Zivis savvaļā un akvārijā

Skalārija un to vēsture, Heiko Blehera stāstījums

Pterophyllum scalare – skalārija – pirmais zīmējums, kuru uzzīmēja pasaules slavenais naturālists Alberts Rassels Volles (1823-1913), kas šo zivi atrada savā ceļojumā pa Rio-Negro un Uaupesu (1848-1852)

“Indiānis negurstoši laida savu airi dziļi kafijas krāsas Rio-Negro upes ūdeņos un sparīgi to grūda atpakaļ, lai mūsu nestabilā vienkoča dobtā laiva kaut nedaudz vēl pavirzītos augšup pa straumi. Saule nežēlīgi dedzināja. Termometrs rādīja 40 grādu ēnā. Saldūdens delfīns uzpeldēja netālu no laivas, izlaižot ūdens un gaisa strūklaku, aptuveni 30 zili-dzeltenas aras kliedzot pārlidoja mums pāri, un pūkaini mērkaķi lēkāja, kliedzot no zara uz zaru necaurejamu džungļu aizsegā. Jau 6 stundas bijām ceļā uz vietu, kur būtu jābūt bendeiresa akarām. Nezināju, kas tas ir, iespējams tās ir leģendāras skalārijas, kuras meklēju visur jau daudzus gadus…?”- tā rakstīja Germans Bruno Sagrackijs, kuram tiešām izdevās  iegūt pirmās dzīvās skalārijas 1909.gadā. Viņš ar grūtībām ticēja, kad pēc vairākiem piedzīvojumu pilniem braucieniem Amazones baseinā, viņš beidzot rokās turēja savās rokās šo zivi, kurai bija dots vietējais nosaukums bandeira akara (tulkojot – buru cihlīda). Pat pēc 16 stundu brauciena kanoe viņam izdevāsm iegūt tikai 1 zivi. Par laimi mums, vēlāk viņam izdevās noķert 50 pusaugu zivis ar zivju tīkliņu līcī netālu no Manaosas. Viņš tās pamanīja dziļā vietā blakus stāvām krastam, kas apaudzis ar virs ūdens nokārušiem augiem. Mēneša laikā izdevās zivis aklimatizēt ūdens temperatūrai 77⁰F (25⁰C), ierastās 89,6⁰F (32⁰C) vietā.

Angļu valodas runājošās valstīs šīs zivis pazīstamas ar nosaukumu angelfishes (eņģeļu zivis) vai angels (eņģeļi), jo to spuras atgādina eņģeļu spārnus. Bet Sagrackis nosauca tās par Blattfische (zivs-loksne), un pirmā importa laikā Vācijā, tās zināja tikai ar šo nosaukumu (arī zanātnē), skatīt Brema “Dzīvnieku dzīve” sadaļu “Zivis”, izdotu 1910. gadā. Aptuveni 1914. gadā francūži šo zivi nosauca “Ļe roi de l’aquarium tropicale” (tropiskā akvārija karalis), un ir zināms, ka viņu Augstību pāris iznērsa ikrus uz viena Parīzes akvāriju entuziasta auga lapām. Bet tikai J.Cvancars no Hamburgas bija pirmais, kurš tieši pirms pirmā pasaules kara, nodemonstrēja šo zivju pavairošanu akvārijā, kurus nu jau sauca par “Amazones karaļiem”. Drīz pēc tam kāds izdomāja nosaukumu Segelflosser (no vārda Segel- bura), kurš arī šodien ir ierasts skalāriju ikdienas vācu nosaukums.

Diemžēl daudzas zinātniski populārās publikācijas izceļas ar sajukumu, kas attiecas uz šodienas Pterophyllum – skalāriju dzimtas taksodermiju. Mēģināšu īsumā izskaidrot šo jautājumu. Visu pirms šeit parādīti skalāriju galvu zīmējumi, kurus veica Natālija Hardinoja. Trīs sugu galvu zīmējumi, kurus atzīst zinātne, nozīmēja no tipveida eksemplāriem un no vietēji satopamiem eksemplāriem:

1.P.altum, Ataboro, Venecuēla (eksemplārs no izcelsmes vietas)

2. P.scalare – Rio-Negro Altums

3. P.scalare – Peru Altums

4. P. scalare no Amazones centrālā un lejas baseina (vēl bieži saukts P.eimekei= sinonīms P.Scalare)

5. P.leopoldi

Suga ieguva zinātnisko nosaukumu ieguva jau 1823.gadā. Vācijā cits vācietis – Martins Henrihs Karls Lihtenšteins (1780-1857), aprakstīja sugu scalaris no Brazīlijas austrumiem un ievietoja to Zeus dzimtā, kuru Linnejs aprakstīja 1758.gadā. Lihtenšteins iespējams domāja par trepi (latīņu vārds scalaris = līdzīgs trepei) dēļ zivs krāsojuma, kas līdzinās trepju pakāpieniem, vai kā piedāvā Maijnkens – jo līdzīgi trepei izskatās priekšējā daļa muguras un anālai spurai, zivīm, kuras ieguva Markus Elizers Blohs (1723-1799). 1831. gadā franču barons Žoržs Leopolds Kretjēns Frederiks Dagobergs Kjuvjē (1769-1832) visticamāk aprakstīja šo pašu zivs eksemplāru pēc viņa kolēģa Valensje Berlīnes apmeklējuma, bet šoreiz kā Platax scalaris. Tas ir skaidrs, jo elegantās zivis no Platax dzimtas, kuras Kjuvjē aprakstīja 1816.gadā un kurā šobrīd ir tikai jūras zivis, kuras cēlas un lielām elegantām formām, skalārijas savā ziņā tās atgādina.

Tomēr 1840. gadā populārais zoologs Jakobs Gekkels piešķīra skalārijām pašām savu dzimtas nosaukumu – Pterophyllum (grieķu vārds ptero = spārns, spalva (=spura zivju taksonomijā) un phyllum=loksne), tas ir, “loksne ar spurām” – iespējams tas – sakrīt Brema nosaukumam “Blattfisch”.

Bet ar to sajukums nosaukumos nebeidzas. Zinātnieki tagad skalārijas ievietoja hromisu ģintē, kuru pamatā pārstāvēja zivis no sāļajiem ezeriem un dīķiem austrumu Sahārā un Ašanti, iekļaujot arī atsevišķas sugas no tropu ūdeņiem Āfrikā, Amerikā un Rietumindijā (Brems, Dzīvnieku dzīve, 1896). Šodien, protams, bijušais zivju karalis (kuru šobrīd gāzis diskus) iekļauts cihlīdu ģintī (Cichlidae).

Savulaik, kad Sagpackijs ieradās Vācijā ar savām skalārijā, visus pārsteidza šo zivju ķermeņa forma, kas pilnībā atšķīrās no citām zināmām akvārija zivīm. Šī iemesle dēļ zivis strauji kļuva populāras, cilvēki maksāja astronomiskas naudas summas par šo “košo zivi”. Mazāk turīgiem entuziastiem nebija cerību šo zivi iegūt. Un pat pēc pirmā pasaules kara zivju pavairošana bija noslēpums to vērtības dēļ.  Tikai aptuveni 1924. gadā veiksmīga pavairošana kļūst bieža un zivs masveidā nokļūst pie entuziastiem, saglabājot savu popularitāti līdz mūsdienām. Neskatoties uz diskusu daudzveidību un tik pat kā neskaitāmu citu akvāriju zivju skaitu gan importēto, gan nebrīvē pavairoto, skalārijas joprojām ir viena no ierastākajām akvāriju zivīm.

Skalārijas klātbūtne gandrīz katrā kopējā akvārijā ir aksioma. Fakts, ka skalārija ir piesaistoša zivs, kas iederas jebkurā kopējā akvārijā, kas viegli uzturama un pavairojama, padara to par līderi.

Protams, cilvēks vienmēr vajadzību uzlabot labu, tādā veidā no 1930. gadiem, mēs faktiski katru gadu (citreiz katru mēnesi) novērojām jaunas zivs formas un pat savādus hibrīdus. Vācijā šie noteikumi bija izteikti konservatīvi (attiecībā pret dabu) vairāku gadu garumā un līdz pat otram pasaules karam bija zināmi tikai pāris krāsu varianti – vēdekļveida, melnā un marmora skalārija.

P.scalare – tā saucamais altums no Rio-Negro (centrā, skatīt arī iepriekšējo galvas zīmējumu un Vollesa zīmējumu). Īstais altums fotogrāfijā ir pa kreisi.

Pterophyllum altum – altum skalārija no tipiskas atraduma vietas – Orinoko ietekas pie Ataboro, Venecuālā. Ievāca: H.Bleher, foto: H-J.Mayland

Pterophyllum leopoldi – karaļa Leopolda III skalārija (bieži literatūrā minēta kā P.dumerillii, sinonīms P.scalare). Foto: B.Kahl

            Bet amerikāņi (vēlāk singapūrieši) ātri sāka pavairot daudz dažādu krāsu skalārijas: “Pusmelnās” (Half-Black), “Albīnās” (Albino), “Dūmakainās” (Smoke), “Sārti-dūmakainās” (Blushing smoke), “Sarkanās” (Blushing), “Šokolādes” (Chocolate), “Fantomi” (Ghost), “Dubultplankumainie fantomi” (Two-Spot Ghost), “Vienkrāsas fantoms - koi” (unspotted Ghost’Y’Koi), “Zeltainās” (Gold), “Baltās” (White), “Zilās” (Blue), “Zebras” (Zebra), “Rakstainās zebras” (Zebra Lace), “Leopardi” (Leopard), “Kobras” (Cobra), “Marmora sārti-zelta” (Blushing Gold Marbled), “Sārti-pusmelnās” (Blushing half-black), “Pērļu” (pearl), “zelta pērles” (Pearl Gold), “Sarkanā pērle” (Pearl-Red), “Sarkanās galvas marmora” (Marbled-Red Head) un daudzas citas retākas formas.

Skalārija – Kobra (Cobra)

Skalārija – dubultplankumu fantoms (Two-spot Ghost)

Skalārija – Zebra (zebra)

Pusmelnā skalārija (Half-Black)

Baltā skalārija (White)

Skalārija koi (Koi)

Skalārija Sarkanā pērle (Pearl-Red)

Sarkanās galvas marmora skalārija (Marbled-Red Head)

Diemžēl lielais vairums skalāriju radītas inbrīdinga rezultātā (nevis krustojot dažādas līnijas kā tas notiek ar vairums citu dzīvnieku). Kopš Pirmā pasaules kara tuvas radniecības zivju krustošana bija normāla, bet tas novājina sugu, kā rezultātā veidojas kroplības vai pasliktinās veselība (dabīgā imūnsistēma nojaukta un nav spējas pretoties slimībām). Esmu vairākkārt aicinājis visas pasaules selekcionārus ņemt šo vērā un atgriezties pie dažādu līniju krustošanas pavairojot.

Tas man atgādina, kā 1950.tos gados, kopā ar māti apmeklējām izolētas indiāņu ciltis un redzējām bērnus ar sešiem kāju pirkstiem, dažiem bija arī 6 roku pirksti. Jautājot mātei, viņa izskaidroja, ka šajā ciltī eksistē tradīcija noslēgt laulību starp brāļiem un māsām, kā rezultātā izveidojās šī kroplība. Kopš tā laika zināju, ka nav pareizi to pašu veikt ar zivīm (nemaz nerunājot par citām radībām). Tāpēc saglabāsim skaistas garas spuras, kuras raksturīgas visām trim savvaļā zināmām sugām. Ir jāatjauno savvaļas forma, kas var radīt tik pat daudz prieka kā pašā sākumā.

Noslēgumā vēl nedaudz par trim zināmiem veidiem un savvaļas variantiem:

• P.altum (Pellegrin, 1903): atum skalārija, pati lielākā un cēlākā no visiem, var sasniegt (ieskaitot spuras) izmēru līdz 20 collām (savvaļā). Atrasta tikai Orinoko augšējās ietekās (Venecuēla, Kolumbija) (šīs ir tipa atradnes, esmu tās vairākas reizes tur ķēris u dzīvas atvedis no turienes 1970.-tajos gados). Īstu altumu var atšķirt ne tikai pēc tā salīdzinoši lielā ķermeņa un spurām (kas nav raksturīgs nevienam citam Pterophyllum), bet arī pēc tā izteikti izliektās galvas formas (skatīt zīmējumu), sarkanā toņa svītrās, papildus matētās svītras uz ķermeņa (kas nav citiem viediem) un zvīņām, kas izteikti mazākas nekā pārējiem dieviem veidiem. Svarīgi saprast, ka zivis, kuras tirdzniecībā un selekcionāri sauc par skalārijām altum, faktiski ir Rio-Negro altumi (ļoti skaistas P.scalare, kurām var būt lieli ķermeņi un nedaudz izliektas galvu formas, bet ne tik izteiktas kā altumam) vai Peru altumi (kas arī ir P.scalare variācija, bet izskatās vēl mazāk līdzīgi altumam nekā Rio-Negro forma). Citi eksemplāri, ko sauc par altumiem – parasti ir P.scalare no Gajānas zemāk no Amazones vai no Peru (tās var ietvert sevī vairāk kā vienu veidu, bet visas šobrīd zināmās sugas savā starpā krustojamas). Kopš paša sākuma altumi ir izteikti dārgi. Tos var noķert tikai vienā, aptuveni 3 mēnešu garā periodā katru gadu (tāpat kā diskusi – dēļ plūdiem) un (dažreiz) to piegādā tikai 1 eksportētājs. Skalārija altum pieprasīta visā pasaulē- cilvēki mēģinājuši šīs zivis pavairot nebrīvē tik pat kā 50 gadus, bet tas nav izdevies (tiek, kuri apgalvo, ka tas izdevies, pavairojuši kādu no P.scalare). Tieši šī iemesla dēļ zivs cena ir nemainīgi augsta (un daži izmanto šo apstākli…)
• P.leopoldi (Gosse, 1963): Beļģijas karaļa Loepolda III skalarija ir vienīgais no trim veidiem, kuram viegli vai izteikti uz leju vērsta mute. Šī skalārija atrasta tikai Amazones centrālā baseinā un Rio-Negro upes lejas daļā. Šo zivi var atpazīt arī pēc liela melna plankuma zem muguras spuras. Šīs zivis ir retas pārdošanā un cik zinu arī nav pavairotas nebrīvē
• P.Scalare (Lichtenstein, 1823), parastā skalārija, atrasja Gajanā, Venecuēlā, Kolumbijā, Amazones dinvidos līdz Mato Grosso (Brazīlijā) un Peru. Bet atšķirīgās rases (vai iespējams atsevišķi paveidi vai par veidi) apdzīvo atsevišķus reģionus, visbiežāk atsevišķu upi. Formas no Rio-Negro lejasdaļas un Amazones centrālās daļas – tiek pavairotas šodien visā pasaulē (šobrīd pavairo arī formas no Peru un Gajānas), un uz tās bāzes izveidotas iepriekš minētās visas krāsu variācijas, pamatā Āzijā.

 Живая Вода pateicas Aquapress un personīgi Haiko Bleher par atļauju tulkot un pubicēt šo materiālu. Tulkoja A.Gromovs

 Tulkoja: normunds.grikitis@gmail.com

Autors: H.Bleher