Pati populārākā
Starp akvārija iemītniekiem laikam jau nebūs neviena, kurš tik ļoti piesaistītu gan iesācēju, gan profesionāļu uzmanību, kā gūpija (Poecilia (Lebistes) reticulata Peters, 1859). Šīs zivtiņas vairojas tik vienkārši, ka var iznērst mazuļus pat.. ūdens glāzē. Ja jums ir svarīgi kādi būs mazuļi, kāds būs to izmērs, vai būs plīvuraste vai nē, kāda būs krāsa, tad gūpijas vairs nav tik vienkāršas zivtiņas. Uzstādot sev vēl grūtāku uzdevumu – iegūt tādu zivi, kur līdz šim nav bijusi, jums būs jāatzīst, ka gūpija ir sarežģīta zivs.
Biezi gadās, ka akvāriju turētājs iesāk darboties ar gūpijām un tad to pārtrauc uz vairākiem gadiem, pārejot pie eksotiskākām zivīm, bet iekrājot pieredzi, viņš atkal kļūst par „gūpijistu” – un tagad jau uz visu mūžu. Tas izskaidrojams ar to, ka gūpija ir visplastiskākā no visām akvārija zivīm, kurai piemīt tik liels krāsu un formu spuru daudzveidība, ka selekcionāram paveras ļoti plašs sava radošā talanta darba lauks. Pie kam gūpijas nobriest daudz reiz ātrāk nekā citas akvārija zivis. Tieši tāpēc visās pasaules valstīs eksistē gūpiju fani. Šai zivij tiek veltīti atsevišķi periodikas izdevumi.
1911. gadā Leipcigā notika pasaulē pirmā gūpiju izstāde. Tajā pat gadā Sanktpēterburgā notika visas Krievijas gūpiju konkurss, kurā varēja piedalīties ikviens interesents, kurš spēja izrādīt 10 paša pavairotus gūpiju tēviņus. Pēc tam daudzās valstīs notika regulāras izstādes – gan nacionālās, gan starptautiskās. Ir izveidota arī Gūpiju selekcionēšanas starptautiskā padome, kura 1981. gadā apstiprināja standartus.
Maskavā, sākot ar 1958. gadu, N.F.Zolotņicka vārdā nosauktais Maskavas pilsētas akvāriju turētāju klubs regulāri katru gadu janvārī organizēja gūpiju izstādi- konkursu, kurā piedalījās ne tikai maskavieši, bet arī citu pilsētu dalībnieki vai pat ārzemju viesi. Pēdējie 3 konkursi notika vienlaicīgi ar dzīvdzemdētāju zivju izstādi.
Gūpija ir populāra ne tikai akvāriju turētāju vidū. Šī zivs, tāpat kā augļu muša drozofila, kalpo zinātnei. Ar to veic pētījumus, lai noskaidrotu iedzimtības likumus, pārbauda notekūdeņu tīrību, ķīmisko vielu un smago metālu ietekmi; valstīs ar siltu klimatu to izmanto, lai apkarotu moskītu un malārijas odu kūniņas. Kā pirmā no zivīm gūpija pabija kosmosā orbitālajā stacijā „Saļut-5”.
Savvaļā gūpijas dzīvo saldūdenī, dažās vietās, sevišķi salu populācijās, arī sālsūdenī Venecuēlā, Gajanā, Trinidādas salās, Barbadosā, Martinikā un dažos Ziemeļu Brazīlijas reģionos. Aklimatizācijas rezultātā (mērķtiecīgi - lai iznīcinātu odu, moskītu kāpurus, vai stihiski – akvāriju turētāji izlaiduši) gūpijas ir sastopamas visās pasaulē. Savvaļas un mežonīgas gūpiju populācijas var sastapt Dienvidu Brazīlijas upēs un slēgtās ūdens tilpnēs, Kostarikā, Meksikā, ASV, Indijā, Ziemeļu Āfrikā, Madagaskarā, Itālijā u.c. Tās sastopamas arī PSRS, jo sevišķi Maskavas pievārtē, kur satek silti ūdeņi.
Dabīgos apstākļos mātīšu garums ir 5,5-6 cm, tēviņu – 2,5-3cm. Lielos, labi aerētos akvārijos selekcijas formu mātītes var sasniegt 7,5-8cm, tēviņi 4-4,5cm, bet biežāk gan mātītes ir 5,5-6cm, tēviņi 3,5-4 cm. Zivij raksturīgs parasts pelēks ķermenis, bet ir arī izņēmumi ar zeltainu (gaišu) ķermeņa krāsojumu. Gaišā krāsa ir recesīva, tāpēc dabā tik pat kā nav sastopama. Tāpat arī gaišas krāsas zivs vieglāk saslimst un to mātītēm biežāk novērojama neauglība un zvīņu sacelšanās.
Selekcijas rezultātā ir izveidotas zivis ar baltu, gaiši zilu, sudrabotu un krēmkrāsas ķermeņa krāsojumu; ir arī albīnā forma – ar caurskatāmu skeletu, asins vadiem un sarkanām acīm (melnā pigmenta – melanīna, neesamības rezultātā). Albīnās zivis ir mazāk auglīgas (diezgan bieži gadās, ka kopā ar mazuļiem iznērš 40-50% neapaugļotus ikrus) un tām ir tendence uz iedzimtām kroplībām. Šīs gūpijas jātur 22-230C temperatūrā. Bieži „jāatjauno asinis” (nav obligāti jāizmanto citas līnijas albīnie tēviņi, kas ir diezgan reti, tāpēc var izmantot parastus pelēkus tēviņus).
Gūpijas ir miermīlīgas zivtiņas. Lēnīgos plīvursatu tēvus nevajag turēt kopā ar straujām vai agresīvām zivīm, jo tās tiem izplūkās spuras.
Gūpijas praktiski ir visēdājos un, izņemot dzīvo barību, labprāt ēdīs smalki sagrieztu gaļu, jūras zivju fileju, kalmārus, sauso un augu izcelsmes barību, graudus. Zivis nedrīkst pārbarot pat ar dzīvo barību, nemaz nerunājot par sauso barību, jo tās var saslimt un pārstāt vairoties. Pieaugušas zivis jābaro vismaz 2, labāk 3 vai pat 4 reizes dienā nelielās devās (runa ir par sugas gūpijām). Barībai jābūt daudzveidīgai un ne pārāk lielai, tāpat barība regulāri jāmaina. Labākā dzīvā barība – mazi trīsuļodu kāpuri, dafnija, artēmija, koretra, ciklopi, stobriņtārpi (pēdējie satur daudz olbaltumvielu, bet maz citu vielu un grūtām mātītēm to nav ieteicams dot), drozofils (jo sevišķi bez spārnu formu). Enhitreju (vislabākais, ja pavairots uz rīvētiem burkāniem) pārāk bieži nav ieteicams dot: ja zivis ar to pastāvīgi baro, tās ātri aptaukojas, kā rezultātā zaudē spēju vairoties.
Ziemā, kad rodas problēma ar dzīvo barību, zivis var barot ar saldētu (dafniju, ciklopu, odu kāpuriem) vai sālītu barību (pirms lietošanas izmērcē ūdenī, to vairāk kārtīgi nomainot). Papildus (vai periodiski) var dot smalki sakapātu gaļu (vaļa, lielopa), aknas, sirdi, fileju un smalkus jūras zivju ikrus, ne treknu, ne skābu biezpienu, ne asus rīvētus serus, omleti. Nepieciešamas augu izcelsmes barības piedevas, ieteicamas aļģes, jo sevišķi diatomas. Periodiski zivis baro ar baltmaizi, viegli novārītu mannu, auzu pārslām utt. Sausā barība (dafnija, sānpeldes u.tml.) izmanto tikai kā papildus barību; pirms lietošanas to ieteicams sajaukt ar vitamīnu maisījumu – eļļainu vitamīnu šķīdumu ar A, D un E vitamīniem (2-3 pilieni uz sērkociņa kastītes barības apjomu), vai ar vitaminizētu zivju eļļu (1-2 pilieni; barību jāizbaro 2-3 dienu laikā).
Pastāvīga barošana ar sauso barību neļauj iegūt mazuļiem spilgtu krāsojumu un labas plīvurastes; tas izraisa kuņģa un zarnu slimības, bet pieaugušām zivīm neauglību. Izņēmums ir sabalansētas sausās vai speciālās barības, piemēram, gūpijām domātā „Tetra” barība. Bet selekcijas formām tās pilnībā nespēj aizstāt dzīvo barību. Sausā barībā jādod tik daudz , lai zivs to pilnībā apēstu 10-15 min laikā.
Gūpijas nav izvēlīgas attiecībā pret akvārija lielumu. Zivju pāris var dzīvot un vairoties pat 2-3 litru burkā; tiesa gan, mazuļi šādā tilpumā nekad nesasniegs lielus ķermeņa un spuru izmērus. Akvārijam selekcijas formu turēšanai ir jābūt vismaz 40 cm garam, un augstumam nedaudz lielākam par akvārija platumu.
Kā grunti dekoratīvos akvārijos vislabāk izmantot rupju smilti vai smalku tumšas krāsas granti, kas pirms tam kārtīgi izskalota un novārīta. Grunti ieteicams pārmazgāt ne retāk, kā reizi pusgadā. Mazuļu un selekcijas darbu akvārijā grunti labāk vispār neieklāt – tā vieglāk akvāriju tīrīt un savlaicīgi izvākt organiskas pārpalikumus. Temperatūra - 15-360C (optimāli 20-250C), cietība 6-250 (ieteicams 8-150), pH 6,8-8,5 (optimāli 7,0-7,5). Ir zināms, ka apaļastu un mežonīgās gūpijas, kas aklimatizējušās aukstiem ūdeņiem, nemirst par pie 50C ūdens temperatūras. Ūdens nedrīkst būt mīksts un skābs. Straujas ūdens temperatūras un ķīmisko parametru maiņas, jo sevišķi pH, ļoti slikti ietekmē gūpijas: mātītes ar palikt neauglīgas. Plīvurastu tēviem astes spurai ieplaisā malas vai , kas ir vēl sliktāk, sašķeļas visa aste. Tas jāņem vērā zivis pārvedot un pārliekot no viena akvārija otrā. Ūdens temperatūra ietekmē gūpiju augšanu un attīstību. Ja ir augsta temperatūra (26-300) nobriešana un novecošana notiek ātrāk un zivis, jo sevišķi tēviņi, ir maza izmēra ar neattīstītu plīvurasti. Pie 20-220 grādu temperatūras zivis nobriest vēlāk, izaug lielākas un tām ir skaistas plīvurastes.. Sliktas pašsajūtas gadījumā, jo sevišķi plīvursatu tēviņiem, ieteicams ūdenim pievienot 1-2 tējkarotes rupjo vārāmo sāli uz katriem 10l ūdens; ja iespējams, labāk izmantot jūras sāli vai vismaz tās pamatelementu sāļu maisījumu: nātrija hlorīds, magnija sulfāts un magnija hlorīds pēc aptuvenās svara proporcijas 28:7:5. Uz katriem 20-30l ūdens pievieno 1-3 joda spirta šķīduma pilienus. Ūdeni ir regulāri jāmaina ar tādas pašas temperatūras, 2-3 diennaktis nostādinātu ūdeni. Pieaugušām zivīm katru nedēļu jānomaina 1/3 no akvārija tilpuma ūdens. Vēl labāk ir nomainīt pusi vai 2/3 ūdens tilpuma, svaigo ūdeni pievienojot pakāpeniski, sadalot šo apjomu vienādi uz visām nedēļas dienām. Ja vienā reizē tiek nomainīts liels ūdens apjoms, tad plīvursatu gūpiju tēviem sašķeļas astes. Jauniem tēviem, kamēr to astes nav pilnīgi attīstījušās, tāpat kā īsu astes spuru formām ūdeni ieteicams mainīt tā, lai nedēļas laikā nomainītu pilnībā visu akvārija ūdens tilpumu: 3 reizes pa 1/3, bet mazuļiem ūdens maiņas jāveic vēl biežāk.
Kā gūpijām piemērotu vides apstākļu indikators var kalpot Ceratopteris paparde. Ja tā labi aug uz grunts, tad akvārijā viss ir kārtībā. Ja apstākļi izmainās, tad auga saknes nopūst un augs uzpeld; ja apstākļi nav labvēlīgi, tad augs mirst. Akvārijā vēlamais ūdens līmenis 35-40 cm, mazuļu dzimšanai – 20-25 cm. Ziemā akvāriju apgaismo 10-12 stundas, vasarā 12-14 stundas. Ieteicams, lai kādu laiku, jo sevišķi rīta stundās, akvāriju apgaismotu saules stari (lai novērstu aļģu augšanu, tam var izveidot marles aizkaru). Kopējais apgaismojuma laiks, ieskaitot dabīgo apgaismojumu, vasarā nedrīkstētu būt lielāks par 15-16 stundām, ja ir zema akvārija turēšana; 13-14 stundas – ja ir augsta temperatūra; ziemā atbilstoši par 2 stundām mazāk. Kā papildus apgaismojums 20l akvārijā izmanto 15W lampu, 40l vasarā – 15W, ziemā – 25W; 100l – aptuveni 40W.
Kā visas mazas zivtiņas, gūpijas vislabāk izskatās uz smalklapu augu fona. Tos nevajag daudz, jo savādāk būs novērojamas lielas pH svārstības dienas un nakts laikā, jo sevišķi ja akvāriju neaerē visu diennakti. Aerācijas nepieciešamība ir strīdīgs jautājums. Gūpijas (tāpat kā vairums citu zivju, izņemot tās, kuras savvaļā dzīvo straujos kristāltīros aukstos vai sāļos, labi cirkulējošos ūdeņos) labāk turēt nearētā akvārijā, bet dažreiz tas nav iespējams: vai nu akvārijs pārāk mazs, vai zivju par daudz , tāpēc praksē bieži nākas ierīkot gan ūdens aerāciju, gan filtrāciju.
Nelielā neaerētā akvārijā (15-20l) plīvurspuru zivis var turēt pēc aprēķina 1-1,5l uz 1 tēviņu un 2-3l uz 1 mātīti, aerētā akvārijā zivju daudzums var būt 2-3 reizes lielāks; turot apaļastu gūpijas, to skaits var būt vēl lielāks. 100l akvārijā ar pastāvīgu aerāciju, filtrāciju un regulāru ūdens maiņu var turēt līdz 300 mātītēm; ja akvārijā nav grunts un regulāri tiek savākti ekskrementi un barības paliekas – līdz 400 zivtiņām. Turot mātītes, kuras paredzētas nārstam, to skaits jāsamazina 2-3 reizes. Pieredze parāda, ka pie pārmērīgi liela zivju skaita, pat barības pietiekamības gadījumā, samazinās zivju auglība un lēnāk nobriest dzimumdziedzeri.
Tā kā zivis var izlēkt no ūdens, tās līmenim jābūt zemākam par akvārija malu par 5-6 cm. Cits variants – pārklāj akvāriju ar stiklu, jo sevišķi, ja tajā ir vairāki nodalījumi dažādām zivīm vai tiek turētas dažādu līniju zivis: zivs, kura pārlec no viena nodalījuma citā, var izbojāt selekcijas rezultātu.
Tēviņu dzīves ilgums normālas temperatūras ūdenī ir 2,5-3 gadi, mātītēm 3,5-4 gadi, bet tās pārstāj vairoties par pusgadu ātrāk.
Dzimumbriedumu atkarībā no turēšanas apstākļiem (galvenokārt no temperatūras) un barošanas gūpijas sasniedz 3-5 mēnešu vecumā. Zivis var pavairot tajā pašā akvāriju, kurā tās tiek turētās. Lai mazuļus neapēstu pieaugušās zivis, akvārijā ir jābūt slēptuvēm – grunts, augiem blīvi aizaugušas vietas, peldošie augi, jo sevišķi ričija. Ja mazuļiem ir īpaša vērtība tos no akvārija izķer un pārceļ uz citu akvāriju. Selekcijā, kad svarīgi zināt, kasir mazuļu vecāki, nārstam izmanto atsevišķus traukus, ko dekorē ar pāris akmeņiem izveidojot slēptuves, gan peldošiem, gan stādītiem augiem.
Mātīti pārceļ uz citu akvāriju, kad tās vēders palicis tik pat kā taisnstūrveida un brieduma plankums pie anālās atveres ir tumši brūni melnā vai melnā krāsā (zeltītas krāsas mātītēm tas ir dzelteni brūnā krāsā). Nārstam var izmantot pat 1 litra burciņas, ievietojot tās kopējā akvārijā, lai neveidotos straujas temperatūras izmaiņas. Labāk izmantot 5l burkas. Šajā gadījumā, mātīti pēc nārsta var no burkas izņemt, tāpat var izņemt akmeņus un lielāko daļu augus, mazuļus burkā audzē līdz var noteikt to dzimumu. Veicot selekcijas darbus, nevar paļauties tikai uz atmiņu, tāpēc katru burku jāatzīmē ar vaska krītiņu – tās kārtas numuru, mazuļu dzimšanas datumu utt. Šos datus jāpieraksta arī cilts grāmatā. Ūdens sastāvs burkā ir tāds pats kā kopējā akvārijā (tikai bez joda); sāli var nepievienot, vai pievienot pēc aprēķina 0,5 tējkarotes uz 10l ūdens. Ūdens temperatūrai jābūt vēlams par 3-40augstākai, tāpat ūdens līmeni nevajadzētu augstāku par 10-12 cm.
Nārstu stimulē pievienojot svaigu ūdeni un paaugstinot temperatūru. Ja pievieno pārāk daudz svaiga ūdens var notikt priekšlaicīgs nārsts un mātīte iznērsīs mazuļus ar lieliem dzeltenuma maisiem vai ikrus. Tādi mazuļi parasti neizdzīvo. Daļu mazuļu var izglābt, ja ūdens līmeni samazina līdz 3-5 cm, paaugstina temperatūru par 2-40un nedaudz pievieno sāli (0,5-1 tējkarote uz 10l ūdens). Gadās arī, ka pieaugusi mātīte nespēj uzsākt nārstu, tādā gadījumā ieteicams akvārijā ielaist jaunu tās pašas līnijas tēviņu, tikko nārsts sākas, tēviņš no akvārija jāizvāc. Ja tas nepalīdz, tad lai izglābtu vērtīgos mazuļus, ar mazām manikīra šķērītēm uzmanīgi pārgriež mātītes ķermeni virzienā no anālās spuras uz galvu. Mazuļus ievieto traukā ar sālītu ūdeni (1 tējkarote sāls uz 10l ūdens); ūdens līmenis ne vairāk par 5cm.
Mātītes auglība atkarīga no tās vecuma un izmēra. Normāli attīstītai maza izmēra mātei pirmajā nārstā parasti ir 10-20 mazuļi, lielām – 20-30; augošām mātītēm otrajā nārstā – 40-50; trešajā 70-100 mazuļu. Maksimālā auglība lielām, daudzkārt nārstojušām mātītēm var būt vairāk kā 180 mazuļu.
Selekcijas darbiem parasti izmanto pirmos divus, retāk 3 metienus, jo tālāku nārstu mazuļi ir mazāki. Pēc vienas apaugļošanās mātīte var iznērst mazuļus 8 reizes (ir bijuši gadījumi, ka 11 reizes), bet parasti 4-5 reizes, jo spermatozoīdi ilgstoši saglabā dzīvotspēju mātītes ķermenī. Lai iegūtu nepieciešamos mazuļus, jāizmanto nevainīga mātīte. Izņēmums ir mātītes, kuras pēc kādām pazīmēm ir unikālas. Tad katru metienu jāaudzē atsevišķā traukā, lai nesajauktu zivis ( jo sevišķi mātītes) no dažādiem metieniem.
Pauzes starp nārstiem atkarīgas no turēšanas apstākļiem, sevišķi no ūdens temperatūras. Normālos apstākļos tās ilgst 1-2 mēnešus.
Pavairošanai izvēlas nevainīgu 3-4 mēnešus vecu mātīti, retāk 5-6 mēnešu vecu. Tēviņi atkarībā no apstākļiem sasniedz vispilnīgāko krāsojumu un formas 5-9 mēnešu vecumā. Selekcijas darbos, ja ir zināmas līnijas (zivju grupa, kas cēlusies no vieniem vecākiem ar kopējām iezīmēm, kuras atšķiras no šīs pašas sugas īpatņu iezīmēm) un genotipa (hromosomu gēni, kas nosaka krāsu, formu u.c.), tēviņu izvēlas 3-4 mēnešu vecumā. Dzimuma skaita proporcijas var būt visdažādākās un tās atkarīgas no uzstādītiem mērķiem. Var 3-5 mātītēm ielaist 6-8 vienādus tēviņus, bet jāatceras, ka jo lielāka ir tēviņa plīvurastes, jo tam grūtāk izturēt īsu astu tēviņu konkurenci. Lai tā nenotiktu, tēviņam var ar asmeni nogriezt pusi astes spuras (nekādā gadījumā vairāk), pieverot žaunu vākus ar mitru vates tamponu. Ja tēviņš ir kaut kādā veidā unikāls, to ielaiž vienu pie 2-3 vai vairāk mātītēm.
Mazuļi uzreiz pēc piedzimšanas sāk baroties. Kā pirmā barība var kalpot „dzīvie putekļi”, virpotāji, artēmiju un ciklopu kūniņas, bet ja to nav – mikrotārpi (vislabāk tie, kas audzēti uz rīvētiem burkāniem vai cieti kopā ar burkānu sulu). Var izmantot jau gatavo Micro-Min barību. Barību vēlams dot jauktā secībā. Tad jau lēnām var sākt dot ciklopus, smalki sagrieztus, labi mazgātus stobriņtārpus utt. Pirmo nedēļu mazuļus ieteicams barot 4-5reizes diennaktī, otro – 3-4 reizes un vismaz 3 reizes līdz pusotra, divu mēnešu vecumam. Pirmās divas nedēļas (jo sevišķi pirmā nedēļa) ir ļoti svarīgas mazuļu dzīvībai un faktiski nosaka, kādas būs pieaugušas zivis. Ja šajā laikā mazuļus barot nepietiekami vai nepilnvērtīgi (piemēram, tikai ar smalki saberztu kaltētu dafniju, kas arī ir iespējams), un sākot ar 3 nedēļu tā kā tam būtu jābūt, tad tik un tā pieaugušai zivij būs astes spuras deformācija (leņķis starp augšējo un apakšējo spuras malu), plīvurs, un bieži arī krāsojums nebūs tāds, kāds tas varētu būt. Eksperimenti ar viena metiena mazuļiem pierādīja, ka izmantojot sliktas kvalitātes barību divpadsmit nedēļu mazuļi bija tik pat lieli kā to 2 nedēļu vecie brāļi un māsas. Barības trūkuma un mazvērtības gadījumā daudzas zivis tālāk var izrādīties „nepilnīgas” (tievas ar iekritušu vēderu) un nevairoties. Šajā gadījumā ieteicams atlasīt labākos mazuļus un tos pilnvērtīgi izbarot , pārējos iznīcināt. Labi barotiem mazuļiem dzimumu jau var noteikt 2 nedēļu vecumā. Lai mātītes paliktu nevainīgas, ieteicams visus tēviņus līdz 3-4 nedēļu vecumam pārcelt uz citu akvāriju. Tālāk rūpīgi ir jāpārbauda mātītes, atlasot attīstība aizkavējušos tēviņus, jo pat 1 tēviņš mātīšu akvārijā iznīcinās visu selekcijas darbu. Tēviņi augot ir slaidāki, to anālā spura paliek šaurāka, pārtopot par gonopodiju, sāk veidoties ķermeņa krāsojums.
Dažādu veidu, krāsu, formu gūpiju tēvus var turēt kopā vienā akvārijā; ja tie ir vienādi, tos tur atsevišķi dalot pēc līnijām.
Gūpijas ir salīdzinoši izturīgas zivis un maz slimo ar tropisko zivju slimībām. Ir novērota mikrobaterioze (zivju tuberkuloze), ko izraisa Mycobacterium. Zivs izskatās novārdzināta (mugura izliekta, vēders ierāvies). Lai izvairītos no saslimšanas ir jāievēro profilakse (akvārijs jāuztur tīrs, nepārapdzīvots, jauniegādāto zivju karantīna utt.) Saslimušās un aizdomīgās zivis ar mikrobakteriozes pazīmēm iznīcina, akvāriju un aprīkojumu dezinficē, augus apstrādā ar bicelīnu-5. Gūpijām ir arī specifisks parazīts – Trichodina modesta infuzorija. Ar trihodinozi visbiežāk saslimst novārgušas zivis, jo sevišķi mazuļi; pieaugušas spēcīgas zivis var būt parazītu nēsātājas. Ārstēšanai izmanto vārāmo un jūras sāli, tripaflavīnu, metīlēnzilo šķīdumu. Labu rezultātu dod temperatūras paaugstināšana līdz 31-330 (vienlaicīgi ūdeni aerējot).
Dažreiz gūpijām var novērot plistoforozi – bīstama invazīva slimība, ar kuru biežāk slimo haracīnas. Uzskata, ka mazuļiem šī slimība pāriet no mātes. Tās pazīmes – krāsojuma izbalēšana, ķermeņa novietojums 45-600 leņķi ar asti lejup. Slimās zivis veic lēcienveida kustības augšup, cenšoties nostāties normālā ķermeņa stāvoklī, bet tas izdodas tikai uz pāris sekundēm. Zivis pārstāj ēst, tās sāk novārgt. Pagaidām slimība nav ārstējama. Visus akvārija iemītniekus un augus jāiznīcina, grunts jānovāra vai jāizkarsē, akvārijs un aprīkojums jādezinficē. Lai izvairītos no parazīta ienešanas mājas akvārijā, jauniegādātās zivis jātur karantīnā, izmantojot citus sietiņus un inventāru. Lai lieki neriskētu un nezaudētu vērtīgās zivis slimības dēļ, vērtīgi ir atstāt „dublikātu”, lai saglabātu genofondu. Tāpēc ir jātur 3-4 šī veida vai līnijas jaunu zivju pāri atsevišķā traukā (pietiks ar 5 burku), barojot tās ar augu izcelsmes, sauso barību, enhitreju, kapātu liellopu gaļu, jūras zivju fileju, graudiem (mannu u.c.), maizi ar salātiem, spinātiem u.tml., nedodot tām dabīgās barības un izmantojot atsevišķu inventāru (sietiņi, caurules utt.). Šīs gūpijas nebūs lielas un skaistas, bet zaudējot galvenos šī zivju veida vai līnijas vaisliniekus, varēs atjaunot šo zivju populāciju ar iegūtiem mazuļiem.
Nereti gūpijām, biežāk mazuļiem, var novērot skoliozi (mugurkaula kroplības). Šīs slimības izcelsme vēl nav izpētīta, uzskata, ka tā rodas ilgstoša inbrīdinga rezultātā (tuvradnieciska pavairošana), traumas, olšūnas normālas attīstības traucējumi, barojot grūtu mātīti tikai ar sauso barību , ilgstošs skābekļa bads. Dažreiz mātītes saslimst ar skoliozi pēc nārsta, tas iespējams ir saistīts ar strauju vēdera dobuma iekšējā spiediena maiņu.
Šalveida gūpijām, jo sevišķi mātītēm, bieži novērojam spuru puve – starp spuru plēves sadalīšanās. Slimību ārstē kopējā akvārijā, izmantojot bicelīnu-5, malahīta zaļo šķīdumu ar vara sulfātu, biomicīnu (ārstēšanas kurss ilgst 1,5- mēnešu un vairāk), balto streptocīdu (10-20g uz 100l ūdens 2-3 mēnešus); atsevišķā traukā izmanto violeto K, malahīta zaļo šķīdumu, bicelīnu-5.
Plīvurastu gūpiju tēviņiem bieži var novērot nodriskātu astes spuras malu: astes spuras ārējā mala paliek nevienāda, jo astes loki kļūst garāki par spuras membrānu. Spuras maliņu var pielīdzināt ar asu skuvekļa asmeni, pieverot tēviņa žaunas ar samitrinātu vates tamponu. Pēc šādas operācijas aste ataug, tās mala būt nedabiski taisna un ataugušais posms vāji krāsots (tiesa gan, ir arī izņēmumi).
Bieži tēviņiem var novērot spuru sakļaušanos. Tam par iemeslu ir to vienveidīga barošana pēc dzimuma brieduma sasnigšanas, nevienmērīgi un nepiemēroti turēšanas apstākļi. Ārstēšanai var izmanto jūras vai vārāmo sāli (1-2g/l).
Biezi tēviņiem novērojama slimība, ko tautā iesaukusi „sarkanā krevele” –uz astes spuras gala parādās koši sarkans aplikums, kas pakāpeniski pārņem visu asti. Bojāto astes daļu ir jānogriež ar asu skuvekļa asmeni un ūdenim jāpievieno sāls (2,5g/l).Pēc J.Mitrohina ziņojuma – Maskavas pilsētas akvāriju un terāriju kluba priekšsēdētāja, šīs slimības ārstēšanu var veikt ar levomicetīnu (80 mg/l, ekspozīcija 24h).
Bet gūpiju vislielākā bēda ir ļoti bieži tēviņiem novērojamā astes šķelšanās (tā sauktais plīsums). Visbiežāk to var novērot melniem, sarkaniem un paklāja tēviņiem. Šīs slimības iemesli vēl nav noskaidroti, varbūt to nosaka ģenētika. Bet to noteikti izraisa (vai ierosina) strauja vides apstākļu maiņa, jo sevišķi temperatūras un pH, ko var bieži novērot nomainot lielu daudzumu ūdens, transportējot, pārceļot zivis no viena akvārija uz citu. Par iemeslu var būt arī D vitamīna trūkums, mehāniski bojājumi pret asiem priekšmetiem vai cietlapu augiem, nepiemēroti turēšanas apstākļi, slimības. Ja plīsums nav lielāks par astes trešdaļu, zivi var izglābt, tai jānogriež bojātā astes daļa vai tā jāpārceļ uz atsevišķu akvāriju (var izmantot nelielu necaurspīdīgu, peldošu trauku tai pašā akvārijā, lai nebūtu temperatūras izmaiņas), kur zivs būtu mazāk aktīva. Lai spura ātrāk sadzītu un profilaksei ūdenim pievieno 5% spirta joda šķīdumu (1-2 pilienus uz 10l ūdens). Tāpat var 100 cm3 vārīta ūdens izšķīdināt 0,1g joda un 10g kālija jodīta, šo šķīdumu pievieno akvārijam pēc aprēķina 0,5 cm3 uz litru ūdens. Literatūrā ir minēti gadījumi, kad atvērtā akvārijā esošo gūpiju veselību slikti ietekmē spēcīgi tabakas dūmi.
Starp gūpiju mātītēm bieži tiek novēroti hermafrodīti: kopā ar olnīcām tām ir arī sēklinieki. Pašapaugļošanās rezultātā dzimst mazuļi, no kuriem 97% ir mātītes (arī hermafrodīti, kas tālāk nodot šo īpašību savām meitām), bet nedaudziem tēviņiem bija mātītēm raksturīgās hromosomas (XX skatīt tālāk). Vairums šādu tēviņu ģenētiski ir mātītes ir sterili. Reti īpatņi, kuriem izveidojas sēklinieki, pārojoties ar normālām mātītēm, metienā dod tikai mātītes.
Nereti gūpijām tāpat kā šķēpnešiem un dažām citām zivju sugām, ir novēroti spontāni mātīšu pārvērtību gadījumi (pat jau nārstojušas mātītes) par tēviņiem. Šādi „pārvērtušies” tēviņi (ģenētiski tās ir mātītes) izmērot ir daudz lielāki nekā normāli tēvi. Daudz retāki ir spontāni tēviņu pārvēršanās gadījumi par mātītēm. Krustojot šādas mātītes (ģenētiski tie ir tēviņi ar XY hromosomām) ar normāliem tēviņiem, metienā būs 75% tēviņu.
Ir novēroti arī gūpiju un buru vai melno molinēziju hibrīdi, bet mazuļus no tiem iegūt nav izdevies. 30-tos gados MVU ģenētikas katedrā ar mākslīgās apaugļošanas palīdzību ieguva buru molinēzijas hibrīdus, vēlāk gūpiju mātīšu un Heterandria formosa un Poecilia (limia) vittata tēviņu hibrīdus; gūpiju tēviņu un Xiphophorus helleri mātīšu hibrīdi.
Gūpiju selekcija, tāpat kā jebkuru citu dzīvnieku selekcija, balstās uz atlasi (tas būtu zivju brāķēšanu, atlasot pavairošanai nederīgos eksemplārus), piemērošanu (labāko vaislinieku izvēle) un hibridizāciju, kam atkal seko atlase, piemērošana utt. Pavairojot jebkuru plīvursatu gūpiju formu, kas pieder vienai līnijai, jau pēc pāris paaudzēm notiek to iznīkšana: samazinās astes atvērums, astes spura paliek trausla un saīsinās no viens puses, veidojas dakšveida forma; ķermeņa krāsojums izbāl vai izmainās uz tādu kāds bijis to vecākiem, uz astes spuras uzrodas lieki krāsas plankumi, kas palielinās ar katru nākamo paaudzi, samazinās dzīves ilgums, vieglāk saslimst, biežāki ir neauglības gadījumi. Tas notiek ilgstoša inbrīdinga rezultātā vienas līnijas ietvaros.
Apalveida astes spura gūpijām pat ļoti ilgstoša inbrīdinga sekas nav tik krasas, jo to ilgstošas pastāvēšanas rezultātā ir atstrādājušās un nostabilizējušās to konstruktīvās pazīmes. Ir novērojama tikai izmēru un auglības samazināšanās, ko var skaidrot arī ar citiem iemesliem – akvāriju mazie izmēri, pārapdzīvotība, regulāra vai pastāvīga sausās barības izmantošana. Plīvursatu gūpijām vēl nav pietiekami ilgi atstrādātas un nostiprinātas pazīmes – tās ir radušās salīdzinoši nesen: 50-to gadi pirmajā pusē.
Lai uzturētu plīvursatu gūpiju daudzveidību un noturētu to kvalitāti, nepieciešams ik pa laikam (parasti pēc 2-3 gadiem, atkarībā no veida) „atjaunot asinis”, krustojot ar tāda paša veida zivīm no cita akvārija (protams, tikai tādā gadījumā, ja tiem nav kopīgu vecāku no vienas līnijas). Mērķtiecīgi, sevišķi ja tiek pavairotas unikālas zivis, turēt pašam vismaz 2 vai 3 paralēlas līnijas un pēc kārtas tās krustot savā starpā.
Mēģinot izveidot jaunu zivju veidu, jāatceras, ka gūpijas ķermeņa visās šūnās ir diploīdais hromosomu komplekts no 46 hromosomām (puse no mātes, puse no tēva), no kurām 22 pāri homoloģisko hromosomu ir autosomas, vai parastas, un viens pāris atšķirīgs – dzimuma hromosomu pāris, kas nosaka nākamo mazuļu dzimumu. Mātītēm dzimuma hromosomas ir vienādas – X un X, tēviņiem atšķirīgas – X un Y. Zigotas (apaugļota dzimuma šūna) dalīšanās laikā hromosoma vienādā skaitā un katrā no abām gametām (dzimuma šūna) būs viens komplekts (haploīdu) hromosomu, kas sastāv no 22 autosomām un vienas dzimuma hromosomas. Tāpēc mātītēm katrā neapaugļotā olšūnā (ikrā) ir viena X hromosoma, bet tēviņiem 50% spermatozoīdu ir X hromosomas un 50% Y hromosomas. Apaugļošanas rezultātā (gametu saplūšana) atkal veidojas zigotas ar diploīdu hromosomu komplektu. Olšūnas, kura apaugļotas ar spermatozoīdiem ar Y hromosomu, pārtop par tēviņiem, ar X hromosomu par mātīti (tāpēc normālos apstākļos dzimumu proporcija ir 1:1). Daudzi krāsojuma gēni gūpijām tiek nodoti no tēviem dēliem caur Y hromosomu, bet daži gēni var pāriet krustošanas rezultātā no Y uz X hromosomu un atpakaļ – abpusējas gēnu vai to homoloģisko hromosomu daļas apmaiņas notiek pārrāvumos, veidojoties jauniem izkārtojumiem, kas izraisa savienoto gēnu rekombināciju un pazīmju izmaiņas. Šobrīd ir zināmi aptuveni 17 krāsojuma gēnu, kas pastāvīgi saistīti ar Y hromosomu, vairāk kā 15 gēnu, kas saistīti ar X un Y hromosomām un vairāk par desmit autosomu gēnu, kas maina kopējo krāsojumu, spuru un mugurkaula formu. Daudzas pazīmes var veidoties tikai vairāku gēnu vienlaicīgas iedarbības rezultātā.
Lai nostiprinātu vēlamo pazīmi, kas var būt recesīva, sākuma stadijā mērķtiecīgi atgriezenisku krustošanu: labākās nevainīgās hibrīdu mātītes no pirmā metiena krusto ar tēvu. Šajā gadījumā mazuļi ar recesīvām pazīmēm būs vairāk, nekā savā starpā krustojot pirmās paaudzes hibrīdus (F1). Pie kam šāda krustošana dod iespēju noteikt nevēlamos recesīvos gēnus. Tālāk ar šo pašu tēvu krusto nevainīgu otrās paaudzes mātīti (F2). Lai tālāk novērstu ilgstoša inbrīdinga nevēlamās sekas, izvēlas 2-3 vienādus tēviņus un izveido 2-3 paralēlas līnijas. Ja tēviņš ir viens, tad otro un trešo līniju veido, tam atlasot līdzīgas mātītes, pilnveidojot paralēlās līnijas ar atlases palīdzību, piemērošanu un dažādas pakāpes inbrīdinga palīdzību. Veicot gūpiju selekciju, no katras līnijas ir jāpatur pietiekams dažāda vecuma mātīšu skaits, lai saglabātu genofondu.
Tāpat jāatceras, ka dažas dominantes pazīmes ir stipri nostabilizējušās. Tā, piemēram, tēviņu mazais izmērs dominē attiecībā pret normālu izmēru, kas savukārt dominē virs gigantisma, pelēkais ķermeņa krāsojums dominē pār zeltītu (gaišu) krāsojumu, apaļas formas aste pār jebkuru citu astes formu, tumšas krāsas acis pār sarkanu krāsu (albīnu formu).
Sākotnējo materiālu selekcijas darbiem vislabāk ņemt no pazīstamiem akvāriju turētājiem, nevis pirkt no nepazīstamām personām, jo tad nav garantijas, ka mātītes un tēviņi pieder noteiktām līnijām vai vienai sugai (paveids, sugas gūpija). Krustojot atšķirīgas gūpijas izpaužas heterozis un pirmā paaudzes hibrīdiem ir lieliskas plīvuru astes (ja, piemēram, necenšas uzturēt kādu noteiktu vai veidot jaunu paveidu, bet vienkārši iegūt skaistas zivis, tad šāda krustošana dos dažādu krāsu tēviņus un arī mātītes ar krāsainām spurām. Beigās var veikt kādas pazīmes nostiprināšanu, kaut arī tas būs grūtāk izdarāms nekā strādājot ar zināmas izcelsmes zivīm).
Ir gadījumi, kad lielas, košas spuru krāsas mātītes iegūst izmantojot androgēnus. Tas var samulsināt iesācēju, kas paļaujas, ka ir iegādājies veiksmīgu pāri, bet sagādāt vilšanos, kad ieraudzīs mazuļus „rasolu”. Lai no tā izvairītos un nezaudētu laiku, cerot uzsākt selekcijas darbus, iesākumā jāsapazīstas ar ģenētikas pamatiem, piemēram, ar populārzinātniskiem skaidrojumiem vairāk kārtīgi izdotā ģenētikas Edinburgas Universitātes profesores Šarlotes Auerbahas grāmatā „Ģenētika”. Tiem, kuriem šī tēma interesē vēl smalkāk, ieteiktu izlasīt V.S.Kirpičnikova 1979. gadā „Наука” izdoto grāmatu „ Zivju selekcijas ģenētiskie pamati”, tajā ir nodaļa par gūpijām un plašs literatūras saraksts par šo tēmu. Šis jautājums populārzinātniski izskaidrost brīnišķīgā F.M.Polkanova grāmatā „Zemūdens pasaule istabā” (Maskava, „Детская литература”, 1970).
Ko var iegūt selekcijas rezultātā, izņemot jaunas krāsu variācijas? Pēc homoloģisko rindu likumiem, ko atklājis N.I.Vavilovs, gūpijām var iegūt formas, kuras raksturīgas šīs ģints citām zivīm, piemēram, augstu muguras spuru kā molinēzijām. Ir novērotas dubultas astes spuras mutācijas kā zelta zivtiņām. Sevišķi 70-to gadu vidū šādu gūpiju tēviņus man piedāvāja T.Veršinina paņemt mutācijas eksperimentiem, viņa tolaik bija Maskavas pilsēt6as pionieru un skolnieku pils akvāristus pulciņa vadītāja. Dažādu apstākļu sakritības rezultātā šo iespēju neizmantoju un arī tālāk neesmu dzirdējis, ka šo mutāciju būtu izdevies nostiprināt. Pie mums nav arī saīsinātu ķermeņu gūpiju, kaut arī tāda forma ir iespējama.
Darbs ar gūpijām selekcionāram dod neierobežotas iespējas. Domāju ne reizi vien pārliecināsimies par to gūpiju izstādēs – konkursos.
Rakstu tulkoja Normunds Griķītis
Orģinālteksts A.Polonskijs