Cīņa uz nāvi
Par to vai Siāmas Cīnītājzivis attaisno savu nosaukumu (Betta splendens)
„…klīst par šīm zivtiņām nepamatotas baumas, tās nepavisam nav tik aukstasinīgas, lai tās sauktu lēnu un sagurušu cilvēku vārdos… ” Konrāds Z. Lorencs
Lūk šīs stāsta divi galvenie varoņi. Pārziņa, esot šīm divām zivtiņām, nespējām noturēties nesarīkojot gaiļu cīņas. Jau iepriekš brīdinām, ka šī eksperimenta rezultātā neviena zivtiņa necieta – zaudētāju paspēja laicīgi izglābt.
Lūk, ko rakstīja par gailīšiem N.F.Zolotnickijs pagājušā gadsimta beigās:
„Zivtiņu tēviņiem ir izteikti kašķīgs raksturs un tāpēc, izplešot savas spuras tie metas ar naidu viens otram virsū un sāk cīniņu ka tādi gailēni, no kā arī saņēmuši savu nosaukumu.
Šo zivs īpatnību izmanto vietējie iedzīvotāji, uzrīdot vienu zivi otrai, rīkojot sava veida publiskas gaiļu cīņas, ko ierodas skatīties visas apkārtnes iedzīvotāji, tāpat ka pie mums uz zirgu skriešanās sacīkstēm.”
19. gadsimta savvaļas cīnītājzivtiņas fotogrāfija no G.Hetera no N.F.Zolotnickova grāmatas "Аквариум любителя". Par to kā selekcionāri izmainījuši gailīšu ārējo izskatu var izlasīt iepriekšēja rakstā – senos laiko šī pelēkā zivtiņa ieguva košas krāsas tikai satiekot sāncensi vai mātīti. Spuras bija īsākas nekā tagad.
Atšķirībā no gailīšu izskata to raksturojums pēdējos 115 gados nav mainījies. Sastopoties gailīši tūlīt pat sāk viens otram draudēt. Šie draudi tiek izpildīti nemainīgā kārtībā, kā noteikts rituāls. Zivtiņa pagriežas ar sāniem pret sāncensi, ļoti plaši, draudoši atverot spuras un žaunu vākus, pa tās ķermeni maksimāli košos viļņos pārvietojas krāsa. Vēdera spuras tiek atliektas taisna leņķī pret ķermeni, pat nedaudz uz priekšu, kad gailītis sasniedz maksimālu uzbudinājumu viena no spurām sāk kustēties uz priekšu un atpakaļ kā vēdeklis. Vēdera spuru stāvoklis ir labākais indikators pēc kura var noteikt gailīša emocionālo stāvokli. Pēc būtības to visu ir dokumentējis Konrads Lorencs.
Gailīšu draudi izskatās pēc rituāla dejām, K.Lorenca zīmējums.
Pāris citātu no tā brīnišķīgās grāmatas „Кольцо царя Соломона”, kas spētu raksturot gaiļu cīņu košos skatus.
Sārtums piepilda to ķermeni gandrīz tik pat ātri kā uzkārst elektrības vads no elektrības plūsmas. Spuras atveras kā dekoratīvi vēdekļi tik piepeši, ka gandrīz tiek gaidīta arī to pavadošā skaņa kāda rodas no straujas lietussarga atvēršanas. Un tad sākas kaislīga deja, nevis spēle, bet gan deja uz dzīvību un nāvi, visa sākums un beigas.
Šāda dueļa mērķis – iebaidīt pretinieku, vienlaicīgi nonākot bezbailīgā stāvoklī. Zivīm šīs gatavošanās ilgums, rituālu raksturs un galvenokārt košā tērpa izrādīšana un spuru vēdināšana ir ar mērķi iebaidīt pretinieku, salauzt pretinieku, maskējot situācijas patieso nozīmīgumu. Cīnītāji ar košajiem tērpiem liekas mazāk agresīvi nekā patiesībā tas ir: jūs tāpat necenšaties tiem piedēvēt cietsirdīgu drosmi un tieksmi uz nāvi, tāpat kā ir grūti aptvert Indonēzijas karotāju skaistuma saderību ar galvu medībām.
Cīnītājzivju saķeršanās bieži vien beidzās ar pretinieka nāvi. Ja zivis ir gatavas pirmajam spēcīgajam sitienam, tad jau pēc pāris minūtēm to košajās spurās vīdēs caurumi un spuras pārvērtīsies lupatu kaudzītē.
Zivtiņas uzbrukums, tāpat kā vairumam citu cīnītājzivju, ir tiešā veida sitiens ar zobenu, bet nekad – košana. Zivs atver pēc iespējas plašāk muti, lai tās zobi būtu uz āru redzami un ar muskuļu spēku iegūto paātrinājumu ar ieskrējienu ar tiem triecas pretiniekam sānos.
Cīnītājzivju taranējošais sitiens ir tik spēcīgs, ka ja kāda zivtiņa cīņas karstuma ieskries akvārija stiklā, tas būs ļoti skaļi dzirdams. Pašizrādīšanās dejas var ilgt stundām, bet ja pretinieki ir ķērusies pie lietas, parasti pēc pāris minūtēm viens no pretiniekiem gulēs uz grunts nāvīgi ievainots.
Šajā attēlā ir tieši redzams dejas nobeigums. Zilais gailītis vairs nav izvietots paralēli pretiniekam, tas ir papeldējis nedaudz sāņus un sāk ieskrējienu, lai pēc mirkļa ietriektos sarkanā tēviņa sānos, kas joprojām dejo.
Sarkanais gailītis izturēja šo pirmo sitienu un vel nedaudz padejoja:
Šie ir video kadri. Tajos redzami draudošas uzvedības pazīmes – tās pašas, kas iepriekšējās fotogrāfijās. Zivtiņas sparīgi kustas paralēli viena otrai, nepārtraukti samazinot kustības rādiusu.
Drīz vien sarkana tēviņa uzvedība mainās, tas cenšas iekārtoties perpendikulāri pretiniekam un uzbrukt neaizsargātajam sānam. Viņa mute ir plaši atvērta.
Tas jau ir uzbrukums.
Bija tikai viens spēcīgs sitiens (laika posmā mazākā par 50 ms bija sitiens un zivtiņas ātri viena no otras attālinājās) un zilais tēviņš kūleņiem nokrita uz grunts.
Pēc sitiena sarkanais tēviņš atgriezās pie priekšējās akvārija sienas un vai nu turpināja draudu deju vai meklēja pretinieku. Paša atspulgs stikla tūlīt pat piesaistīja viņa uzmanību un tas turpināja ar to cīņu. Tai pat laika mēs izmakšķerējam zilo tēviņu un ielikām to viņa burciņā. Zilam tēviņam nevija būtisku ķermeņa bojājumu, tikai aste bija sarauta divās daļās. Viss sadzija 2 nedēļās.
Raksta autors В. Ковалев. Gailīšus fotografēja raksta autors „Живом уголке”. Raksta ir izmantoti teksta fragmenti un zīmējumi no Konrada Z.Lorenca grāmatas "Кольцо царя Соломона", izdota "ЗНАНИЕ", Maskavā, 1978. Pirmo reizi šo grāmatu publicēja Lielbritānijā 1952. gadā.
Rakstu tulkoja Normunds Griķītis
Orģinālteksts www.vitawater.ru