Piešu varde
Piešu varde (Xenopus laevis) – ir plāši pazīstams bioloģisko laboratoriju izpētes objekts. Manuprāt, arī skolas dzīvajā stūrītī tām ir jāieņem goda vieta. Piešu vardes var izmantot gan stundās, gan izpētes darbos ārpus stundām. Abinieki būs interesanti gan 7., gan 9.-10. klases skolēniem, kuri apgūst padziļināti bioloģiju.
Savu nosaukumu vardes ieguvušas pateicoties ragveida nagiem vai „piešiem” uz pakaļkāju trīs pirkstiem. Tā pieskaitāma Pipidae dzimtai bezastaino abinieku kārtā. Akvārijos parasti tur pelēkas krāsas vai albīnas vardes.
Piešu vardes ir Centrālās un Dienvidu Āfrikas iemītnieces. Tās dzīvo ūdenī un parasti apmetas stāvošas ūdenstilpnēs: ezeros, dīķos un purvos. Vienlīdz labi jūtas kā tīrā tā duļķainā ūdenī, saldūdenī un sālsūdenī, nav sevišķi jūtīgas uz vides izmaiņām. Var dzīvot gan pastāvīgās, gan izžūstošās ūdenstilpnēs - dzīvnieks ierokas dūņās līdz nākamiem lietiem vai pa sauszemi pārrāpo uz nākamo ūdens tilpni. Uz sauszemes piešu vardes var uzturēties tikai īsu brīdi, jo tās ātri izžūst un mirst.
Nebrīve piešu vardes var nodzīvot 15 gadus. Tās tur akvārijos, kuru izmērus izvēlas ņemot vērā vardes nepieciešamību peldēt un pēc aprēķina 5-6 litru ūdens 1 pieaugušai vardei. Ūdens līmenim jābūt zemākam nekā akvārija malai un akvāriju pārsedz ar stikla plāksni, jo savādāk vardes var no akvārija izrāpties. Uz grunts ievieto dakstiņu gabalus vai akmeņus, zem kuriem vardes var paslēpties.
Akvārija nedrīkst būt pat niecīga ūdens straume (pat ne no aerācijas), jo tas var izraisīt varžu saslimšanu („sarkanas kājas”) un miršanu. Ūdens aerācija ar plaušām elpojošām vardēm nav nepieciešama. Ūdeni jāmaina 2 reizes nedēļā, iepriekš to nostādinot 1-2 dienas atbrīvojoties no hlora. Vēlama piešu varžu turēšanas temperatūra ir no 18-250C.
Pieaugušas vardes jābaro 2 reizes nedēļā. Labāka barība ir dzīva – sliekas, odu kāpuri, stobriņtārpi, bet var barot vardes arī ar kapātu liellopu sirdi vai aknām. Svarīgi, lai gaļa būtu liesa, tāpēc visi tauki jāatdala. Barību ielaiž ūdenī un abinieks to ātri satver, pāri palikusī barība no akvārija jāizvāc, jo tā pūstot sabojās ūdeni.
Savvaļā mātītes sasniedz dzimuma briedumu 6-8 mēnešu vecumā, bet pavairošanai nebrīve ieteicams ņemt 2 gadīgus eksemplārus. Galvenā mātīšu atšķirības pazīme no tēviņiem ir „olu dējējs” – ādas izaugumi-krokas, kas nosedz kloāku. Tēviņiem šādu izaugumu nav.
Savvaļā par nārsta sakuma signālu kalpo ūdens temperatūras kāpums. Atbilstoši nebrīvē, paceļot temperatūru, var jebkurā laikā stimulēt varžu nārstu. Nārsta stimulēšanai izmanto šādu shēmu: divu nedēļu laikā barošanas biežumu samazina un ūdeni akvārija nemaina, ūdens temperatūra 18-190C. Tad sāk vardes pastiprināti barot, nomaina ūdeni un paceļ ūdens temperatūru līdz 22-260C. Parasti pēc šādas stimulēšanas pēc 8-10 stundām sākas nārsts. Ikrus parasti sāk nērst agri no rīta un tas ilgst 12-20 stundas. Šajā laikā mātīte var iznērst ~1000 oliņas.
Apaugļotās oliņas pa vienai mātīte izvieto uz augiem un citiem priekšmetiem. Izšķīlusies kāpuri nostiprinās pie šiem priekšmetiem un turas līdz aktīvās barošanās periodam. Pirms nārsta stimulācijas vislabāk sagatavot otru akvāriju, kurā pārsēdina pieaugušas vardes, jo tās var apēst savus mazuļus. Nostiprinājušos mazuļus pārnest uz citu ūdenstilpni nav iespējams.
Xenopus laevis albino – albīnas piešu vardes – padomju zinātnes produkts. Šo albīno formu kaut kādiem pētījumiem pavairoja 1970. gadā A.N.Severcova vārda nosauktā AN PSRS bioloģiskās attīstības institūtā. Ja jums akvārija uzradušas liekas zivtiņa, tad šis mazais briesmonītis ir tas, kas jums vajadzīgs.
Akvārijā ar ikriem un kāpuriem jāuztur pastāvīga temperatūra 22-240C līmenī. Olu šķilšanās notiek pēc 2-5 diennaktīm atkarība no temperatūras. Vēl aptuveni pēc tāda pat laika kāpuri sāk peldēt, aktīvi baroties un elpot ar plaušā. No ikru attīstības sākuma līdz pat mirklim, kad kāpuri uzpeld līdz ūdens virsmai ieelpot, ūdeni akvārija ir jāaerē.
Paris pirmo nedēļu laika kāpuri ir ļoti jūtīgi pret jebkādam izmaiņām, tāpēc šajā laika nav ieteicams mainīt akvārijā ūdeni. Nomaināmam ūdenim ir jābūt pilnīgi brīvam no hlora joniem – krāna ūdeni ir obligāti pāris dienas jānostādina.
Pārak spilgts apgaismojums neļauj kāpuriem normāli attīstīties. Piešu vardes kāpuri labi aug, ja tos baro ar putekļos sasmalcinātām nātru vai lucernas lapām, vārītu olas dzeltenumu vai kaltētām liellopu aknām. Sausas nātres vai lucernas piestā sasmalcina, aplej ar verdošu ūdeni un caur marli ieberž akvārijā. Tāpat rīkojas ar olas dzeltenumu vai aknām. Kāpurus baro 1 reizi dienā un barības daudzums tik liels, lai līdz nākamai barošanas reizei ūdens akvārija būtu dzidrs.
Akvārija tilpumam jābūt tādam, lai kāpuru attīstības stadiju beigas, būtu ne vairāk kā trīs vardulēni uz 1 litru ūdens.
Piešu varžu kurkuļu attīstība ilgst no 1.5-6 mēnešiem, atkarība no vides apstākļiem. Metamorfoze ir pakāpeniska un ilgst 2-4 nedēļas. Metamorfozes laikā kāpuri nebarojas, novājē un guļ uz grunts. Pirms metamorfozes beigām tie atkal sāk baroties un aktīvi kustēties. Šajā mirklī tos sāk barot ar dzīvo barību: parasti ar maziem stobriņtārpiem. Jaunās vardītes bagātīgi jābaro, jo savādāk sasniedzot dzimumbriedumu tās būs mazas.
7. klasē zooloģijas stundās piešu vardes var izmantot ka uzskates līdzekli, pētot sānu līnijas uzbūvi un nozīmi. Tā kā šīs vardes visu laiku dzīvo ūdenī, tad sānu līnija tam ir ne tikai mazuļu stadija, bet arī pieaugušiem īpatņiem.
Skolēniem vienmēr ir interesanti noverot kāpuru dažādās attīstības stadijas. Piešu varžu attīstības zinātniskos darbus ar aizrautību veic gan 7.-8. klašu, gan 10. klašu audzēkņi. 10.klase veic piešu varžu un jebkādu akvāriju zivju (parasti coridoras samiņu) attīstības stadiju salīdzināšanu. Bērni ar lielu interesi zīme un fotografē, veicot mērījumus un nosakot augšanas, attīstības likumsakarības, mainoties temperatūrai, gaismas režīmam, barošanas daudzumam un sastāvam.
No redakcijas: Piešu varžu pavairošana skolās ir interesanta ar to, ka ļauj nodemonstrēt dažādu dzimtu un dzīves vietu bezastaino abinieku kāpuru attīstības atšķirības. Piešu varžu kāpuri nepavisam nav līdzīgu mūsu varžu un krupju kurkuļiem. Tie ir caurspīdīgāki, tie ir mazāku izmēru, tie neturas pie grunts, bet peld vertikāla stāvoklī pa visu ūdenstilpni. Mūsu bezastaino abinieku kāpuri barojas noskrubinot ar ragveida knābi dažādas organikas paliekas, bet piešu varžu kāpuri izfiltrē barības vielas no ūdens, tāpēc tam neveidojas iekšējās žaunas, to vietā ir filtrācijas „aparāts” un ļoti ātri veidojas plaušas, lai varētu elpot gaisu. Piešu varžu kāpuru metamorfozes laika notiek mazākas ķermeņa pārmaiņas līdz ar to tas notiek lēnām un plūstošāk.
Izmantota literatūra:
Кудрявцев С.В., Фролов В.Е., Королев А.В. Terārijs un ta iemītnieki. – M.: Лесная промышленность, 1991.
Bioloģiskās attīstības objekti. – M.: Наука, 1975.
Rakstu tulkoja Normunds Griķītis
Orģinālteksts Maskavas 2006. skolas bioloģijas skolotāja J.V. Mironova no bio.1september.ru