Brūnā varde

 Maskavas apkārtnē, ka arī lielākā Krievijas Eiropas daļā, šai grupai pieskaita – zāles vardi un purva vardi. Brūnās vardes atšķirība no citu grupu pārstāvēm – zaļajam vardēm, pamatā dzīvo uz sauszemes un ūdenī ieiet tikai ikru nēršanas laikā.

             Raksturīgākās brūno varžu iezīmes: galvas abas puses tam ir šokolādes brūni vai melni deniņu plankumi, kuri stiepjas pāri acīm un bungādiņu. Zāles vardes latīniskais nosaukums ir radies no vārda tempora – deniņi.

             Ķermeņa augšdaļa brūnajam vardēm ir brūnos toņos, bet to toņi atsevišķiem indivīdiem, var mainīties no dzeltena līdz tumši brūnam atkarība no temperatūras, mitruma un grunts krāsas.

             Brūnās vardes no zaļajam atšķiras ne tikai ar krāsu, bet arī ar vairākām galvaskausa īpatnībām, mikroelementiem (lielā koncentrācijā dzelzs), muskulatūras zemāku siltumizturību un citām fizioloģiskam īpatnībām. Maskavas apkārtnē sastopamiem varžu tēviņiem ir iekšēji rezonatori.

             Brūnam vardēm ikru nēršana sākas uzreiz pēc iznākšanas no ziemošanas. Tēviņi apķer mātītes krūšu rajonā un notur tas ar nārsta tulznām uz pirmā pirksta – tumšas mīksti maisiņi, kas paredzēti stingram satvērienam un mātītes gluma ķermeņa stabilai noturēšanai. Nārsta laikā tēviņi ir ļoti aktīvi, bieži cenšas aptvert citus tēviņus vai pat mirušas vardes. Aptuveni 10% indivīdu pat cenšas sapāroties ar citu sugu abiniekiem un dažreiz pat metas virsū citu sugu mugurkaulniekiem. Patiesībā, uzbudinātā stāvoklī tas metas virsū jebkuram kustīgam priekšmetam.

             Tēviņa apskāviens (ampleksus) parasti ir tik ciešs, ka saspiež mātītes ādu un tas var to pat pārplēst. Dažreiz mātītes mirst no ciešajiem tēviņu apskāvieniem.

             Nārstam brūnās vardes izmanto gan īslaicīgas (peļķes, purvainas vietas, akas, ceļu grāvjus un kanālus), gan pastāvīgas ūdenstilpnes (upju līčus, ezeru sēkļus, meža dīķus, vecās upes gultnes) ar plūstošu vai stāvošu ūdeni.

             Varžu dējums atgādina kopa salipušu ikru kamolu ar ūdenī piebriedušu (līdz 1cm diametrā) caurspīdīgu sfērisku apvalku, kas kalpo kā saules gaismu savācoša un koncentrējoša lēca, paaugstinot ikra iekšienē temperatūru par 5-7⁰C.

Dažādi Maskavas apkārtnes varžu kurkuļi

             Varžu kāpuri (kurkuļi) seklumā, kur temperatūra par 1-3⁰ augstāka nekā apkārtēja vidē, pulcējas lielos baros. Tai pat laikā, ja īslaicīgas ūdenstilpnēs kurkuļu skaits pārsniedz vairākus simtus uz 1l ūdens iedarbojas ekoloģiskās skaita regulēšanas mehānisms – vielmaiņas produktu koncentrācijai pieaugot tiek stimulēta ātrāka lielo kurkuļu augšana un bremzēta mazo kurkuļu attīstība. Āri augošiem kurkuļiem ir lielākas iespējas pārtapt par vardēm un izkāpt uz sauszemes pirms ūdenstilpne paspējusi izžūt. Tāpēc kurkuļiem no vēliem dējumiem ir liela mirstība un metamorfoze sākas to mazākos izmēros, kad vēl nav pietiekam enerģijas rezerve un tie biežāk mirst no plēsējiem un dažādiem citiem faktoriem. Bet ja ūdenstilpne tomēr neizžūst, tad vēlajiem kurkuļiem novērojama kompensējoša izaugsme, kas tiem ļauj sasniegt iepriekšējo dējumu kurkuļu izmērus un attīstību.

                Interesanti, ka dažādu genotipi kurkuļi ir dažādā pielāgojušies pārapdzīvotībai. Ar to var izskaidrot arī dažādo krāsu (apakšaugu) brūno varžu proporcijas populācijā dažādos laikos. Brūno varžu kopējam brūnajam fonam ir 4 tipiski zīmējumi, kas parada īpatņa ģenētiskās īpašības: garena gaiša svītra uz muguras (striata), plankumainas (maculata), punktotas (punctata) un tik pat kā bez zīmējuma (burnsi). Svītrotie īpatņi parasti ir reti sastopami un visbiežāk dzīvo areāla ziemeļu daļā. Ir noskaidrots, ka tās aknās uzkrāj daudz barības vielu, kas izdala 1.5 reizes vairāk ogļskābās gāzes un ātrāk sasniedz dzimuma briedumu, bet tām ir īsāks mūžs nekā bez svītru sugām. Bez tam svītrotās vardes spēj labāk izdzīvot pilsētas piesārņojuma apstākļos nekā vardes ar citādāku zīmējumu.

             Brūno varžu pamatbarība ir dažādi sauszemes bezmugurkaulnieki (kukaiņi, tauriņu kāpuri, divspārņi, moluski, zirnekļi, sliekas, simtkāji u.c.), atkarība no tā, kur tās dzīvo.

Purva varžu populācija, piemēram, 900 indivīdi (aptuveni 200kg biomasas) apdzīvo 6, km² platību un vasarā apēd aptuveni 60 kg bezmugurkaulnieku diennakts laikā.

Barību vardēm palīdz noturēt lipīgā mēle. Tā „izšaujas” no mutes ne tik daudz pateicoties muskuļu spēkam, kā zem spiediena pienākošam limfas šķidrumam. Pēc noķertās barības norīšanas zāles vardes bieži noslauka muti ar priekškāju.

Brūno varžu kurkuļi parasti pārtiek no augu barības (aļģes, augstāku kārtu augi), bet uz sauszemes iznākušie vardulēni – ērces, vaboles, mazi kāpuri, mušas un odi. Metamorfozes laikā kurkuļi nebarojas.

Varžu ienaidnieki ir dažādu veidu mugurkaulnieki un bezmugurkaulnieki – to ikrus ēd tārpi – planārijas un peldvaboles. Ar kurkuļiem un ikriem barojas abinieki (tritoni, vardes) un putni (pīles). Jaunās vardītes un pieaugušos eksemplārus medī zivis (asari, līdaka un citi), čūskas (zalktis un odze), putni (strazdi, vārnas, kaijas un dienas plēsēji, ūpji u.c.), dažādi zīdītāji (ciršļi, bizamžurka, mežacūkas, caunas, lāči, lapsa un vilks). Dažiem no tiem – ciršļiem, caunām, vārnām, klijānam, ķīkim – vardes veido 20-25% no kopējā barības klāsta.

Varžu populāciju visvairāk apdraud meža ekosistēmu izjaukšana un ūdenstilpņu nosusināšana. Daudz varžu mirst pavasaros zem automašīnu riteņiem. Tūkstošiem zāles varžu Maskavas apkārtnē noķer zinātniskiem un mācību nolūkiem.

Ārēji zāles un purva vardes ir līdzīgas un tām ir vienādi krāsojuma tipi. Tās var atšķirt pār pēdas uzkalniņa un vēdera krāsas: purva vardei – pauguriņš augsts, bet vēders parasti balts vai vienmērīgi gaiši dzeltens, jo sevišķi krāsojums pastiprinās kājstarpē, plankumu nav. Tikai purva vardes kakls var būt klāts pelēkiem punktiņiem. Zāles vardei ir noapaļotāks purniņš, uz vēdera ir marmora raksts (jaunām vardēm) vai izteikti plankumi uz dzeltena fona (pieaugušām vardēm).

Purva vardei ir arī mazākas izmēros nekā zāles vardes (ķermeņa garums parasti nav lielāks par 6,5 cm, zāles vardes garums ir līdz 9 cm). Kāzu periodā purva vardes tēviņus viegli atšķirt pēc daļās nesadalītām pirkstu tulznām un zilgano ķermeņa krāsojumu, bet to jaunām vardēm, parasti, ir izteikta balta svītra ar taisnām malām uz augšžokļa un tā gandrīz sasniedz galvas pamatni.

Zāles varde

             Zāles varde (Rana temporaria) – daudzskaitlīgs Maskavas apkārtnes iemītnieks. No ziemošanas vietām šis abinieks iznāk martā – aprīlī. Jau pa ceļam uz ūdens tilpni, zāles vardes veido pārus un tēviņi jau uz sauszemes apķer mātītes (amplekusa stāvoklī zāles vardes var uzturēties 3 diennaktis). Tēviņu kāzu dziesmas ir salīdzinoši skaļas, bet zemos rukšķus pastiprina 2 iekšējie rezonatori.

             Zāles vardēm pārošanās iesākas pēc 2-10 dienām, kad tās nokļuvušas ūdenstilpnē. Dažreiz tas notiek ūdenī ar ledu. Zāles varde labi pārcieš zemas temperatūras. Nārstojošie pāri uz ūdens tilpni dažreiz pārvietojas pa sniegu, kamēr apkārtējās vides temperatūra 0⁰C, ūdens temperatūra 3-4⁰C.

             Pavasaros zāles vardes dzīvo ūdenī, ja atkal var atgriezties sals un aukstums. To ikri izdzīvo pat tad, ja ūdens virsma pēc to izvēršanas aptuveni uz nedēļu sasals, bet parasti vardes nārstam izvēlas vispiemērotākās ūdenstilpnes vietas.

             Zāles vardes nērsumā parasti ir 900-4000 2-3mm diametra ikru. Vienā ūdenstilpnē parasti var saskaitīt 40-90 ikru kamolus, bet dažreiz to ir pat vairāk par 400. Bet parasti puse no ikriem mirst žūstot ūdenstilpnei.

             Ikru attīstība ilgst 5-25 diennaktis un jo vēlāk ikri iznērsti jo tie ātrāk attīstās. Pieaugušas zāles vardes par pēcnācējiem nerūpējas, tiem ir raksturīgs kanibālisms (savu mazāko izmēru sugas brāļu ēšana).

             Zāles vardes kurkuļi attīstība ilgst 3 mēnešu. Tikai 70% kurkuļu sagaida nākamo attīstības stadiju (jauna varde), no kurām vēl 30-70% mirst pirmajās nedēļās pēc iznākšanas uz sauszemes.

             Vasarā zāles vardes uzturas tumšos jaukta tipa mežos, kuros vairāk egļu. Atšķirībā no citām sugām, zāles vardes var bieži sastapt galvaspilsētas parku zonā. Tās iecienījušas mitrus biotopus un bieži apmetas piekrastes pļavās, netālu no avotiem u.tml. Daudzas vardes izmanto vairākus gadus vienu un to pašu individuālo teritoriju. Šādas teritorijas diametrs reti kad pārsniedz 60m, kaut gan speciālisti norāda, ka tas var būt pat 5 km². Individuālās teritorijas robežas zāles vardēm, tāpat kā vairumam abinieku, neeksistē, bet nosacīti to regulē odu resursu pieejamība, tāpēc, ja izmainās vides struktūra vai citi apstākļi (klimata, meteoroloģiskie), tās pārceļas uz citiem biotopiem, dienas laikā veicot pat 1,5 km distanci. Uz sauszemes pieaugušas vardes parasti dzīvo vientulībā, pulcējoties tikai vairošanās periodā un ziemošanas laikā.

             Zāles vardes kļūst aktīvas līdz ar tumsas vai krēslas iestāšanos. Lietainā laikā vardes var sastapt arī dienas laikā. Dažreiz tās var vairāk par diennakti pavadīt miera stāvoklī un nepamest paslēptuvi.

Zāles vardes poza ziemojot

             Zāles vardes ziemot dodas vēlu (dažreiz pa sniegu un ledu, kad gaisa temperatūra ir 2⁰C). Pārciest aukstumu tām palīdz asinīs izšķīdušais antifrīza šķidrums (glicerols). Tas samazina ķermeņa šķidrumu sasalšanas temperatūru. Jaunās vardes ir ļoti izturīgas pret zemām temperatūrām un ziemot dodas vēl vēlāk nekā pieaugušās vardes.

             Zāles vardes ziemo uz ūdenstilpņu grunts zem nokareniem krastiem zāļu audzēs, zem akmeņiem, strautos, dīķos ar avotiem, dziļos grāvjos, parasti, izvēloties vietas ar vismaz nelielu straumi.

             Ziemošanas laikā vardes pievelk vēderam klāt pakaļkājas un ar priekškājām aizsedz galvu, izvēršot uz āru plaukstas, uz kurām viegli pamanīt spilgti rozā asinsvadus, kuru skaits ziemošanas laikā pieaug. Šajā laikā vardes ir mazkustīgas, bet tas tām neliedz baroties. Ūdenstilpnēs ar sliktu aerāciju (stāvošā ūdenī vai zem ledus), vardes mirst no skābekļa trūkuma. Grūtos laikos ziemošanas vietās pulcējas 2000-3000 varžu, no kurām 20% mirst.

             Dažreiz zāles vardes ziemo uz sauszemes (kritušās lapās, grauzēju alās, ēku pagrabos, sapuvušos celmos), bet arī šeit tās mirst no sala ziemās, kad maz sniega.

             Šīs sugas ziemošana ilgst 180-200 dienas. Pēc ziemošanas Maskavas upē zāles vardes migrē uz no krasta attālām ūdenstilpnēm (dīķiem, kanāliem utt.).

             Dzimuma briedumu vardes sasniedz 2-3 gadu vecumā un savvaļā dzīvo līdz 17 gadiem.

Purva varde

             Purva varde (R. Arvalis). Pēc dzīves veida un bioloģijas purva varde ļoti līdzinās zāles vardei. No ziemas guļas šie abinieki mostas aprīļa vidū vai beigās. Uzrodoties dīķos, tās uzreiz sāk kāzu dziesmas un pārojas.

             Gadās, ka to nārsts norit tajās pašās ūdens tilpnēs, ko izvēlējušās zāles vardes, bet nedaudz vēlāk un pie augstākas ūdens temperatūras 10-15⁰C. Purva vardes tēviņi šajā laikā kļūst gaiši zili vai pat ceriņkrāsas. To kliedzieni šajā laikā savijas kopējā rejošā burbuļojošā korī, kaut gan atsevišķā tēviņa dziedāšana atgādina vistas klukstēšanu, ko pastiprina iekšējie rezonatori.

             Purva vardes parasti iznērš 200-2000 2mm diametra ikrus (ar piepūtušos apvalku – līdz 8mm) vienā vai 2 ikru kamolos. Bieži vienā ūdenstilpnē ir vairāku desmitu pāru (vai simtu) ikru kamoli. Tēviņi aktīvi apsargā ikrus, uzbrūkot jebkuram potenciālam ienaidniekam. Ikru attīstība ilgst 2-21 diennakti, kāpuriem – no 1-3 mēnešiem (dažreiz 4 mēnešus), atkarībā no temperatūras un citiem vides faktoriem. Parasti tikai 3% ikru attīstās par jaunām vardēm.

             Vasaras laikā purva vardes apmetas gaišos priežu mežos vai kūdras purvos.

Diennakts laikā varžu aktivitāte mainās – visbiežāk tās var sastapt no rīta vai vakaros, kaut gan ēnainās vietās tās uzturas visu dienu. Parasti dienas laikā tās slēpjas starp kokiem zem akmeņiem un kritušajās lapās vai biezā zālē.

Vienas vardes barošanās areāls parasti nepārsniedz 0,3 ha un diennakts laikā tā veic parasti 30 m, retāk – 100 m.

Maskavas apkārtnē šī suga parasti ir aktīva 135 dienas gadā. Purva vardes ziemot sāk jau septembra beigās. Dažreiz tās dodas uz ziemošanas vietām ( grauzēju alām, celmiem, pagrabiem) pa sniegu. Ļoti retos gadījumos purva vardes ziemo ierakušās ūdenstilpnes dūņās. Retos gadījumos tās pulcējas ziemošanas vietās kopā pa 20-60 īpatņu.

Savvaļā varžu dzīves ilgums 5-9 gadi, kaut gan daži īpatņi spēj nodzīvot līdz 10-12 gadiem.

Rakstu tulkoja Normunds Griķītis

Orģinālteksts E.A. Dunajeva bio.1september.ru