Maskavas apkārtnes krupji

Kā jau visā Eiropas un Krievijas ziemeļu joslā, pie mums Maskavas apkārtnē var sastapt 2 veidu krupjus: pelēko vai parasto krupi (Bufo bufo) un zaļo krupi (B.viridis).

Aiz acs (kakla vai ausu) indīgie dziedzeri (parotīti)

            Krupjiem atšķirībā no vardēm ir sausa kraupaina āda un parotīti – indīgu dziedzeru vieta galvai abās pusēs. Parotītos koncentrēts maksimālais dziedzeru skaits, kas izdala indi, un ir galvenais (kopā ar nemanāmo krāsojumu) krupja aizsardzības mehānisms pret plēsējiem. Piemēram, katrā zaļas vardes parotītā vidēji ir 0.07 g indīga šķidruma. Saspiežot parotītus, izsprāgst šķidrumu aizturošie korķi un inde izšļācas pat 1m attālumā.

            Krupju inde ir sugas iezīme – tās saturs dažādam sugām ir atšķirīgs. Tajā ietilpst kardiostimulējoši steroīdi – genīni (piemēram, bufalīns, bufotoksīns, bufotalidīns, cinobufagīns u.c.), adrenalīna, indola izraisošas un citas vielas. Cilvēkam mūsu krupju inde var izraisīt spēcīgu gļotādu kairinājumu, bet nokļūstot acīs - konjunktīvu.

            Noteiktas devās Bufo sugas krupju inde stimulē elpošanas kustību (var to atjaunot pēc pārtraukuma), apveltīta ar pret šoka, pret parazītu, pret radiācijas, pret piepampuma neiro un kardio īpašībām. Piemēram, noteiktas devas ievadīta krupja inde var novērst asinsvadu sieniņu bojājumus no apstarošanas, bremzē sarkomas attīstību un paildzina dzīvnieku mūžu. Krupja inde var ilgstoši saglabāt savas īpašības – pat izkaltēta inde pēc 25 gadu uzglabāšanas saglabā savu aktivitāti.

            Krupjiem parotītos izstrādātām vielām ir liela nozīme samazinoties organisma fizioloģiskajai aktivitātei (piemēram, ziemas guļas laikā).

            Uz dzīvniekiem krupju inde iedarbojas dažādi. Grauzējiem un zaķveidīgiem tā izraisa asinsrites un elpošanas traucējumus, ekstremitāšu paralīzi. Suņiem inde iedarbojas uz sirds asinsvadu sistēmu, izraisot tahikardiju, aritmiju, plaušu izplūdumus un dažreiz nogalina plēsīgos zīdītājus. Citiem abiniekiem tā izraisa pakaļkāju paralīzi.

            Parotīti ir lieli indīgo dziedzeru apkopojumi. Atsevišķi indīgie dziedzeri izvietoti pa visu krupja ķermeņa virspusi. Atšķirība no parotītiem, tiem nav specialu korķu, un plēsējam uzbrūkot, no tiem pirmām kārtām refleksu ietekmē izdalās inde ar specifisku smaku un rūgtu garšu, izraisot vemšanu un mutes gļotādu dedzināšanu.

            Kā papildus aizsardzība krupjiem kalpo arī aizsardzības poza – dzīvnieks paceļas uz izstieptām kājām, periodiski piepūšoties, šņācot, ar galvu grūžot uzbrucēju prom. Jo sevišķi ši poza raksturīga pelēkam krupim.

Pelēkā krupja aizsardzības poza

            Krupju ienaidnieki – zalkši, odzes, caunas un daži plēsīgi, ūdens putni (ūpis, mazais ērglis, vanags, piekūns, vārna, pelēkā dzērve, dumpis u.c.).

