Saldūdens krevetes

Desmitkāju vēžveidīgo kārtā Decapoda ir aptuveni 8.5 tūkstoši sugu, no kurām 250 dzimtu un 2 000 sugu krevetes no peldošiem desmitkājiem Natantia. Šīm būtnēm kaut kā maz pievērš uzmanību kaut arī tās dzīvo daudzās ūdens ekosistēmās, jo sevišķi tropos un subtropos. Krevetēm ir būtiska loma arī cilvēces uzturā – 20. gs. beigās pasaules ūdeņos noķēra 4 miljonus tonnu vēžveidīgo, no kuriem 2 miljoni tonnu ir krevetes.

Krevete tīrītājs

            Pēc izcelsmes krevetes ir jūru un okeānu iemītnieces. Tās ir jo sevišķi daudz ekvatora zonā. Jo tālāk no ekvatora uz ziemeļiem vai dienvidiem, jo mazāka to daudzveidība, tāpat kā visiem desmitkāju vēžveidīgiem. Daudz košu interesantu krevešu var atrast koraļļu rifos, kur tām bieži atvēlēta tīrītāju loma: nolasīt no lielam zivīm ādas parazītus, sēnītes, atmirušās zvīņas. Zivis šajā laikā krevetes neaiztiek, uzvedas mierīgi, lai tās neaizbiedētu. No tīrītājkrevetēm vispazīstamākās ir no Stenopu dzimtas (Stenopus hispidus u.c.) no Indijas un Atlantijas, Klusā okeāna rietumu daļas.

            Ir arī dziļūdens krevetes, kas parasti ir sarkanā krāsā un daudzas (Penaeidae, Oplophoridae, Sergestidae dzimtas krevetes) spēj spīdēt pateicoties speciālām fotoforām uz ķermeņa vai speciāliem aknu posmiem, kuri spīd cauri plānajam ķermeņa apvalkam. Systellaspis dzimtas krevetes pat izdala speciālu spīdošu šķidrumu, ar kuru cenšas aizbaidīt plēsoņas un kura aizsegā paslēpties vai aizmukt. Spīdēšana palīdz krevetēm jūras dzīļu tumsā atrast vienai otru vairošanās sezonas laikā un sapulcēties barā. Spīdošo laukumu izvietojums uz ķermeņa katrai sugai ir savādāks un ļauj nekļūdīgi atšķirt vienu no otras.

Dziļūdens spīdošās krevetes: A – Systellaspis glābjas no zivs, B - Sergestes corniculum, V – Sergestes fotofora: 1 – lēca, 2 – spīdošas šūnas, 3 – reflektori; G – fotoforu izvietojums uz vēdera.

            Daļa krevešu (no Pontoniinae apakškārtas) dzīvību ir cieši saistīta ar sēnītēm, aktīnijām, dažas dzīvo jūras liliju kausos, kuru krāsā ir arī pašas. Krevetes iemanās dzīvot pat zem lielu medūzu kausiem starp dzēlējšūnām, kas ir nāvējošas citiem dzīvniekiem. Anemonu krevetes no Periclimenes un Hyppolysma dzimtas, sadzīvo ar lielām anemonēm, barojas ar to ēdiena paliekām, slēpjas starp to indīgajiem taustekļiem. Spongicola dzimtas krevešu pāri dzīvo stikla sūkļu dobumos, kur iekļūst kā mazi kāpuri un pieaugot vairs no dobuma izkļūt nevar, tur tās pavada visu savu dzīvi.

            Bez jūras krevetēm ir arī saldūdens krevetes, par kurām tad nedaudz vairāk arī pastāstīšu. Viņa no dzimtām – Atyidae, sastāv tikai no saldūdens krevetēm. Tās ir salīdzinos ielieli vēzīši un šobrīd zināmas tikai 150 sugas, no kurām 20 ir aklas alu krevetes, kuras dzīvo dažādos kontinentos un salās. Gaisma dažām alu krevetēm rodas pigments acu kātos, bet pilnvērtīga redze neatjaunojas. Alu krevetes pamata barojas ar detrītu – organiskām paliekām, kuras nosēžas uz alu ūdenstilpņu grunts. Tām spīļu galos ēšanai ir izveidojušās specialas ķemmītes. Francijas dienvidos esošajās alās, Balkanos, Grūzijā (Abhāzijas pazemes upēs, Rionska alās) dzīvo šīs dzimtas caurspīdīga alka krevete Troglocaris anophthalmus.

Omāru krevetes

            Lielas dzimtas pārstāvji ir palemonīdi (Palaemonidae), kuri dzīvo gan jūrā, gan saldūdens tilpnēs. To vidū arī ir aklas alu krevetes (10 sugas), kas barojas ar gruntī esošās organikas gabaliņiem. Daļa šīs dzimtas sugu dzīvo jūras ar samazinātu, salīdzinājumā ar okeāniem, sāls daudzumu vai iesāļajos upju ieteku ūdeņos. Piemēram, leanderu (Leander) dzimtas pārstāvji, palemoni (Palaemon). Palemonu krevetes dzīvo Melnajā, Azovas un Kaspijas jūrā, tāpat arī Tālo Austrumu saldūdens tilpnēs: Hankas ezers, Amūras upes baseinā, Usūrijā, Sujfun, Sahalīnas dienvidu upēs. Tās ir Palaemon modestus, P. pancidens, P. czerniavskyi. P. czerniavskyi Amūras, Sujfun, Usūrijas upēs sastopama pat 100 km attālumā no upes ieteces. Hankas ezerā un Amūras baseinā ir sastopamas arī Palaemonetes sinensis un Macrobrachium asperullum krevetes.

            Tālo Austrumu saldūdens krevetes uzskata par reliktu, kas izolēts no radnieciskām sugām sauszemes ģeoloģisku pārmaiņu rezultātā. Šo pārmaiņu rezultāta Japānas salas atdalījās no kontinenta un Tālo Austrumu ūdenstilpnes zaudēja saikni ar Dienvidāziju un tās faunu.

            Tālo Austrumu dienvidos, aptuveni 480 ziemeļu platuma grādos – iespējams ir vistālākie ziemeļu pajoni, kuros dzīvo saldūdens krevetes (ja neskaita, ka Dvinas ietecē dažreiz ienāk Crangon jūras krevetes). Pieaugušas saldūdens krevetes var izturēt īslaicīgu ūdens temperatūras samazināšanos līdz +3-+4 °С, bet to kāpuriem nepatīk atdzišana un temperatūras svārstības – tās var mirt jau pie +10 °С. Ilgstoši dzīvojot vēsā ūdenī krevešu mūža ilgums ir 2-2.5 mēneši.

            Sugas, kuras dzīvo ekvatora tuvumā, iecienījušas +24-+30 °С, ja temperatūra ir zemāka par +15°, tas ātri mirst. Bet pārlieku silts ūdens krevetēm arī nepatīk – maksimālo to turēšanas temperatūra ir +30-+34 °С, dažam sugām līdz +36 °С. Tādi var izskaidrot kāpēc lielāka daļa krevešu dzīvo starp 30-40 ziemeļu un dienvidu platuma grādiem. Attālinoties no ekvatora to ir arvien mazāk un mazāk.

            Par saldūdens krevešu izcelsmi no jūras krevetēm, liecina to spēja pielāgoties būtiskām ūdens sāļu daudzuma izmaiņām, kuras citi jau no pirmsākumiem izteikti saldūdens dzīvnieki neiztur.

            Tālo Austrumu saldūdens krevetes iztur īslaicīgu ūdens sāļuma pacelšanu līdz 16‰. Lai attīstītos saldūdens krevešu kāpuri vairumam nepieciešama ūdens sāļuma palielināšana. Piemēram, daudzas Macrobrachium dzimtas krevetes vairošanās perioda laika migrē lejup pa straumi uz upes izteku, kur saldūdens sajaucas ar jūras ūdeni. Šeit beidzas olu attīstība un izšķiļas kāpuri. Kāpuriem pieaugot tie lēnām paceļas augšup pa upi – dzīvojot ar vien vairāk saldūdenī, kāpuru attīstība parasti beidzas saldūdenī. Piemēram, lielajām austrumu krevetēm Macrobrachium rosenbergii kāpuru attīstība beidzas saldūdenī, bet to izšķilšanās notiek ūdenī ar 22‰ sāļu saturu.

            Citas krevetes ir pielāgojušas vairoties saldūdenī, piemēram, Hanka ezera un Amūras krevetes. Ķīnas krevetes Macrobrachium nipponense dažādas populācijas dzīvo ūdens tilpnēs ar dažādu sāls daudzumu, tai skaitā arī saldūdenī un neveic migrāciju. To kāpuri veiksmīgi attīstās esošajā ūdenī.

            Krevetes, kuras vairojas iesāļā ūdenī, izdēj lielu skaitu sīku oliņu, parasti 100 līdz vairāki tūkstoši, piemēram, Rozenberga krevete  līdz 150 000. Oliņas attīstās 3-6 nedēļas. To attīstības ātrums atkarīgs no temperatūras un ūdens sāļuma: siltā ūdenī attīstība notiek ātrāk. Krevetes mātīte uzmanīgi iznēsā oliņas uz peldkājām zem vēdera. Neapaugļotas oliņas tā pakāpeniski izlasa. Kāpuri parasti izšķiļas nakts laikā.

            Krevešu, kuras vairojas ūdenī, kāpuriem ir 9-12 attīstības stadijas. Pirmā sugu lielākai daļai raksturīgā stadija – zoza, mazs peldošs kāpuriņš. Tam galva apvienota ar krūškurvi, vēderiņš sadalīts segmentos, ekstremitātes nav attīstītas. Peldošs kāpurs turas brīva ūdenī ūdens virsmas tuvumā. Tos piesaista gaisma. Tie ātri aug, biezi maina čaulu, tiem sākuma veidojas ēšanas kājas un tad vēdera kājas – jaunas krevetes līdzinās mizīdu vēzīšiem.

            Šajā stadijā krevetes pavada parasti aptuveni mēnesi, var būt vairāk, atkarībā no temperatūras. Sākuma attīstības stadijās peldoši kāpuri ir ļoti sīki – 3-5 mm, mazkustīgi, tie nevāc barību aktīvi, bet gan tver tos barības kumosus, kas tiem pieskaras. Peldošu krevešu kāpuru barība ir tupelītes, ciklopa kāpuri, mikroaļģes, dažādas barības gabaliņi līdz 1mm diametram. Kāpuram blakus ir jābūt ļoti daudz barībai: 5-10 daļiņas 1ml ūdens.

            Visbeidzot, pēdējā attīstības stadijā – dekapoditīvā – kāpurs iegūst pieaugušas krevetes izskatu, ar nelielām vēdera izskata izmaiņām un nelielu izmēru. Šajā stadijā kāpurs sāk uzvesties atbilstoši krevetei – vairs nepeld apkārt, bet gan turas pie grunts, slēpjas augos, ēd daudzveidīgu barību un aktīvi to meklē. Tālāk jaunās krevetes turpina augt bez ķermeņa struktūras izmaiņām. Pieaugusi krevete čaulu maina reizi 1-1.5 mēnesī.

            Tikai 1-3% no peldošiem kāpuriem veiksmīgi nobeidz metamorfozi un kļūst par krevetēm. Sasniedzot krevetes formu, to mirstība samazinās.

            Daļa krevešu sugu, kuras pastāvīgi mīt saldūdenī un pielāgojušās tur vairoties (piemēram, Hanka ezerā), iznērs maz oliņu – parasti pāris desmitus, retāk 2-3 simtus. Macrobrachium inpa un M. cortezi krevetes izdēj tikai 10-15 oliņas. Šo krevešu oliņas, salīdzinajumā ar sālsūdens krevešu oliņām, ir lielas un bagātīgi pildītas ar dzeltenumu. Kāpuri izšķiļas jau attīstīti – mizisa stadijā (nevis peldošas zozas), sākumā kāpuri barojas ar dzeltenumu un tam ir saīsināts attīstības periods – 2-3 stadijas, kuras norit pāris dienu laikā. Kāpuru mirstība ir salīdzinoši neliela.

Peneidās krevetes attīstība: Nauplius – Protozoza – Zoza – Mizis – Pieaudzis īpatnis

            Pieaugušu krevešu barību veido zili zaļās un diatomu aļges, jaunas vai bojātas augu daļas, detrīts, kukaiņu kāpuri (jo sevišķi odu), tārpi un citi ūdens bezmugurkaulnieki, miruši dzīvnieki. Dažādu sugu krevešu barībā var dominēt augu vai dzīvnieku izcelsmes barība, bet visas krevetes pārtiek no tās barības, kas tam ir pieejama konkrētajā ūdens tilpnē. Lielas krevetes var noķert mazas zivtiņas, bet tas nenotiek reti. Parasti krevetes uzbrūk mazkustīgai, slimai zivij.

            Dzimuma briedums krevetes sasniedz gada laikā, dažreiz 2-2.5 mēnešu laikā. Pieaugušo krevešu mirstība ir mazāka nekā kāpuriem, bet tik un tā, tā ir augsta – līdz 50% sezonas laikā. Krevetes mirst dažādu iemeslu dēļ. Tās ir jūtīgas pret skābekļa trūkumu ūdenī, tās ātri mirst ūdenī nokļūstot ķīmiskam indēm, jo sevišķi no insekticīdiem. Ar organiskām vielām piesārņotā ūdenī, krevetēm var veidoties baktēriju slimības – čaulas mīkstēšana un sabrukšana (no kā krevetes mirst), tāpat veidojas žaunu aparāta slimības: tajā savairojas mikroaļģes un krevetes mirst nosmokot.

Sicionija krevete

            Uz galvas krevetēm parasti ir izaugums – rostrums, uz kura ir īpaši zobiņi un izaugumi. Rostruma forma un izvietojums katrai sugai ir atšķirīgs. Vairumam saldūdens krevešu krāsojums ir līdzīgs: jaunie vēzīši ir caurspīdīgi; pieauguši – parasti pelēki zaļi, brūni, dzelteni vai zilgani. Naktī krevetes paliek gaišākas, paliekot daļēji caurspīdīgas; dienā – spilgta gaisma paliek tumšākas. Tāpat krāsu krevetes maina atkarība no fona – uz tumša fona 1.5-2 stundu laikā tās paliek tumšas, uz gaiša fona – gaišas. To visvieglāk noverot Palaemon un Palaemonetes krevetēm.

            Krevetes krāsu parasti nosaka karotinoīdi – galvenokārt astaksantīni. Savienojoties ar olbaltumvielā, tas veido zilu un brūnganu pigmentu. Ja ir augsta temperatūra, šie savienojumi sabrūk un astaksantīni izdalās brīva veidā – parādot savu sarkano pamatkrāsu. Tāpat vārītas krevetes, tāpat kā vēži, paliek sarkani.

Hromatofora

            Pigmenti krevetes ķermenī uzkrājas īpašos orgānos – hromatoforās, kuri izvietoti dziļi čaulā. Šiem orgāniem ir izaugumi un sazarojumi. Kad pigmenta graudiņi koncentrējas hromatoforas centrā – krevete kļūst gaiša; kad pigments izplešas pa visiem zariem – vēzītis paliek tumšs atbilstoši hromatoforās esošai krāsai. Ļoti bieži ir vairāki šādi pigmenti, piemēram, Crangon krevetēm ir dzeltens, melns, balts un sarkans pigments. Hromatoforām nav nervu, tāpēc krevešu nervu sistēma tieši neregulē krevešu krāsu. Pigmentu izplatību regulē noteikti hormoni asinīs, kurus izstrādā speciali dziedzeru acs kātos gaismas ietekmē. Krevetēm, kam nav acs kātu vai kas zaudējušas acs kātus, nenotiek pigmentu kustība un krasu maiņa.

            Krevetes acis veidotas no neskaitāmām fasetēm, kuru skaits palielinās krevetei augot. Tāpēc šo radību redze ir mozaīkveida. Krevetes labi redz tikai neliela attālumā (iespējams, pāris centimetru) un redzei orientējoties ir neliela nozīmē, salīdzinājumā sajūtām un ožu. Acīm ir liela nozīme vēzīšu dzīvē, atbildot par hormonu izstrādi acs kātos, regulējot ne tikai krāsu maiņu, bet arī čaulas maiņu biežumu, augšanas tempu, cukura līmeni asinīs, vielmaiņu, kalcija uzkrāšanu organismā, pigmenta izvietojumu šūnās.

            Lielās antenas (ūsas) – ir taustes orgāni un iespējams arī sajūtu orgāni, kas viegli uztver jebkādas svārstības apkārtējā vidē. Uz antenām dažreiz ir mezglojumi ar jūtīgiem matiņiem, kas arī palīdz krevetei orientēties. Pie antenu pamatnes izvietoti nelieli antenuli – ķīmisko izjūtu orgāni. Tas viss palīdz krevetei droši justies apkārtējā vidē. Aklas krevetes barību atrod 5 minūšu laikā, izmantojot tikai antenas; bez acīm un antenām – aptuveni 20 minūšu laikā izmantojot žokļu kājas un ejam kāju pirkstus, kuri arī kalpo kā sajūtu orgāni.

            Pie priekšējo antenu – ūsiņu pamatnes izvietots līdzsvara orgāns – statocists. Tā ir iedobe ar jūtīgiem matiņiem. Uz matiņiem balstās „smagumi” – statolisti, kas spiežot ļauj krevetei orientēties attiecība pret zemes pievilkšanās spēku. Kā statolistus vēzīši parasti izmanto smilšu graudiņus, kurus tur ieber pēc katras čaulas maiņas.

            Krevetei ir 3 pāri žokļa kāja – izskatu izmainījušas krūts kājas. Ar tām vēzīši savāc smalkas aļģes, detrītu un pienes barību pie mutes, matiņu uz kājām nosaka barības kvalitāti: vai to ir vērts ēst?

            Pirmais ejamkāju pāris pārveidojies par spīlēm. Ar tam vēzītis aizsargājas, ķer liel dzīvu barību. Tēviņiem parasti spīles ir lielākas.

            Krūts ejamkājas pāri atšķiras ar to, ka labā kāja kustas neatkarīgi no kreisās kājas. Ar krūts ekstremitātēm saistītas žaunas, tās nosedz sānu bruņu plāksne. Uz žokļu pēdējo pāri ir liela plāksnīte, kas bieži vēdinot veicina ūdens plūšanu caur žaunām.

            Krevetes vēders (abdomens) ir resnāks un labāk attīstīts mātītēm, apgādāts ar pieciem pāriem peldkāju – pleopodiem. Ar to palīdzību krevetes peld. Pēdējās vēdera kājas – uropodi – kopa ar asti veido plašu vēdekli. Strauji saliecot vēderu, krevete var ātri peldēt atpakaļ, nepagriezoties kustības virzienā – ta ta rīkojas briesmu gadījumā.

            Tēviņam priekšējie pleopodi kalpo spermatofora piestiprināšanai uz mātītes ķermeņa. Mātīte uz pleopodiem iznēsā olas, pleopodi kustoties apskalo olas ar svaigu ūdeni un attīra.

            Ķermeni no ārpuses klāj vienlaidus hitīna apvalks. Augot vēžveidīgie regulāri maina čaulu. Tas ir ļoti svarīgs krevešu dzīves posms. Novārgušie dzīvnieki mirst tiesi čaulas maiņas laikā.

Omāra krevete maina čaulu

            Čaulu nometušām krevetēm ir mīksts ķermenis un šajā laikā tās ir pilnīgi neaizsargātas. Pārvietoties ta var tikai lēcieniem, saliecot vēderiņu. Čaulas maiņas laikā vēzītis paslēpjas vistumšākā slēptuvē, augu audzēs, grunts spraugās. Čaulu novelk nakts laikā. Krevete nostājas uz grunts, tās čaulas augšdaļā parādās plaisa starp vēderu un krūškurvi (karapksu). Krevete sakumā no čaulas izvelk krūškurvi un galvu, tad vēdera daļas. Tas ilgst aptuveni pusminūti. Jaunais apvalks pakāpeniski sacietē un pēc pusstundas tā var nostaties jau uz kājām. Čaulas maiņas laika tēviņš atrod mātīti pēc smakas, viņš to apsargā, stāv virs viņas izpletis spīles. Pēc tam pielipina spermatoforas pie mātītes vēdera. Pēc 6-8 stundām viņa izdēj olas uz vēdera kājām un pārnēsā līdz kāpuri izšķīlušies.

            Lai izveidotu čaulu krevetei nepieciešams kalcijs. Kaut arī lielu tā daļu vēzītis uzņem ar barību, mīkstā ūdenī ar zemu kalcija sāļu saturu krevetes aug slikti. Ir novērota patoloģiska saldūdens krevešu čaulu maiņa mīkstā skābā ilgstoši nemainītā ūdenī – čaula atdalās gabaliem, jaunie gabali ilgstoši nesacietē, neattīstās ekstremitātes un krevete vienkārši mirst. Eksistē arī izņēmumi – Atya dzimtas krevete no Indijas okeāna salām dzīvo ūdenī ar cietību zem 3° un pH 6.5.

            Krevetes, kur tas mīt, ir neaizvietojams ūdens faunas elements un būtisks barības ķēdes posms. Ar tām barojas daudzas zivis un ūdensputni. Saldūdens krevetēm ir arī saimnieciska nozīme.

            20. gadsimta beigās saldūdens kreveti Exopalaemon modestus atklāja Kapčagajskas ūdenskrātuvē Kazahstānā, Čirčik, Sirdarjan upēs Uzbekistānā, bet Arnasajckas ezeros dzīvoja Ķīnas krevetes Macrobrachium nipponense. To nejauši ieveda zivsaimniecības dīķos kopā ar zivīm no Ķīnas. Šīs krevetes nejauši nokļuva mākslīgās ūdenstilpnēs – Maskavas apgabala hidroelektrostaciju dzesētājos, tad Rjazaņas elektrostacijā un sāka tur dzīvot, vairoties pastāvīgi siltajā ūdenī. Tālāk jau tas speciali ielaida Baltkrievijas un Moldāvijas hidroelektrostaciju dzesēšanas dīķos. Šādos dīķos krevetes apēd zemākās kārtas aļģes, kas strauji attīstās siltajā ūdenī, bet pašas kalpo kā barība zivīm. Krevetes labprāt ēd zandarti. Šobrīd tiek pētīts kā pavairot gigantisko austrumu Rozenberga kreveti pārtikas rūpniecībai Volgas deltā un Krimas siltajos ūdeņos.

            Pēc novērojumiem Baltkrievijas hidroelektrostaciju dzesēšanas dīķos, krevešu skaits gada laika var pieaug 8.7 un vairāk reizes. Moldāvijā 2 gadu laikā 2 000 krevetes pārtapušas par 600 000.

            Saldūdens krevetes ir vērtīgs barības produkts, kam liela nozīme ir tropu un subtropu joslā. Tās audzē dīķos un rīsu laukos vairāk nekā 20 pasaules valstīs. Pastāvīgi siltā ūdenī krevetes var vairoties visu gadu un sasniegt ievērojamus apjomus: 50 vēzīši 1 m3 ūdens. ASV, Indijā, Austrālijā, Izraēlā dīķos krevešu skaits sezonas laika var pieaugt 60 reizes. Tiek audzētas aptuveni 10-16 Macrobrachium krevešu sugas, dažas no kurām sasniedz 30cm garumu un sver 150-250g (piemeram, jau pieminētā gigantiskā austrumu Rozenberga krevete Macrobrachium rosenbergii).

            Daudz interesantu lietu par krevetēm var uzzināt, tās novērojot akvārijā. Šie radījumi viegli adoptējas dzīvei nebrīvē un pēdējo desmit gadu laikā strauji guvuši popularitāti akvāriju turētāju vidū. Tie attīra akvārija augus no zemākās kārtas aļģēm, pilda sanitāra lomu, papildina istabas ūdens tilpnes iemītnieku skaitu, izskaistina ar savu unikālo izskatu zemūdens ainavu. Akvārijos tur Japānas purvu kreveti Caridina japonica, Dienvidāzijas krevete – bitīte Caridina serrata un krevete – kamene no Neocaridina dzimtas. Mazas krevetes, piemēram, karidina bitīte dzīvo nebrīvē 1-1.5 gadus, lielākas krevetes 2-4 gadus.

            Krevetēm pietiek ar 7-10l ūdens vienam īpatnim, tām patīk smilšaina grunts, tīrs ūdens; barojas ar detrītu, zivju barības paliekām, mikroaļģēm. Lielas krevetes dažreiz var uzbrukt slimām, vai retāk, uz grunts naktī gulošām zivīm. Veselas, aktīvas zivis tās neaiztiek. Uzbrukumi zivīm un kanibālisms raksturīgs tikai stresa apstākļos – pēc pārcelšanas uz citu akvāriju, ja nepietiek barības, pārapdzīvotības, straujam vides izmaiņām, tai skaitā, būtiskas temperatūras izmaiņas 1-2 stundu laikā.

            Pēc datiem, Caridina dzimtas krevetēm ikru un kāpuru attīstībai nepieciešams iesāļš ūdens, bet neokardina kamenes (Neocaridina) vairojas arī saldūdenī. Bet daudzu krevešu bioloģija vel līdz galam nav izpētīta, tāpēc tās skolniekiem turēt un noverot akvārijā ir interesanti. Novērojumu tēmas var būt šādas:

  1. krāsojuma maiņa: krevešu kļūšana gaišāka vai tumšāka apgaismojuma spilgtuma ietekmē, dažādās diennakts stundās, pie dažādas grunts un dažādām sugām. Barības ietekme, piemēram, barojot ar trīsuļodu kāpuriem, krevetes var kļūt rozīgas, barojot ar stobriņtārpiem – tumsas, ar zaļajam aļģēm – zaļganas.
  2. krevešu orientācija telpa un pārvietošanās. Ejamkājas uz krūškurvja palīdz tam staigāt pa grunti un rāpties vertikāli pa augiem. Vertikāli tās noturas arī ar vēdera peldkāju palīdzību, kas citas reizes ļauj krevetei peldēt uz priekšu – horizontāli, gan uz augšu, leju – vertikāli. Astes izaugumu – uropodu un vēdera lejas daļas saliekšana ļauj krevetei ne tikai strauji atgrūsties atpakaļ, bet arī aizdzīt no sevis prom citas krevetes un zivis. Tāpat strauji saliecot un atliecot vēderu pārvietojas tikko čaulu nomainījusi krevete, kurai kāju apvalks vel nav sacietējis. Meklējot barību krevete, pirmkārt, izmanto antenas, spīles, žokļu kājas, visu laiku aptaustot substrātu sev apkartē. Acis atšķir tikai salīdzinoši lielus, tuvu novietotus objektus, tāpat apkārtnes vērošana, briesmu novērošana un kustība.  Jo sevišķi to var noverot krevetei tuvinot ķeršanas sietiņu.
  3. krevešu uzvedības novērošana. Lieli makrobrahiumi un palemoni izrāda teritoriālas agresijas pazīmes, uzturas viena akvārija stūrī, censas tur neielaist citas krevetes un zivis. Kautiņi krevešu vidu nav novēroti – tās, novieto sev priekšā izplestas spīles un ātri aizpeld katra uz savu pusi. Līdzīgi uzvedas arī tēviņi, cīnoties par mātīti. Tēviņi sarga mātīti čaulas maiņas un vairošanas laikā.

Mazuļu aprūpe desmitkāju vēžveidīgiem

  1. tāpat ir vērts papētīt krevešu barošanu, barības gabalu izvēli, temperatūras ietekme uz augšanu un attīstību, čaulu maiņas biežums. Krevetes ātri iemācas atpazīt vietu, kur regulāri uzrodas barība un tāpēc cenšas turēties visu laiku tai blakus. Tāpat tam veidojas barošanas vietas un laika reflekss – tas norāda uz attīstītu un sarežģītu nervu sistēmu: tām ir plastiskāka uzvedība nekā zirnekļiem un kukaiņiem, kuriem tik pat ka neveidojas nosacījumu refleksi. Tāpat var papētīt nomesto čaulu uzbūvi – ekzuviju. Mainot čaulu krevetēm ataug bojātās vai zaudētās ekstremitātes, notiek reģenerācija. To var jo sevišķi labi novērot jaunam krevetēm, jo tās biežāk maina čaulu.
  2. krevešu vairošanās. Interesanti ir noverot mātītes rūpes par ikriem, to krāsu maiņu attīstoties. Mātīte var izdēt arī neapaugļotas olas, kuras lēnam tiek pazaudētas. Var noverot arī temperatūras un ūdens sāļuma ietekmi uz olu attīstību. Tāpat ļoti interesanti, bet sarežģīti ir noverot kāpuru attīstību. Ja akvārija izdotas izaudzēt desmit krevetes, tad tā ir liela veiksme. Kāpurus var barot ar ūdenī iebērtu sauso pienu, raugu, vārītu olas dzeltenumu, maltiem graudiem.

Rakstu tulkoja Normunds Griķītis

Raksta autors Г.А.Мамонов Kijevas PTU pasniedzējs bio.1september.ru

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .