Betta splendens “Nārsts”
Pamatinstinkts
Par to kā gailīšu (Betta splendens) dzīvē nesaraujami savijies sekss un vardarbība un nārsts līdzinās erotiskam trillerim.
Vardarbība
Šis ir šī stāsta galvenais varonis, vispār jau tas bija redzams pirmajā stāsta par gailīšiem, bet tad tas bija nārsta akvārijā (ar ūdens temperatūru 28°C) tikai vienu dienu un nepaspēja vēl izveidot ligzdu. Otrajā dienā ligzdas būvniecība ritēja pilnā sparā. Pagaidām tas ir ļoti neliels burbuļu veidojums. Kad nārsta akvārija tika ielaista mātīte, zivtiņas uzreiz uzsaka konfliktu, kurā beigas uzvarēja tēviņš. Attiecīgi mātīte slēpās akvārija tālākajā stūrī, cenšoties nekur nekustēties, lai atkal nepievērstu sev uzmanību. Tēviņa poza liecināja par gatavību sargāt ligzdu no jebkura.
Otrās dienas sākumā sākās plaša mēroga ligzdas celtniecība. Mātīte nenogurstoši centās tuvoties ligzdai. Un visu laiku abas zivtiņas turējās kopā ar sāniem plaši atverot spuras, bet šie draudi ir viens no aplidošanas rituāliem.
Ja godīgi, tad centāmies nofilmēt mātītes mēģinājumus tuvoties ligzdai, bet nekas skatāms neiznāca.
Tāpēc ir jāaprobežojas ar siluetu stop kadriem, kas arī pietiekami skaidri parāda abu zivtiņu kaujiniecisko noskaņojumu. Var redzēt, ka zivis turas paralēli viena otrai ar plaši atvērtām spurām.
Par rituāla dejām, iebaidot pretiniekus, bija stāstīts iepriekšēja rakstā, kur bija arī Konrada Lorenca apraksti. Atkal viņu citēsim:
„Tas var šķist savādi, bet iepriekš nekad nevar paredzēt vai šī deja novedīs pie mīlas pāra izveidošanās vai pie asiņaina kautiņa. Cīnītājzivis satiekoties ar savas sugas pārstāvjiem nosaka to dzimumu pēc tā kāda būs reakcija uz stingri noteiktiem rituāliem, instinktīvām dejas kustībām. Pirmreizējā divu tēviņu satikšanās sākas ar abpusēju izaicinošu pašdemonstrāciju, kur katram lāsmojošais plankumam un skaisto spuru lokam ir jārada maksimāls iespaids.”
Pēc mūsu novērojumiem gan mātītes, gan tēviņi pamata uzvedas vienādi – tie izrāda draudus satiekot savas sugas pārstāvjus. Agresīvā uzvedība nav atkarīga no zivtiņu dzimuma. Zemāk esošā fotogrāfija apliecina šo tēzi.
Pa kreisi ieņēmusi tipisku draudēšanas pozu satiekas divas mātītes.
Par to, ka tās ir mātītes nav jāšaubās. Neskatoties uz tipisko ārējo izskatu, mātītes var atšķir vēl pēc vienas būtiskas pazīmes – tā ir sava veida „bumbiņa” vai „mannas graudiņi” uz vēderiņa. Fotogrāfijā šie punktiņi ir labi redzami abām mātītēm. Pēc šīs pazīmes vienmēr nekļūdīgi var atšķirt jaunas mātītes no jauniem tēviņiem. Starp citu, jauniem tēviņiem, kuriem vēl garās spuras nav izaugušas, mātītes negriež ceļu un ātri vien parāda kurš te ir saimnieks, kā redzams zemāk esošajos attēlos:
Pieaugušas mātītes ar lielu labpatiku baida un trenkā tramīgos jaunos tēviņus.
Mātīšu uzvedība ir kāda nozīmīga īpatnība: to draudi tik pat kā nekad nebeidzas ar reālu uzbrukumu. Tās baida pretinieku piepeldot tam ar sānu un maksimāli atverot spuras un beigās pat nostājoties taisnā leņķī pret pretinieku it kā gatavojoties uzbrukt (viss notiek tāpat kā rīkojas tēviņi), bet tieši „it kā” to visu darot, pēdēja mirklī sitiena nav.
Draudi dominē gailīšu uzvedībā. Tie viedo kompleksu fiksētu kustību secību, kas sastāv no secīgiem uzvedības aktiem, kuru izpildes kārtība ir nostiprinājusies dziļi ģenētikā un mainās hormonu ietekmē. To, ka mātītes nesit – arī tas ir svarīgs posms fiksētu kustību uzvedībā. Pie kam ļoti svarīgs posms, kas atšķir mātītes no tēviņiem un tā kļūst ar vien izteiktāka, jo gatavāka mātīte ir nārstam. Ja nebūtu šīs kustības nārsts diez vai būtu iespējams – būtu vienkārši ilgstošs kautiņš.
Šie ir kadri no otrās dienas: tēviņš ir aizņemts ar ligzdas celtniecību, ļaujot mātītei pienākt pavisam tuvu tā izdara ātru uzbrūkošu kustību. Tuvojoties tēviņam tās žaunu vāki ir draudoši pavērti. Mātīte varētu viegli ietriekties tēviņa sānā, bet pēdējā mirklī tā apstājas. Tēviņš savukārt demonstrē visas savas draudīgākās pozas. Pretiniek iebrukums zem ligzdas un bezbailīga un projām nemukšana padara tēviņu gluži vai traku. Un šādā afekta stāvoklī tēviņš uzbrukuma trieciena vietā piepeši cenšas mātīti apķert.
Bet nārsts vēl nav sācies, ikri iznērsti netiek un tēviņš tūlīt pat atceras savu agresivitāti. Viņš pagriežas perpendikulāri pret mātīti un seko sitiens.
Mātītes nebūt nav vienaldzīgas, bet to uzvedībā ir vājā vieta, kas padara tās neaizsargātas emocionāli uzbudinātu tēviņu priekšā – tās nespēj iesist. Tēviņi viņas iekausta pilnīgi nesodīti. Neticat? Vēlreiz aplūkojiet fotogrāfijas: tēviņa košās spuras ir pilnās krāsās un tās nav nevienā vietā ieplēstas kaut arī mātīte tai pat laikā ir diezgan spēcīgi piekauta. Nabaga mātītes pacieš šo vardarbību, lai tikai varētu iznārstot kopā ar tirānu un sagādāt saviem pēcnācējiem pašu labāko sargu. Jo niknāks tēviņš, jo tas labāk sargās pēc tam ligzdu ar ikriem.
Bet kā tad viss nonāk līdz nārstam, jo pagaidām mūsu mīlnieki tikai kāvušies?
Pievērsīsimies atkal Konrada Lorenca darbiem:
„Cīnītājzivtiņas gaisa pils, tāpat kā to tuvāko radinieku, ir veidota no maziem gaisa burbulīšiem, kas pārklāti ar izturīgu siekalu slāni. Šāds namiņš ir ļoti izturīgs un nedaudz paceļas virs ūdens. Jau tai laikā, kad tēviņš ir aizņemts ligzdas celtniecībā, tas ir izrotājies brīnišķīgās krāsās, kas kļūst dziļas un iegūst varavīksnes toņus tikko parādās mātīte. Tēviņš, gluži kā zibens, uzreiz metas tai klāt, apstājas, mirgojot krāsām. Ja mātīte ir gatava viņu pieņemt, tā pārņem īpašas krāsas – uz kopējā brūnā fona parādās gaišas pelēkas vertikālas svītriņas.”
Šeit ir redzama viena un tā pati zivs tikai no dažādām pusēm. Tā kā vērtīgie kilobaiti ir jāsaudzē, tad salikām kopā divas bildes. Var redzēt, ka svītrojums nav simetrisks un tas veido savu rakstu katrā sāna pusē (uz labā sāna tas redzams labāk).
Ja godīgi, tad nārstam pilnībā gatavu svītrotu mātīti neizdevās atrast uzreiz. Parasti (šodien) mātītes nārsto neiegūstot svītrojumu, kas ir labi pamanāms arī fotogrāfijās, bet apraksts pilnībā atbilst mūsu bērnības atmiņām – patiešām visas gailīšu mātītes nārstojot kļuva svītrainas. Ja runājam par šo konkrēto mātīti, tad tās svītrojums neglāba to no tēviņa iekaustīšanas.
Raksta autors В. Ковалев, Е.Ковалева. Gailīšus fotografēja raksta autors „Живом уголке”. Raksta ir izmantoti teksta fragmenti un zīmējumi no Konrada Z.Lorenca grāmatas "Кольцо царя Соломона", izdota "ЗНАНИЕ", Maskavā, 1978. Pirmo reizi šo grāmatu publicēja Lielbritānijā 1952. gadā.
Rakstu tulkoja Normunds Griķītis
Orģinālteksts www.vitawater.ru