            Ļoti liela ir krupju mirstība to attīstības sakuma stadijās, tikai 2% īpatņu izdzīvos līdz mirklim, kad iznāks uz sauszemi. Ar krupju ikriem barojas dēles, kurkuļus aktīvi apēd plēsīgie ūdens kukaiņi, piemēram, pledvaboļu kāpuri. Krievijas dienvidos un Vidusāzijā pie krasta sapulcējušies kurkuļi un zaļo varžu mazuļi sastāda 1/3 no kopējā ezera varžu barības klāsta.

Pakaļkāju apakšējā falangu puse pelēkam (a) un zaļajam krupim (b)

            Pelēkie un zaļie krupji atšķiras ar krāsojumu un atšķirīgiem uzkalniņiem uz pakaļkāju falangu apakšpuses (dubulti pelēkam krupim un vieni zaļajam krupim) un ar garenas krokas esamību (zaļajam) vai neesamību (pelēkam) uz pēdas.

Pelēkās vardes ārējais izskats

            Pelēkais jeb parastais krupis pie mums sasniedz 13, bet citviet 20cm garumu. Mātītes ir lielākas nekā tēviņi. No augšpuses pelēkais krupis ir pelēki brūnā (vai brūnā) krāsā, no apakšas – netīti balts, dzeltenīgs ar tumšiem plankumiem.

            Šie krupji sastopami visā Eiropā (izņemot tās tālākos ziemeļu punktus) un ziemeļrietumu Āfrikā. Pie mums to var sastapt meža rajonos valsts Eiropas daļā – no Murmanskas apgabala dienvidiem, līdz Urāliem Dienvidsibīrijā; uz austrumiem gandrīz līdz Baikālam. Līdzīgus pelēkiem krupjiem var sastapt krupjus Kaukāza un Tālajos Austrumos, bet šobrīd tos pieskaita pastāvīgai sugai (atbilstoši, Kaukāza krupis – B. verucosissimus un Tālo Austrumu krupis - B.gargarianz).

            Eiropā pelēkais krupis ir tipisks meža iemītnieks. Parasti tas piekopj krēslas dzīves veidu, dienā slēpjoties zem koku saknēm, akmeņiem, baļķiem, pagrabos, meža paklājā utt.

            Pavasarī pelēkie krupji migre uz ūdenstilpnēm, lai vairotos (šajā laikā tās ir aktīvas visu diennakti), dažreiz noejot pat 2.5km attālumu. Pēc dažu pētnieku datiem, nārsta pāri veidojas jau pa ceļam uz ūdenstilpni. Ikru nēršanai krupji izvēlas dīķus, ezerus, līčus, vecas upes paliekas, bedres ar stāvošu ūdeni, bet ja to nav tad var vairoties arī ūdenī ar straumi.

Pārošanās laikā tēviņiem uz pirmā, trešā priekškājas pirksta izveidojas kāzu tulznas. Lai pievilinātu mātītes, tēviņi izdod klusas skaņas, kuras izplatās ūdenī, un tikai pa retam iznāk no ūdens. Skaņas pastiprināšanu veic piepūsts pakakles maiss.

             Šajā laikā pelēko krupju mātītes pakakles rajons kļūst metāliski zili pelēkā krāsā, bet tēviņi ir īpaši jūtīgi pret zilo krāsu. Un tie šādas krasas pingponga bumbiņai uzbrūk daudz labprātāk nekā dzīvai mātītei.

            Uzbudināta stāvoklī esošie tēvi uzbrūk praktiski jebkuram kustīgam priekšmetam: zivīm, citu veidu abiniekiem un pat uz nedzīviem priekšmetiem vai mirušiem krupjiem. Dažreiz vienai mātītei vienlaicīgi uzbrūk līdz 20 tēviņiem, veidojot tai apkārt kustīgu lodi.

            Viena pāra ikru nēršana ir diezgan ilga ( 6-24 stundas), bet kopumā vairošanās periods ilgst 3-15 diennaktis. Mātītes pēc nārsta uzreiz pamet ūdenstilpni, bet tēviņi vēl kādu laiku paliek.

            Kā zināms krupji, atšķirībā no vardēm, ikrus iznērš kā dubultu saiti. Pelēkam krupim šāda saite var būt līdz 10m gara (parasti, 2-6m) un tajā ir no 1200 līdz 6840 ikru, kas izkārtotas 2-4 rindās. Katra ikra izmērs ir 1.5-2mm. Ikru saite ir iepīta starp ūdens augiem vai nolikta uz grunts.

Kurkuļi izšķiļas atkarība no temperatūras pēc 2-20 (parasti, pēc 8-12) diennaktīm pēc to iznēršanas. Kāpuru attīstība līdz metamorfozei ilgst 1.5-3 mēnešus. Vidējais kāpura augšanas temps ir ~0.6mm dienā.

Zaļā (a) un pelēkā (b) krupja kurkuļi

            Krupju kurkuļi lielā skaitā – pāris tūkstoši, pulcējas siltajā sekluma ūdenī sinhroni kustoties.

            Pēc iznākšanas uz sauszemes, mazuļi kādu laiku uzturas ūdens tuvumā, tad sākas gan naktī, gan dienā to masveida migrācija prom no ūdens, bet nārsta laika krupji atgriezīsies pie šīs pašas ūdenstilpnes. Kā tās to dara un pēc kā orientējas, vel nav noskaidrots.

            Dzimuma briedumu pelēko krupju tēviņi sasniedz trešajā, bet mātītes – ceturtā gadā. Savvaļā krupji var nodzīvot 15 gadus, nebrīvē – daudz vairāk.

            Krupju pamatbarība ir vaboles, skudras, divspārņi, zirnekļi, sliekas, gliemji, simtkāji utt. Bieži krupji medī pie skudru takām. Lieli krupji var uzbrukt pat ķirzakām un jaundzimušām pelēm.

            Barošanās stimulu izraisa visi redzes lauka lejas dāļā kustošie objekti, objekti, kas kustas redzes laukā augšējā daļā, tiek uztverti kā potenciālas briesmas. Barošanās uzvedību izraisa arī barības smarža.

            Jau septembra beigās pelēkie krupji dodas ziemas guļā. Tie ziemo, ierokoties zemē, zem koka saknēm, grauzēju alās, zem kritušiem kokiem, pūstošos kokos, pagrabos (dažreiz arī ūdenī – meliorācijas kanālos u.c.) katrs indivīds atsevišķi vai nelielās grupās (dažreiz kopā ar citiem abiniekiem (tritoniem un vardēm).

            Krupju populāciju visvairāk apdraud mežu postīšana, ūdenstilpņu nosusināšana un piesārņošana, autoceļi un vandālisms (cietsirdīga iznīcināšana prieka pēc). Pavasara migrācijas laika daudz krupju mirst zem vasarnieku mašīnu riteņiem uz lauku ceļiem netālu no savām dzimtajam ūdenstilpnēm.

Zaļā krupja plankumainais ķermeņa zīmējums

            Zaļais krupis mūsu pusē pēc izmēra līdzinās pelēkajam (maksimālais izmērs 12-14cm), bet tam ir atšķirīgs ķermeņa krāsojums. Uz krupja pelēki brūnās muguras izvietoti tumši zaļi neregulāras formas plankumi ar melnu tievu apmalīti, dažreiz ar sarkaniem punktiņiem pa visu. Sarkanie punktiņi ir arī uz krupja sāniem.

            Zaļais krupis sastopas lielā teritorijā – visā Eiropā uz Austrumiem no Francijas un uz dienvidiem no Skandināvijas, Ziemeļāfrikā, Tuvējā un Vidusāzijā. Pie mums to var sastapt no Maskavas apgabala ziemeļiem līdz pat Altaja austrumiem. Tas sastopams meža joslās, zaļajam krupim patīk atklātas ainavas un tas labprāt dzīvo stepēs vai tuksnešos.

