Solis Tosmares ezerā

 Izdomājām, ka ne tikai gada siltajos un „zaļajos” mēnešos var doties ekspedīcijās, tad nu lūk izdomājām izveidot ekspedīciju ziemā. Šoreiz ziema mums nāk par labu, tāpēc ka esam nolēmuši sasniegt Tosmares ezera ZA (visgrūtāk pieejamās) daļas krastus, izmantojot laiku, kad purvu klāj ledus. Iespējams, ka šī ekspedīcija nav tik interesanta par iepriekš lasītajām, jo nav ne augu, ne ūdens iemītnieku. Taču…

             Pirms doties ekspedīcijā, mēs iepazināmies ar pieejamām kartēm, lūk varat aplūkot fragmentu no 1942. gada sastādītās militārās kartes, kurā var vislabāk redzēt visus ūdeņus un purvājus.(Atvainojos, ka karte nav latviešu valodā).

  Mūsu dienās no šī ezera nav saglabājusies pat trešā daļa, par to varat pārliecināties apskatot jaunāka gada kartēs. Šajā kartē varat pamanīt horizontālas svītriņas zilā krāsā, ar kurām šajā kartē tiek apzīmētas purvainas vietas un applūdušas pļavas. Mazliet aizdomājoties par šīm apūdeņotām vietām nākas secināt, ka Tosmares ezers jau tālajā 1942. gadā ir sācis pārpurvoties un 67.gadu laikā jau gandrīz vai izzudis. Nesenā pagātnē sarunā ar biedrības „Liepājas ezeri” izpilddirektoru ihtiologu Ēvaldu Urtānu, viņš šo ezeru nosauca par „dīķu sistēmu” un tik tiešām tā tas arī ir- ezers pamatā sastāv no daudziem dīķiem, kuri savā starpā ir savienoti dažāda platuma kanāliem. Pats skumjākais ir tas, ka šo ezeru vairs nav iespējas glābt, jo tas prasītu lielus finansiālus ieguldījumus.

             Apvienības dibinātājs Arturs Griķītis ilgāku laiku nodarbojās ar Liepājas pilsētvides pētniecību un viņš mācēja pastāstīt, ka pēc vēstures datiem agrāk Tosmares ezerā uzturējās militāras nozīmes kuģi, kuri spēja no jūras pa kanālu ienākt Tosmares ezerā. Protams, jāpiemin ka šie militārās nozīmes kuģi nepārsniedza 17m garumu.

             Tāpat arī pēckara un Padomju savienības laikā, Tosmares ezerā atradās Padomju armijas sporta laivu bāze, diemžēl nav pieejami pietiekami dati, lai varētu šo piestātni vai tās paliekas atrast.

             2006.gadā tika likvidēta Liepājas cukura fabrika un līdz ar to šim ezeram ievērojami samazinās iespējamā piesārņojuma risks( Tosmares ezers bija savienots ar Liepājas cukura fabriku pateicoties īpatnējai grāvju sistēmai). Bet vai šī riska samazināšanās ietekmē, nepalielināsies ezera aizaugšana? To droši vien spētu atbildēt kāds biologs.

             2009. gada 7. februāra rītā mēs devāmies uz Tosmares ezeru, ar mērķi to beidzot atrast un tam maksimāli pietuvoties, apzinoties ka tam apkārt vijas Tosmares ezera purvs, vienīgo cerību liekot ka tas būs aizsalis un pa to būs iespējams pārvietoties.

Sākām mēs savu ekspedīciju netālu no Redana fortifikācijas (kartē baltās līnijas sākums). Mums nācās pārvarēt vāji aizsalušo cietokšņa kanālu, protams, neiztikt bez ekspedīcijas dalībnieku peldes, bet par laimi drēbes neizmirka tik ļoti lai šo ekspedīciju būtu jāatceļ.

Dodoties jau pa iemītu taciņu mūsu skatam pavērās kāds ļoti skaists celms, kurš bija noklāts ar sūnām un pūpēžiem.

 Pāris metrus tālāk mums jau izdevās atrast kāda dzivnieciņa pēdas, pēc visa spriežot pirms mums ir gājis šo pašu ceļu buciņš.

  Taču tās bija tikai pirmās pēdas, turpmāk ekspedīcijas laikā pēdu bija ik uz soļa. Vietām nograuzti bebru koki, vietām mežu cūku barības meklējumu arumi, kā arī briežu ragu kasīšanas laikā nopostīti koki un pat meža karaļa aļņa pēdas.

  Visas šīs dzīvnieku atstātās pēdas lika smaidīt, jo tas liecināja ka mūsu Latvijas meži ir dzīvi. Diemžēl neviens meža zvērs satikts netika, ja nu vienīgi laiku pa laikam mūs no augšas vēroja kāds savās gaitās devies mednieks.

             Bet cik ātru tas uzradās tik pat ātru tas pazuda. Tas varētu būt viens no retajiem Latvijas ērgļiem, kurš devies grauzēju medībās.

 Tā nu mēs dodoties pa mežu nonācām līdz pirmajam Tosmares ezera lieciniekam- purvam. Šajā purvainajā zemē visnotaļ labi jūtas meža ogu stādi, kā arī virši un visapkārt ieaugušās mazās priedītes.

Purva apkārtnē ieaugušās skaistas sūnas. Spilgti zaļas sūnas ziemas laikā priecē ne tikai acis, bet arī sirdi, jo skats uz tām ir vienkārši burvīgs.

   Tā nu cauri ejot purvam mēs nonācām atkal nelielā mežā, kurā bagātīgi aug ķērpji. Izmantojot kompasu mēs pārliecinājāmies, ka tik tiešām ķērpji aug dienvidu pusē.

Pēc neilga laika mūsu skatam pavērās niedru siena, kļuva skaidrs ka esam nonākuši līdz ezeram.

 Tagad vairs atliek pārvarēt šo niedru pļavu, kura ir iesalusi ledū un ieraudzīt tik ilgi meklēto ezeru, vai vismaz daļu no tā.

             Lēniem un slīdošiem soļiem mēs lauzāmies uz ezeru, šoreiz peldes mums izpalika. Ieejot niedru pļavā nācās meklēt kompasu, lai nenomaldītos no ceļa. Pēc aptuveni 30 minūtēm, bijām jau tikuši cauri niedrēm un mūsu skatam pavērās ļoti skaists skats.

  Prieks ir neizsakāms, jau gadu meklētais un nepieejamais ezers ir atrasts un pēc pārvarēto aizsalušo ūdeņu niedrājiem, mēs pieņemam, ka šajā ezera daļā cilvēks ir reta parādība, kas neslēpsim priecēja vēl jo vairāk. Pēc neilgajiem klusuma un apkārt lūkošanās brīžiem, nolēmām no Tosmares ezera atvadīties un doties atpakaļ cauri niedrājam uz krastu.

Šajā purvāju daļā visinteresantāk bija aplūkot meža cūku rakumus ik uz soļa. Un atradām kādu interesantu lietu, pavisam nomaļā vietā, kas liecina par mednieku esamību arī šajā pilsētas daļā.

  Šī laiva izskatījās pamesta jau vairākus gadus, tā ir marķēta ar krievu burtiem LAC 1954,

Taču tajā atradām vienu patronas čaulīti, līdz ar to secinām, ka šī laiva agrāk izmantota pīļu medībām. Bet tas ir bijis sen un šī laiva vairs ir tikai vēstures liecība.

             Lai vai kā laiva nebija mūsu mērķis un mēs devāmies tālāk uz ezera dienvidu daļu. Taču pēc neilga gājiena mēs atdūrāmies pret 3m platu neaizsalušu kanālu, kas savienoja ezeru ar cietokšņa kanālu, un nolēmām ka šī ekspedīcija ir sasniegusi savas beigas, jo kanālu šķērsot mums neizdevās, tā ūdens straumes intensitātes dēļ.

Turpinājumā devāmies gar cietokšņa kanālu ar mērķi atrast pietiekami izturīgu ledu pa kuru to šķērsot un doties mājup.

             Veidojot šo ekspedīciju mēs jau sākotnēji apzinājāmies, ka tā nebūs tik raiba, kā gada „zaļajā” sezonā, taču uzskatām arī šo ekspedīciju par izdevušos un savādāku, ka iepriekš veiktās un aprakstītās ekspedīcijas. Apskatījām citos gada laikos tik nepamanāmās sūnas. Esam redzējuši dažādu zvēru sniegā atstātās pēdas. Un pats galvenais pa ledu esam tikuši līdz Tosmares ezeram, kas gada siltajā laika periodā būtu gandrīz vai neiespējami. Un, lūk, tagad kaut arī virtuāli, bet arī Jūs esat bijuši mūsu piedzīvojumā uz Tosmares ezeru un zināt ka tāds vēl eksistē, kaut arī tā dzīvība izsīkst…


Apvienība "Liepājas Akvāriju Turētāji"

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .