Zivju daudzveidība

Karpveidīgo, haracinoīdu, gimnotoīdu un samveidīgo kārtas

             Zivis, kuras pieder nosaukumā minētajām kārtām, sistemātikā apvieno vienā lielā grupā – virs-kārta ciprionīdu. Kaula zivis evolūcijas „rangu tabulu” ietvaros, kura balstīta uz ķermeņi iebūvēto primitīvu un produktivitātes iezīmju attiecību, tās ieņem ne pārāk augstu vietu.

             Ciprinoīdo zivju raksturīgā īpašība ir tā sauktā Vēbera aparāta esamība, kas veidots no vairākiem kauliņiem, savienojot iekšējo ausi ar peldpūsli, kam, iespējams, ir būtiska nozīme palielinot skaņas rezonansi. Bez tam šo zivju virs-kārtas peldpūslis, kā noteikums, ir savienots ar zarnu traktu. Pie ciprionīdām pieskaita 5-6 tūkstošus sugu, vairums, kuru mīt saldūdenī.

Karpveidīgo kārta (Cypriniformes)

             Šobrīd šai kārtai pieder vairāk kā 2000 saldūdens (retāk klejojošu) zivju sugu, kuras plaši izplatītas Eiropā, Ziemeļamerikā un Āfrikā. To raksturīgā pazīme ir zobu neesamība uz žokļiem (toties tā sauktie rīkles zobi ir izvietoti apakšējiem rīkles kauliem – zobi ir attīstīti labi). Karpveidīgiem mute bieži ir izstumjama un daudzām sugām ir ūsiņas. Ķermeni parasti klāj cikloīdas zvīņas, retāk ķermenis pliks. Pelpūslis liels, veidots no 2-3 kamerām.

             Kārtai ir vairākas ģintis, kurās ietilpst, piemēram, Cobitidae ģints. Liela daļa karpveidīgo sugu attiecas karpu ģintij (Cyprinidae). Tā ir visplašākā ģints starp zivīm, tajā ir ~1800 sugu. Vairums karpveidīgo iecienījuši siltus ūdeņus, bet dažām sugām (rudulim, ālantam, baltam sapalam) dzīves areāls ir pat aiz Polārā loka. Pats lielākais ģints pārstāvis mīt Dienvidaustrumu Āzijā – gigantiskais ūsainis (Catlocarpio siamensis), kas izaug līdz 3m garumam. Bet par pašiem mazākiem var nosaukt Dionda diaboli, Notropis perpallidus un veselu rindu citu Amerikas karpveidīgo, kuru garums nepārsniedz 5cm.

             Vairumam karpveidīgo ikri ir lipīgi – zivis tos iznērš uz akmeņiem, augiem un citu piemērotu substrātu. Bet dažām sugām, piemēram, baltajam amūram (Ctenopharyngodon idella) ikri attīstās peldot brīvā ūdenī.

Zivju pāris nērš ikrus

             Daļai karpveidīgo ir raksturīgas rūpes par mazuļiem. Piemēram, Amerikā dzīvojošais Pimephales promelas ikrus iznērš uzbūvētā ligzdā, kuru pēc tam apsargā un aprūpē ikrus. Ir zināma mūsu pašu zivs Rhodeus sericeus rūpes par mazuļiem – šīs sugas mātīte caur garu olvadu iznērš divvāku moluska mantijā ikrus. Karpveidīgo vidū sastopamas arī „dzeguzes”, kuras savus ikrus iznērš citu zivju ligzdās. Tomēr vairumam kārtas pārstāvju rūpes par pēcnācējiem nav izteiktas.

                Karpveidīgo mazuļi barojas ar zooplanktonu, bet pieaugušu zivju ēdienkarte ir ļoti daudzveidīga. Piemēram, sapals (Leuciscus cephalus) un salate (Aspius aspius) –aktīvi plēsēji, kas medī sīkas zivtiņas, baltais amūrs (Ctenopharyngodon idella) iecienījis augu diētu, Chondrostoma nasus.

Varicorhinus capoete nograuž zemūdens akmeņu un sakņu apaugumus.

             Nav mazums karpveida zivju, kuras barojas ar bentosu, savācot to no grunts un to izrokot. Bet mailīte (Alburnus alburnus) pamatā barojas ar kukaiņiem – pie kam neaprobežojoties ar zemūdens formām un tiem, kuri paši iekrīt ūdeņi, bet, izlecot no ūdens, veikli ķer virs ūdens lidojošus knaušus un mušiņas.

             Daudzas karpveidīgās zivis nav lielas izmēros, bet tās tik un tā ir svarīgs ūdens saimniecības objekts. Piemēram, plaudis (Abramis brama), vobla (Rutilus rutilus caspicus), sapals (Leuciscus idus), rudulis (Scardinius erythrophthalmus) u.c. Daži šis ģints pārstāvji ir mākslīgas pavairošanas objekts, vispopulārākās, protams, ir karpas (Cyprinus carpio), bet ļoti sen – jau vairāk kā pirms 2 tūkstošiem gadu – Ķīnā audzēja Hypophthalmichthys molitrix.

Salīdzinošs garš ir dekoratīvo karpu pavairošanas un selekcijas stāsts – daudzveidīgas zelta zivtiņas, kuras izveidoja Ķīnā no sudraba karūsas (Carasius auratus). Pēc dažiem datiem, to pavairošana tika uzsākta aptuveni pirms 2000 gadu, 1. gadsimtā, bet masveida selekcija sākās 10-13. gadsimtā. Aptuveni tādu pat, ja ne vēl ilgāku attīstību veikušas karpas un to dekoratīvās sugas (koi) Japānā.

             Izņemot zelta zivtiņas akvārijos tur arī daudzus citus spilgtas krāsas karpveidīgos, piemēram, dažādus barbusus (Barbus dzimta) un danio (Brachydanio dzimta), botijas (Botia dzimta), girinoheilus (Gyrinocheilidae dzimta) u.c.

Haracinoīdu kārta (Characiformes)

             Šajā kārtā ir 12 ģintis un vairāk kā 1400 sugu tikai saldūdens zivju, kuras izplatītas Amerikas un Āfrikas siltajos ūdeņos. No karpveidīgām zivīm (kurām agrāk tās kā apakškārtu pieskaitīja) haracinoīdas atšķiras ar to, ka to ķermenis vienmēr ir klāts zvīņām, nekad nav ūsiņu, mute nav izbīdāma, rīkles zobu nav, bet ir zobi uz žokļiem. Tāpat vairumam šo zivju aiz muguras spuras ir vēl viena bezloku tauku spura – līdzīgi kā tas ir lasim. Haracinoīdu izmēri ir dažādi: dažiem Lebiasinidae no 15-20mm, piemēram, Nannostomus dzimtas zivīm; līdz 1,3m lielajai tīģerzivij (Hydrocynus goliath) no Āfrikas Alestiidae dzimtas.

 Piranja

                Lielākajā dzimtā šajā kārtā ir vairāk kā 450 sugu – haracīnu ģints (Characidae). Kaut gan haracīnas dzīvo ļoti tālu no Krievijas, tās ir plaši pazīstamas pateicoties akvāriju turētājiem. Tie ir neoni (Paracheirodon dzimta), zivis ar grupas nosaukumu „tetras” un citas košas zivtiņas. Šai ģintij pieskaitāmas arī šobrīd tik populārās piranjas (Pygocentrus dzimta, agrāk – Serrasalmus).

             Citu haracinoīdu ģints pārstāvju īpatnības – Dienvidamerkas Gasteropelecidae – ir to spēja briesmu gadījumā slīdēt pa ūdens virsmu. Zivis no Lebiasinidae ģints, arī dzīvo Dienvidamerikā, ir pazīstamas ar neparasto vairošanās paņēmienu – piemēram, Copeina guttata ierok savus ikrus smiltīs, bet Copella Arnoldi izliek savus ikrus uz virs ūdens zemu augošu augu lapām. Šīs sugas tēviņš un mātīte vienlaicīgi izlec no ūdens, paspējot ar katru lēcienu iznērst nelielu ikru porciju un tos arī apaugļot. Kad nārsts beidzies, mātīte aizpeld, bet tēviņš paliek un regulāri ar astes sitieniem pa ūdens virsmu samitrina ikrus.

