Stagars

Stagaru tēviņš vāc ūdenszāles ligzdas būvniecībai

             Nejauciet stagarus ar stintēm (колюшка; корюшка), kura tautā nosauktas arī par gurķiem to patīkamās zaļumu smakas dēļ. Stinte – tā ir stinšu dzimta no lašveidīgo kārtas – praktiski nekādu ģimenes problēmu un neskaidrību nav.

             Tā vienīgais pienākums ir vairošanās – savlaicīgi pavasarī pēc ledus iešanas no izteces vietām pret straumi aizpeldēt uz upi un tur iznērst neskaitāmus, pieņiem bagātīgi apaugļotus ikrus. Stintes var sastapt Atlantijas, Ziemeļu ledus un Klusā okeāna jūru krastos, bet senu instinktu dzīti tie veic garas ekspedīcijas, tālu iepeldot pret straumi upēs. Pa Jeņiseju tās paceļas pat 1000km! Bet ar to visas laulāto problēmas arī beidzas. Iznērstie ikri paši pielīmējas akmeņiem, gruntij, aļģēm, saknēm un pat upē iemērktiem koku zariem. Dažreiz uz grunts tā guļ vairākos slāņos, kas lemj iznīcībai apakša esošos ikrus, bet vai nav vienalga!? No nārsta apdullušām stintēm, kuras šajā laikā var ķert kaut vai ar sietu, galvenais ir pareiza vieta un laika atbrīvoties no smagas ikru nastas. Tālāka ikru attīstība atstata likteņa varā.

             Ikriem ir speciāls attīstības mehānisms, kas palielina to izdzīvošanas iespēju. Drīz pēc to iznēršanas, ikru ārējais apvalks pārsprāgst un burtiski izvēršas uz āru – izveidojot ko līdzīgu mazam izpletnim, ļaujot ikram aizpeldēt drošā attālumā no masveida ikru krāšanas vietas. To tomēr nevar nosaukt par vecāku aprūpi, bet to stintes kompensē ar lielo pēcnācēju skaitu. Izdzīvos tikai neliels mazuļu skaits, bet tas notiek ar apskaužamu regularitāti. Šādu stratēģiju izmato daudzas zivis un ne tikai zivis.

             Stagariem viss ir savādāk. Par auglīgu šo zivtiņu nenosauksi. Mātīte spēj iznēsāt tikai pāris simtus mazu ikru. Un arī stagaru izmērs nav liels – paši lielākie eksemplāri knapi sasniedz rādītājpirksta garumu. Tomēr stagaru populācija neizmirst, bet pat salīdzinoši palielinās. Atšķirība no stintēm, stagarus tirgū jūs neatradīsiet, jo rūpniecība tas tiek pieskaitītas pie „nederīgam zivīm”. Bet darbīgie un ekonomiskie holandieši un somi ķer stagarus liela skaitā. Piekrastes ūdeņos, ja izdodas tīklā noķert šo zivju baru var iegūt līdz tonnai zivju pusstundas laikā. Stagarus pamata izmanto miltu ražošanai, kā piedevu cūku un putnu barībai. Tāpat no tām iegūst eļļu, kuru tālāk izmanto dažu laku un linoleja izgatavošanai. Sarkanā grāmatā šīs zivis pagaidām neviens neiekļauj. Ar ko gan kompensē šī mazā zivtiņa savu nelielo auglību? Ar bezgalīgo tēva mīlestību pēcnācējiem, par ko pamata tālāk arī būs runa. Pirms sākt runāt par stagaru tēvu mīlestību, nedaudz par pašiem stagariem.

             Stagaru dzimta sastāv no 12 sugu stagaru veidīgām zivīm. Ka norāda to nosaukums, visas zivtiņas ir ar dzeloņiem – briesmu brīdī uz muguras spēj pacelt paris asu dzelkšņu, kuri šādā stāvoklī fiksējas ar speciāliem aizbīdņiem. Pēc dzelkšņu skaita parasti arī atšķir atšķirīgas zivju sugas. Mūsu stāsta varoņiem ir 3 dzelkšņi, citiem stagariem to var būt 2, 4, 9 … 16.

             Kaut arī neliela izmēra dzelkšņi, tie tomēr nav butaforija un saimniekam kalpo uz goda. Līdaka, kura neērti saķērusi stagaru pie astes, pie vidus to izspļauj – tas ir zinātniski pieradīts fakts. Stagaru droši var norīt to saķerot tikai no galvas puses – ar žokļiem nospiežot dzelkšņus atpakaļ vietās. Stagars, protams nav muļķis, cenšas turēties pret visām lielajam pasaules zivīm ar asti. Cīņās ar saviem sugas brāļiem dzelkšņi ir nāvējošs ierocis – ar tiem tēviņš var burtiski uzšķērst savu pretinieku.

             Stagaru izmēri ir atkarīgi no to apkārtējās akvatorijas. Dienvidu mazais stagars, kurš mīt Melnajā, Azovas un Kaspijas jūrā, parasti sasniedz 3cm. 3 dzelkšņu stagars, mīt tik pat ka visās Ziemeļu puslodes saldūdens tilpnēs un tik pat labi jūtas arī sālsūdenī, vidēji sasniedz 5cm. Baltajā jūra tas izaug līdz 9cm, Klusa okeāna piekrastē – 10-11cm, kļūstot divreiz garāks par saviem radiniekiem. Stagaru izmers ir tieši atkarīgs no barības vielu daudzuma. Visi stagari, kā apgalvo zivju speciālisti, „ir kauslīgi un ēdelīgi”. Saldūdens stagars barojas ne sliktāk kā tā jūras radinieki – 5 stundu laikā tas var apēst 70 salates mazuļu, bet auguma jūras stagarus nepārspēj. Mazie salu un ezeru sugu izmēri bioloģijā jau sen ir pamanīti, ne tikai starp zivīm, bet šīs parādības mehānisms vēl līdz šim nav skaidrs.

Tēviņš tīra vietu ligzdai

             Stagaru pavairošanai liela platība nav vajadzīga. Viss sākas ar to, ak tēviņš, pavasarim iestājoties, sāk būvēt ligzdu. Šim nolūkam viņš sanes kaudzē visdažādāko zemūdens drazu – pūstošas aļģes, smiltis un grunts gružus. Visas nākamās celtnes daļas salīmē ar lipīgu sekrētu. Piecdzelkšņu stagari nekad neveido masveida nometnes un dzīvo atsevišķi pie Anglijas krastiem, būvējot ligzdas, salīmē aļģes ar baltiem diegveida pavedieniem kopā, veidojot lodveida konstrukciju. Ne visi stagari ir tik izcili inženieri.

             Pie Skotijas krastiem dzīvojošais četrdzelkšņu stagars iztiek ar parastu bedrīti gruntī. Nekādas nojumes vai kupolus tas nebūvē. Trīsdelkšņu stagars, ceļot savu ne pārak sarežģīto konstrukciju, taranē to ar galvu, tadi izveidojot cauri ejošu atveri. Viss – zaru būda mīļotajai gatava. Tagad jāatrod tikai mīļotā.

             Parasti šajā laika tēviņi arī izmainās – izrotājas kāzu tērpā. To vēderiņi iekrāsojas aveņu sarkani, mugura paliek sudrabota, acis kļūst tik zils, ka sāk izskatīties pēc plastmasas podziņām uz lauku blūzītēm. Kā lai tādu skaistuli nepamana? Dāmas meklēšana un aizvešana līdz mīlas ligzdiņai arī ir tēviņa pienākums. Tā uzvedība paliek ļoti mierīga. Tas vilina savu iecerēto, zigzagā peldot uz ligzdu it ka ik pa brīdim palūkojoties vai tā sekos vai nē. Tajā pat laika kavalieris izvērš savus dzelkšņus, demonstrējot savu drosmi un spēku. Gandrīz ka cilvēks māj ar galvu, aicinot mātīti aplūkot ligzdu. Šis galantums beidzas nepavisam ne romantiski. Ja mātīte piekrīt iespraukties alā zem ligzdas arkas un apskatīt to no iekšpuses, tad tēviņš diezgan brutāli ar purnu sit tai zem astes, kā rezultātā apjukusi un kontuzēta, tik straujas uzvedības maiņas rezultātā, mātīte steidzas iznērst ikru porciju. Laimīgais kavalieris, tagad jau bez liekām ceremonijām izdzen matīti no ligzdas, ielien tajā un apmierināti apaugļo ikrus pieņiem. Lūk, tā arī visa mīlestība.

             Tālāk, kā jau tas gadās arī cilvēku dzīvē, seko ikdienas rūpes, kuras gulstas tikai uz tēviņu. Ikrus ligzdā ir regulāri jāvedina ar apļveida spuru kustībām, lai tā nenosmaktu un nesāktu pūt. Ja vēl pietiek spēka un laika, tad var ne tikai paēst, bet arī uz ligzdu uzaicināt otro un vel trešo mātīti. Atliekot ikrus arī tās nekavējoties pamet nākamo tēviņu. Mazuļi, precīzāk pāris to simtu, parādās pēc dienām 7. Vēl 2 nedēļas tos jāpieskata un jāauklē un mazuļiem tālu peldēt prom no ligzdas ir stingri aizliegts. Jaunos pētniekus tēvs uzmanīgi paņem mutē un nekavējoties kopējā mazuļu barā. Tikai pēc 45 dienam pēc ikru iznēršanas mazuļi pamet dzimto ligzdu un uzsāk pastāvīgu dzīvi.

             Iepriekš aprakstīta situācija ir reāla bet ne idilliska. Ja viss noritētu tieši tā, tad nebūtu vērts stagariem veltīt atsevišķu rakstu. Daudzas zivis rūpējas par saviem mazuļiem ne sliktāk kā to dara stagari. Patiesībā vairumā gadījumu tēva rūpes neaprobežojas tikai ar grūto, bet patīkamo vecāku pienākumu. Ka noskaidrojās nesen veiktajos detalizētākos stagaru dzīves pētījumos – tā ir stresaina drāma, nervoza, nogaidīta un  asiņainu nodevību pārpilna. Sāksim ar to, ka tikai 2/3 tēviņu izdodas atrast ligzdas būvniecībai piemērotu vietu. Te pārak sekla, te pārak maza, te atkal par dziļu. Visas pagaidu mājvietas jau ieņēmuši attapīgāki konkurenti, tās nikni aizsargājot zobenu cīņām pret jebkuru iebrucēju. Lieli vecie trīsdzelkšņu stagari, parasti, ieņem vislabākās vietas, bieži neļaujot „zaļajiem” jauniešiem  ilgstoši iekārtot savas mājvietas. Bez tam liela daļa uzbūvēto ligzdu paliek tukšas, kamēr dažiem veiksminiekiem ir divas, trīs vai pat desmit ikru vietas! Kāpēc tā? Kāpēc mātītes ir tik izvēlīgas?

             Skolas zināšanas par dzimuma atlases likumsakarībām nosaka, ka vienu tēviņu reproduktīvā veiksme un citu tēviņu pilnīga neveiksme, var pamatoties ar sekundāram dzimuma pazīmēm. Un tiešam laboratorijas apstākļos stagaru mātītes izteikti izvēlas košāk krāsotu tēviņu aplidošanu. Šīs parādības bioloģiskā nozīme ir tāda, ka košāk krāsotie lielie tēviņi kontrolē lielāku ūdens teritoriju. Tiesa gan, zivju krāsojuma spilgtums liecina ne tikai pat tēviņa izmēriem, bet arī par nākamo mazuļu izmēriem. Svarīgi ir arī tas, ka zivis pašas nespēj sintezēt oranži sarkano nārsta pigmentu karotīnu. Tās to uzņem kopa ar barību, tātad mātītei košais tēviņa krāsojums saka: „Skaties, re kur labi protu meklēt barību! Un par taviem bērniem parūpēšos ne sliktāk ka par sevi!” Visbeidzot spilgtais krāsojums liecina arī par zivs fizisko veselību. Stagari ir starp - saimnieki dažiem lenteņu tārpiem, kuru dzīves cikls beidzas putnos. Ar šādu tārpu kāpuriem inficētām zivīm ātri pazūd dzīvīgais tēviņu vēderu spīdums un kāda gan uzticība slimam kavalierim?

             Visi šie saprātīgie pagalvojumi neiztur pārbaudījumus praksē. Kā pierāda Kanādas zooloģijas profesora D.Fitcdžeralda eksperimenti, kas daudzus gadus pētījis stagarus sālsūdens purvos Kvebekas apkārtnē, tad mātīte ne vienmēr vadās pēc tēviņa arēja izskata. Daudz svarīgāka ir cita liela – ligzdas nomaskēšanas pakāpe pret gaisa un zemūdens plēsējiem. Jo ligzda dziļāk paslēpta zāļu audzēs, jo precīzāk tā novīta augiem, jo vairāk tajā ir iznērsto ikru. Un tēviņu krāsojumam šeit nav nekādas nozīmes, un ja, mīļas prieku iekvēlinātais, tēviņš seklajā ūdenī spīd ka ziemassvētku egļu mantiņa, tad ir ļoti liela iespēja, ka tas pievērsīs ne tikai mātītes uzmanību, bet arī plēsējus. Pēc Fitcdžeralda vērtējuma aptuveni 1/3 tēviņu nārsta laikā mirst no plēsīgiem putniem un mirst tieši viskošākie tēviņi.

             Šādā situācija mātītei ir uzmanīgi jāizvērtē un jāizvēlas kavalieris, kuram uzticēt savu mazuļu nākotni. Jo no ikru iznēršanas brīža tikai no viņa būs atkarīga ikru, mazuļu un mātītes produktivitāte, cenšoties nodot tālāk savus gēnus nākamajai paaudzei. Šādu visas jomās pievilcīgu tēviņu nav daudz un tāpēc daļa ligzdu paliek tukšas un daļa lūzt no ikru pārpilnības.

Tēviņš cementē ligzdu ar lipīgu vielu, kuru izstrādā aknas

             Mātīšu konkurence par labākām ligzdu vietām izraisa kanibālismu. Pirms atbrīvoties no ikru nastas mātītes cenšas atrast ligzdas ar tikko iznērstiem ikriem un tās izēst. Aprēķins ir vienkārši – līst ligzda ar ikriem nav izdevīgi – jo vairāk ligzdā ikru, jo mazāka iespēja, ka jaunā ikru porcija izdzīvos. Izpostītas ligzdas vietā tēviņš uzbūvēs jaunu, bet jau tukšu ligzdu.

             Tā kā tēviņš kareivīgi apsargā visus ligzdā iznērstos ikrus, tad mātītei vienai pašai ar viņu gala netikt, tāpēc loģiski, meklējot ligzdas mātītes apvienojas nelielās grupās.

             Šādam mātītēm vientuļš tēviņš var staties pretī tikai ar viltību. Jau iztālēm ieraugot šādu sieviešu nāves brigādi, viņš dodas prom no ligzdas un sāk rakties pa grunti, imitējot barošanās uzvedību. Vienmēr izsalkušas mātītes pamana viņu un cerot uz barību pulcējas tam apkārt. Kamēr mātītes doma, kur palikusi gardie tārpiņi, kurus tikko tik intensīvi ēda tēviņš, tikmēr tēviņš nemanāmi slīd uz savu slēptuvi, cerot pārlaist neatlaidīgas dāmas.

             Nav vērts minēt, ka tik dramatiska dzīves modelī, stagara tēviņam pret mātīti ir dalītas jūtas: no vienas puses – bez viņas neiztikt, instinkts sauc turpināt dzimtu, bet ikri ir pie mātītes. No otras puses – ieraugot matīti pārņem šausmas, jo viņa var būt potenciāla huligāne, ligzdas postītāja un apaugļoto ikru slepkava. Nav brīnums, ka nārsta laika tēviņš ir sanervozējies, labi, ka tikšanas ar dāmām, notiek tikai nārsta laikā. Pāreja laika jebkurš tēviņš rupji padzen jebkuru pārāk tuvu pienākušu mātīti. Laboratorijā tēviņi, kuriem pastāvīgi demonstrēja aiz stikla peldošu mātīti, dzīvoja mazāk un mira no stresa biežāk, nekā kontroles stagari, kuri redzēja citu sugu zivtiņas.

             Stagariem cena par paternitāti ir nesamērīgi augsta, bet ar to varētu samierināties, ja tā atbilstu rezultātam! Bet tā tas nav vienmēr un biezi vien tēviņš auklē svešus bērnus – jauni tēvi, kas palikuši bez ikriem un ligzdām, veiksmīgi piekopj šādu triku: piepeld pie sava pieredzes bagātā vecākā konkurenta, tie zaudē savu kāzu krāsojumu – paliek pelēcīgi kā mātītes, lai nesatrauktu teritoriālo ligzdas saimnieku. Tālāk jau novaktējot mirkli, kad tēviņš ir piesaistījis mātīti, pavadījis to līdz ligzdai, aizdzinis prom un jau ar acs kaktiņu vēro nākamo ligzdai blakus esošo matīti, jaunie tēviņi nekavējoties iepeld svešajā ligzdā un apaugļo ikrus ar saviem pieņiem. Tie tiem ir augstāka labuma, ka jau jauniem tēviņiem pieklājas – ar lielāku aktīvo spermatozoīdu skaitu. Pētnieki šādus jaunos tēviņus nosaukusi par „snīkeriem” (no angļu vārda sneak – pielavīties, klusu piezagties). Speciāli ģenētiski eksperimenti parādīja, ka aptuveni 1/5 daļa no visiem stagara aprūpētiem mazuļiem nav viņa pēcnācēji…

Rakstu tulkoja Normunds Griķītis

Orģinālteksts S. J. Afonkins no bio.1september.ru