabāk izmantot mirušas melnalkšņa vai vītola saknes, kas ilgstoši gulējušas tīrā tekošā ūdenī. Nekad neizmantojiet saknes ar puvuma pēdām vai pelējumu; tāpat nederīgas ir saknes no dūņainām vietām.

Saknes formas izvēle atkarīga no akvāriju turētāja gaumes, bet vēlams, lai tā neatgādina nevienu priekšmetu – akvārijā visam jābūt dabīgam.

Pirms sakni ielikt akvārijā, tā ir jāapstrādā, lai iznīcinātu baktērijas un izdzītu no porām gaisu, lai sakne nepeldētu. Šim nolūkam izmanto atbilstoša izmēra emaljas traukus, piepilda tos ar ūdeni, kam pievienota vārāmā sāls tik daudz līdz, to ātri apmaisot, daļa tās neizšķīdušu kristālu veidā nosēžas. Tālāk sakni ieliek ūdenī, un lai tā neuzpeldētu, tai virsū uzliek, iepriekš no gružiem attīrītu, novārītu, metālu un kaļķa daļiņas nesaturošu akmeni (lai pārbaudītu kaļķa neesamību uz akmens uzpilina sālsskābi: ja veidojas putas, akmens sastāvā ir kaļķis). Tālāk jau sakni vāra vismaz 1 stundu. Ja sakni novārīt nav iespējams, tad to secīgi pa daļām aplej ar verdošu ūdeni un atstāj uz 10-15 min mirkt. Pēc vārīšanas sakne jāatstāj zem sloga tekošā vai regulāri mainītā aukstā ūdenī vismaz 1 nedēļu (līdz tam brīdim, kad tā vairs neuzpeld). Pat šāda apstrāde negarantē, ka sakne būs izmantojama akvārijā – lai to pārbaudītu, piepilda ar krāna ūdeni kārtīgi izmazgātu stikla, plastmasas vai emaljas trauku; pēc diennakts, kad viss hlors ir izgarojis, ūdenī ievieto sakni un 3-4 mazas lētas zivtiņas; lai zivtiņas nelēktu ārā, trauku nosedz ar stiklu. Ja pēc pāris dienām zivtiņas kļūs bailīgas, peldēs lēcienveidā, būs izvērstas žaunas vai zvīņas, tātad sakni izmanto nedrīkst, to jāizmet un jāsāk viss no gala.

Akvārija iekārtošana

Tātad akvārijs novietots tam paredzētā vietā, pārbaudīts tā hermētiskums, stāv stabili un nešūpojas; ir pabeigti elektroinstalācijas darbi, arī paredzot rezerves palaidēju un starteri papildus luminiscentām lampām (pārbaudiet palaidēju temperatūru darba lakā: to temperatūra netālu no akvārija dibena nedrīkst būt augstāka par 400C). Ir sagatavota plastmasas caurulīte (vislabāk caurspīdīga), lai savienotu mikrokompresoru ar iekšējo filtru; tai ir izurbts caurums akvārija koka rāmī. Lai caurulītei nebūtu izliekumu (900 leņķī), ieteicams izmantot savienojuma elementus, piemēram, greizuma vietas var savienot ar trīskāršu vārstu, noslēdzot vienu tā atveri. Grunts un saknes ir sagatavotas, atliek vien nopirkt augus un sākt iekārtot akvāriju.

Jāpērk ir jauni un veseli augi, sevišķu uzmanību pievēršot to ārējam izskatam. Lapu krāsai jābūt spilgtai un tai jāatbilst tai, kura minēta auga sugas aprakstā. Nevar pirkt augus ar melnām vai deformētām saknēm vai baltām, bojātām vai aļģu pārklātām lapām. Vecie augi grūtāk pielāgojas jauniem apstākļiem un dažreiz paiet vairāki mēneši līdz tie iegūst normālu izskatu.

Nopirktos augus ir jādezinficē 5 minūtes alauna šķīdumā (1tējkarote alauna uz 1 litru ūdens), tālāk tos mazgājot 20-24⁰C ūdenī. Tālāk augi vēlreiz rūpīgi jāapskata, izgriežot bojātās vietas un saīsinot saknes. Pēc augu sašķirošanas pēc to veidiem, tos saliek atsevišķos polietilēna maisiņos un iegremdē emaljas traukā ar ūdeni 20-24⁰C (augiem pastāvīgi jābūt zem ūdens).

Izklāj uz grīdas plēvi, uz tās nevieto traukus ar grunti, saknēm un augiem. Sākumā akvārijā ieklāj grunti; pie priekšējā stikla tā slānis 3-4cm, pie aizmugurējās sienas 6-7cm. Grunts slāņa biezumu palielina pakāpeniski, tad to izlīdzina un nedaudz pieblietē. Nedaudz virs grunts uzstāda iekšējo filtru, kas savienots ar caurulīti no mikrokompresora. Atbilstoši plānojumam gruntī veidojam bedrītes un stādām Hygrophila difformis, Valisneria, Nomaphila stricta un Limnophila sessiliflora, tā lai auga augšanas vieta pirmajiem 2 augiem būtu virs grunts. Tālāk grunti ap augiem izlīdzina. Myriophyllum stādām gruntī kā krūmu, novietojot auga stiebrus tuvu vienu otram. Pie saknes piesienam 2 javas sūnas kušķīšus un novietojam uz grunts kā norādīts plānojumā. Brīvā vietā ieliekam šķīti un vēršam pret to ūdens 20-22⁰C straumi no šļūtenes. Ja šļūtene gara, tad vienu tās galu var pievienot ūdens krānam; ja nē – tad jāizveido akvārija augstuma paliktnis, uzliek uz tā spaini, spainī vienu šļūtenes galu, otro galu pieliekam pie mutes ievelkam gaisu, ātri aizspiežam galu un vēršam ūdens strūklu pret šķīvīti.

Pēc tam, kad akvārijs piepildīts ar ūdeni, iespējams saknes Hygrophila difformis nenoturēs un tā uzpeldēs, tāpēc atkal to stāda atpakaļ gruntī, papildus nostiprinot augu – uzliekot uz saknēm lielākus iepriekš jau apstrādātus akmeņus. Kad augs iesakņojas, akmeņus izvāc no akvārija.

Nobeigumā piesienam 2 piesūcekņiem auklu un novietojam tās akvārijā atbilstoši plānojumam, tā lai aukla peldētu pa ūdens virsmu. Norobežotajā laukumā iemet pāris gabalus elodejas – tagad tie nevarēs peldēt pa visu akvāriju. Aiztaisām vāku, ieslēdzam mikrokompresoru un lampas, kuras degs 14 stundas (piemēram, no 7 līdz 21).

Aplūkojot savu pūļu rezultātu redzam, ka augi stāv šķībi – greizi un akvārijs nemaz neizskatās kā to plānojām, bet nebēdājaties – pēc 2-3 dienām augi pagriezīsies pret gaismu un sāks iesakņoties. Pēc 2-3 nedēļām tie būs atguvušies un sāks augt.

Tagad ir laiks izvēlēties zivtiņas, mūsu variantā – kardinālus: 5 tēviņus un 10 mātītes, vēlams jaunus, jo tie vieglāk pielāgosies jaunā akvārija videi. Tēviņi ir slaidāki ar daudz piesātinātāku spuru krāsu nekā mātītēm; mātītēm ir ieapaļš izvirzīts vēderiņš. Izvēloties zivis pievērsiet uzmanību to stāvoklim – dzidras acis, vienmērīga žaunu kustība, atvērtas ar līdzenu maliņu spuras, nebojātas zvīņas liecina par veselu zivtiņu. No pārdevēja noskaidrojiet ar kādu barību un cikos zivis tiek barotas, tāpēc centieties šos paradumus vismaz sākumā strauji neizmainīt. Nopirktās zivis ērti pārvadāt polietilēna maisiņā, kas aizsiets ar gumiju. Atbraucot mājās, ielieciet maisu akvārijā un tikai pēc tam, kad temperatūras izlīdzsvarojušās, varat zivis ielaist akvārijā.

Barība

Akvārija zivtiņas attīstība un veselība ir atkarīga saņemtās barības kvalitātes un daudzuma. Barībai jāsatur olbaltumvielas, taukus, šķiedrvielas, minerālus un vitamīnus. Zivis, kas dzīvo savvaļā, to visu saņem no dzīvās barības – infuzorijām, virpotājiem, maziem vēzīšiem, zivju mazuļiem un sīkām zivtiņām. Dažas zivis ēd arī augu izcelsmes barību – aļģes un pa daļai augstāk attīstītus augus; tikai dažas zivis pārtiek tikai un vienīgi no augiem.

Turot zivis akvārijā dažbrīd rodas problēmas iegādāties dzīvo barību, tāpēc izmanto sauso barību – kaltētus mazus vēzīšus, odu kāpurus un tml. Pēdējos gados tirdzniecībā ir parādījušas ārzemju sausās barības granulu , pārslu un tablešu veidā, kas satur gliemeņu un varžu gaļas ekstraktu, kam pievienota zaļumu sula, krevešu milti, olas dzeltenums, auzu un kartupeļu milti. Bet neviena sausā barība nespēj pilnībā aizvietot dzīvo un augu barību, tā var kalpot tikai kā papildus barības avots.

Apskatīsim akvāriju turētāju izmantotās dzīvās barības pamatveidus.

Infuzorijas – neskaitāmi vienšūnas organismi no 0,1 līdz 0,35mm izmēra; tie pārvietojas ar svārstīgām kustībām pateicoties skropstiņām, kas klāj visu to ķermeni. Mazuļu barošanai vislabāk izmantot parameceju vai tupelītes (1. attēls). To priekšrocība ir, ka atšķirībā no citām infuzorijām, kas uzbrūk ikriem, tās ir pilnībā nekaitīgas.

1. attēls. Tupelīte

Tupelītes var atrast jebkurā stāvoša ūdens tilpnē, jo sevišķi tur, kur daudz kritušu koka lapu un pūstošu organisko vielu; šajā vidē labvēlīgi vairojas baktērijas, ar kurām tupelītes barojas.

Viens no tupelītes pavairošanas veidiem ir šāds: stikla burku līdz pusei piepilda ar salmiem, lai tie neuzpeldētu, tiem virsū uzliek akmeni un pārlej ar iepriekš diennakti nostādinātu krāna ūdeni. Tad ņem nedaudz ūdeni no vietējās ūdens tilpnes un aplūko to zem mikroskopa vai palielināmā stikla. Ja ūdenī ir dažādas infuzorijas, tad ar pipeti paņem ūdens pielienu, kurā ir visvairāk tupelīšu un uzpilina to uz tīra stikla. Blakus šim pilienam vairāk apgaismotā vietā uzpilina iepriekš nostādinātu tīru krāna ūdeni. Ar uzasinātu sērkociņu savieno abus pilienus. Tupelītes ātrāk par citām infuzorijām pārcelsies uz tīro ūdens pilienu, kuru ar pipeti savāc un iepilina burkā. Burku novieto siltā (20-25⁰C) gaišā vietā (bet ne zem saules stariem). Burkai ieteicams uzlikt vāku, jo tā var sākt izdalīt nepatīkamu smaku. Pēc nedēļas pie ūdens virsmas izveidosies pienveida slānītis, ko veidos liels daudzums tupelīšu. Pēc 2-3 nedēļām to straujā vairošanās izbeidzas un līdz tam laikam ir jāsagatavo jauna burka ar tupelītēm.

Vēl viens tupelīšu pavairošanas variants: burkā ar ūdeni ik pēc dienas iepilina 1-2 pilienus piena un tur sāks vairoties piena baktērijas, no kurām tupelītes barojas. Tikai atcerieties, ka no piena pārpilnības tupelītes mirs.

Tupelītes var audzēt arī ar siena uzlējumu (10g siena vāra 1l ūdens 30 min) vai uz kaltētām nebojātu banānu mizām (nelielu daudzumu ieliek burkā ar ūdeni). Pirms mazuļu barošanas ar tupelītēm, tās jāatdala no šķīduma, kurā tās augušas, savādāk strauji sabojāsies akvārija ūdens.

Ir vairāki tupelīšu attīrīšanas veidi, lūk, viens no tiem: ar korķi noslēdz tievas, garas stikla caurulītes galu; caurulīti piepilda, ar pipeti savācot, no burkas ūdens augšējo slāni. Cauruli atstāj vertikālā stāvoklī 10-15 stundas, tad ar pipeti savāc augšpusē savākušās tupelītes.

Cits variants – šķīdumu ar tupelītēm pārlej pudelē, līdz tās augšai, tālāk kakliņā ieliek vates tamponu, to nedaudz iegremdējot zem šķīdumā līmeņa. Pudeles dibenu aptumšo un tamponu aplaista ar svaigu ūdeni. Pēc kāda laika , kad tupelītes būs pārvākušās uz svaigo, skābekli bagāto ūdeni, tamponu uzmanīgi izņem un izskalo akvārijā.

Var arī piltuvē ievietot filtra papīru un caur to izfiltrēt tupelīšu šķīdumu. Tālāk jau atliek vien filtra papīru izskalot akvārijā.

Virpotāji (2.attēls)– ir ļoti mazi (0,1-0,2mm) daudzšūnu dažādu formu organismi, kas ir viena no vērtīgākām mazuļu barībām.

2.attēls. Virpotāji

Ķermeņa priekšpusē tiem atrodas ķeršanas aparāts, kas sastāv no neskaitāmām skropstiņām. Pateicoties to radītām ūdens virpulim, mutē nonāk visdažādākie mikroorganismi. Daudzi virpotāju veidi ir dzīvdzemdētāji un zem mikroskopa viegli var izsekot embriju veidošanās procesam mātītes caurspīdīgajā ķermenī. Citi virpotāji dēj oliņas, kas bieži vien stiprinās pie mātītes ķermeņa.

Virpotāji ir tik pat kā katrā ūdens tilpnē, pat nelielās pēc lietus radušās peļķēs. Liela skaitā tie uzrodas piesārņotās, bet skābekli un veģetāciju bagātās ūdens tilpnēs, kurās nav tik pat kā nekādu aļģu; šajos gadījumos ūdens paliek brūns.

Virpotājus ķer ar sietiņu no malšanas putekļu sieta (acu lielums 0,1mm). Sietu iegremdē ūdenī, paceļ un ļauj ūdenim notecēt. Lai atdalītu virpotājus no lielāka izmēra organismiem, tos izsijā caur vienu virs otra izvietotiem dažāda acu izmēra sietiem. Virpotājus atdala ar sietu acu izmēru 0,25-0,30mm.

Virpotājus uzglabā traukos ar lielu virsmas laukumu. Tie jātur tajā pašā ūdenī, kurā tika noķerti temperatūrā ne augstākā par 150C (ne ilgāk par diennakti).

Mazuļi neēd visus virpotājus, tiem nav piemēroti veidi ar tieviem izaugumiem, āķīšiem vai cietu apvalku (skatīt 2. attēlu pa kreisi).

Dažus virpotājus var pavairot mājas apstākļos. M.N.Iljins piedāvā šādu Philodina sp. Pavairošanas paņēmienu: siena uzlējumu, kas iegūts vārot sienu destilētā ūdenī (10g siena uz 1l ūdens), nostādina 2-3 dienas un atšķaida ar destilētu ūdeni (2l ūdens uz 1l uzlējuma). Tam pievieno virpotāju kultūru (1l kultūras uz 3l uzlējuma) un to uztur, pievienojot 1-2 pilienus vārīta piena 2-3 reizes mēnesī. Mazuļus baro ar virpotājiem tāpat kā ar infuzorijām.

Artēmija pieskaitāma žaunkāju vēžveidīgajiem, kuras garums ir līdz 15mm. Artēmijas mazuļi ir lieliska mazuļu un mazu zivtiņu barība. Artēmiju oliņas var ilgstoši uzglabāt sausā, vēsā vietā un tās bieži var nopirkt. Ir dažādi to kultivācijas veidi, viens no tiem: 0,75l pudelē ielej 0,5l sāls šķīduma (20g vārāmās sāls uz 0,5l ūdens), tam pievieno tējkaroti (bez kaudzītes) artēmiju oliņas un noslēdz ar korķi, kurā izveidotas 2 atveres. Caur atverēm izlaiž plastmasas caurulītes. Vienai caurulītei galā uzliek izsmidzinātāju un nolaiž to līdz pudeles dibenam, otrā galā pieslēdzot kompresoru. Otra caurulīte, kura nesasniedz ūdens virsmu kalpo kā gaisa izvads. Spēcīga gaisa plūsma nodrošina oliņu apmaisīšanu, tapāt lai oliņas nesakrātos pudeles kakliņā, ieteicams to ik pēc laika sakratīt. Pirmo vēzīšu nobriešana pie temperatūras 24-250 notiek pēc 36-40 stundām. Lai tos savāktu, izslēdz gaisa padevi un novieto pudeli slīpi (4-5 grādu leņķī), lai vēzīši nosēstos uz grunts. Tālāk pudelē ievieto citu korķi ar 2 caurulītēm, viena no tām ir pieslēgta kompresoram un nesasniedz ūdens virsmu; otras caurules viens gals sasniedz pudeles dibenu; otrs gals novietots virs sietiņa stikla burkā. Ieslēdzot kompresoru, ūdens izlīst stikla burkā, bet vēzīši paliek uz sieta. Kad vēzīši izskaloti, tos var izbarot zivtiņām. Šķīdumu no burkas ielej atpakaļ pudelē un šo operāciju var veikt vēl 1-2 reizes. Katrai jaunai oliņu devai sagatavo jaunu šķīdumu. Tāpat jāatceras, ka vēzīši saldūdenī dzīvo aptuveni 6 stundas. Šīs metodes trūkums ir ne pārāk liels vēzīšu izšķilšanās procents un nespēja pilnībā atbrīvoties no čaumalām, kas var radīt mazuļiem gremošanas traucējumus.

Padomju akvāriju turētājs M.Astermans izstrādāja artēmiju oliņu inkubācijas metodi, kas ļauj palielināt vēzīšu izšķilšanās iespēju līdz 80% un nodrošina drošu čaumalu atdalīšanu. Trauks (3. attēls) salīmēts no necaurspīdīgām vinila plāksnēm, atstājot caurspīdīgas organiskā stikla sānu, aizmugures II kameras sienas.

3.attēls. Artēmiju oliņu inkubators

1 – vāks, 2 – termometrs, 3 – automātiskais termoregulators, 4 – sildītājs, 5 – II kameras augšējās sienas, 6 – II kamera, 7 – starpsiena, 8 – I kamera, 9 – izsmidzinātājs

I kamerā ieliek oliņas, no tām izšķīlušies vēzīši pa atveri starpsienā nokļūst apgaismotā II kamerā, no kurienes tos izķer ar sietiņu. Jāatzīmē, ka vēzīši intensīvāk pārvietosies uz II kameru, ja kompresoru uz mirkli izslēgt.

Ciklops. Zem šī nosaukuma akvāriju turētāji apvieno lielu radniecisku airkāju vēzīšu grupu, kuru garums, atkarībā no to veida, ir no 1-4mm. Ciklopam (4.attēls) ir paplašināta priekšējā daļa un šaura aizmugures daļa. Vienlaicīgi vēzējot garās priekšējā antenas un airkāja, tas virza savu ķermeni uz priekšu, pēc tam, izvēršot antenas uz sāniem, lēnām, kā planējot ūdenī, tas nolaižas lejup. No abām aizmugurējās daļas ķermeņa pusēm mātītēm zem mikroskopa apskatot var redzēt somiņas pilnas ar oliņām. No tām izšķiļas kāpuri (nauplius), kas nemaz neatgādina pieaugušos vēzīšus, bet tie ir lieliska barība zivju mazuļiem. Ciklopu masveida savairošanās gadījumā ūdens burtiski vārās no tiem.

4.attēls. Ciklops; pa labi ciklopa kāpurs (nauplius)

Ciklopi barojas ar maziem ūdens organismiem; no barības veida atkarīga ciklopu krāsa. Visbarojošākie un uzglabāšanā visizturīgākie ir sarkanas krāsas ciklopi. Ciklopi ir plēsēji un tie var apdraudēt zivju kāpurus. Barojot zivis ar ciklopiem jāatceras, ka neapēstie vēzīši ātri aug un var apdraudēt zivju mazuļus.

Ciklopus ķer ūdens tilpnēs ar sietu. Sietiņu nevajag turēt ilgi ūdenī, jo tajā nokļuvušie vēzīši var noslāpt. Transportēt ciklopus var ūdens traukos; vasarā – uz rāmīšiem, kuriem pārvilkts smalks audums. Uzliekot vēzīšus uz auduma, rāmīti strauji iegremdē ūdenī, tādejādi nodrošinot vienmērīgu vēzīšu slāni, tas nedrīkst būt biezāks par 3mm. Rāmīti izņem, aptin ar mitru audumu un atvedot mājās šķiro, izmantojot iepriekš minēto sietu komplektu.

Ciklopus uzglabā vēsā, tumšā vietā plastmasas vai emaljas traukā ar pēc iespējas lielāku grunts virsmas laukumu; ūdens slānis 3-4cm. Var uzglabāt tos arī stikla traukos, bet tad nepieciešama aerācija. Mirušos uz grunts nokritušos vēzīšus ar šļūteni izlasa ārā.

Vēl viens uzglabāšanas veids ir sasaldēšana. Ciklopus ieliek plastmasas vannā vienmērīgā slānī (ne vairāk par 5mm) un liek ledusskapja saldētavā. Kad barība sasalusi, to var salauzt gabalos, lai tas aizņemtu mazāk vietas, un uzglabāt ledusskapī. Pirms barošanas nolauž nepieciešamā izmēra gabalu, zem krāna ūdens sietā izskalo, un kad tas sadalījies izbaro zivīm. Jāatceras, ka atsaldētu barību nevar ilgi uzglabāt un otrreiz sasaldēt.

Dafnija (5. attēls) – liela radniecisku vijīgo ūsu vēzīšu grupa, kas pieskaitāma žaunkāju vēžveidīgiem. To izmērs, atkarībā no veida, ir 2-6mm. No sāniem stipri saspiesto ķermeni klāj hitīna apvalks. No lielās galvas sākas sadalītu antenu pāris, kurus vēzējot dafnija grūdieniem kustas uz augšu un pēc tam nolaižas lejup.

5. attēls. Dafnija

Dafnija barojas ar augu izcelsmes planktonu, baktērijām un infuzorijām, kuras iesūc mutē ar no kāju kustībām radīto ūdens straumi. Visbarojošākās ir sarkanas krāsas dafnijas. Dafnijas kuņģis pastāvīgi ir piepildīts ar augu izcelsmes barību, tāpēc tās ir ieteicamas zivīm, kurām nepieciešama augu barība. Hitīna apvalks nepārstrādājas, bet kalpo kā kuņģa darbību veicinoša balasta viela. Zivis ar dafnijām jābaro uzmanīgi, jo ne visas mazās zivtiņas var to sagremot.

Dafnijas dzīvo dažāda dziļuma ūdens tilpnēs – dīķos, ezeros, grāvjos, bedrēs utt. To masveida savairošanās gadījumos ūdens piekrastes joslā paliek rūsveida.

Ķeršanas, transportēšanas un uzglabāšanas paņēmieni tādi paši kā ciklopiem.

Koretra – caurspīdīga knauša Coretra kāpurs, kurš var izaugt līdz 16mm. Pateicoties dieviem gaisa burbulīšu pāriem, kurus viegli pamanīt kāpura ķermenī (viens – netālu no galvas, otrs – aizmugures daļā) viegli turas dažādos ūdens dziļumos. Barojas ar planktonu un maziem vēzīšiem, kurus notver ar knābjveida mutes aparātu; kustas uz priekšu straujiem grūdieniem izliecot ķermeni. Jāatceras, ka kāpurs ir plēsējs un var apdraudēt zivju mazuļus.

Koretru ķer ar sietiņu no rupja sieta seklās ūdens tilpnes vietās, nelielās meža ūdens tilpnēs, mežā ezeros, seklos purvos utt.

Tā jāuzglabā vēsā vietā, sistemātiski manot ūdeni, var uzglabāt arī sasaldētu.

Sarkanie trīsuļodu kāpuri (motilis) – līdzīgs tārpam, sarkanas krāsas dažādu veida Chironomidae ģints odu kāpurs. Izaug līdz 15mm. Motilis dzīvo dīķu, ezeru un strautu dūņās, kur atrod arī sev barību. Pērkot motili, pakustiniet to ar pirkstu, dzīvs tārpiņš sāks aktīvi kustēties.

Motili var ķert arī pats, zinot vietas, kur tā ir daudz. Iegrābto dūņu virsējo slāni liek miltu sietā ar acu atveri 0,5mm un ielaiž ūdenī; kustinot sietu ūdenī motilis atbrīvojas no sīkam gružu daļiņām. Izņem sietu no ūdens, ļauj tam apžūt un atkal ielaiž ūdenī. Motilis uzpeld un to savāc ar sietiņu, satin mitrā audumā un atved mājās. Mājās motili novieto uz sieta, kura acu atvērums lielāks par tārpiņu diametru un novieto virs trauka ar ūdens, tā lai siets pieskartos ūdens virmai. Pēc kāda laika viss motilis būs pārcēlies uz ūdens trauku.

Motili uzglabā vēsā vietā ar mitru audumu (1cm slānī) vai traukā ar zemu ūdens līmeni, ūdeni katru dienu mainot. Zooveikalos var nopirkt speciālas plastmasas motiļu vanniņas. Motili var uzglabāt arī sasaldētu.

Stobriņtārps – tievs tārpiņš sarkanā krāsā 3-8cm garuma. Dzīvo ūdens tilpņu dūņu slānī, kas piesārņoti ar organiskiem atkritumiem, barojas ar augu un dzīvnieku izcelsmes atkritumiem.

Lai savāktu stobriņtārpus, spainī ieliek dūņu virsējo slāni, tam virsū uzber rupjas smiltis un pārlej ar ūdeni. Meklējot ar skābekli bagātāku vidi, tārpi savāksies smilts slānī. Smilts slāni liek smalkā sietā un novieto traukā ar ūdeni. Stobriņtārpus savāc tāpat kā sarkano motili. Pirms izbarošanas zivīm tas ir jāmazgā stikla burkā zem tekoša ūdens 3-4 dienas, kuru laikā no tārpu kuņģa izdalās zivīm kaitīgās vielas. Nolejot netīro ūdeni stobriņtārpu uzglabā tekošā ūdenī (var ievietot ar marli noslēgtu burku tualetes poda tvertnē), vai katru dienu to kārtīgi skalot (šajā gadījumā burku uzglabā vēsā vietā). Var uzglabāt arī sasaldētā veidā.

Enhitrejs – baltas krāsas tārpiņš, kas dzīvo mitrā organiskas bagātā zemē. Tā garums līdz 2,5cm.

Tārpus pavairo koka kastē (dibena laukums 30*20cm, augstums 10-15cm), kuru piepilda ar mitru smilts, kūdras un puķu zemes maisījumu (komponentus ņem vienādās proporcijās). Maisījumā izveido nelieli grāvīti , kurā ievieto tārpu kamolu tik lielu kā grieķu rieksts, pa virsu uzliek barību un pieber ar zemi. Par barību var izmantot mērcētas auzu pārslas, pienā mērcētu maizi ar vārītiem adārzeņiem. Vietu, kur atrodas barība, nosedz ar stiklu, bet pašu kasti – ar koka vāku un novieto vēsā (16-18⁰C) mitrā tumšā vietā. Neapēsto barību ir jāizvāc, jaunu barības porciju ieliek pēc 3-4 dienām. Pēc 4 nedēļām var savākt zem stikla sapulcējušos tārpus un barot zivis. Pēc kāda laika vairošanās intensitāte samazinās un tad ir jāierīko jauna kaste.

Zivis nevar barot ilgstoši ar enhitreju – zemais vitamīnu daudzums šajā barībā var novājināt zivju pretošanās spējas slimību ierosinātājiem un var izraisīt neauglību.

Augu izcelsmes barība. Dažām zivīm izņemot dzīvnieku izcelsmes barību ir nepieciešami arī augi. Šajā gadījumā nevajag no sānu vai aizmugures stikliem notīrīt visas zaļaļģes. Nelielās porcijās var dot sasmalcinātas, sietā izskalotas auzu pārslas vai kaltētas saberztas salātu vai spinātu lapas. B.Ginners (1980) iesaka zivīm dot „putru” no saberztām salātu, spinātu lapām un auzu pārslām. To uzziež uz akmens un kad tas apkaltis ieliek akvārijā. Pirmo reizi, kamēr zivis šo barību nav iepazinušas, ir jāliek nelielas „putras” porcijas.

Barošanas pamatprincipi

Katram zivju veidam ir nepieciešama tai piemērota barība. Runājot par kādu noteiktu zivju sugu, atgriezīsimies pie šī jautājuma atsevišķi.

Dzīvā barība pirms izbarošanas ir kārtīgi jāizskalo sietā zem tekoša ūdens, ūdens temperatūrai jābūt līdzīgai akvārija ūdens temperatūrai. Motili un stobriņtārpus var dot caur speciālām barotavām. Tās priekšrocība – dzīvie tārpiņi paši cenšas nokļūt ūdenī, bet mirušie un traumētie tārpiņi paliks barotavā. Sauso barību ieber peldošā barošanas gredzenā. Abas barotavas var nopirkt zooveikalā.

Barības izmēram jāatbilst zivju izmēram. Ja zivis netiek galā ar barību vai pakošļā un izspļauj to, tātad barība ir par lielu. Barībai mazuļiem ir jābūt tik pat lielai vai mazākai par to acs lielumu. Motilis, stobriņtārpi un enhitreju var dot smalki sagrieztu . Daži akvāriju turētāji vērtīgas zivis nebaro ar stobriņtārpiem, baidoties tās saindēt.

Barības kvalitātei ir ļoti liela nozīme, tāpēc sausai barībai tik tiešām jābūt sausai, nevis salipušai vai dzīvai. Saldēto barību jāizbaro tūlīt pat pēc atsaldēšanas.

Zivīm nepieciešamo barības daudzumu, akvāriju turētājs nosaka pēc saviem novērojumiem. Dzīvo barību labāk dot nelielās porcijās. Sākumā zivis kāri tam uzbruks, bet tad to aktivitāte mazināsies un arī barību jāpārtrauc dot. Ja barošanas gredzenā iebērtā sausā barība nav apēsta 5 min laikā, tā ir jāizvāc un turpmāk jādod mazāka barības deva. Vienmēr jāatceras, ka labāk zivis turēt nedaudz izsalkušas, nevis tās pārbarot, jo tad tās būs blāvākas, flegmātiskas, nenārstos, saīsināsies to dzīves ilgums.

Uz grunts nokritušās barības paliekas var izraisīt ūdens duļķošanos, grunts pūšanu, aļģu rašanos, tāpēc pārpalikumi nevaktējoties jāizvāc no akvārija.

Zivīm jādod daudzveidīga barība, nepārtraukti manot to došanas secību.

Pieaugušas zivis jābaro 1-2 reizes dienā, pats agrākais - 1 stundu pēc apgaismojuma ieslēgšanās un visvēlākais – 1 stundu pirms apgaismojuma izslēgšanās. Barošanas vietai jābūt pastāvīgai. Vienu reizi nedēļā ir atslodzes diena. Mazuļus ir jābaro pēc iespējas biežāk.

Pareizi barotas zivis bez problēmām var pārciet 1 nedēļu badošanās.

Mūsu akvārijā esošie kardināli labprāt ēd jebkuru neliela izmēra barību – artēmijas, ciklopus, stobriņtārpus, mazu motili un dafniju; nedaudz sliktāk tie ēd sauso barību.

Mazuļus pirmās 3 nedēļas jābaro ar smalku dzīvo barību – tupelītēm, virpotājiem, ciklopa kāpuriem (nauplius).

Ja dzīvā barība nav pieejama, tad būs jāiztiek ar sauso barību – saberztām auzu pārslām un cietu vārītu olas dzeltenumu, tiesa gan mazuļu augšanas tempi būtiski samazināsies.