Kā pieveikt “melno bārdu”
Pēdējos gados akvāriju augu audzētāji satraucas par nelūgtu ārzemju viesi – aļģi Compsopogon coeruleus. Vairumam akvāriju turētāju ir saskārusies ar šo 5-20mm cieto sariņu aļģi. Parasti to sauc par melno bārdu vai vjetnamku. Ļoti iespējams, ka šī aļģe pie mums atceļojusi kopā ar jauniem tropu augiem no dienvidu – austrumu Āzijas.
Kompsopogon ir ļoti sīksta cīņā par izdzīvošanu – tā spēj ne tikai iesakņoties augu audos, bet arī stingri nostiprināties uz grunts, akvārija sieniņām un aprīkojuma. Šī aļģe nav parazīts – izmantojot augus tikai kā augšanas substrātu, izjaucot tā audus un aizēnojot to.
Šīs aļģes straujā izplatīšanās rada būtisku kaitējumu akvāriju augu kolekcijām. Cīņai ar to tiek izmantotas visdažādākās metodes un paņēmienus. Diemžēl, bet arī man nācās cīnīties pret šo aļģi, tāpēc vēlētos pastāstīt par literatūra minētajām metodēm un maniem mēģinājumiem.
Visvienkāršākā cīņas metode ir ķīmiskā apstrāde. Ir apraksti, izmantojot borskābi un nātrija tetraborātu – vienā no saviem akvārijiem pievienojot borskābi, aļģē pārstāja augt un tās daudzums acīm redzami samazinājās. Pēc nedēļas – bārda nepazuda, bet sāka dzeltēt un sāka atmirt vairums augstākas kārtas augu. Liela skaitā atmira Echinadorus lapas, kriptokarīnas nometa visas lapas; zivīm samazinājās apetīte, tās sāka berzties gar grunti un augiem. Pēc 2 nedēļām – visi augstākās kārtas augi bija katastrofālā stāvoklī, zivju labsajūta neuzlabojās un melnā bārda sāka augt un atkarot zaudētās pozīcijas. Ūdens pH bija nokrities uz 5.0 - jābrīnās, ka akvārijā joprojām ir dzīvība.
Lai glābtu akvārijā palikušās zivis un augus, nedēļas laika nelielās devās nomainīju visu akvārija ūdeni. Bija miruši pāris ehinadoru un kriptokarīnu, tāpat šo eksperimentu neizturēja zaļie labeo, bet aļģe cietusi nebija un turpināja augt.
Tāpat neveiksmīgs bija mēģinājums akvārijā mēnesi turēt vara plāksnītes vai sudraba monētas. Mehāniska skrupuloza tīrīšana, bez žēlastības noraujot lapas, pārstādot augus, vai tos izmetot, atstājot tikai pašas galotnītes arī nedeva gaidīto rezultātu.
Literatūrā bieži piemin antibiotikas cīņā ar šo aļģi - izmēģināju penicilīnu, bicelīnu-3, bicelīnu-5, levomicetīnu, eritromicīnu, bet melno bardu tas nekādi neietekmēja. Antibiotiku koncentrācija virs 20 000 vienību uz litru ūdens, strauji samazināja akvārija augu augšanas tempus, nogalinot pāris papardes un sūnas.
Zooveikalā atradu preparātu Tetra „Algimin” – tas deva cerību stariņu cīņā ar šo aļģi: trešajā dienā aļģe sāka sadalīties; 6. dienā – aļģe praktiski bija izzudusi. Bet mans prieks nebija ilgs – pēc 3 nedēļām aļģe uzradās atkal, augot vēl plašāk un straujāk nekā sakumā – aļģes izauga no saglabājušiem tikko pamanāmiem punktiņiem.
Nolēmu, ka laiks ķerties pie bioloģiskam cīņas metodēm - daba vairākkārtīgi ir pieradījusi, ka tā pati vislabāk tiek galā ar šādam situācijām. Bet kurš akvārija iemītnieks ir dabīgs šīs aļģes ienaidnieks? Dzīvdzemdētājas, karpveidīgie, labeo, ancistrusi šai aļģei nenodarīja tik pat kā nekādu kaitējumu. Pat ļoti izslavētais aļģēdājs girinoheilus nespēja akvāriju attīrīt no melnās bārdas. Nedaudz palīdzēja mazas ampularijas, turētas badā tās aļģi apēda, bet neiznīcināja tās augšanas punktus; izmantojot piezagušas ampularijas – rezultāts bija labāks, bet joprojām augšanas vietas saglabājās.
Un, kad jau biju zaudējis jebkādas cerības uzveikt melno bārdu, kāds gadījums man radīja skaidrību kā tad pieveikt šo „ienaidnieku”. Vienu reizi pazīstamiem cilvēkiem aiznesu augus no sava akvārija. Viņiem bija mazs akvārijs, kura dzīvoja paris dzīvdzemdētajas, auga valisnērija, kabomba un elodeja. Ūdeni akvārija nekad nemainīja, tikai pielēja klāt to daļu, kas izgaroja. Grunts nebija tīrīta jau gadu. Atnestos augus netīrīju un uz tiem saglabājās mazi bārdas kušķīši. Tā kā akvārijs bija atstāts novārtā, tad neviens neuztraucas, ka tur augs arī aļģes. Pagāja paris dienas, bet melna bārda klāt neauga, pēc nedēļas tā jau bija pazudusi vispār – tikai divi mazi zariņu gulēja uz grunts, kurus no akvārija izvācu. Melna bārda bija izmirusi!
Tai pat laikā, atnesu augus vēl vienam citam līdzīgā situācija esošam akvārijam. Atnestos augus arī pilnība neizdevās attīrīt no melnas bārdas, tāpēc ar nepacietību gaidīju rezultātus. Pēc mēneša akvāriju nevarēja pazīt – tas gandrīz pilnībā bija pārklājies ar melnas bārdas paklāju. Kas notika? Divi vienādi, nekopti, neapsildīti, maz apgaismoti, maz apdzīvoti akvāriji ar līdzīgiem ūdens parametriem (pH 6-6.2, cietība 10), bet melna bārda uzvedās dažādi.
Bet bija viena būtiska atšķirība – akvārijā, kura bārda strauji izauga, darbojās gaisa kompresors. Iespējams, ka bārdas augšanu ietekmē ūdens gāzu sastāvs? Tālākie novērojumi šo teoriju neapstiprināja – nelielā akvārijā, kurā dzīvoja paris Corydoras samiņi, ielika melno bārdu. Ūdens akvārija bija vecs, mīksts, ar tādiem pašiem ūdens parametriem kā iepriekšējos akvārijos, bet to neaerēja un nefiltrēja. Aļģe lieliski iedzīvojas un drīz vien pārklāja visas akvārija virsmas.
Analizējot šos novērojumus, atcerējos, ka melna bārda no pirmā akvārija, ko izvācu, bija raupja aptaustot, bet aerētā akvārija un akvārija ar samiņiem tā bija gluma no uz tās sakrājušās organiskas. Aļģe uz saviem zariņiem savāca vissmalkākās organiskas daļas, ko pacēla ūdens kustība vai samiņi, bet ūdenī, kura nebija ūdenī duļķu – aļģe mirst. Nolēmu bloķēt organisko vielu piekļuvi aļģei – akvārija ūdenī iemaisīju lielu daudzumu ogles putekļus. Pēc stundas ogle nosēdās, galvenokārt uz aļģi un pēc 3 dienām sakās aļģes masveida izmiršana. Lai pilnībā iznīcinātu aļģi ogles putekļus nācās ūdenī iejaukt vairākkārtīgi. Šādus eksperimentus var veikt akvārijos bez zivīm.
Šajā pat laikā uzzināju, ka VDR akvāriju turētāji iesaka cīņai ar šo aļģi izmainīt pH vērtību to palielinot. Pēc norādījumiem pie pH 7.5 aļģe pārstāja augt, pie pH 9.0 aļģe mirst. Savā akvārijā pievienoju nātrija hidroksīdu (NaOH) tik daudz lai pH būtu 9.0, pēc 2 dienām pH vērtība atgriezās sākotnējā stāvoklī uz 6.0-6.2. Atkārtoti iejaucot NaOH pH vērtība izmainījās, bet uz īsu brīdi. Mīkstais ūdens centīgi turējās pretī pH izmaiņām, tāpēc nācās palielināt ūdens cietību līdz 80. Tai pat laikā, lai izveidotu bikarbonātu buferi, ūdenim pievienoju dzeramo sodu 0.05% koncentrācijā (0.5g/l). pH vērtība pārvietojās uz 8.2-8.4. Akvārijā, kurā nebija aerācijas (tikai ārējais filtrs), nebija grunti rokošu zivju, aptuveni pēc pusotra mēneša aļģe pazuda. Zivju labsajūta no tā neizmainījās, augu vizuālais stāvoklis uzlabojās, augu krasas kļuva košākas, daudzi augi saka straujāk augt. Akvārija ar ūdens cirkulāciju situācija bija nedaudz sliktāka – melna barda bija samazinājusies, bet nepazuda, tāpēc nācās samazināt zivju skaitu un izslēgt iekšējo filtru – pēc kāda laika aļģe bija pazudusi.
Šobrīd, pēc 2 gadiem, manos akvārijos pa retam parādās melnas bārdas zariņi (sevišķi pēc jaunu augu iegādes), bet tas mani vairs nesatrauc, jo zinu ka aļģi pieveikt.
Pirmkārt. Ūdens cietībai jābūt vismaz 80. Ūdens cietību var palielināt šādi: uz 1 l ūdens, kas sagatavots ūdens maiņai, ir jāpievieno 2l 100% kalcija hlorīda sķīdumu un 2ml 6.7% magnija sulfāta šķīdumu (lai pagatavotu 750ml šķīduma vajag 50g MgSO4).
Otrkārt. Ūdenim ir jābūt stabilai sārmainai reakcijai, ko var panākt veidojot bikarbonātu buferi. Uz 1l ūdens pievieno 0.2g dzeramas sodas (aptuveni 5 tējkarotes uz ūdens spaini). Palielinot sodas daudzumu 2 reizes ūdens sārmainība būtiski neizmainās, bet veidojas nātrija iztrūkums, kas pasliktina daudzu augstākas kārtas augu veselības stāvokli.
Treškārt. No akvārija regulāri ir jāizvāc visa liekā organika – reizi nedēļā mainot vismaz 25% ūdens apjoma un reizi mēnesī kārtīgi sifonējot grunti.
Ceturtkārt. Akvārijā nevar būt grunti rokošas zivis, tāpat nav pieļaujama spēcīga ūdens cirkulācija un ūdens duļķainība.
Piektkārt. Zivju skaits ir jāierobežo, ideālā variants sekojot N.F.Zolotņicka ieteikumam: 10 l akvārija ūdens ir paredzēts vienai 5-7cm lielai zivtiņai. Pārapdzīvotā akvārijā ātri sakrājas organika, izraisot pH svārstības un apgrūtinot cīņu ar aļģi.
Pēc šo ieteikumu ievērošanas visi augi un zivis jūtas labi, izņemot augus, kuriem nepieciešams ļoti mīksts ūdens.
Ieteiktā metode cīņai ar melno bārdu dod rezultātu pēc pusotra – dieviem mēnešiem, ir efektīva un augu, zivju saudzējoša, tikai jāatceras, ka jebkuras izmaiņas jāveic pakāpeniski 7-10 dienu laikā.
Rakstu pārtulkoja Normunds Griķītis
Orģinālteksts M. Cirlings