Ribotie tritoni
Šīs sarunas tēma ir seni abinieki, kurus ledus laikmeta šļūdoņi izstūmuši uz Eiropas dienvidu rietumu daļu, kaut arī pirms tam tie bija sastopami daudz plašākā teritorijā. Izņemot seno izcelsmi šīm amfībijām ir vēl viena interesanta iezīme – tām ir izteikti garas ribas, kas izspiežas uz āru caur specifisku ādas sabiezinājumu spilgti oranžu uzkalniņu veidā, kas kalpo kā droša aizsardzība no plēsējiem. Tā arī radies to nosaukums – ribotie jeb adatu tritoni. Šie tritoni ir populāri akvāriju un terāriju īpašnieku vidū, tāpat tie ir diezgan populārs zinātnisko pētījumu objekts.
Visizplatītākais veids ir parastais jeb spāņu tritons (Pleurodeles waltli Michahelles), kuru atklāja 1830. gadā vācu zinātnieks Mihahelles – viņš netālu no Čiklanas netālu no Kadiksas noķēra pāris dīvainas astainas amfībijas, kas kļuva par tipveida eksemplāriem jaunas sugas aprakstu tapšanai. Vēlāk noskaidrojās, ka šie tritoni ir plaši izplatīti Spānijā, Portugālē un Ziemeļu Āfrikā.
No septembra līdz aprīlim, lietus sezonas laikā, ribotie tritoni pulcējas lielās grupās pagaidu purvos vai ūdens tilpnēs. Pēc kaislīgas tēviņu aplidošanas, mātītes iznērš ikrus. Vasarā šie abinieki pamet ūdens tilpnes un paslēpjas spraugās un alās, tāpēc tos sausās sezonas laikā atrast ir ļoti grūti.
Spānijas tritons ir pati lielākā Eiropas amfībija, tas var izaugt līdz 30cm, tāpēc vienam tritonu pārim nepieciešams liels akvārijs. Ūdens līmenis akvārijā 30-40 cm, ūdens parametriem nav būtiskas nozīmes, galvenais lai ūdens būtu nostādināts. Nepieciešams ir filtrs, citādi bieži būs jāmaina ūdens. Tritoniem nav speciālas temperatūras prasības, tā var būt no 15-240C, galvenais izvairīties no straujām temperatūras izmaiņām un pārkāršanas. Tritons ir ļoti ēdelīgs un neizvēlīgs – tas var ēst gaļas gabaliņus, trīsuļodu kāpurus, sliekas, kurkuļus, mazas zivtiņas. Tos nevar turēt kopā ar mazāka izmēra sugas brāļiem, citādi var izpausties kanibālisma iezīmes. Akvāriju ar tritoniem, ieteicams katru gadu uz 2 mēnešiem novietot vēsā vietā, lai radītu tiem miera periodu.
Pirmās ziņas par otru veidu – Puarē riboto tritonu (Pleurodeles poireti Gervalis), publicēja franču zinātnieks Ž. Puarē 1789. gadā, kas nosauca šo amfībiju par „purva ķirzaku”. Tas atšķiras ar mazāku izmēru: 10-15 cm, dzīvo Atlantijas okeāna piekrastē Marokā, Alžīrijā un Tunisijā.
Puarē tritons ūdens tilpnēs ierodas marta sākumā un drīz vien tā mazuļi peld kopā ar vidusjūras un diskveida vardes kurkuļiem. Jūnijā purvi izžūst, pārklājoties ar sausu saplaisājušu dubļu kārtiņu un tritoni paslēpjas līdz nākamajam pavasarim. Akvārijos tie mierīgi dzīvo visu gadu, to turēšanas prasības ir tādas pašas kā Spāņu tritonam.
Abu šo sugu vairošanās ir saistīta ar lietus sezonas iestāšanos, tāpēc akvārijos visbiežāk ikrus tie iznērš no septembra līdz maijam. Mātīšu aplidošana un nārsts atgādina cīnītājzivtiņu ieradumus. Iekšēja apauļošanās. Jauna Spāņu tritona mātīte iznērš 100-150 ikrus; pieaugusi mātīte (4 gadus veca) – 700-800 ikru. Puarē tritona mātīšu ikru skaits reti kad pārsniedz 50. Ikrus iznērš uz ūdens augiem, akmeņiem vai kādu citu virsmu. Ikru attīstība ilgst 10 diennaktis, pēc tam izšķiļas kāpuriņi. Atšķirībā no citām amfībijām, šo tritonu mazuļiem pirmās attīstās priekšējās kājas, nevis pakaļējās. Mazuļu audzēšana problēmas nesagādā, galvenais nodrošināt „ūdens ziedēšanu”, infuzorijas un citus vienšūņus. Augot mazuļi tālāk jau ēdīs ciklopos, sagrieztus stobriņtārpus un tad jau var pāriet arī uz citu rupjāku barību. Mazuļiem augot tos būtu jāšķiro, atlasot mazākos eksemplārus. Pēc 2-3 mēnešiem zemūdens dzīves sākas metamorfoze un mazuļi cenšas iznākt sausumā, tāpēc ūdens līmenis akvārijā ir jāsamazina un ir jāievieto mākslīgas saliņas, savādāk mazuļi noslīks. Tālāk jau mazuļi dzīvos gan uz sauszemes gan ūdenī.
Rakstu tulkoja Normunds Griķītis
Orģinālteksts A. Golonovs