Gimnotoīdu kārta (Gymnotiformes)

             Tāpat kā haracinoīdi, šī grupa līdz nesenam laikam bija zem karpveidīgo kārtas. Pāris desmitu sugu gimnotoīdu dzīvo Dienvidamerikā. Pati populārākā šīs kārtas zivs – elektriskais zutis (Electrophorus electricus), vienīgais atsevišķās Electrophoridae dzimtas pārstāvis. Tas var sasniegt 2,5m garumu un 20kg svaru, tas dzīvo Orinoko upes baseinā, Amazonē un pāris citās Dienvidamerikas upēs. Ar zušiem sai zivij nav nekāda sakara, tā ir šādi nosaukta tikai tās izstieptās ķermeņa formas dēļ.

Elektriskais sams

             Elektriskais zutis ir rekordists starp dzīvniekiem, kuri sēj ģenerēt elektrisko strāvu. Lādiņa spriegums, kuru rada šī zivs, var sasniegt 800V. Neskatoties uz nelielo – zem 1A – spriegumu ar to pietiek, lai apdullinātu lielu dzīvnieku. Nāves briesmas cilvēkam zutis parasti nerada.

             Vēl viena interesanta kārta – Eigenmannia virescens no Sternpygidae dzimtas; sasniedz 30cm garumu (šīs zivis var sastapt arī mājas akvārijos). Šai zivij, atšķirībā no citām, teritoriālas ir mātītes nevis tēviņi. Nārsta laikā teritoriju apsaimniekojošā mātīte vilina pie sevis tēviņu un pēc ilgstošām mīlas rotaļām, zāles biezokņos iznērš un apaugļo ikrus. Šo notikumu kulminācijas brīdī pie nārstojošā pāra pielavās cita mātīte, kurai savas teritorijas nav un pirms mātīte tiek pamanīta un padzīta, tā arī iznērš ikrus zāles audzēs. Tēviņam atliek vien apaugļot visus ikrus.

Samveidīgo kārta (Siluriformes)

             Šajā kārtā ir aptuveni 30 ģintis un aptuveni 1600 zivju sugas, kuru izmēri ir no 1cm līdz 5m. Samiem nav zvīņu – to ķermeni galvenokārt klāj kaula plāksnītes. Daudziem samiem ir tauku spura, bet Vēbera aparāts gan nav attīstīts visiem. Vairumam samveidīgo galvenais maņu orgāns ir ūsas, bieži ļoti garas un daudzskaitlīgas.

             Lielākā daļa kārtas pārstāvju dzīvo tropu un subtropu teritorijā Āzijā, Āfrikā un Amerikā. Sami barojas galvenokārt ar dzīvo barību.

 Samu daudzveidība ir pārsteidzoša. Lielākā to daļa ir saldūdens zivis, bet Ariidae un Plotosidae dzimtas sami ir pārgājuši uz dzīvi silto jūru piekrastes ūdeņos. Vairums samu „turas” pie grunts, bet caurspīdīgie Āfrikas sami (Physailia pellucida) no Schilbeidae dzimtas dzīvo ūdens vidējos, augšējos slāņos. Starp samiem ir tādi, kuri dzīvo pārpurvojošās ūdenstilpnēs, piemēram, Amerikas bruņu sami Doradidae dzimta un tīru kalnu strautu iemītnieki Ageneiosidae dzimtas sami. Daži dzīvo pazemes ūdenstilpnēs un alās, piemēram, Pheratobius cisternarum no Amerikas Pimalodidae dzimtas un Uegitglanis zammaranoi no Clarriidae dzimtas, kas izplatīta Āfrikā un Dienvidāzijā. Daži sami, piemēram, tie paši Clarriidae, elpo arī atmosfēras gaisu (tiem ir īpašs orgāns, no žaunām atejošas salocītas sieniņas, kuras caurvītas neskaitāmiem asinsvadiem) un bez piekļuves gaisam sami var nosmakt. Toties ūdens tilpnei izžūstot, zivis spēj rāpot pa sauszemi, meklējot jaunu dzīves vietu vai ierokas dūņās.

             Visbeidzot, starp samiem ir arī sami ar zivīm unikālu ekoloģisko specialitāti – parazīti. Tie ir Dienvidamerikas sami no Trichomycteridae dzimtas – dažas tā sugas spēj iegrauzties lielu zivju ādā, piesūkties žaunām vai iemitināties to urīnceļos. Tāpat šī dzimta pārstāvēta ar pašiem mazākajiem samiem – Stegophilus insidiosus, kuru garums ir 1cm.

Galeichthys ater tēviņš iznēsā ikrus mutē

             Samu daudzveidība izpaužas arī to vairošanās daudzveidībā. Vairums samu dažādā veidā rūpējas par saviem pēcnācējiem. Piemēram, Galeichthys ater no jūras samu dzimtas, iznēsā ikrus mutē. Aspredo aspredo samu mātītes no Amerikas Aspredinidae dzimtas iznēsā ikrus sev uz vēdera.

Aspredo aspredo samu mātīte ar ikriem uz vēdera

             Hoplosternum littorale sami no Amerikas bruņu samu Callichthyidae dzimtas veido ligzdas no putām līdzīgi kā to dara labirinta zivis. Tālo austrumu Pelteobagrus fulvidraco no Bagridae dzimtas rok ikru izvēršanai alu mālainā krastā. Pie kam daudzi desmiti zivju rok alas blakus, veidojot savdabīgas kolonijas, kas atgādina krasta bezdelīgu mājas, bet tikai zem ūdens.

Pelteobagrus fulvidraco

             Citam samam Bagrus maridionalis ir vēl savādāka pēcnācēju aprūpes metode: pirmkārt, šim samam izņemot paša ikru ir arī „trofejas” ikri – neapaugļoti ikri, tie nebojājas, saglabājas un tālāk kalpo kā izšķīlušos mazuļu barība. Otrkārt, Bagrus maridionalis vairošanās īpatnība ir, ka vecāku aprūpes laikā šo mazuļu bariņš bieži sajaucas ar cihlīdu mazuļiem, visbiežāk Copadichromis pleurostigmoides un Ctenopharynx pictus. Tā rezultātā šos mazuļus apsargā no plēsējiem jau kopā 2 dažādas sugas zivis.

             Starp samiem ir suga, kas līdzinās „dzeguzei” – ieliek savus apaugļotos ikrus pie citu sugu zivju ikriem, ne tikai kas apsargā, bet pat mutē iznēsā ikrus! Tas ir Austrumāfrikā dzīvojošais Tanganjaka ezera plankumainais sinadontis (Synodontis multipunctatus). Par audžu vecākiem tā mazuļiem kalpo cihlīdas (asarveidīgā kārta), piemēram, Cyphotilapia frontosa. Nārsta laikā cihlīdas iznērš ikrus sākumā uz grunts, to apaugļo un tikai tad savāc un inkubē mutē. Tajā īsajā mirklī, kad ikri iznērsti, bet vēl nav paslēpti mutē, sinadontisu pāris paspēj nonārstot tajā vietā. Kad cihlīdas savāc ikrus, tām mutē nokļūst „parazītu” ikri. Kā jau kārtīgai „dzeguzei” sinadontis ikri izšķiļas ātrāk nekā „nama tēva” ikri. Kāpuri un tad jau zivtiņas ātri aug, attīstās un sāk ēst mutē esošos ikrus. Parasti paglābties izdodas labi ja pāris cihlīdu ikriņiem.

Koridoras samiņi (Corydoras barbatus) bieži tiek pavairoti akvārijos

Daudzus samus izmanto pārtikā un tie ir rūpnieciski veidi, piemēram, parastais sams Silurus klanis no Siluridae dzimtas samiem. Tas ir šīs kārtas lielākais pārstāvis, tā msas var būt 300kg un garums 5m. Daži sami, piemēram, Ictalurus punctatus no Ictaluridae dzimtas samiem, ir zivsaimniecības objekts.

            Tai pat laikā samu kārtā ir sami, kas ir potenciāli bīstami cilvēkiem. Tie ir sami ar indīgiem dzelkšņiem, piemēram, zušveidīgie sami, tāpat Āfrikas elektriskie sami (Malapteruridae dzimta), kuru garums ir 65cm un spēj radīt 360V stipru strāvu. Vendela sams (Vandellia cirrhosa) no jau pieminētās parazītu – samu grupas, parasti iemitinās lielo zivju urīnceļos, bet tas var (varbūt kļūdas pēc, vadoties pēc urīna smaržas) ielīst peldošu cilvēku urīnceļos, izraisot neciešamas sāpes. Tā kā tam ir spēcīgi, asi atpakaļ vērsti dzelkšņi, tad atpakaļ tam nekādi neizlīst un no tā atbrīvoties var tikai ķirurģiskā ceļā.

Rakstu tulkoja Normunds Griķītis

Orģinālteksts D.D. Zvorikins no bio.1september.ru