Krevetes

 Daudzi piekritīs, ka krevetes ir interesanti dzīvnieciņi. Ko tikai neieraudzīsi, novērojot to dzīvi akvārijā.

Maskavas akvāriju turētājiem parasti ir 3 veidu krevetes: Palaemon superbus, Leander modestus un Macrobrachium nipponense.

             Palaemon superbus parasti izaug diezgan lielas: garums 5-8cm, svars līdz 8g, tumša krāsa, spīļu garums pārsniedz ķermeņa garumu, ūsas ir īsākas par ķermeni.

             Leander modestus Heller ir mazākas pēc izmēra: vidējais garums 2cm, vidējais svars 0.2-0.4g (maksimālais garums 3-4cm, svars 2g). Ūsas ir pusotra reizes garākas par ķermeni, spīles maziņas un vājas.

Macrobrachium nipponense de Haan ir nedaudz lielākas par L.modestus – vidējais izmērs 2.5cm (maksimālais 5cm), vidējais svars 0.8g. Spīles attīstītas, bet nedaudz īsakas par P.superbus.

L.modestus un M.nipponense var turēt akvārijā kopā ar zivīm. P.superbus ir aktīvs plēsējs un to ieteicams turēt atsevišķi vai zivīm, kas par to ir izteikti lielākas.

             Leander un Palaemon ir ievestas no Hanka salas, Macrobrachium no Jandzi upes.

             Krevetes var dzīvot jebkād tilpuma akvārijā – no 5-500l un pat vairāk, bet parasti visērtāk ir izmantot akvārijus 35-100l. Krevešu skaits akvārijā bez aerācijas – 25 gab uz 100l, ja ir aerācija – 5x vairāk.

Jāatceras, ka pārapdzīvota un augiem pilnā akvārijā krevetēm, tāpat kā zivīm, nakts laikā skābekļa trūkuma dēļ ir nepieciešama aerācija.

            Attiecība par ūdens temperatūru – krevetes var izturēt pakāpenisku (40-50min laikā) temperatūras izmaiņu par 100. Straujas temperatūras svārstības (vienas minūtes laikā) pat par 7-80C ir rēvējošas.

Krevetes akvārijā var turēt gan 15, gan 30 grādos. Kā jau visiem aukstasiņu dzīvniekiem, krevešu vielmaiņas procesa ātrums ir tieši proporcionāls apkārtējās vides temperatūrai (ūdens temperatūrai), tāpēc augstās temperatūrās (26-300) krevetes ir daudz aktīvakas un visu laiku pārvietojas: meklē barību, veic ikdienas tualeti vai ko citu. Temperatūrā 15-180 krevetes kļūst lēnas un mazaktīvas.

             Krevetes akvārija ir ļoti noderīgas, jo tās pilda sanitāra funkciju. Jaunās krevetes no grunts izlasa tur dzīvojošu motiļa vai cauruļoda kāpuru, ātri apēd mirušu zivtiņu, no tās neko pāri neatstājot. Pieaugušas krevetes apēd pūstošās augu lapas, detrītu (melnas nogulsnes, kas veidojas no zivju mēsliem un pūstošām ūdenszālēm). Tās krevetes, kas vairuma patērē detrītu iegūst melnu krāsojumu. Jaunās krevetes ir caurspīdīgas un to krāsojums atkarīgs no apēstās barības: no motiļa galvas daļa kļūst sarkana, no cauruļoda kāpura – brūna, no detrīta – melna. Krāsojums atkarīgs ne tikai no barības, bet arī no grunts krāsas un diennakts laika.

             Tāpat kā zivīm arī krevetēm ir nepieciešami augi. Vislabāk iederas Echinadorusi, Cryptocoryne, Bolbitis u.c. Smalklapu augi – raglape, Cabomba, Valisneria, Ludvigia ātri ieaugas un veido biezas audzes un krevetes tajās nevarēs pamanīt. Bieži nākas dzirdēt žēlošanos, ka akvārija turētāji ir vīlušies, ka sen meklētās krevetes ātri paslēpušās augos un nenāk ārā.

             Dienas laikā krevetes ir aktīvas – rokas pa grunti, rāpo pa lielo augu lapām, attīrot tās no gliemežu dēlēm, kas var radīt problēmas: nokļūstot akvārijā kopā ar motiļiem, tās izsūc gliemežiem asinis, kas savukārt mirst, sāk pūt un bojā ūdeni. Krevetes nerimsies, kamēr nebūs noķērušas pēdējo sūcēju.

             Nedaudz par krevetes ķermeņa uzbūvi – tas sastāv no segmentiem, kas ir vizuāli līdzīgi, bet atšķirīgi pēc funkcijas. Trīs priekšējie krūšu segmenti ir saauguši kopā ar galvu un veido aizsargbruņu - karapaksu, kura priekšējais gals ir izvirzīts un veido pīķi - rostrums, priekšējās kājas kļuvušas par žokļu aizvietotajiem.

Pieci pāri krūšu kāju ir piestiprinātas pie brīviem krūšu segmentiem un kalpo iešanai.

             Žaunas ir paslēptas zem karapaksa sānu malām un peldot brīvi caurplūst ūdens.

             Vēdera daļu veido vēders, kam piestiprinātas peldēšanas kājas – pleopodi. Pēdējā vēdera segmenta kājas (uropodi) ir pārveidojušās platās plāksnītēs, kas kopā ar astes vēdekli ļauj krevetei veikt straujas lēcienveida peldošas kustības.

             Muti veido labi attīstīti žokļi, kas kalpo barības saberšanai. Žokļu aizmugurē ir spēcīgi attīstīta lāpstiņa, kas apgādā žaunas ar ūdeni (120-200 vēzieni minūtē).

             No astoņiem krūšu kāju pāriem pirmie trīs ir kļuvusi par žokļu sastāvdaļu – spīles, kas kalpo barības notveršanai, turēšanai un pienešanai mutes atverei un pašaizsardzībai. Pārējie krūšu kāju pāri tiek izmantoti rāpošanai. Vēdera kājas izmanto peldēšanai, kā arī mātītes tās izmanto ikru nēsāšanai, tēviņiem pirmais kāju pāris pārveidojies par vairošanās orgānu.

             Krevetes ne tikai rāpo pa grunti, augiem un citam virsma, bet arī lieliski peld – tās atgrūžas no ūdens ar pleopodām, pieglauž antenas un krūšu kājas pie ķermeņa un iztaisnojot vēderu. Briesmu gadījuma krevetes straujiem lēcieniem aizpeld ar muguru pa priekšu, saliecot vēderu un atgrūžoties ar uropodiem. Mazuļi ūdenī turas gandrīz vertikāli: darbojoties ar pleopodiem un izvēršot antenas uz sāniem ūsas un krūšu kājas, tās samazina savu nosacīto svaru un negrimst tik ātri.

             Ko ēd krevetes? Šis jautājums interesē daudzus akvārija turētājus. Savvaļā barība ir ļoti daudzveidīga: Leander izmanto spīles, lai atrautu mirstošu ūdens augu gabaliņus, lai meklētu vēl pilnība nesadalījušās organiskās vielas un gruntī paslēpušos kāpurus un tārpus. Palaemon un Macrobrachium ar spīlem ķer ūdens kukaiņus, saplēs tos gabalos un saberž žokļos. Akvārijos krevetes ļoti labprāt ēd motiļus vai trīsuļodu kāpurus, uzlasot tos no grunts vai ķerot peldošus barošanas laikā (veicot apļveida kustību). Krevetes ķer dafniju un koretru, ēd arī sauso barību, ja to ieber vienā un tajā pašā vietā. No augiem tām visvairāk garšo raglape, ceraptopteris, salvinia. Ļoti labprāt ēd ūdens dzīvnieku mirstīgās atliekas – zivis, gliemežus u.c.

             Lai atrastu barību krevetes izmanto sajūtas un garšas orgānus: akvārija var novērot ka krevetes groza ūsas kā lokatorus uz visam pusēm, meklējot barības atrašanas vietu, tālāk krevetes sāk satraukti skraidīt pa grunti ar stāvus saceltām ūsām un spīlēm, tam seko aktīva peldēšana pa apli, līdz „neuzduras” barībai un tikai atrodoties ~1cm attāluma no tās, tā to atradīs ar strauju lēcienu. Tas viss liecina par vāji attīstītu redzi un tās nebūtisko lomu barības meklējumos.

             Palaemon, mazāk izteikts tas ir Macrobrachium, kad ir izsalkusi var uzbrukt arī zivju mazuļiem, visviežak to var novērot mainot turēšanas apstākļus. Pieaugušās krevetes, kas jau sen dzīvo akvārijā, neaiztiks pat tam nejauši uzgrūdušos tikko dzimušu zivju mazuli, bet tikko tās tiek pārceltas uz citu akvāriju tās var šo mazuli apēst.

Krevetēm ir savdabīgi sajūtu orgāni – krevetes redz slikti un tikai vistuvākos priekšmetus. Acis tam ir uz kātiņiem un var tikt pagrieztas uz visam pusēm, nodrošinot ļoti plašu redzes loku. Katra acs ir komplicēta fasetu kompozīcija (aptuveni 3000 fasetu), kuru skaits pieaug augot pašai krevetei. Katra faseta redz tikai vienu, noteiktu aplūkojamā objekta daļu – tā ir mozaīkas redze. Izņemot redzi, galvenajā kātiņā ir vairāki iekšējo sekrētu dziedzeri, kas izdala asinīs hormonus, kuri regulē ķermeņa ārējo krāsu, čaulas maiņu un vielmaiņu. Meklējot barību vai slēptuvi, krevetes izmanto ne tik daudz redzi kā sajūtas, tausti un ķīmiskos impulsus – šīs funkcijas galvenokārt pilda ūsiņas. Pie ūsu pamatnes ir izvietots līdzsvara orgāns – statocists.

             Interesants ir krevešu vairošanās process – ka jau iepriekš minēts, tēviņam priekšējie pleopodi un pārtapuši par savdabīgu orgānu – gonopodiju. Tēviņš, atradis mātīti pēc smaržas, kas pirms nārsta ir tikko nomainījusi čaulu, ar pleopodiem piestiprina spermotoforas – maisiņus ar pieņiem, netālu no mātītes dzemdes atveres. Tēviņi vienmēr ir mazāki par mātītēm – mazs tēviņš 8-10mm var tikt galā ar 5 mātītēm, tai pat laika lielāks tēviņš 15-20mm – tikai ar vienu. Laika posms no pārošanās līdz ikru nēršanas brīdim ir sākot no pāries dienām līdz pat 2 nedēļām. Ikru nēršanu ir ļoti grūti novērot, jo mātīte parasti sameklē visdrošāko un visapslēptāko vietu. Kā tiek nērsti ikri – mātīte uz grunts noguļas uz sāniem un izliecas puslokā – izliec vēderiņu līdz krūšu daļai, lai būtu brīva vieta, kura arī tiks iznērsti ikri. Kopā ar ikriem izdalās arī šķīdums, kas izšķīdina spermatoforu apvalku un atbrīvotie spermatozoīdi apaugļo ikrus. Ikri paliek uz mātītes pleopodiem līdz izšķiļas kāpuri. Palaemon iznērš 150-1400 ikrus, Leander – 150-700 ikrus, Macrobrachium – 200-2500 ikrus. Lielais skaits iznērsto ikru ir saistīts ar mazuļu lielo mirstību pirmajos dzīves mēnešos. Piemēram, vairāk attīstītās evolucionējušas dziļūdens krevetes dzemdē 15-60 pilnībā attīstītus vēzīšus.

             Mātītes ar ikriem ieteicams pārcelt uz atsevišķu akvāriju vai ūdens tilpni 5-40l (atkarībā no mātītes lieluma). Ūdenim jābūt svaigam, tīram, skābekļa bagātam, 22-260C. Ikri ir piestiprināti ilgu laiku: 18-210C – 50 dienas, 260C un vairāk – 20 dienas. No ikriem izšķiļas kāpuri - zoza, kas būtiski atšķiras no pieaugušas krevetes un uzreiz uzsāk pastāvīgu dzīvesveidu. Kāpuram ir stiebriņveida acis, labi attīstīta mutes žokļu sistēma un tos izmanto, lai peldētu. Krūšu un vēdera kājas vēl nav attīstītas. No zoza veidojas mizis – veidojas krūšu kājas; nākama stadija dekapodits. Kāpura attīstības ilgums atkarīgs no temperatūras – 10-30 dienas. Pēc pēdējās attīstības stadijas, kad kustības orgāni pārtop par pleopodiem, kāpurs sāk kustēties ar priekšgalu uz priekšu. Vairums kāpuru aiziet bojā - kļūst par barību plēsējiem vai nokļūst nepiemērotos apstākļos. Ja akvārija izdodas izaudzēt 25-30% kāpuru, tā jau ir veiksme. Pavairojot akvārijā līdz vecumam nodzīvo tikai pāris eksemplāri.

             Masveida kāpuru boja eja notiek galvenokārt 2 iemeslu dēļ: pirmkārt, nav pietiekama pilnvērtīga barības bāze; otrkārt – skābekļa trūkums, neapēstās barības pūšanas rezultātā. Akvārijos labus rezultātus var sasniegt barojot ar ūdens putekļiem (vienšūņi) un smalki sagrieztiem akvārija moluskiem (spoles, fīzas utt.). Pēc 20-30min pēc barošanas visa neapēsta barība no akvārija ir jāizvāc. Ūdens aerācija kāpuru akvārija ir obligāta.

Vēl vien interesants krevešu dzīves posms – čaulas maiņa. Ne jau daudziem akvāriju turētajiem ir izdevies to novērot. Čaulas maiņa notiek 1-2 min laikā, kuru laikā krevete konvulsīvām kustībām izraujas no vecās čaulas, „novelkot” to pāri galvai un ar strauju lēcienu paslēpjoties augu audzēs. Jaunā čaula ir ļoti plāna un mīksta, nākamo pusotra diennakti vēzītis ir neaizsargāts: tas pat nespēj baroties, jo arī žokļu kājiņas un beršanas aparāts arī ir mīksts. Šajā laikā krevetes slēpjas zem akmeņiem vai dekorācijām.

             Uzreiz pēc čaulas maiņas tiek iztaisnotas jauna apvalka krokas – īss augšanas posms, jo pārēja laika krevete ir zem cietas čaulas, kas neļauj augt. Vairums krevešu apēd savu veco čaulu – tajā ir visas nepieciešamās minerālvielas jaunās čaulas izveidei un nostiprināšanai. Gadās, ka krevetes savā starpā sakaujas par šo „negaidīto barību”, lai tas nenotiktu, jo bieži tiek zaudētas mīkstās kājas, akvārijā jāievieto krīts, kas nelielā mērā kompensēs kalcija sāļu trūkumu.

             Krevetes augšanu saistīta ar čaulas maiņu. Krevešu mazuļi to maina biežāk un aug ātrāk: 1.5-3 mēnešu veci mazuļi maina čaulu ik pēc 4-5 dienām; piezagušas krevetes (vecākas par 2 gadiem) – čaulu maina 1 reizi 1.5-2 mēnešos.

             Pēc čaulas maiņas krevetei atjaunojas visas bojātās vai kautiņos zaudētās ekstremitātes – to sauc par reģenerāciju. Mazuļiem ekstremitātes atjaunojas pēc 1 čaulas maiņas; piezagušajiem – pilnīgi atjaunojas pēc 2-3 čaulu maiņām.

             Krevešu dzīves ilgums ir no 2.5 (Palaemon) līdz 6 gadiem (Leander). Dzīves ilgusm ir tieši atkarīgs no vides temperatūras; 260C un vairāk krevetes noveco jau 3 gados; 150C – arī noveco jau 3 gados; 21-240C – to dzīves ilgums ir 4 un vairāk gadi.

             Viens no krevešu aizsardzības mehānismiem ir autotomija – savu ekstremitāšu apzināta nomešana, tas notiek noteikta ekstremitātes vietā ar speciālu muskuli. Briesmu gadījumā krevete saliec savu apdraudēto ekstremitāti uz augšu līdz tā vienkārši nolūst.

             Vēl viena īpatnība – kanibālisms, šī īpatnība kalpo par labu nevis vienai krevetei, bet gan veselai to kopienai vai grupai ļaujot tai izdzīvot atrodoties ierobežotā pārapdzīvotā teritorijā. Cīnoties par izdzīvošanu spēcīgākie īpatņi iznīcina pasu vārgākos. Ūdens tilpnē tāpat ka akvārijā pieaugusi krevete parasti izveido savu teritoriju vai vietu, kurā tad arī uzvedas kā saimniece. Kanibālismu var noverot krevetes transportējot vai to pārapdzīvotības gadījumā. Akvārijos ar normālu apdzīvotību, tas praktiski nenotiek, un ja to novēro, tas ir kā signāls par strauju vides apstākļu pasliktināšanos.

             Krevetes viegli pārcieš ūdens sāļuma izmaiņu, kas ļauj veikt akvārija dezinfekciju zivju slimību gadījumā. Starp citu manā akvārijā ne reizi krevetes nav saslimušas ar zivju slimībām.

Krevetes nav prasīgas pret ūdens ķīmisko sastāvu (cietību, pH u.c.), ja vien neņem vērā paaugstināto prasību pēc kalcija sāļiem. Izteikti jūtīgas pret skābekļa trūkumu: pie skābekļa koncentrācijas zem 0.85mg/l tās mirst no nosmakšanas.

             Var pastāstīt arī daudz interesantu lietu par krevešu dzīvi savvaļā.

             Visas krevetes sākotnēji ir cēlušās no sālsūdens, vēlāk pielāgojoties dzīvei saldūdenī (Atyidae) vai pat tumšās alās. Ir sastopamas sugas, kas dzīvo ļoti dziļas vietās – Oplophoridae, Sergestidae u.c., kas briesmu gadījumā izpūš ūdens strūklu, radot „ugusn mūri” un apstulbinot plēsēju. Ir krevetes, kas dzīvo tikai sūkļos, piemēram, Spougicoba krevešu pāris kā kāpuriņu nokļūs sūkļi, tur dzīvo un nekad to nepamet. Dažas krevetes dzīvo starp aktīniju un medūzu taustekļiem.

Bet neviens stāsts nav salīdzināms ar to, ko var novērot katrs pats sava akvārijā.

Rakstu tulkoja Normunds Griķītis

Orģinālteksts A. Šumilins

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .