Labirinta zivis

Saldūdens un nedaudz sāļās Dienvidaustrumu Āzijas, Rietumu un Dienvidāfrikas ūdenstilpnēs dzīvo interesanta labirinta zivtiņu grupa jeb anabantīdi – Anabantoidei apakškārtas asaru (Perciformes) dzimtas pārstāvji. Kopumā ir vairāk kā 100 veidu labirinta zivtiņu, kas pieskaitāmas 18 dažādām sugām. Šīs zivis atšķiras ar nelieliem izmēriem. Pašas mazākās ir lakricas gurami (Parosphromenus dzimta), kura garums ir 27-40mm, dažas cīnītājzivis (Betta dzimta) un Colisa dzimtas pārstāves. Ir arī liela izmēra labirinta zivis: Ctenopoma dzimtaspārstāvji sasniedz 20cm garumu: helostoma jeb bučojošais gurami (Helostoma temminckii) sasniedz 25-30cm; anabass (Anabas testudineus) – 16-25cm. Protams, par lielām šādas zivis nenosauksi, bet vietās, kur tās mīt, vietējie iedzīvotāji ķert un lieto tās pārtikā. Pats lielākais labirinta zivju pārstāvis ir lielais Indonēzijas gurami (Osphronemus goramy), kas izaug līdz 60-70cm un ir vērtīga rūpniecības zivs, kuru speciāli audzē Indijas dīķos, Madagaskarā, Austrālijā un Dienvidamerikā (Gviānā), Dienvidāfrikā, Ēģiptē un Alžīrā. Kijevas ekoloģijas naturālistu skolnieku un jaunatnes centrā dzīvo 30cm lieli gurami.

Gurami Trichogaster trichopterus

             Labirinta zivis ir silto ūdeņu iemītnieces, to turēšanas optimālā ūdens temperatūra ir virs +200C. Par pašu noturīgāko zivi pret zemām ūdens temperatūrām, droši vien, var uzskatīt Ķīnas makropodu (Macropodus chinensis), kuru var sastapt Ķīnas ziemeļos, ziemeļu austuros un Korejas austrumu daļā. To atraduši ir pat Amūras upē netālu no Habarovska, bet visdrīzāk tas tur nokļuvis nejauši no kāda akvārija.

Makropods Trichopsis schalleri

             Labirinta zivis parasti dzīvo seklās, stāvoša ūdens un lēnas straumes ūdens tilpnes, kuras blīvi aizaugušas dažādiem augiem. Atšķirīga iezīme ir šo zivju spēja elpot atmosfēra gaisu, un tam tām ir paredzēts speciāls orgāns jeb labirints. Šo orgānu atklāja XIX gadsimtā krievu ihtiologs N.J.Zografs. Labirints ir orgāns žaunu daļā, kuru veido vissmalkāko kaula plāksnīšu sistēma, kas klāta ar asins kapilāriem pārbagātu gļotādu. Labirinta zivis regulāri uzpeld līdz ūdens virsmai un ar muti iekampj gaisa burbulīti, kas tālāk nokļūst labirintā. Gāzu apmaiņa notiek caur gļotādu un gaisa burbulīti aptverošo ūdens plēvīti. Šāda gaisa elpošana ir pielāgošanās dzīvei siltām ar skābekli nabadzīgām ūdenstilpnēm. Šī elpošana labirinta zivīm attīstīta tik ļoti, ka liedzot tam iespēju ieelpot gaisu zivis mirst no nosmakšanas pat ja ūdens ir ar skābekli pārbagāts. Toties šīs zivis spēj ilgstoši izdzīvot bez ūdens, protams, ja ķermenis saglabājas mitrs. Ar mitriem augiem pārklāts makropods spēj izdzīvot diennakti. Bet rāpojošā zivs jeb anabas (Anabas) var izdzīvot mitra gaisā vairāk kā diennakti un pat pārrāpot no vienas ūdens tilpnes uz nākamo.

Makrapoda M.concolor burbulīšu ligzda ar mazuļiem

             Taisnības labad jāsaka, ka atmosfēras gaisa elpošana nav reta parādība zivju vidū. Šiem nolūkam pielāgoti žaunu izaugumi ir dažām siļķveidīgam zivīm, gubaniem, Āzijas un Āfrikas samiem. Kaķa sams (Clarias batrachus) no Dienvidu Āzijas pateicoties šādiem izaugumiem veiksmīgi pārrāpo, līdzīgi anabasam, no vienas ūdens tilpnes uz citu. Ophiocephabus argus, kas mīt Amūras upē, ir līdzīgi virsžaunu orgāni – vieta, kur nokļūst ieelpotais gaiss un kur gļotāda apgādāta ar sietveida asins kapilāriem.

Makropods Мacropodus opercularis

             Mūsu pīkstei un grunduļiem, dažiem Dienvidamerikas samiem – lorikārijām (Loricaria), plekostomus (Plecostomus), kalihiem (Calrichthys) – ieelpotais gaiss nenomāk žaunās, bet gan kuņģī, kur tad arī norit gāzu apmaiņas process. Bruņu samam Otocinclus vestilus ir pat speciāls kuņģa piedēklis, kas piepildīts ar gaisu un veic elpošanas funkciju. Daļai zivju ir īstas plaušas, kas radušas no peldpūšļa pārveidošanās. Tās ir divējādi elpojošas zivis un amija (Amia calva), tuvas strotu kārtas Amiiformes pārstāves.

             Un dūņu lēcēji (Periophthalmus) mitrā gaisa elpo ar gļotām klātu un bagātīgi asinsvadiem apgādāto ādu un pateicoties tam var dzīvot līdzīgi abiniekiem.

             Bet atgriezīsimies pie labirinta zivīm. Šīs grupas pārstāvji rūpējas arī par saviem pēcnācējiem. Daudza sugas (dažas cīnītājzivis, Trichogaster un Trichopsis gurami, laliusi, makropodi) no putām ikriem būvē pie ūdens virsmas ligzdu un to arī apsargā (parasti to dara tēviņš). Dažreiz ligzdu būvē zem saknes, alā vai zem akmeņiem – līdzīgi ka to dara Parosphromenus dzimtas zivis. Dažas cīnītajzivis (Betta pugnax, Betta brederi) un šokolādes gurami (Sphaerichthys osphromenoides) ikrus iznēsā mutē. Labirinta zivju mazuļi sakuma elpo tikai ar žaunām un labirinta orgāns tiem veidojas tikai 2-3 dzīves nedēļā.

Cīnītajzivs Betta strohi

             Labirinta zivis, iespējams, bija pirmās pēc zelta zivīm, kuras sāka turēt akvārijos. Un arī šobrīd tas ir ļoti populāras akvāriju iemītnieces. Šobrīd tiek audzētas dažādu krasu un spuru formu cīnītajzivis, zelta un sudraba gurami (Trichogaster dzimta), albīnie makropodi.

             Turot labirinta zivis skolas akvārijā ar tiem var veikt vairākus interesantus eksperimentus, piemēram, panākt ligzdas būvniecības un nārsta apstākļus (parasti paceļ ūdens temperatūru par 2-40 un pievieno svaigu ūdeni, tadi imitējot lietus sezonas sākumu). Makropodu tēviņi sāk būvēt ligzdas ja temperatūra nav zemāka par +220C, cīnītajzivis (Betta splendens) - +260C, pērļu un plankumainais gurami (Trichogaster leeri, Tr. Trichopterus) - +240C, laliusi (Colisa lalia) - +240C. Paaugstinot temperatūru zivju aktivitāte pieaug un sasniedz maksimumu aptuveni pie +31-320C, pie augstākas temperatūras ligzdu būvniecības aktivitāte samazinās.

             Vairumam labirinta zivju ikriem ir tauku piliens, tāpēc tie ir vieglāki par ūdeni un paši uzpeld, bet makropodu un cīnītājzivju ikri ir smagāki par ūdeni, tāpēc tās tēviņš uzlasa ar muti un pats ievieto ligzdā.

             Tāpat interesanti ir novērot labirinta zivju sociālo uzvedību – plankumainie, pērļu gurami, laliusi un labiozes (Colisa dzimta) veido baru, kura ir dominējošs īpatnis – barvedis. Izņemot nārsta laiku agresiju zivju starpā nevar novērot. Trichopsis vittatus ir teritoriāli – šīs sugas tēviņi turas zem augu lapām, zem saknēm un citam gurami tuvojoties, sāk izdot skaļus, labi dzirdamus trokšņus, kas atgādina bungu rīboņu. Ja tuvojas tēviņš, tas atbild ar tādu pašu burkšķēšanu un ieņem agresīvu pozu, izvēršot spuras plati. Kautiņš nesākas – pēc kāda laika, viens otram pretī pastāvot, tie aizpeld. Ja tēviņam tuvojas vēl nārstam negatava mātīte, tad izdzirdot trokšņus tā aizpeldēs prom. Ja mātīte gatava nārstam, tā peldēs tēviņam apkārt izrādot pazemību – sakļaujot spuras. Tas mazina tēviņa agresiju un tas var sākt veidot ligzdu.

             Teritoriāli ir arī makropodu tēviņi, jo sevišķi ja tos audzē vienus, bet audzējot jaunos makropodus kopā ar citam zivīm, tie pierod un uzvedas miermīlīgi.

Cīnītājzivs Betta splendens

             Plaši pazīstama ir cīnītājzivju agresivitāte (Betta splendens). Taivānā bija tradīcija rīkot gailīšu cīņas un sugas čempiona zivs maksāja (un arī tagad maksā) bargu naudu. Šobrīd zivju cīņas ir vairāk kā azartspēles, kas saistītas ar naudas derībām un Taivānā oficiāli aizliegtas. Un lai arī varas iestādes uz cīņām skatās caur pirkstiem, tomēr eiropiešiem tās cenšas neizrādīt.

             Ja gailīšu tēviņus akvārija tur pa vienam, bet pēc tam iesēdina kopējā akvārijā – tie noteikti sakausies. Var noverot arī agresīvu uzvedību zivju pārī, kas sava starpa atdalīts ar stikla loksni vai arī vientuļa tēva cīņas ar savu atspulgu spogulī. Bet ja neliela traukā, bez slēptuvēm ievieto vairākus tēviņus – rezultāts būs citāds – šajā gadījumā agresija samazinās un it kā sadalās starp vairākiem objektiem. Maz cīņu ir lielā augiem blīvi aizaugušā akvārijā. Šajā gadījumā parasti izceļas viens spēcīgs un liels dominējošais tēviņš, kas ieņem lielu teritoriju, ar no augiem brīvo platību ieskaitot, bet vājākie tēviņi slēpjas stūros starp augiem un teritoriju nemaina – tāpat tas notiek savvaļā.

             Labirinta zivju agresiju samazina arī ūdenī esoša kūdra, humusa skābes, samazināta temperatūra. Bet svaiga ūdens pievienošana – ir signāls nārstam – tieši pretēji, stimulē zivis izrādīt teritoriālu uzvedību.

Pērļu gurami T.luri

             Kopējā akvārijā var novērot zivju mācīšanās ātrumu, piemēram, pierašana ēst no barotavas. Piemēram, salīdzinot zivju grupas dzīvdzemdētājas (molinēzijas), karpveidīgās (danio), labirinta zivis (gailīši, gurami) ir dažādi rezultāti. Visātrāk barotavu atrod dzīvdzemdētājas – gūpijas, šķēpneši, pecīlijas. Tās pielāgojušas aktīvai barības meklēšanai visos ūdens slāņos un tām nav izteiktas indivīda teritorijas. Tad barotavu iemācās atrast bara zivis, piemēram, danio – tie peld brīva ūdenī un tiem ir spēcīgi attīstīts atdarināšanas reflekss. Gailīši barotavu iemācās atrast visvēlāk – tiem ir attīstīta teritorijas sajūta un tie nelabprāt pamet savu teritoriju. Parasti dominējošā zivs izvēlas teritoriju, kuras stūrī ir barotava un tad trenc visus no tas prom. Visilgāk, vairāk par mēnesi, pie barotavas pierod pērļu un plankumainie gurami – savvaļā tās meklē barību brīva ūdenī un augiem. Tāpat tie ļoti piesardzīgi izturas pret jauniem objektiem, kaut arī ar laiku var pieradināt gurami barību ņemt no cilvēka rokas. Šādi novērojumi parada, ka zivju speja mācīties atkarīga no to dzīves veida un vides apstākļiem, kuriem pielāgojusies konkrētā zivs. Standarta, vienādi visu novērojumu apstākļi var būt ļoti dažādi dažādam zivīm. Šādi pētījumi ļauj padziļināt zināšanas par ekoloģijas un zoopshiloģijas pamatiem.

 

Literatūra:

Строганов Н.С. Zivju ekoloģiskā fizioloģija. – M.: MZU, 1962.

Richter H.J. Das Buch der Jabyrinthfishe. - Neuman Verlag.: Berlin, 1979

Sterba L. Subwasserfishe ans aller Welt. -  Urama Verkag.: Leipzig – Jena – Berlin, 1968.


Rakstu tulkoja Normunds Griķītis

Orģinālteksts G.A. Mamonovs no bio.1september.ru