Zaļā varde
Maskavas apkārtnes zaļās vardes atšķiras no brūnajām (zāles un purva varde) ar dažādu toņu zaļu muguras krāsu (no dzelteni pelēkas līdz brūni zaļai), tam nav deniņu plankuma un izteikts ūdens dzīves veids (tāpat galvaskausa uzbūve, lielāka audu siltumizturība u.c.). Zaļo varžu tēviņiem mutes kaktiņos ir ārēji (nevis iekšēji ka brūnam vardēm) rezonatori, kuri piepūšas pastiprinot skaņu. Pie zaļajām vardēm, kuras sastopamas Maskavas apkārtnē un lielākā Krievijas Eiropas daļā, pieskaitāma ezera, dīķa un zaļā varde. To ārējais izskats ir diezgan līdzīgs, bet ezera varde kopuma ir lielāka un tai ir mainīgs krāsojums (no pelēki brūnas līdz dažādu toņu zaļai) un zīmējums (ar tumšiem lieliem plankumiem – masculata paveids, vai ar garenu gaišu svītru – striata paveids). Tām ir netīri dzelteni balts vēders, parasti ar tumšiem plankumiem vai punktiņiem. Galvenās atšķirības pazīmes, lai atšķirtu ezera vardi no dīķa vardes ir zemais pēdas uzkalniņš un pelēki (vai pat melni) rezonatori mutes kaktiņos.
Ezera varde
Ezera varde (Rana ridibunda). Ezera vardes ir paši lielākie Maskavas apkārtnes abinieki. Tās var izaugt līdz 17cm.
Pēc ziemošanas šīs vardes uzrodas aptuveni maija vidū. Dažreiz pāris dienas pēc iznākšanas tās neizrāda nekādu aktivitāti, bet parasti ikru nēršana sākas uzreiz pēc to pamošanās (ja ūdens temperatūra nav zemāka par 150C) un ilgst līdz pat jūnija sākumam.
Kāzu laikā uzbudinātie ezera vardes tēviņi rīko skaļus „koncertus” (kāzu korus). Tautā šīs vardes ne jau par velti sauc par „smejejām”. Kvekšķēšanas skaņas stiprums 0.5m attālumā bieži vien ir 100Db stiprs, kas atbilst blakus ejoša vilciena troksnim.
Vairošanās kaisles pārņemti tēviņi dažreiz veido 2-4 indivīdu ķēdīti, kur pirmais apķer mātīti. Dažreiz šāda veida tie uzbrūk arī citiem bezastainiem abiniekiem (zaļajiem krupjiem un citu sugu vardēm) vai pat zivīm.
Vairākās porcijās tekošā ūdenī (strautā, upē, kanālā) iznērstie ikri izvietoti kamolos, kura var būt līdz 10 000 oliņu. Parasti tās attīstās 3-18 diennakšu laikā. Ezera vardes kāpura attīstība ilgst 80-85 dienas.
Kurkuļi savācās lielos baros un to skaits var būt 900 gabali 1 ūdens kubikmetrā. Šādā daudzumā no kāpuriem līdz jaunai vardītei izdzīvo tikai 0.5-5.5%. Dažreiz kurkuļi nepaspēj iziet metamorfozi vienas siltas sezonas laika, tāpēc pārziemo kāpura stadijā.
Ezera vardes ir aktīvas tik pat kā visu diennakti, tikai pašās karstākajās stundās tās paslēpjas ēnā vai piekrastes zālēs.
Par ezera vardes barību kalpo ka ūdens, tā arī piekrastes bezmugurkaulnieki (parasti, kukaiņi, retāk zirnekļi un sliekas), bet tās var uzbrukt pat maziem mugurkaulniekiem (dažādiem rāpuļiem un to olām, putnu mazuļiem, ķirzakām, pelēm u.c.). Ezera vardes barojas arī ars savas sugas vardēm, izēdot par līdz 99% no ūdenī mītošiem kāpuriem. Daļā vietu ezera vardes barojas uz sauszemes, bet barību sagremo ūdenī, kaut gan to dzīves vietas ziemeļu areālā tas barojas pamata ūdenī.
Agrāk uzskatīja, ka ezera varde nodara nopietnu kaitējumu zivsaimniecībai, apēdot zivju mazuļus. Neskatoties uz to, ka to ēdienkartē ir zivju mazuļi, to daudzums varžu kuņģī parasti nav vairāk par 5-12%.
Ezera varzu kurkuļi barojas gan ar dūņām un mikroskopiskām aļģēm, gan ar augstākas kārtas augiem un dzīvniekiem. Kurkuļu dzīvnieku kārtas barību sastāda: tārpi, moluski un vēžveidīgie. Tie apēd arī mirušus kukaiņus, dzīvniekus un to čaulas.
Ezera vardes ienaidnieki ir dēles, peldvaboļu un spāru kāpuri, zivis (asaris, līdaka, plaudis, zandarts u.c.), rāpuļi (odzes, zalkši), putni (vārnas, stārķi, dzērves, pīles, plēsēji u.c.), zīdītāji (žurkas, ūdens žurkas, ondatra, kaķi, lapsa, caunas u.c.). Dažās Maskavas apkārtnes vietās zalkšu populācija izdzīvo tikai pateicoties ezera vardēm, kas ir to pamatbarība.
Ezera vardes pārziemo dūņās vai uz grunts caurtekošās (neaizsalstošās) ūdens tilpnēs. Ziemošanas laiks parasti ir 21-230 dienas. Dzimuma briedums šai sugai iestājas 1-3 gadu vecumā un dzīves ilgums ir 12 gadi.
Maskavas apkārtnē ezera varde ir parasta suga. Tā bieži sastopama daudzās caurtekošās ūdenstilpnēs. Salīdzinoši mierīgi pārcieš cilvēka klātbūtni. Dažreiz to var sastapt arī Maskavas pilsētā uz upju betonētajiem krastiem, kaut gan arī šeit ezera varde meklē un dzīvo klusākās vietās (niedru audzes, vītolus, pār ūdeni pārkārušas betona plāksnes). Daudzviet Maskavas apkārtnē tās ir izzudušas, jo pilnībā ir apstrādāti krasti un nosusinātas ūdenstilpnes. Dažreiz tai izdodas izdzīvot ar sadzīves atkritumiem piesārņotas vietās, bet tad samazinās to auglība un palielinās attīstības anomāliju skaits. Antropogēnos apstākļos, parasti, palielinās svītraino varzu skaits (striata forma) salīdzinot ar plankumainam vardēm (maculata forma), tas saistīts ar varžu izturību pret apkārtēja vide esošiem smagajiem metāliem. Ezera vardes Maskavas apkārtnē izķer zinātniskiem un mācību nolūkiem.
Dīķa varde
Dīķa varde (R. Lessonae) pēc dzīves veida un krāsas ļoti atgādina ezera vardi, bet tā izmēros ir mazāka – garumā tā ir 7 cm. Dīķa vardes mugura parasti ir spilgti zaļos vai pelēki zaļos toņos, bieži ar gaišu izstieptu svītru muguras vidū un tumšiem plankumiem. Tās vēders parasti ir balts vai nedaudz dzeltens.
Maskavas apkārtnē dīķa vardes parasti no ziemošanas pamostas vēlāk nekā ezera vardes (kad ūdens temperatūra 80C). Sākumā tās ir lēnīgas, bet pēc pāris dienām jau uzsāk nārstu.
Vairošanās process sakas jūnija vidū, kad ūdens temperatūra ~150C. Mātīte vairākos piegājienos iznērš~3000 ikrus 1.4-1.8 mm diametrā. Olas attīstās 4-12 dienas. Kurkuļi parasti attīstās 1.5-2.5 mēnešus, dažreiz arī ziemo. Jaunie vardulēni spēj atcerēties savas ūdens tilpnes smaržu un katru gadu tajā atgriezties.
Dīķa vardes var atrast dīķos, kanālos ceļa malās, peļķēs pēc upes pārplūšanas u.tml. Tās apdzīvo dažādas ūdenstilpnes jauktu mežu masīvos, parasti nelielas aizaugušas upītes, applūdušas pļavas, bedres un smilts karjerus. Bet, tāpat kā ezera vardes, tās var sastapt arī antropogēnos apgabalos.
Dīķa varžu kurkuļi galvenokārt barojas ar mikroskopiskām aļģēm. Mazuļi pamatā ēd divžokļu kukaiņus un to kāpurus. Ūdens bezmugurkaulnieki (vaboles, blaktis) sastāda aptuveni pusi no pieaugušas vardes barības. Neēšanu nārsta laikā dīķa vardes nepiekopj. Dažreiz tās ēd zivju ikrus un mazuļus, varžu kāpurus, tritona, varžu un krupju mazuļus. Pašu vardi medī līdakas, lielas vardes, zalkši, pīles un plēsīgi putni, zīdītāji u.c. Tām ir novērotsdažādu attīstības stadiju kanibālisms.
Zaļās vardes attīstības cikli
Viena no dīķa vardes aizsardzības uzvedīgām ir lēkšana no krasta ūdenī, bet atšķirībā no ezera vardes, kas ierokas dūņās, tā ienirst un kādu gabalu nopeldējusi uznirst. Vienas vardes lēciens izraisa blakus esošam vardēm tādu pasu reakciju.
Dīķa vardes ir teritoriāli dzīvnieki. Aptuveni līdz desmit metriem no ūdens tilpnes krasta tas iekārto sev teritoriju. Katras vardes individuālais laukums nav liels (04-08 m2), bet tās to aktīvi apsargā, izdodot skaļu specifisku signālu un uzbrūkoši lecot pretinieka virzienā.
Ārpus vairošanas sezonas dīķa varžu aktivitāte ir vislielākās siltākajās diennakts stundās (no pulksten 12-16); kārstajās dienās to aktivitātes laiks novirzās tuvāk vakaram. Šajā laikā dīķa varde aktīvi barojas un kuņģa satura svars sastāda 14% kopēja ķermeņa svara (ap pulksten 22 tas nepārsniedz 2%).
Ziemas sezona dīķa vardēm sākas septembrī un parasti norit ūdenī (retām bedrēs un alās).
Dzimuma briedums dīķa vardēm iestājas 1-2 gadu vecumā. Dīķa varžu dzīves ilgums 6-12 gadi.
Zaļā varde
Zaļā varde (R. Ecsulenta). Ilgu laiku citas zaļās vardes –ezera un dīķa vardi uzskatīja par zaļās vardes apakšsugam ( atbilstoši R. Esculenta ridibinda un R. Esculenta lessonae). Tomēr 1960. gadu beigās noteica, ka ir otrādi – zaļā varde ir dīķa un ezera vardes hibrīds, kas Eiropā radies pirms 5000 gadu. Šai sugai ir ļoti oriģināla populācijas ģenētiskā struktūra un ļoti specifisks ģenētiskās pārmantojamības mehānisms. Neparastība slēpjas tajā, ka zaļās vardes hibrīda hametoģenēzes process ar vienu no vecāku gēniem eliminējas un hibrīdi savvaļā eksistē vienkopus ar vienu no vecāku sugām. Zaļās vardes tēviņi ir ļoti agresīvi, kas ļauj tiem ieņemt izdevīgākas ezera vardes vairošanās vietas, kas savukārt izspiež izmēros mazākās dīķa vardes tuvāk krastam. Un tad tie kopā ar ezera vardēm sarīko kopīgu „kāzu koncertu”, mātīšu pievilināšanai.
„Dziedošs” dīķa vardes tēviņš
Pateicoties savai izcelsmei zaļa varde ļoti līdzinās ezera un dīķa vardei un tai ir abu sugu ķermeņa uzbūves un ekoloģijas starppazīmes. Atšķirt to no vecāku sugām ir grūti. Maskavas apgabalā zaļa varde ļoti bieži izskatās pēc ezera vardes (fenotips) un to var noteikt tikai pēc bioķīmiskam analīzēm (olbaltumvielu elektroforēzes). Uz zaļo vardi netieši var noradīt to dzīves vieta – ja ezera varde iecienījusi caurtekošas ūdenstilpnes, dīķa varde stāvošus ūdeņus, tad zaļā varde satopama biotopos, kuriem ir starpposma raksturs – nelielos dīķos, pārplūdušās pļavās, upes līčos, izbijušos upes posmos, aizsprostos, kanālos, zivsaimniecības dīķos utt. Ziemot zaļas vardes var uz sauszemes, ja tā dzīvo kopā ar dīķa vardi; bet ja kopā ar ezera vardi, tad ūdenī.
Rakstu tulkoja Normunds Griķītis
Orģinālteksts E.A. Dunajeva no bio.1september.ru