Ampulārijas vairošanās

Diezgan bieži runājot par akvāriju gliemežiem tiek pieminētas ampulārijas, kā skaisti, lieli radījumi, kas pārtiek pamatā no aļģēm, tādejādi palīdzot uzturēt akvāriju tīru un neaiztiek augus. Tad nu arī man radās vēlme pārbaudīt kas tas īsti ir ampulārija. Vienā no zooveikaliem nopirku saujiņu aptuveni 1cm lielus gliemjus un ar smaidu devos mājup. Sadalīju gliemjus vienādi uz visiem akvārijiem: 40l akvārijā ar botijām ielaidu 3 un jau pēc 15 min varēju pārliecināties, ka botijas tiešām ēd gliemežus, izlasot to čaulas; 20l akvārijā arī 3, kuras izauga salīdzinoši lielas ~5-7cm un arī sāka nērst ikrus; 3 un aizdomīgas 2 mājiņas – 60l akvārijā un tur palika dzīvot 3 gliemeži, kas izauga līdz ~5cm. Gliemežu izaugsmes tempi, manuprāt, skaidrojami ar barības vielu daudzumu – 60l ampulārijām jāsacenšas ar ancistrusiem, bet 20l tās ir vienīgās valdnieces pār aļģu krājumiem.

            Tad nu nedaudz par maniem novērojumiem: gliemeži ēd aļģes – grūti apšaubās apgalvojums, tā kā mani akvāriji nav ar tām aizauguši, nevaru teikt, ka tā nav – tie visu dienu nenogurstoši kaut ko skrubina no stikla virsmas. Bet patiesībā ampulārijas ir visēdāji – tās ēd gan zivīm domātās pārslas un tabletes, gan arī saldētos trīsuļodu kāpurus un garneles, bet visapmierinātākās tās ir tiekot pie izmērcētām auzu pārslām vai plaucētām nātrēm, atstājot tikai nelielus kātu galiņus.

Ampulārijas apēd arī melno bārdu – šo apgalvojumu pārbaudīt neizdevās, bet melnās bārdas audzes manā akvārijā nav (pa retām tā uzrodas, bet tā tiek nekavējoties likvidēta, tāpēc novērojumiem nekas nepalika).

Izņemot neparasti spilgto dzelteno krāsu, ļoti interesanti ir ampulārijas ragi, ar kuriem tā iztausta sev ceļu un apkārtni – tie ir aptuveni tikpat gara kā pati ampulārija un dažbrīd rodas iespaids, ka tās ir 2 neatkarīgas pātagas, kas dzīvo pašas savu dzīvi. Ampulārijas uz nakti dodas gulēt, ieraujoties savā mājiņā un aktīvas paliek līdz ar pirmajiem saules stariem; uz nakti garie ragi tiek saskrullēti mazās piramīdās, atgādinot sivēna astīti vai seno laiku matu copes.

            Ampulārijas neaiztiek augus – tā gluži nav, tās labprāt izēd augu lapu bojātās vietas, padarot saktu pievilcīgāku un akvāriju nosacīti tīrāku, bet ir arī augi, kas tām garšo, pēc maniem novērojumiem, tās pa retam apgrauž Valisneria americana lapu galus; tās apgrauž Eichornia crassipes bumbuļu apakšas; pilnībā noēd Hydrocotyle verticillata un labprāt uzkož kādu Javas sūnas stiebriņu; retos gadījumos tās pagrauž arī citu augu lapa, bet tas tiešām notiek reti. Vienreiz man par pārsteigumu tās pat apēda Microsorium pteropus stādiņa lapu tā, ka no tās vien galvenā dzīsla un saknīte palika pāri, bet vairāk tas nav atkārtojies, tāpēc citu augu apgraušanu var izskaidrot tikai un vienīgi ar bojātām lapām – to, ko mēs vēl neredzam, ampulārija jau sagaršo.

Šo gliemežu mēsli ir brūni melni un ļoti smalki, tāpēc ļoti ātri tie sakrājas starp akmeņiem, radot vizuāli nepievilcīgu grunti, bet grunts nepūst un arī Cryptocoryne ponterdifolia tas patīk, jo tā aug strauji un liela.

            Ampulārijas elpo atmosfēras gaisu – iepriekšējā attēlā redzamais trešais izaugums pa labi ir elpošanas caurulīte, ar kuru ampulārijas ieelpo gaisu, bet bieži tās arī pašas nostājas pie ūdens virsmas un ieelpo caur muti – izskatās, ka tās taisītu prese vingrinājumus.

            Par to cik bieži tās izlien virs ūdens neņemos spriest, jo neesmu to novērojis, tāpēc, manuprāt, no ūdens tās izlien tikai, lai iznērstu ikrus. Lai arī tie šķit tikai gliemeži, to kustības ātrums zem ūdens var būt pārsteidzoši liels, ja gliemezis vēlas, tas vienā acu mirklī var norāpot 30-40 cm. Tāpat kā to sauszemes radinieki, lai ātrāk pārvietotos gliemezis veido gļotu sliedi, tā nav lipīga un ilgi paliekoša, bet ja uzmanīgi vēro, to var pamanīt uz augu lapām.

Ampulārijai ir atsevišķi dzimumi, bet tēviņu no mātītes atšķirt faktiski nav iespējams, kaut arī pastāv viedoklis, ka tēviņi noslēdz čaulu ciešāk nekā mātītes – šim apgalvojuma jāpiekrīt pilnībā, jo dzimumus atšķirt nav iespējams, tāpat to mīlas rotaļas ir viens vienīgs kamols – gliemeži satiekas un tad sāk rāpot viens pār otru krustu šķērsu te saķeroties, te pārrāpojot pāri, te noripojot no lapām, te veļoties pa grunti... Savām ampulārijām dzimumus nezinu un vai tam ir liela nozīme? Tāpat par to vāka noslēgšanu – manas ampulārijas ir tik labi audzētas, ka tās vairs nespēj savus vākus pilnībā noslēgt, lai arī kā tās censtos.

Manas lielākās ampulārijas nolēma mani pārsteigt un uz akvārija vāka sāka nērst ikrus. Parasti tas notika naktī vai ļoti agri no rīta, tāpēc pašu procesu novērot neizdevās, kā arī grūtniecības pazīmes nenovēroju.

Un tā aptuveni 7 dienu laikā uz akvārija vāka bija izkārtoti 4,5 ikru ķekari (0,5, jo viens ķekars bija kā maza piciņa aptuveni 1/3 lielumā). Visi ķekari bija dzelteni rozīgi aptuveni vienāda izmēra – 5*3cm un vienādas lāsītes formas, tie bija izvietoti uz slīpas virsmas ne tiešā gaismā ~5 cm virs ūdens. Sākumā ķerams ir mīksts un tad ar katru mirkli tas paliek cietāks (cietāks, bet ne ciets, tāpēc to viegli traumēt uzspiežot r pirkstiem, ikri plīst un iekšā ir dzeltenas gļotas); tad atkal tas paliek mīksts, sāk jukt ārā un izšķiļas gliemezīši.

Tā kā gliemežus audzēju pirmo reizi un inkubācijas labāko variantu nezinu, tad izmēģināju vairākus variantus ar tiek ikru ķekariem, kas nebija pietiekami labi nostiprināti uz vāka:

• 1 ķekaru atstāju uz vāka – pēc 7 dienām ķekars palika tāds kā bojāts, tāds kā brūns un sāka drupt, pēc neilga laika ķekars izšķīda pilnībā un gliemezīši sabira ūdenī. Kamēr tie ir ķekarā tos sedz gļotas apvalks un tie neizrāda dzīvības pazīmes, tikko tie tiek ūdenī, tie atdzīvojas un sāk aktīvi rāpot pa akvāriju. Gliemezīšu izmērs ~2*3mm
  

Pirmās 2 dienas vairums mazo gliemezīšu pulcējās starp grunts akmeņiem.

•  1 ķekaru ieliku plastmasas glāzē uz mitra filtra materiāla un pārsedzu ar pārtikas plēvi, lai iekšā būtu lielāks mitrums un noliku blakus akvārijam
  

Virsū obligāti jāuzraksta datums, lai var noteikt cik dienas pagājušas līdz izšķilšanās brīdim. Tā kā uz akvārija vāka esošais ķekars jau izšķīlās (atlika tos vienlaicīgi), bet traukā esošais pat nebija mainījies, tad bija skaidrs, ka nepieciešama augstāka temperatūra un mitrums – glāzi novietoju uz akvārija vāka, lai to silda no lampām nākošais siltums.

Pēc 3 dienām ķekars sāka mainīties un sāka šķilties gliemezīši – tos visus izlaidu akvārijā – ķekaru vienkārši izskalojot akvārija ūdenī.

• 1 ķekaru uzliku uz plastmasas zivju barības vāka un palaidu, lai peld pa akvāriju. 
  

Vienu dienu ziņkārīgie gliemji bija līduši pa vāku un to apgāzuši, līdz ar to ikru ķekars zem ūdens pabija savas stundas 12, domāju, ka zivis būs saplosījušas, bet nekā – ķekars bija vesels. Uzliku to atpakaļ uz vāka, nemaz vairs necerot, ka gliemeži izšķilsies. Pēc 10 dienām , neskatoties uz starpgadījumu, gliemezīši attīstījās un beigās pameta ķekaru.

• 1,5 ķekarus ko iznērsa vēlāk atstāju uz akvārija vāka – ikri izšķīlās tāpat aptuveni pēc 7-9 dienām..
  

Istabas temperatūra 24-29⁰C, un līdz ar to atbilstoši tam arī akvārija temperatūra 26-30⁰C, Akvārija apgaismojums 9h. Tātad atliek vien secināt, ka visideālākā gliemežu attīstības vieta ir tā, kuru izvēlas gliemežu mamma – gliemezīši izšķīlās visātrāk.

Mazie gliemezīši paliek aktīvi uz 3. dienu pēc izšķilšanās, jo sevišķi no rīta, un tad tos var novērot rāpojam pa visu akvāriju krustu šķērsu, tāpat tie pulcējas pie filtra (kur vairāk barības vielu) un arī filtrā, tāpēc jau laicīgi jāpadomā par mazuļiem drošu filtru.

Attēlā var redzēt kraso mazuļa un vecāka izmēru atšķirību – mazulis ir gaišais punktiņš attēla apakšējā daļā zem lielās ampulārijas. Gliemezīši augs strauji un jau pirmajās nedēļās dubulto savu izmēru un ar katru dienu paliek arvien drošāki un arvien aktīvāk aplodā visu akvāriju. Man par pārsteigumu pēc 3 nedēļām uz vāka atkal atradu 2 olu ķekarus – izrādās šie gliemeži ir ļoti produktīvi.

Mazie gliemezīši aug ļoti ātri – aptuveni 1 mēneša vecumā tie ir ~ 1cm lieli – tas ir 5 reizes lielāki nekā to izšķilšanās brīdī. Tā kā gliemeži pie manis dzīvo 20l akvārijā kopā ar anubiasiem – sākumā 3 lieli gliemeži, bet tagad jau iespējams savi 200, tad novēroju, ka jaunajām Anubias lapām ir apgrauztas maliņas – kamēr lapa vēl nav atvērusies, to jau centīgi aplodā mazie rīmas, un arī tā kā gliemežu skaits ir liels, tad uz augu lapām parādījusies brūni pelēka putekļveida kārtiņa – gliemežu izkārnījumi, tāpēc akvārijs jātīra – jāsifonē, biežāk. Sifonēt akvāriju arī vairs normāli nav iespējams, jo mazi gliemezīši tiek izsūkti no akvārija, tāpēc vieglākais variants akvāriju tīrīt ir to pamatīgi saduļķot, izsūkt brīvo ūdeni un tad iztīrīt filtru.

Neliels kopsavilkums pēc 5 mēnešiem: šajā laikā mazie gliemezīši strauji auga un jau ir sasnieguši savus 2-4 cm diametrā, no kopējā metiena (no 4 olu ķekariem) izšķīlās aptuveni 200-300 mazi gliemezīši, no kuriem izdzīvoja aptuveni 100 (iespējams par laimi man), lai arī kā centos tos visiem dāvināt un atdot tik un tā manā akvārijā joprojām aktīvi rosās aptuveni 50 gliemežu – lielā atbiruma iemesls: iespējams, pārāk maza ūdens tilpne (20l), kā arī nepietiekams barības daudzums – gliemežiem palika pāri tas, ko zivis neapēda un secinot pēc čaulām starp grunts akmentiņiem tie miruši jau pirmajās nedēļās pēc izšķilšanās. Gliemežu olu ķekari ir diezgan izturīgi un gliemeži izšķiļas pat ja ķekars iekritis ūdenī un pēc tam no tā izcelts, zivīm (izņemot botijas) par olu ķekaru tāpat kā par mazajiem gliemežiem nav nekādas intereses.

Raksta autors Normunds Griķītis