            Šī suga spēj dzīvot daudz sausākās vietās nekā pelēkais krupis vai citi abinieki, spējot pārciest 50% mitruma zaudēšanu no kopejā ķermeņa svara (vardes mirst zaudējot 15% mitruma no kopējā ķermeņa svara). Nokļūstot ūdenī krupji spej atjaunot šo ūdens trūkumu pāris minūtēs. Tomēr, spējot pārciest lielu mitruma zaudēšanu, krupji taupa ūdeni.

            Ķermeni pret izžūšanu sargā biezs kraupainas ādas slānis. Dienā krupji slēpjas mitrās vietās, bet sausās vietas ierokas zemē, kur dziļuma saglabājas mitra grunts. Dažreiz šādi pašu izraktās alās var atrast 2-3 krupjus.

            Ūdenstilpnēs zaļie krupji, tāpat kā pelēkie, pavada tikai nelielu vairošanās laiku no aprīļa līdz maijam. Pirms ikru nēršanas mīlnieku pakaļkājas veido kausam līdzīgu formu, kuru malas veido mātītes izstieptās kājas, bet dibenu – tēviņa saliektās ekstremitātes un pēdas ieliektas starp mātītes kājām. Tāds savdabīgs „kauss” ļauj apauļot pilnīgi visus tajā iznērstos ikrus.

            Atbilstoši pāra kustībai pa ūdens tilpni, ikru saite nokarājas pāri sekluma esošiem ūdens augiem. Dažreiz tēviņš apsargā ikrus un pa reizei tos apgroza pilnīgākai aerācijai.

            Zaļa krupja ikru pāru saites ir 0.7-7m garas un tajās ir 1-2 mm lielu 1-2 ikru rindas. Kopējais ikru skaists vienā nērsumā var būt 12800 gabali – šāda augsta auglība kompensējas ar mazuļu augstu mirstību ūdens tilpnei žūstot. Ikru attīstība ilgst 5-11 dienas.

            Labi sildīta ūdenī kurkuļi vakaros un pa nakti turas dziļumā, bet dienas laikā pie krasta. Tie barojas ar dažādām aļģēm, augu pārpalikumiem ar sīkiem tārpiņiem un vēžveidīgiem. Metamorfozē esoši krupji ēd ūdens kukaiņus, to kāpurus (vaboles un divspārņus), ūdens skorpionus.

            Pieaugušie krupji medī visdažādākos bezmugurkaulniekus. Nekustīgu barību krupji atrod pēc smakas, bet parasti neķer to, kamēr tā nepakustas.

            Zaļie krupji ziemas guļā dodas septembrī – novembrī, kad gaisa temperatūra ir 6-8⁰C. Tie pārziemo pagrabos, siena kaudzēs, zem akmeņiem, bedrēs vai irdenā zemē. Dzimuma briedumu zaļie krupji sasniedz 1-3 gadu vecumā un savvaļā dzīvo 7-10 gadus.

            Agrāk Maskavas apkārtnē zaļos krupjus varēja sastapt reti. Šobrīd tas apdzīvo Maskavas apkārtnes dienvidu daļu – lauku apvidu, apmetoties pamestu būvju paliekās, pļavās un vasarnīcu teritorijā. Tāpat šo sugu vilina pilsētas zaļās zonas, dārzi un apstādījumi, akmens uzbērumi un sadzīves gružu kalni.

            Zaļais krupis ir vairāk pielāgojies „uzbāzīgajām pilsētām” nekā pelēkais ziemeļu mežu krupis. Rūpnieciski piesārņotās vietās krupjiem noverota anomāliju attīstība, piemēram, Šelkova apkārtnē atrada zaļo krupi ar papildus priekškāju.

М. Кабанова fotogrāfija

Rakstu tulkoja Normunds Griķītis

Raksta autors Е.А.Дунаев no bio.1september.ru