Uz copi!!!

Šoreiz nedaudz savādāks nosaukums, jo tas nav ne īsti pārgājiens, ne īsti pastaiga, tas ir mēģinājums noskaidrot kādas zivis mīt šajos ūdeņos – ik pa brīdim var lasīt vietējos laikrakstos, ka aizturēti atkal Tosmares ezerā malu zvejnieki ar tīklos sapinušiem līņiem, līdakām un raudām, tāpat ir zināms, ka šeit mīt purva pīkste... patīsimies, kas mums izdosies.

Jau ilgāku laiku mēģinām iziet birokrātijas līkločus un saņemt atļauju zinātniskai nozvejai – pamēģināt ielikt tīklu vai kādu citu zvejas rīku Melnajā upītē, noķert iespējams biežāk sastopamās zivtiņas, uzskaitīt tās un palaist atpakaļ, bet nekā – viss atduras pret to, ka privātpersonām šādas iespējas nav, nav skaidri labumi no tā, nav ieinteresētības tajā nevienam un tā tālāk, sūta no vienas valsts iestādes uz otru, redz cik ļoti kādam vajadzīga privāta iniciatīva. Bet tas nekas, izpētot makšķerēšanas likumus ir skaidrs, ka noteiktā kārtībā ar makšķeri un ēsmas zivtiņu ķeršanas rīkiem atļauts darboties ikvienam, tad nu arī mēģinām...

1. cēliens

Diezgan vēls rudens (aptuveni septembris) un laiks nav no tiem patīkamākajiem – vējains un kuru katru mirkli grasās līt, kaut arī pirms pāris dienām bija koša atvasaras saulīte, tad šobrīd tā slēpjas.

            Zivju ēsmas ķeramais tīkliņš sagatavots darbam, ielaist ūdenī un gaidām pirmās zivtiņas – zivtiņu apkārt ir ļoti daudz, mazās sīkaļas burtiski spieti nelielos baros gar ūdens virsmu, tās iztraucē tikai reti lielāku plēsīgu zivju uzbrukumi – iespējams, ka izsalkuši asarīši, tās trenkā.

            Ielaižot sietu ūdenī zivtiņas pamuka kurnu kurā, cerēdami, ka tas līdzēs iedrupinājām baltmaizes riku ūdenī, bet laikam pie šādas barības nepieradušas, zivtiņas vēl aizdomīgāk uzlūkoja dīvaino sietu ar baltajām drupačām, tad vien atliek būt pacietīgākam un gaidīt.

            Lūk, arī loms, lai arī nav liels, toties krāšņs, mudīgi no tīkla ārā, traukā ar seklu ūdeni iekšā, pāris kadri un zivtiņas tiek atlaistas atpakaļ.

Spožas košas spilgti zili violetas auslejas jeb vēja zivtiņas Leucaspius delineatus (Heck.).

Trīsadatu stagars Gasterosteus aculeatus (L.) visā savā godībā .

Un diemžēl, bet nav ne jausmas, kas šis ir par zivju mazuli, iespējams kāds mazs līnītis Tinca tinca (L.).

            No zivtiņām tas arī viss mūsu guvums, bet ir arī pāris kukaiņu zālēs ieķērušies – bildes gan nav perfektas, bet guvums arī nebija no tiem lielajiem, vienīgais, kas mani nedaudz pārsteidza, ka nebija daudz dēļu, kā tas parasti ir Liepājas apkārtnes aizaugušajos dīķos:

Skorpionblakts Nepa cinerea - ja nekļūdos, tad viens no plēsīgākiem blakšu dzimtas pārstāvjiem zem ūdens. Ar spīlēm tver un sadala laupījumu, bet garā aste ir caurulīte, pa kuru ieelpo gaisu.

Vēl viena plēsīga blakts no Heteroptera dzimtas.

Aptuveni tā – kur vien nepaskaties, skaties noteikti atradīs atkal kādu blakti – ūdensmērītājs Gerris paludum F.

Mazs gliemezītis, domājams parastā bitīnija - Bithynia tentaculata.

Domājams, parastā apaļgliemene - Sphaerium corneum.

Lielā ūdensspolīte - Coretus corneus.

Zeltmatu airvabole no Dytiscus marginalis L., arī plēsējs.

Saldūdens sānpelde Gammarus, nopērkamā arī zooveikalos kaltētā veidā kā akvāriju zivju un terāriju iemītnieku barība.

2. cēliens

            Iznāciens ar pludiņa makšķeri.

Skaists maija vakars, vai precīzāk dienas nobeigums, kad saulīte vairs necepina, bet modušies izsalkušo knaušu bari, kurus lēns vējš tomēr izdzenā un neļauj tevi dzīvu apēst. Bruņojušies ar 1 pludiņa makšķeri un 1 spiningu dodamies uz iepriekš noskatītu vietiņu – Melnās upītes viens no līkumiem, kas vēl ir brīvs no ūdens augu paklāja un pietiekami interesanta vieta gan ar sašaurinājumiem, gan kritumiem, gan sakritušiem koku zariem, gan kanālu sateces vieta.

Visapkārt alkšņu mežs, bez skujkokiem ar nelielu mazu kociņu un ložņājošu augu pakāji, pamatā kazenes, avenes, staipekņi, sunīši, nedaudz kaut kas no maijpuķītēm, bet ko nu par kokiem, laiks pievērsties ūdenim...

Pa labi no makšķeres...

Elsis kupli saslējis lapas, šoreiz tikai viens augs – vēl nav paspējis izveidot koloniju, kaut gan diez vai paspēs, jo parasti šo upes posmu vasaras lielāko daļu cieši nosedz peldošie ūdens augi.

            Pa kreisi no makšķeres...

tuvāk krastam grīšļi saauguši un esam tieši trāpījuši to ziedēšanas laikā, smuki.

Un tieši priekšā...

maza, maza ūdensrozīte vai lēpe cenšas lapiņas izdzīt, cik izskatās vēl tikai pirmās lapiņas, tātad vai nu kāds „melnais arheologs” to aplauzis vai arī jauna šī gada augs, tam priekšā (attēla centrā uz leju) redzama parastā glīvene no Potamogeton dzimtas (izklausās gandrīz kā tropu Aponogeton).

            Un visur, kur vien skaties – spāres un spāres, spāres un spāres, dažbrīd liekas, ka esi atnācis uz to kapsētu – visās malās tukšas kāpuru čaulas un visur sēd un spārnus žāvē raibās spāres, it kā jau netraucējam viens otru.

Neliels bungu trebelo un , lūk, arī mūsu loms:

Viena maza līdaciņa Esox lucius L. un viens asarītis Perca fluviatilis (L.), atkal foto piemiņai un zivis tiek palaistas atpakaļ, jo ne jau mēs nācām šeit pusdienas ķert, bet gan atpūsties, paverot dabu un noskaidrot kāda dzīvība mīt Tosmares purva ūdeņos.

            Tātad pavisam droši varam apgalvot, ka Melnajā upītē mīt: asari, līdakas, vīķes, stagari un līņi (par pārējiem pastāstīsim citā reizē, kad varbūt, kas to zina, mūsu loms būs lielāks.. tas ir lielākas ievērības cienīgāks).


Apvienība "Liepājas Akvāriju Turētāji"

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .