Eihornija

Interesanti veidojas dažu relikta vai pat endēmisku augu un dzīvnieku likteņi. Mūsdienās diemžēl lielā mērā antropogēnais faktors veicina strauju dažādu floras un faunas iemītnieku dzīves vietu samazināšanos un pazušanu no Zemes virsmas. Bet ir arī pretēji gadījumi, kad nejauši vai cilvēka vadīti dažu sugu pārstāvji strauji atdzimst un ieņem jaunus areālus. Tā piemēram, ir noticis ar eihorniju jeb ūdens hiacinti, kura senos laikos siltā mitrā klimata apstākļos valdīja visās saldūdens tilpnēs. Tā unikālā veģetatīvā vairošanās spēja radīja zinātniekos hipotēzi, ka tieši šis augs veicināja naftas atradņu izveidi daudzās pasaules vietās. Savu atkārtoto triumfa gājienu pa Pasauli augs uzsāka no Gangas un Amazones upes baseina un šobrīd šo augu var atrast gandrīz ikvienā zooveikalā, kā vēlamu akvārija rotu. Bet par visu pēc kārtas.

Eihornija skaistā (Eichornia crassipes) – tropu ūdens tilpņu piekrastes augs, kas viegli iesakņojas ar spēcīgu sakņu sistēmu šķidrā dūņainā gruntī. Atsevišķo rozetes lapu kātiņi pie pamatnes veido ar gaisu pildītu pūsli, kas ļauj augam viegli noturēties virs ūdens un peldēt, tāpēc eihornijai nav problēmu dzīvot peldot un baroties ar ūdenī izšķīdušām barības vielām. Tās „pūkainās” saknes klātas neskaitāmiem matiņiem, kas nepārtraukti uzsūc barības vielu šķīdumus ļoti „ēdelīgam” augam. Tiešā saistībā ar neapmierināmo apatīti ir auga straujā veģetatīvā vairošanās. No rozetes vidus izaug stiebrs, kuras galā veidojas jauns augs. Zem ūdens augs strauji izplatās ar garām saknēm un zemūdens lapu rozeti. Bezgalīga saite savieno neskaitāmus augus un kopā tie viedo plašu grūti saraujamu paklāju. Sākot veidoties klusā līcītī šāds paklājs to pāraugot nokļūt ūdens straumē; straume paklāju sarauj un veidojas peldošas salas, kuras aug lielākas, biezākas un brīvi ceļo pa visu ūdens tilpi, ar laiku uz tām sāk augt pat koki un liānas. No vienas puses majestātiski skaisti, bet no otras puses ļoti bīstami ikvienam, kurš nolēmis doties peldēt kopā ar šīm salām. Kā arī šīs salas būtiski traucē jebkādai kuģošanai, jo dzenskrūve burtiski sapinas šādos paklājos.

Šis paklājs ir ļoti skaists augu ziedēšanas laikā. Kopā ar saullēktu atveras no rozetēm uz kāta pacēlušies neskaitāmi pumpuri ar gaiši violetiem, zili violetiem vai rozā ziediņiem. Dzeltenais plankums viducī ar sešām putekšņlapām norāda uz ceļu pie nektāra. Krusteniskā apputeksnēšana notiek ar „saviem” kukaiņiem, bez kuru palīdzības nenotiek apaugļošanās un sēklu veidošanās. Otrā dienas pusē ziedi novīst un zieda kāts nolaižas ūdenī, kur arī notiek sēklu nobriešana. Nobriedušās sēklas augļu apvalkā uzpeld līdz ūdens virsmai un straume tās iznēsā pa visu ūdens tilpni. Un tomēr veģetatīva vairošanās ir rezultatīvāka par vairošanos ar sēklām.

Pārsteidzoša ir ne tikai auga neremdināmā apetīte, bet arī tā neizvēlīgums. Vairuma dzīvo organismu nāvējošie savienojumi – amonjaks, fenoli, sulfīdi, fosfāti, smago metālu sāļi, naftas produkti un citi savienojumi – cietiem vārdiem, paši toksiskākie ķīmiskie atkritumi tiek rūpīgi pārstrādāti un kļūst par barības vielu avotu šim augam.

  Eihornija iznīcina arī ne mazums baktēriju un tas nozīmē, ka ūdens paliek ne tikai ķīmiski tīrs, bet arī dzeršanai piemērots. Pārsteidzošākais ir tas, ka augs ir gatavs tikt galā par ar nāvējošiem radionuklīdiem. Galīgas atbildes kā šis augs tiek galā ar visiem šiem „gružiem” vēl nav, bet tiek uzskatīts, ka liela nozīme ir auga sakņu sistēmas matiņiem. Vai eihornija nav universāls tīrīšanas līdzeklis, kas palīdzēs ieviest kārtību pat visnetīrākos zemes nostūros? Šī attīrīšanas eihornijas misija vēl līdz galam nav izprasta un izmantota, kaut gan zinātnieki nepārtraukti meklē efektīvus un lētus notekūdeņu attīrīšanas variantus.

             Visai pasaulei ir zināmas Indijas Gangas upes dziednieciskās spējas. Pētījumi noskaidroja, ka upe plūst cauri sudraba rūdas iegulām un ūdens piesātinās ar sudraba joniem, kas savukārt cīnās ar mikrobiem un dažādu Gangas piesārņojumu, tāpat kā Amazonē to dara eihornija.

             Šai parādībai ir arī otra puse – ja eihornijas neierobežotā vairošanās pilnībā pārklāj silto tropu ūdens tilpnes, pārsniedzot cilvēku iespējas to izzvejošanā un saimnieciskā izmantošanā, tad upe kļūst nekuģojamas un ūdens tilpnes dzīvības formu daudzveidība strauji samazinās. Tā tas ir noticis vairākās Dienvidu, Dienvidaustrumu Āzijas, Centrālamerikas, Āfrikas un Dienvidu Eiropas ūdens tilpnēs. Eiropa ir paziņojusi, ka šis augs ir jāiznīcina pilnībā; Ķīnā un Indijā tērē lielus līdzekļus kuģojamo upju attīrīšanai, bet pasaules lielākā un visapūdeņotākā pasaules upe Amazone, izņemot dažas tās pietekas, dzīvo normālu pilnvērtīgu dzīvi. Tas ir tāpēc, ka Amazonē izveidojusies sabalansēta sabiedrība – tajā lielā skaitā dzīvo lieli dzīvnieki, kas pārtiek ar barojošo, garšīgo eihroniju. Pirmkārt tie ir lamantīni (jūras govis) – pagājušo ģeoloģisko periodu mantojums, kad Amazones baseins vēl bija jūras dibens, kas atdalīja Amerikas kontinentus. Lamantīni pielāgojās dzīvei saldūdenī, barības šeit bija pietiekami un tagad labprāt ēd bagātīgo augu klāstu, glābjot upi no pārapdzīvotības. Tāpat Amazonē dzīvo lielas zivis – svītrainie leporīnusi, neskaitāmi moluski un citas radības, kurām varenā upe devusi patvērumu un bagātīgu augu barību. Savijušās eihornijas saknes ir lielisks slēpnis visdažādākiem ūdens organismiem, pat drosmīgie kaimani neatsakās no skaistās eihornijas pakalpojumiem. Daudzi ir novērojuši kā liels plēsējs klusi piepeld savam medījumam, bet to galvu ar briesmīgajiem zobiem slēpj ziedošu ūdens hiacintu vainags. Jo skaistāks maskēšanās tērps, jo veiksmīgākas medības! Bet daudzas ūdens tilpnes nespēj pretoties šī relikta straujajai atdzimšanai un mirst kā izveidojusies sabiedrība vai saimniecība. Laikam jau ne par velti ūdens hiacinti sauc arī par „ūdens mēri”, atsaucot atmiņā visdrūmākās melnā mēra uzliesmojuma ainas, kas iznīcināja 2/3 viduslaiku Eiropas iedzīvotāju.

             Viss iepriekš sacītais attiecināms uz siltajām tropu un subtropu ūdens tilpnēm, kurās eihornijas veiksmīgi veģetē visu cauru gadu. Attiecībā uz mūsu upēm, tad tās sargā krievu ziemas, kas ar šo „ūdens mēri” tiek galā tik pat viegli kā savulaik uzbrūkošo Napoleona armiju. Pie mums pastāv cita problēma – kā vasaras beigās saglabāt šā auga mātes stādu līdz pavasarim, jo sasalstošās ūdens tilpnēs mirst gan augi, gan to sēklas.

Tomēr arī mērenos klimata apstākļos ir jāpalīdz ūdens tilpnei atbrīvoties no šī auga, jo savādāk attīrītais ūdens nebūs pieejams. Par laimi augs ir ne tikai ēdams, bet pat mājlopiem ieteicams, jo tas viegli tiek sagremots, tajā ir liels daudzums vitamīnu. Protam, ja augs sevī uzkrājis smagos metālus, tas ir jāapglabā speciālās vietās. Ūdens tilpnes, kuras pēdējā laikā strauji izmirušas piesārņojuma rezultātā, attīrot tās ar eihroniju var panākt to dabīgu atdzimšanu. Drosmīgi eksperimenti ar cerīgiem rezultātiem, ko veikuši selekcionāri un zinātnieki, sola labas perspektīvas mūsu ūdens un zivju saimniecībām, tās atliek vien realizēt dzīvē, bet te jau neviens nesteidzas. Tāpat ir jābūt piesardzīgiem, lai augs nekļūtu par nekontrolējamu, neprognozējamu monstru. Daži drošības pasākumi ir jau noteikti tagad: augus audzē tikai attīrāmā kultūrā, tos stāda un ierobežo ar tīkliem, vasaras beigās tos izņem no ūdens tilpnes un ik pēc 3 gadiem pilnībā nomaina visus augus. Tāpat ir stingri aizliegts augus nodot trešajai personai. Vienīgais jautājums: vai saimnieki un privātpersonas ir gatavas stingri ievērot visas prasības, tāpat arī daba nav aizmirsusi par dzīvo organismu pielāgošanās un pilnveides spējām apstākļos, kuros nepieciešams rūdījums. Tāpat nevar aizmirst par globālo sasilšanu, kas ir apsteigusi pat visas drošākās prognozes. Tāpēc pagaidām sēž visu varenais džins savā pudelē, kamēr zinātnieki meklē vienkāršu un lētus risinājumus sarežģītiem jautājumiem.

             Skolniekiem būs interesanti iepazīties ar šo augu, ievietojot to akvārijā ar zivtiņām. Augam par barību kalpos zivju ekskrementi un tos pārstrādājot augs pārņems daļu akvārija ūdens apkopes darbu, vienlaicīgi bagātinot to ar skābekli. Interesantu un izzinoši būs ūdens attīrīšanas eksperimenti attīrot dažādi piesārņotus ūdens traukus. Kas zina varbūt šāda bērnu draudzība radīs būtiskus rezultātus, kas uzlabos mūsu ikdienu.

Rakstu tulkoja Normunds Griķītis

Orģinālteksts E.A. Strogonova no bio.1september.ru

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .