Gūpiju vēsture

 1769. gadā pirmo reizi tika fiksēts fakts, ka savvaļā pastāv dzīvdzemdētāju zivis. Šīs zivis akvāriju īpašnieku vidū izplatījās ar vairākiem nosaukumiem. 1913. gadā tās saņēma nosaukumu Lebistes reticulatus. Dzimtas nosaukumu izdomāja Britu muzeja direktors un tā izcelsme vēl šodien nav īsti skaidra, kaut arī vārds reticulata cēlies no latīņu valodas vārda reticulatum – tīkls, režģis (zivs zvīņu izkārtojuma dēļ), piešķirot nozīmi „tīklotā”. Pēc nosaukumu pārskatīšanas 1963. gadā (pēc 50 gadiem) zivs tika pārcelta uz Poecilia dzimtu. Tā bija gūpija – Poecilia (Lebistes) reticulata Peters, 1859.

           Šīs stāsts sakas 1859. gadā, kas slavens vācu ihtiologs Viljams Petere atrada no Venecuēlas uz Vāciju atsūtītajā kolekcijā pirmo gūpijas eksemplāru. Pievēršot uzmanību, ka mazā zivtiņa ir ārēji ļoti līdzīga Pecīliju dzimtas zivīm (Poecilidae), Petere noteica so jauno zivi kā Poecilia reticulata. Pēc kāda laikā šīs zivtiņas iedzīvojās Petere akvārijos un viņš varēja sastādīt šo zivju aprakstu, minot to iezīmes, uzvedību un ieražas. Pēc 2gadiem spānis Filippi arī atrada šīs zivtiņas augu un zivju sūtījumā no Barbadosas, viņš tāpat pamanīja līdzību ar Poecilia dzimtu un nosauca zivtiņu Lebistes poecilia.

           1866. gadā angļu botāniķis R.Guppi atsūtīja no Trinidādas (Britu Vest-Indijas) pāris šo zivju eksemplārus Britu muzejam. Alberts K. Ponters – to laiku muzeja direktors, kļūdaini noteica, ka R.Guppi ir šīs zivs pirmatklājējs , tāpēc to nosauca tās atklājēja vārdā Girardinus guppyi. Kops ta laika, akvārija turētājiem šī zivs ir pazīstama ka gūpija.

           Aptuveni 1909. gadā kapteini D.A.Uipan, kas veidoja kolekcijas Britu muzejam, uzsāka šo zivju pavairošanu un piegādi Eiropai no Barbadosas, Venecuēlas un Trinidādes; pēc 2 gadiem, lai izvairītos no neskaitāmiem pārpratumiem, muzeja administrācija nosauca zivtiņu par Lebistes reticulatus (Peters).

 Savvaļas gūpijas – mātīte (augšā) un tēviņš

           Bet tik un tā vārds „gūpija” bija ļoti nostiprinājies speciālistu un eksportētāju vidū, kas ar prieku nodarbojas ar šīs neprasīgās un izturīgas zivs tirdzniecību posmā no Trinidādas uz Angliju. Šādi „gūpiju” vārda izcelšanos skaidro H. Akseldorfs sava grāmatā „Gūpijas”.

           Izcelsmes, salīdzinoši nelielais areāls - savvaļas gūpiju mājvieta, iekļauj sevī teritoriju no Gajānas, Venecuēlas, Ziemeļbrazīlija un Mazās Antiļu salas – Trinidāda, Barbadosa, Martinika un citas, kur zivis dzīvo saldūdenī, sālīta ūdenī un jūras ūdenī. Pamatojoties uz dažiem paziņojumiem ir konstatēta gūpiju noķeršana atklāta jūrā 50 km no krasta.

           Šīs zivis ir mēģināts izmantot cīņai ar malārijas odiem, tāpēc tas ir iedzīvojušas arī daudzās citās vietās. Dažas populācijas nomira, bet dažas veiksmīgi aklimatizējās un iedzīvojās, tāpēc šodienas gūpiju izplatības areāls ir ļoti liels, iekļaujot sevī daļu Ziemeļu un Dienvidameriku, ASV dienvidu štatus līdz Virdžinijai, tāpat arī Ziemeļāfriku, Madagaskaru, Indiju, Javu un pat daļu Eiropas valstu – Itālija, Grieķija, Dienvidslāvija, Spānija un pat tas ir sastopamas Piemaskavas silto ūdeņu izmešanas vietās.

   Dabīgais gūpiju izplatības areāls

           Sākuma tika ievestas gūpiju savvaļas formas no dažādiem reģioniem. 1859. gada gūpijas tika pirmo reizi aprakstītas zinātniskajā literatūrā. 1909. gada gūpijas parādījās Vācijā un Krievijā, kur uzreiz arī sakas to selekcija. Pirmais Krievijas gūpiju konkurss notika 1909. gadā un jau 1911. gadā Leipcigā un Pēterburgā notika pirmās pasaulē gūpiju izstādes. Kopš tā laika selekcijas un ģenētisko iespēju izpēte nav pārtraukta.

           1957. gadā Krievija un citās valstīs tika izstrādāti pirmie gūpiju formu standarti, pēc kuriem veiksmīgi tika veikti selekcijas darbi un jau 50-60 gados bija izveidotas šodienas elitāro selekcijas formu gūpijas un to apraksti.

           Pirmie gūpiju pavairošanas publiskie apraksti Maskavā parādījās 1915. gadā. Taja laika darbu ar gūpijām veica profesors Natali, kuru sauca arī par „misters Gūpija”. Tas bija augstas klases profesionālis, kura izbrāķētās zivis izmantoja M.V.Matasovs, kas atlasīja viskošākās zivis un veica tuvradniecisku pavairošanu. Tajos laikos gūpijas turēja stikla burkās, vasarās baroja ar dafnēm un ciklopiem, ziema – ar sauso barību, kas papildināta ar zivju taukiem. Šobrīd ir grūti iztēloties ar kādam savvaļas sugām strādāja, bet selekcijas rezultāta radās zaļas krāsa gūpija. Ar laiku astes reģions sāka izgaismoties un astes spura ieguma tumšu maliņu.

           Kopš 1920. gada ar gūpijām aktīvi nodarbojās Pāvels Nikolajevičs Barto, kas pirmo reizi izmantoja gūpiju turēšana mazus akvārijus. Tajos laikos selekcionāri labprāt mainījās ar gūpijām, jo to izcelsme bija viena, viena standarta forma, viena standarta krāsa. Ka arī jāatceras, ka gūpiju turēšana nebija nemaz tik viegla, jo sevišķi pilsoņu vai Pirmā pasaules kara laikā.

           P.N.Barto pirmais sāka atsevišķi turēt mātītes un šķirot tās pēc metiena kvalitātes, tāpat ņemot vēra gan zivtiņu izmēru, gan krasu un tas intensitāti. Sevišķa vērība tika pievērsta dūmakainam un zeltainam mātītēm, tēviņus izvelējās pēc astes spuru lieluma un krāsas. Barto pievērsa uzmanību, ka dažiem tēviņiem uz astēm ir izaugumi. Selekcijas rezultāta tika iegūtas plīvurastu formas gūpijas.

           No 1930. gada ar gūpijām saka nodarboties N.A.Vasiļjevs, sevišķu uzmanību pievēršot apaļas formas astes zivīm. Paņemot no B.I.Koneva 5-6 mātītes viņš tas sakrustoja ar apaļastes formu tēviņiem, kas bija atvesti no ārzemēm. Pēc rūpīgiem selekcijas darbiem ieguva gūpijas ar izteiktu astes formu un spilgtam krāsām. Dzeltenie plankumi krustošanas rezultāta nepazuda un jo sevišķi skaisti izskatījās melni zīdainas krūšu spuras.

           Šīs gūpijas pamanāmi izcēlās citu gūpiju vidū ne tikai ar spuru formu, bet arī ar spilgto krasu. Bet to laiku mode diktēja savus noteikumus – bija vajadzīgas gūpijas ar izteikti lielu un kosu astes un muguras spuru. Izņemot Vesiļjevu ar melnajam Maskavas gūpijām strādāja arī V.P.Družinins Maskavā un arī Ļeņingradas selekcionāri.

           1955. gadā Maskavas melnas gūpijas bija palikušas tikai Vasiļjevam. Cenšoties saglabāt šo skaisto selekcijas formu Nikolajs Arefjevičs piedāvāja daudziem selekcionāriem šo zivtiņu ka izejmateriālu, bet diemžēl, tad visiem vajadzēja tikai plīvurspuru gūpijas un tika ievestas arī jaunas formas no ārzemēm. Sevišķi veiksmīgs bija Sergejs Vladimirovičs Obrazcovs, kas biezi piedalījās izstādēs un teātrī viņa kabinets bija pārpildīts ar gūpiju akvārijiem. No Zviedrijas Sergejs Vladimirovičs atveda lentveidīgas gūpijas – selekcijas formu no Amerikas, kas bija divreiz lielāka nekā Krievija selekcionēta gūpija.

           Krustojot vietējas un ārzemju selekcijas formas, tika iegūtas daudzas jaunas gūpiju formas. Pirms tam lielākie sasniegumi bija: P.I. Čirkova košu krāsu šķēpastes gūpija; M.T.Krilova sarkanu rakstu gūpija ar rozā ķermeni; A.G.Maļinovskijs – perlamutra un zaļās gūpijas.

           Gūpijām ir lielas sugu atšķirības, tāpat arī vienas sugas ietvaros ir grūti atrast divus vienādus tēviņus, kas arī veicināja un noturēja akvārija īpašnieku interesi par šo zivtiņu.

           Pēdējos gados pie plīvurastu gūpijām pieskaita tikai gūpijas ar masīvam astes spurām ( vēdekļveida, trīsstūra, vēdekļveida ar asiem stūriem, karogveida). N.A.Vasiljevs pie plīvurastēm pieskaitīja arī gūpijas ar sķēpveida un lentveida astēm.

           Pēdēja laika pie mums vispopulārākās ir gūpijas ar vēdekļveida astēm, ārzemēs – ar trīsstūra astēm, šo zivju formu attīstība PSRS un ārzemēs ir gājusi atšķirīgu ceļu – PSRS centās selekcionēt zivis ar noapaļotiem astes stūriem, ārzemēs – tieši otrādi ar spiciem astes stūriem. Laika gaitā PSRS mainījās modes un pieprasījumi, ka rezultāta dažas gūpiju selekcijas formas ir vispār izzudušas; ārzemēs – visas izkoptās selekcijas formas ir saglabājušas līdz pat mūsdienām.

           Attiecība uz ķermeņa krāsu – PSRS teritorijā visbiežāk ir satopamas pelēkas, gaišas un albīnas gūpijas. Zilas, zelta, baltas, kremkrāsas, sudrabotas gūpijas PSRS teritorijā netika izveidotas, tāpēc vērtēt ķermeņa krāsojuma attīstību un izveidi ir ļoti grūti – tā mainījās no modes un nekad neviena konkrēta krāsa nav uzturēta apzināti, tāpēc ir pazudušas vairākas krāsas, piemēram, Maskavas krāsa un to vietā ir radusies, piemēram, violeta, tīklotā, Kanādas utt. Tāpat arī aprakstīt ķermeņa krāsu ir grūti un tā kā liela daļa fotogrāfiju ir melnbaltas vai to vispār nav, tad nav iespējams noteikt precīzu krāsojuma attīstību un tā tendences.

           Līdz 60 gadiem noteicoša loma selekcijā bija spilgtam ķermeņa krāsojumam – spilgtas krāsas, krāsu salikums, melni, aveņkrāsas, zili, dzelteni, sudraboti, zaļi, oranži, sarkani, zeltaini dažādu formu plankumi. Tikko radās vēdekļveida astes spuras, tā visa uzmanība tika veltīta astes spuru daudzveidībai aizmirstot par ķermeņa krāsu, ko var redzēt arī selekcijas standartos.

           Pēdēja laikā no izstādēm ir pazuduši gūpiju tēviņi ar spilgtas krāsa ķermeņiem, to vieta ir nākuši vienkrāsaini tēviņi, pa pusei melni tēviņi, ¾ melni ar vienkrāsainām spurām. Līdz ar to šobrīd ir pazudušas spilgtas un izteiktas krāsas un sākušas dominēt formas, kas arī redzams pēc izstāžu vērtējumu rezultātiem un to uzvarētājiem, un šobrīd elitāro gūpiju selekcijas formām ar sarkanu, zilu un zaļu toņu gūpijām blakus parādās pelēki, pelēcīgi un bāli toņi, kas paradās jau arī gaišu ķermeņa gūpijās, veidojot gaiši dzeltenas, pelēki zeltainas krāsas.

           1960. gadu literatūra ir pieminēta smaragda gūpija (spilgti zaļš ķermeņa krāsojums klāts ar skaistu vienmērīgu rakstu), Henelja gūpija, pa pusei melna gūpija un tīklotā (ārzemēs nodēvēta arī par leoparda gūpiju). Pēc K.Jakobsa (1969) datiem pusmelnās gūpijas tika iegūtas no leoparda gūpijām mutācijas rezultātā. No pusmelnām gūpijām vēlāk ieguva ¾ melnas gūpijas. Gan pusmelnām gan tīklotam gūpijām bija nelielas astes spuras. Pelēkajām gūpijām ķermenis bija ar smalku skaistu tīklojumu, bet pusmelnajām astes pamatne pie spuras bija melna. Abām šīm sugām astes spura bija rotāta ar smalku spilgti dzeltenu uz tumša fona zīmējumu.

           Henelja gūpija nosaukta par godu amerikāņu selekcionāram, kas tās parādīja 1954. gada starptautiska izstādē Hannoverē un ieņēma pirmās trīs vietas. Izstādītās vēdekļveida astes formu gūpijas izraisīja tādas atsauksmes, ka Heneliju saka saukt par „gūpiju karali” kaut arī šādas formas bija jau pieejamas Maskavas selekcionāriem. Henelija gūpijas izmantoja ļoti daudzu formu gūpiju izveidē, kas šobrīd vairs nav pieejamas.

           Tādejādi jau 60 gados, bija izveidota daudzveidīga bāze mūsdienu gūpiju selekcijas formu izveidei. Nākamo gadu darbs tika veltīts, lai uzlabotu spuru formu un iegūtu jaunas krāsas. Mūsdienu mājas gūpijas ir daudzkārtējas krustošanas rezultāts, sajaucot vismaz 3 dažādu areālu un selekcijas formu gūpijas.

           Ķermeņa garums (bez astes spuras) savvaļas tēviņiem nepārsniedz 3 cm, mātītēm – 6 cm, ķermeņa krāsa – pelēki zaļa ar dažādas krāsas plankumiem (arī uz spurām), aste apaļa. Pieaugušu gūpiju tēviņu izmēri: pundurīši 1-15 cm, normāli 2.5-3cm, milzeņi 3.5-5 cm.

           Akvārijos, jo sevišķi lielos un labi aerētos, selekcijas formu gūpiju mātītes var izaugt līdz 7.5-8 cm, tēviņi 4-4.5cm, bet parasti mātītes izaug līdz 5.5 cm, tēviņi – 3.5-4 cm.

           Astoņdesmit gadu selekcijas darba ir izveidotas 13 formu gūpijas, kas atšķiras ar astes spuru lielumu un formu un 8 atšķirīga ķermeņa krāsojuma formas. Ja aprobežojas ar tikai šīm divām pazīme, tad jau var saskaitīt vairāk par 100 dažādu šo parametru kombinācijas. Tāpat tēviņi atšķiras ar muguras spuras formas un krāsas, kuras daudzveidība nav uzskaitāma. Šo astoņdesmit gadu laika ir izveidots ne mazāks skaits gūpiju veidu kā zelta zivtiņai vairāku simtu gadu laikā, kas liecina par gūpiju daudzveidību un neizsmeļamām to iespējām.

Rakstu tulkoja Normunds Griķītis

Orģinālteksts www.cool-aquarium.ru