Augi
Renesanses
laikā brīnumu skapji – rūpīgi atlasīti un izkārtoti parādīšanas skapji –
piesaistīja interesi ar izbāztiem krokodiliem, olu vai augu fosīlijām un
dažādiem citiem objektiem kļuva par augstākās sabiedrības simbolu. Kopš 14. gs.
dažādas ekspedīcijas no visām pasaules malām veda neparastus jūras objektus:
mīdijas, kaltētus jūras zirdziņus vai jūras zvaigznes, un to noslēpumainā
nozīme nodarbināja zinātnieku un kolekcionāru prātus. Visus objektus izvietoja
šādos skapjos vai kastēs ar mērķi tos iekonservēt, reģistrēt, klasificēt un
atcerēties. Holandiešu tirgotāja Levinus Vincent korāļu skapis, kuru viņš
apraksta 1706. Gada grāmatā Wondertooneel der Nature (Dabas Brīnišķīgais
Teātris), bija ļoti labs šādu kolekciju piemērs.
Kā
savā grāmatā The World in a Box min zinātnes vēsturnieks Anke te Heesen , tas
bija mēģinājums 18. gs. saspiest visu pasaules kārtību uz 468 kartona kartītēm
ar kapara apdari un noglabāt sešpadsmit*divdesmit collu lielā kastītē –
pilnīgākajā ziņkārībass kastītē. Šo kasti cēli prezentēja kā ilustrētu
enciklopēdiju ar mērķi izglītot bērnus un jauniešus, bet šis kolosālais
uzdevums parādīt makrokosmosu mazā, saspiestā formā drīz vien izgāzās. Kamēr
kastes pierādīja savu pielietojuma neefektivitāti, līdz tās atrada jaunu
pielietojumu – šoreiz, jau piepildītas ar ūdeni.
18.
un agrā 19. gs. sākumā arvien vairāk cilvēku kļuva par aizrautīgiem lietu
kolekcionāriem: vienkārša bauda un apmierinājums no kaut kā krāšanas , šķita
apmierinoša. Daži vienkārši pavadīja laiku apspriežot krāsu vai formu dažādību,
kas piemita iekāres objektiem. Tālu prom no zinātniskas analīzes, šie jaunie
novērojumi no kolekcionēšanas pilnībā apmierināja daudz amatieru kāri pēc
zināšanām.
Viens
modes kliedziens sekoja nākamajam. „Conchyliomanie” – gandrīz fanātiska
entuziastu parastāko jūras gliemežvāku kolekcionēšana bija pirmais modes
kliedziens. 1720. gadā 6 holandiešu gliemežvāku kolekcionāri sāka reizi mēnesī
satikties, lai apspriestu savu hobiju. Viņi sevi dēvēja par „Ļovers of Neptune’s Cabinet”, un pēc
Henry E. Coomana datiem – šī mazā grupiņa bija pirmā gliemežvāku biedrība.
Aptuveni 1750. gadā popularitāti ieguva papagaiļu, kanārijputnu un citu košu
putnu turēšana, galvenokārt sieviešu vidū. Zinātnes vēsturniece Emma C. Spary,
centās šo sakarību izskaidrot, velkot paralēlas starp iesprostotu putnu un
ierobežoto sievietes dzīvi, kas piesieta mājas darbiem; sievietes un
aristokrāti bija „apsēsti ar nepastāvīgu seksuālo dzīvi, ģērbās košās krāsās un
vienmēr dzinās pēc kaut kā jauna”. Pēc pāris gadiem Lielbritānijā entuziasms
pārgāja uz tā saukto „garšīgo” augu ievākšanu jūras krastā: jūras zālēm.
Spalvām līdzīgos augus noskaloja tīrā ūdenī un kamēr tie vēl mitri ievietoja
mazās kastītēs. Šis vienkāršais hobijs bija atļauts tikai augstākās sabiedrības
dāmām, kuras bieži izdomāja nosaukumus jaunatklātajām sugām. Kolekcionēšana
bija lieliska atruna un gliemežvāku vai jūras zāļu „medībās” nebija
vardarbības. Pie kam kolekcijas lietas bija tik skaisti tīras un nevainīgas –
perfekta dekorācija buduāram. Dažas pat
izkārtoja uz papīra miniatūras ainavas no korāļiem un jūras zālēm.
Pirms
19. gs. vidus jau cits augs kļuva populārs un kolekcionējams Lielbritānijā –
sūnas. Jaunas eksotiskas sūnas importēja no tropiskām valstīm un tās ātri vien
kļuva par statusa simbolu. Ar vien vairāk un vairāk sūnu transportēja speciāli
tam izgatavotos caurspīdīga stikla traukos. Augi tagad varēja pārdzīvot garos
pārbraucienus un tas bija nozīmīgs atklājums. Un tā kā kolekcionārus jau
valdzināja neskaitāmas augu sugas no jūras piekrastes, tad tas bija tikai laika
jautājums, kad šādos traukos vedīs, nevis augus, bet gan radības no dzelmes.
Dzīvnieki
Mēģinājumi
novērot zivis ūdens traukos mājās jau sākušies sen, aizstiepjoties tālu atpakaļ
vēsturē – pāris gadsimtus pirms Kristus dzimšanas, kad Lykia iedzīvotāji
(reģions mūsdienu Turcijas dienvidrietumos), spēlējot flautu mēģināja izmānīt
Svēto Zivi tuvāk ūdens virsmai, lai izjautātu par nākotni. Gaišreģi vēroja kā
zivtiņas tvarsta viena otru, pazūd, te atkal uzrodas, kā citās kultūrās putnu
vērotāji, veidoja savus spriedumus.Otto Keller darbā Antike Tierwelt (Senās
Pasaules dzīvnieki) min, ka Plīnijs Vecākais konsultējās ar cilvēkiem, kas
turēja zivis pareģes, kuras barību pieņēma vai nepieņēma – tulkoja kā labu vai
ļaunu vēsti. Tiek uzskatīts, ka skaisti zivju dīķi, kas bija savienoti ar upēm
un strautiem bija senajā Grieķijas kolonijā Agrigentā, Sicīlijā jau 500 gadus
pirms Kristus dzimšanas. Pāris gadsimtus vēlāk Romas Impērijā, gandrīz visām
piekrastes mājām bija savi sālsūdens dīķi. Romiešu dzejnieks Rutilius
Namatianus stāsta par zivju dīķiem, kas piederēja Jew Etruriāna piekrastē: „Tie
bija izvietoti birzī, kur zivis varēja mierīgi rotaļāties savos vivārijos
piekrastes rāmajos viļņs.” Šīs zivis turēja netālu no mājas necaurredzamās
kastēs, ko visbiežāk izgatavoja no marmora. Pirmās zivis, kuras rotāja Romas
impērijas ēkas to iekšpusē bija jūras barbes – ļoti lolojamas un dārgi
pavairojamas. Visticamāk, tās tika turētas mazās kastēs zem viesu gultām.
Aptuveni 50 gadus pēc Kristus dzimšanas pirmās stikla rūtis tika atvestas uz
Romu, Herculāniju un Pompeju, lai nomainītu marmora kastēm vienu sienu – tagad
varēja vērot zivju grūstīšanos un burziņu, nemēģinot uzminēt kustību shematiku,
vērojot tās no augšas.
Aptuveni
10. gs. pēc Kristus nāves, zelta zivtiņa kļuva par nozīmīgu mājdzīvnieku Ķīnā
un vēlāk kļuva par valsts pārvaldes slāņu atribūtu. Imperators Hung Wu
nodibināja 1369. Gadā porcelāna rūpnīcu, kas izgatavoja garas caurules zivju un
augu turēšanai, izdekorētas ar pūķa attēliem mākoņos. Šo cauruļu forma mainījās
gadiem ejot – sākumā tās bija kā pus muca, tad, no 1700. gada, puslodes formā
ar noapaļotām augšējām malām. Pamazām šīs trauki sāka līdzināties mūsdienu
apaļajiem akvārijiem.
Aptuveni
1500. gadā zelta zivtiņas eksportēja uz Japānas pilsētu Sakai, netālu no
Osakas, bet pagāja vēl 200 gadu līdz Japānā radās pirmais profesionālais zelta
zivtiņu audzētājs: Sato Sanzaemon no Koriyama apgabala. No šejienes zelta
zivtiņu kultūra izplatījās pa visu Japānu. Kokgriezumu nospiedumos, no aptuveni
1800. gada, attēlota eleganta kurtizāne, kas uzmanīgi vēro mazas lodes, radot
iespaidu, ka zivju turēšana tajos laikos bijusi iemīļota nodarbe. Šodien,
Japāna ir slavena ar savām neparastajām zelta zivtiņām, kuras audzētas un
pielāgotas, veidojot sarežģītus ģenealoģijas kokus, ieskaitot arī sugas ar
krāsainām zvīņām un dažādām spuru formām.
Tiek
uzskatīts, ka pirmās zelta zivtiņas Eiropā ieradās 1611. gadā, visticamāk
Portugālē. Pirmoreiz Lielbritānijā tās atzīmētas 1691. gadā. Pat 1750. Gadā
Francijas Austrumindijas kompānijas dāvana Dorade de la Chine marķīzam de
Pompadouram, izraisīja sabiedrībā sensāciju. Tā bija ļoti piemērota dāvana, jo
Pompadours bija Zivs pēc horoskopa. Zelta zivtiņas Eiropā ieguva tādu pašu
popularitāti kā kanārijputniņi, kas jau paspēja, kā Ernsts Blade raksta 1894.
gadā, iekarot „visu izglītoto pasauli”. Zelta zivtiņas bija sevišķi populāras Eiropas siltajos reģionos: Itālijas klimats un
Francijas dienvidi daudz ātrāk izcēla zivs sarkani zeltīto krāsu nekā tas
notika Vācijā, kur, kā skaidro Franz Kuhn savā Der kleine Goldfischteich
(Mazais Zelta zivju dīķis), audzētājiem nācās gaidīt vēl papildus gadu līdz
zivs ieguva atbilstošu vecuma krāsojumu.
Aptuveni
1770. gadā zelta zivtiņu turēšana jau bija ikdienišķa lieta. Pretēji visam
zelta zivtiņas nesasniedza ASV, aptuveni līdz 1850. gadam. Pazīstams vadītājs
Phineas T. Barnums sacīja, ka ir nopircis pāris zivis ceļojumā pa Eiropu 1800
vidū un arī G. F. Hervey savā grāmatā The Goldfish rasta, ka Ņujorkas
zooveikalā tirgoja zelta zivtiņas aptuveni 1865. gadā. 1883. Gadā akvāriju
turētājs Hugo Mullerts, Vācijas izcelsmes amerikānis, uzslavēja admirāli Danu
Ammen par centieniem audzēt zelta zivis ASV – metodēm, ko Mulertts izmantoja
savā zivju audzētavā Sinsinati. Ar piedalīšanos industriālās izstādēs, viņa
metodes kļuva plaši pazīstamas un veicināja šī hobija izplatīšanos, 19. gs.
sākoties.
Rakstu tulkoja Normunds Griķītis
Orģinālteksts Bernd
Brunner „The ocean at home. An illustrated history of the aquarium”, Second and
Third Seed, New Yourk, 2003