Riekstu lotoss

Auga zieds un auglis

             Lotosu dzimta divdaļīgo ziedu augu klasē pārstāv tikai 1 dzimta – lotoss (Nelumbo), kurā ir 2 veidi: riekstu lotoss (N.nucifera) un dzeltenais lotoss (N.lutea). Šie abi augi savā starpā atšķiras ne tikai r ziedu krāsu (riekstu lotosam tie ir rozā, bet dzeltenajam, kā to apliecina tā nosaukums – dzelteni), bet arī ģeogrāfiskā dzīves vieta. Riekstu lotoss ir vecās pasaules iemītnieks. Tieši to pielūdza senie hindi un ēģiptieši un ar tā augļiem barojās Homēra lotofāgas. Dzeltenais lotoss, tika atklāts Kolumba ceļojumā pie Amerikas Atlantiskā krasta un uz Karību jūras salām.

             Lotoss parasti aug karstā tropu klimatā stāvošos ūdeņos – purvainās vietās, ezeros un upēs ar lēnu straumi. Interesanti, ka sausajos gados, lotoss kopā ar citiem augiem nokļūst uz sauszemes, bet netraucēti turpina augt un veidoties. Indijā Kašmira ielejā lotoss aug 1560 m augstumā virs jūras līmeņa. Tas ir lielākais augstums, kurā tas sastapts.

Mūsdienu lotosa izvietojums (a) un lotosa atradumi izrakumos (b)

             Riekstu lotoss ir rets relikta augs. Izrakumi liecina, ka šie augi parādījušie jau mezozoja ēras krīta perioda beigās un bija plaši izplatīti trīta periodā, jo sevišķi paleogēnā, bet strauji samazināja savu augšanas areālu ceturtajā periodā. Ir zināms, ka liela nozīme riekstu lotosa izplatībā Dienvidaustrumu un Dienvidu Āzijā, piemēram, Indijā, ir tā mākslīgai pavairošanai. Šodien visas lotosa augšanas vietas Indijā ir saistītas apdzīvotām vietām vai arheoloģiskiem pieminekļiem. Pastāv viedoklis, ja nebūtu iejaucies cilvēks, audzējot lotosu, šo augu šobrīd pieskaitītu izmirstošām sugām vai jau izmirušām sugām.

             Lotoss – lakstaugs, amfībija, tā kāti pārtapuši par ložņājošām saknēm, kuras ierakušās smilšainajā gruntī. Saknes ir spēcīgas, zarotas, ar izteiktiem apaļiem mezglu punktiem, jo kuriem atzarojas neskaitāmas saknītes Uz ziemu saknēs sāk krāties ciete, pateicoties, kam saknes kļūt resnas. Sakņu mezglu vietās veidojas pumpuri, kuros attīstās gan lapas, gan ziedi. Saknes šķērsgriezumā redzams, ka tās caurvij neskaitāmi individuāli kūlīši, kas izvietoti koncentriskos apļos, kurus savā starpā atdala gaisa dobumi.

             Savvaļā lotoss pamatā vairojas veģetatīvi – ar savām saknēm, kuras pavasarī, vasarā strauji aug un stiepjas garumā, dodot tievus garus diegveida zarus, kurus sauc par stoloniem. Tie nodrošina augam efektīvu veidu kā strauji iekarot pēc iespējas lielāku telpu. Bieži gadās, ka vienas audzes lotosi savās starpā ir saistīti ar sazarotu, ļoti garu sakņu sistēmu. Piemēram, amerikāni zinātnieki aprēķināja, ka dzeltenā lotosa sakņu garums 4000m² platībā ir virs 340km.

             Lotosam ir 2 tipu lapas: zemūdens – sēdošas, zvīņainasar paralēlu dzīslojumu; un virsūdens vai gaisa lapas – peldošas un paceļas augstu virs ūdens. Virsūdens lapām ir apaļa vairoga forma un garš dzeloņains kāts. Peldošām lapām virsma ir gluda, bet stāvošām lapām ir piltuves forma. Gaisa lapu dzīslojums ir lokveida: no lapas centra no kāta stiprinājuma vietas radiāli virzās 12-25 dzīslas.

Lotosa pumpurs (autora foto)

             Lotosa lapām ir interesanta īpatnība – to virsējā puse nemirkst ūdenī, kas uz tām savācas lielās lāsēs (skatīt attēlu). To var izskaidrot ar labi veidotu vaska kārtiņu lapas virspusē. Rīta stundās lotosa piltuvveida lapu centrā sakrājas rasa, kuru senatnes ķīmiķi izmantoja saviem eksperimentiem. Atvārsnītes uz lotosa lapām novietotas tikai lapas virspusē , bet lapas audos ir vairāk gaisa dobumu, kas atbrīvo augu no liekā mitruma.

             Lotosa ziedi kopš senatnes ir pazīstami ar savu skaistumu. Tie ir ļoti lielu (diametrā līdz 30cm), individuāli, abu dzimumu, ar vāju, bet ‘’loti patīkamu kanēļa smaržu. Tāpat kā stāvošās lapas, lotosa ziedi ir augstu pacelti virs ūdens uz taisna gara zieda kāta. Tie ir apveltīti ar pozitīvu heleotropizmu, tas ir, vienmēr vērsti saules virzienā – nedaudz zem zieda stiprinājuma vietas ir tā sauktā reaģēšanas zona, kurā notiekot izmaiņām izmainās zieda novietojums. Uz nakti zieds aizveras. Katrs zieds priecē ar savu skaistumu tikai 3 dienas.

Riekstu lotoss: a – kopējais auga izskats, b – saknes šķērsgriezums.

             Lotosa zieds veidots no daudzām (22-30 gab.) pa spirāli izvietotām ziedlapām, zemākās no kurām pakāpeniski pāriet kauslapās. Izteiktas kauslapas ziedam ir tikai 2. Neskaitāmās putekšņu lapas arī izvietotas pa spirāli. Pa spirāli vai gandrīz pa apli izvietoti muciņveida augļlapas ar sēdošām auglenīcām. Augļa lapas iegremdētas spēcīgi izaugušā zieda kausā, kuram ir apvērsta konusa forma. Nobriestot no augļu lapām veidojas vienas sēklas riekstiņi ar tumšu, ļoti cietu kokainu apvalku un elpošanas atveri netālu no drīksnas. Lotosa jaunais stāds ir ļoti liels r biežām bezkrāsainām dīgļlapām un asniņu ar 2 pirmajām tumši zaļām lapiņām.

             Sēklas saglabā dīgtspēju simtiem pat tūkstošiem gadu. Amerikāņu pētniece Džeina Šen-Millere izaudzēja lotosa riekstu, kurš zemē bija gulējis 1288 gadus. Dažas sēklas atrada Ķīnā izžuvuša budistu mūku raktā ezera gultnē. Senās lotosa sēklas, kuru vecums bija 13 gadsimti pakļāva bioķīmiskai izpētei. Zinātniekiem izdevās iegūt fermentu, kas novērš olbaltumvielu struktūrās bojājumu rašanos. Šis ferments senajās sēklās bija tik pat aktīvs kā tikko novāktajās sēklās.

             Varbūt, ka ir arī citi mehānismi, kas aizkavē lotosa sēklu novecošanu. Džeina Šen-Millere cer, ka nākotnē zinātniekiem izdosies cilvēka un mājdzīvnieku gēnos iedzīvināt gēnus, kas būs atbildīgi par dzīves laikā uzkrāto defektu novēršanu. Lūk, tāds ir svētais lotoss, kas slēpj sevī noslēpumu pret kaitēm un vecumu!

             Par to, ka lotoss jau kopš seniem laikiem piesaista cilvēku uzmanību liecina neskaitāmie „pieminekļi” mākslā un literatūrā. Lotosu izmantoja kā kulta, pārtikas un ārstniecības augu. Lotosa saknē un sēklās ir līdz 50% cietes, daudz dažādu cukuru, tauku un vitamīna C. Lotosus pazina jau pirmatnējie Dienvidu un Dienvidaustrumu Āzijas iedzīvotāji, bet Amerikā indiāņi, jo sevišķi Tenesī un Kemberlenda upes krastos, un vietējie iedzīvotāji Dienvidamerikas ziemeļu galā, kuri līdz eiropiešu ierašanas brīdim plaši izmantoja lotosu pārtikā. Dienvidaustrumu Āzijas valstīs lotosu jau kopš seniem laikiem audzē līdzīgi kā rīsus – terases dīķos. Sēklas parasti stāda pavasarī – pārsit rieksta čaumalu un ievieto sēklu māla pikucī, kuru tālāk novieto uz ūdenstilpnes grunts. Ražu ievāc rudenī daļu sēklu atstājot nākama m gadam stādīšanai. Lauku ciemos Ķīnā, Indijā un Japānā vēl joprojām izmanto lotosa sēklas un saknes miltu pagatavošanai un cietes, cukura un eļļas iegūšanai. No saknēm vāra arī zupas vai tās izmanto kā piedevu ēdieniem kartupeļu vietā. Mūsdienu Ķīnā kā našķis skaitās gabaliņos sagriezta lotosa sakne, kas pēc garšas atgādina marmelādi.

             Pirmo reizi lotoss kā ārstniecības augs pieminēts Ķīnas manuskriptos, kuri datēti ar 3000 gadiem pirms mūsu ēras. Jau senatnē tautas medicīna izmantoja visas lotosa daļas – saknes, lapa, zieda kātus, ziedlapas, auglenīcas, augļus, lai ārstētu nervu un sirds asinsvadu sistēmas slimības.

             Kopš seniem laikiem Ķīnā, Indijā un Senajā Ēģiptē lotosu uzskatīja par svētu augu, ko veicināja tā plašais pielietojums un unikālais skaistums. Lotosa attēli bieži sastopami Indijas, Ēģiptes un Asīrijas arhitektūras pieminekļos, kur tas kopā ar papirusiem un ūdensrozēm ir neatņemams ūdens tilpnes elements. Lotosa ziedus izmantoja arī apbedījumos un tos bieži var atrast Senās Ēģiptes kapenēs. Tomēr jāpievērš uzmanība, ka dažreiz lotosu kļūdaini sauc par ūdensrozi (Nymphaea dzimta). Zieds, ko sauc par „Ēģiptes lotosu”, pieder Nymphae lotus ūdensrozei. Šis augs senajiem ēģiptiešiem arī bija svēts, bet īstenais lotoss Ēģiptē šobrīd nav sastopams.

             Lotoss pieskaitāms augiem, kuru loma cilvēku dzīvē ir ļoti liela – sākot no izmatošanas tautas medicīnā un beidzot ar dzeju, kas slavina šī auga skaitumu un noslēpumainību.

Budas tronis

             Pēc leģendas, tur kur gājis jaunais Buda, izauga skaisti lotosa ziedi. Katrā budistu templī ir dažādi lotosa attēli un arī dzīvi ziedi. Parasti gudro Budu attēlo sēžot lotosa pozā tronī, kas novīts no lotosa kātiem.

Pēdējie pētījumi. Kas ir „lotosa efekts”?

             Apgalvojums, ka lotoss vienmēr it tīrs nav izdomājums. Ūdens no tā notek, paņemot līdzi jebkādus gružus: nosēdumus, sēņu sporas, ūdenszāles. Pat krāsa un līme no tā noslīd. Kāpēc tā notiek?

             Šo noslēpumu pavisam nesen atklāja vācu botāniķis Vilberts Bartlots. Viņš pētīja dažādu augu virsmas struktūras zem elektroniskā mikroskopa. Fakts, ka, piemēram, kolrābja, kreses un lotosa lapas nekad nav netīras, viņu pārsteidza un lika aizdomāties.

             Izrādījās, ka lotosa lapu virsma ir nosēta ar tūkstošiem mazu vaska punktiņiem un bedrītēm – pateicoties šiem negludumiem ūdens piliens un dubļu šļakatas nespēj tai vienkārši pieķerties un noslīd lejup.

             Šāds atklājums pārsteidza zinātniekus – iepriekš tika uzskatīts, ka tikai ideāla, gluda virsma var būt tīra. Ja uz virsmas ir mikronegludumi, tad tiem noteikti jānotur netīrumi, bet izrādījās, ka mikroskopisks raupjums nodrošina virsmas ideālu tīrību. Šo parādību nosauca ar „lotosa efektu”.

Pašsasilstošais zieds

             Šādu pētījumu veica Adelaidas universitātes (Austrālijas) zinātnieki. Izrādījās, ka lotosa pumpuri un ziedi spēj paši sasilt vai regulēt savu temperatūru, vienmēr uzturot to aptuveni+35⁰C. Izrādījās, ka ziedošs lotoss izdala enerģiju, kas līdzvērtīga 1W. Ar 20 ziediem būtu iespējams apgaismot istabu.

„Lotosa templis”

„Lotosa templis” Deli pilsētā (autora foto)

             Indijas galvaspilsētā Deli ir neparasts templis, kas pēc izskata atgādina pus atvērušos 27 ziedlapu lotosa ziedu. Lotosa templis Indijas subkontineta bahaītu lūgšanu templis – viena no Indijas un arī Āzijas arhitektūras ievērojamākām vietām. Šajā ēkā nav nevienas taisnas līnijas. Templi uzcēla 6 gadu laikā no ziedojumiem. Datorptojektēšana un ģeometriskie aprēķini ilga 2,5 gadus.

             „Ziedlapas” izvietotas 3 rindās un tās veidotas no balta betona un no ārpuses klātas ar balta marmora plāksnēm. Iekšējās rindas veido velvi un atgādina vēl neatvērušos zieda pumpuru. Iekšā ir 75m diametrā centrālā zāle, kurā paredzētas 1300 vietas. Attālums no grīdas līdz ēkas augšai ir 35m. Templim apkārt izvietoti 9 baseini, kas rada iespaidu, ka ēka tāpat kā zieds stāv uz ūdens virsmas.

             Templim ir unikāla dabīgās ventilācija sistēma – pateicoties atverēm pie ēkas pamatnes un tās virsotnē, siltais gaiss no centrālās zāles izplūst caur atveri kupolā, bet vēsais gaiss ieplūst no dīķiem un pamatnes atpakaļ centrālā zālē, uzturot vienmērīgu pieņemamu temperatūru.

Izmantotā literatūra:

Вахромеева М.Г., Павлов В.Н. PSRS Sarkanās grāmatas augi. – M.: Педагогика, 1990.

Apkārt pasaulei, 2002, Nr.3.

Augu dzīve. T.5(1). – M.: Просвещение, 1980.

Кадакин А.М. Delī un tās vēstures- arhitektūras pieminekļi. – Krievijas vēstniecības Indijā izdevums. 2000.

Rakstu tulkoja Normunds Griķītis

Orģinālteksts I.I.Skvorcova no bio.1september.ru