Saldūdens krabji

Vairums cilvēku uzskata krabjus par jūras iemītniekiem. Tas skaidrojams ar to, ka par jūras krabjiem ir dzirdējuši visi un pat tos redzējuši. Saldūdens krabjus pie mums, atšķirībā no tropu joslas, var reti sastapt. Tropu jūru un okeānu krastos vienmēr var sastapt slavenos mānītājkrabjus (Uca) ar neproporcionāli lielām spīlēm, spoku krabjus (Ocypode), sesarma (Sesarma) un Grapsidea dzimtas krabjus. Daži no tiem pārgājuši tik pat kā uz sauszemes dzīvesveidu. Tie rok alas jūras krastos plūdmaiņu joslā. Kad ūdens atkāpjas, šie krabji staigā pa krastu, meklējot barību, bet paisuma laikā paslēpjas alās. Dažreiz tie aizklīst diezgan tālu prom no krasta, apmetoties mitros sūnu mežos, kritušās lapās vai nelielās saldūdens tilpnēs.

            Tomēr, kaut arī piekrastes krabji ir labi pielāgojušies sauszemes dzīvei un bieži saskaras ar saldūdeni, tie tomēr it jūras iemītnieki un nosaukt tos par raksturīgiem saldūdens iemītniekiem nevar.

            Daži krabji iztur būtiskas sāļu daudzuma svārstības un spēj ilgstoši dzīvot saldūdenī vai nedaudz sāļā ūdenī, piemēram, mataino spīļu krabji (Eriocheir), kas savu nosaukumu ieguvuši pateicoties specifiskiem rugājiem uz spīlēm. Japānas mataino spīļu krabis dzīvo Sahalīnas upē un Primorskas apgabala dienvidos – Posjet, Amūras, Suifun upes ietekās. Turpat sastopami arī helice krabji (Helice tridens) – šie krabji spēj dzīvot saldūdenī. Cits mataino spīļu krabis – Ķīnas krabis- nejauši tika atvests no Tālajiem Austrumiem uz Eiropu kuģu ballistiskajos ūdeņos. Nokļuvis Elbas upes baseinā tas ātri izplatījās pa visu Eiropas austrumu piekrasti. Šobrīd to var sastapt Vācijas, Beļģijas, Holandes, Francijas, Šveices, Dānijas, Somijas upēs, to pat atrada Vltaves upē netālu no Prāgas – salīdzinoši tālu no jūras. Šo krabi var sastapt arī Krievijas ziemeļrietumos. Mataino spīļu krabji labprāt rok alas upju krastos, bet tos nevar nosaukt par saldūdens iemītniekiem, jo, lai vairotos tie pulcējas sālsūdenī upes ietecēs, bet biežāk gan dodas tālāk jūrā. Tas tāpēc, ka krabju ikru un kāpuru attīstībai nepieciešams izteikts sālsūdens, dažām sugām sāļu daudzumam jābūt vismaz 3.5%.

Mānītājkrabis aizver alas ieeju (a) un paslēpjas tajā (b)

            Masveida piekrastes krabju migrācija uz jūru vairošanās laikā ir iespaidīgs skats. Gekarcīna krabji (Gecarcinidae) dažreiz šo iemeslu vadīti nosoļo vairākus kilometrus. Tie pārvar visus šķēršļus, mirst no plēsējiem un zem mašīnu riteņiem, izraisa sastrēgumus uz ceļiem, bet tik un tā neatlaidīgi turpina ceļu uz jūru vai okeānu. Pēc vairošanās krabji lēnām atgriežas pie savām saldūdens mājvietām uz sauszemes. Parasti šī migrācija notiek naktīs vai lietus sezona laikā.

            Ir krabji, kuru kāpuri spēj attīstīties nevis jūras, bet gan sāļā ūdenī – Atlantijas un Klusā okeāna piekrastē ASV vietās, kur upes ietek okeānos, dzīvo mazs krabītis Rhithropanopeus harrisi. Tas pielāgojies dzīvei sāļā ūdenī (līdz 1.4%) un jūras ūdens tiem nepatīk. 30.-to gadu sākumā šo sugu nejauši ieveda no Rietumeiropas – krabji nostiprinās uz kuģu dibena apaugumiem, nokļūst kuģu ballistiskos ūdeņos un šādi ceļo. Eiropa to pirmo reizi pamanīja Holandē un nosauca par dienvidjūru krabi. Vēlāk krabis izplatījās pa visu Eiropu, iekļuva Baltijas jūrā un 30.-to gadu beigās nokļuva arī PSRS – Nikolajeva ostā – ar tirdzniecības kuģiem no Roterdamas. Šeit viņam iepatikās un tas ātri sāla izplatīties sāļajos Azovas un Kaspijas jūras ūdeņos – jau ar Holandes krabja nosaukumu. Kaspijā, piemēram, šī ir vienīga krabju suga – pārējiem ūdens ir pārāk mazsālīts. Holandes ieceļotājs tur dzīvo kopā ar Leander krevetēm un saldūdens krabjiem, kuriem apmierina ūdenī esošo 1.3% sāļu daudzums. Krasnovodskas līcī novēroti līdz 2 000 krabju 1m2! Holandes krabis ir parādījies arī upes iztecēs – tas ir sastopams Taganroga līcī, kur ir tik pat kā saldūdens; Mariopolē pie metalurģijas rūpnīcu piestātnēm; Donas upes saldūdenī pat 35km no jūras. Bet atvērtā Melnā jūra šim krabim nepatīk – paaugstināta sāļu daudzuma dēļ to nav izdevies iedzīvināt.

            Bet arī Rhithropanopeus vel nav pilnība izdevies atbrīvoties no saitēm ar jūru – tāpat kā visiem jūras krabjiem, no ikriem izšķiļas peldoši kāpuri – zoza, kas nemaz nelīdzinās pieaugušiem īpatņiem. Kāpuri peld un uz grunts nemaz nenolaižas, uzbrūkot maziem peldošiem vēzīšiem. Tiem ir 4 attīstības stadijas – ar katru kāpuram pazūd dzelkšņi un saīsinās vēderiņš. Attīstība ilgst (atkarība no temperatūras) aptuveni mēnesi, tad iestājas megalopa stadija – kāpurs nolaižas uz grunts un tagad to no pieaugušiem krabjiem atšķir tikai nedaudz iegarenāks vēderiņš. Visbeidzot, pēc kārtējās čaulas maiņas, beidzas kāpura attīstība un rodas mazs krabītis. Akvārijā, ar saldūdeni vai sāļu ūdeni (zem 0.3%), Rhithropanopeus kāpuri saslimst ar saprolegnija sēnīti un mirst. Tas norāda uz nesenu sugas saistību ar jūru.

Bet ir arī īsteni saldūdens krabji – Potamonidae ģints pārstāvji, kurā šobrīd ir vairāk par 200 sugām (zoologi joprojām atrod jaunas sugas). Potamīdi plaši izplatīti visās Zemes lodes tropu joslās saldūdens strautos, ezeros, caurtekošos dīķos. Daudzviet tie it kā aizstāj vēžus, kuri sastopami mūsu ūdenstilpnēs, bet nedzīvo pie ekvatora (tos aizvieto neskaitāmas arī tropos mītošās krevetes, kas pie mums ir retums).

            Potamīgi dzīvo arī mitros mežos. Tie dzīvo pat Himalajos augstumā 2000 m virs jūras līmeņa – augstāk, to izplatību ierobežo zema temperatūra. Vidusjūrā, Vidus āzijā, Krimā un Kaukāzā dzīvo Potamon krabis. Agrāk uzskatīja, ka tā ir viena suga, bet pēdējos desmit gadus sistemātika to sadalīja vairākās pastāvīgās sugās un apakš sugās, pamatojoties ar kāju un spīļu uzbūvi. Ārēji šie krabji ir līdzīgi, bet tie dzīvo dažādās vietās, piemēram, Vidus Āzijā vieni sastopamai klajumos, citi atkal tikai kalnos.

            Aizkaukāza dzīvo aptuveni 6 potamonu sugas. Ibērijas potamons (Potamon ibericum) un taurijas potamons (Potamon tauricum) sastopams arī Krievijā Kaukāza tuvumā. Taurijas potamon sastopams arī Krimas dienvidos.

Divu manītāj krabju cīņa par mātīti

            Pēc savas bioloģijas šie krabji līdzinās upes vēžiem. Tie satopami upēs, strautos, ezeros vai dīķos ar tekošu grunts ūdeni. Purvos un īslaicīgas ūdenstilpnēs tie nav sastopami. Krabjiem nepieciešams tīrs, dzidrs, ciets (ar kālija šāļiem) ūdens, duļķaina ūdens tie vairās. Ja pavasara plūdu laika ūdens duļķojas, tad krabji izlien krastā. Tāpat kā vēži, potamoni var kalpot kā ūdens tīrības indikators: kur tie mīt, ūdenī nav nitrātu, nitrītu un fosfora – šie sāļi slikti iekāmē krabju un vēžu labsajūtu. Tiesa gan, potamonus var atrast Vidus Āzijas ūdenstilpnēs ar paaugstinātu sērūdeņražu saturu, bet tas nav raksturīgs vairumam to sugu. Šie krabji izvairās arī no sāļa ūdens, kaut gan spēj dzīvot 0.5% sāļu ūdenī.

            Piemērotos biotopos var novērot krabju kopienas. Briesmu gadījumā tie ātri ieiet ūdenī un ar kājām saceļ duļķu mākoni, kurā paslēpjas un ierokas gruntī vai paslēpjas zem akmens. Dziļumā potamoni nav sastopami – tie mīt dziļuma līdz 50cm. Tie apmetas arī mākslīgās betona apūdeņošanas sistēmās un grāvjos.

            Potamoni slēpjas zem akmeņiem un garās krasta alās (Krimā līdz 75cm; Kaukāzā 3.2m). Alai obligāti jāved pie ūdens – uz strautu, upi, ezeru vai gruntsūdeņiem. Vienā alā parasti dzīvo viens potamons, retāk to pāris.

            Krabji aktīvi parasti ir nakts laika, kaut arī dažreiz tos var sastapt arī dienā. Salīdzinot ar vēžiem tie vairāk dzīvo uz sauszemes – nakts laika pa slapju zāli tie var aiziet prom no upes 100m un pat vairāk. Šajā ziņā aktīvākas ir mātītes.

            Ja ir augsts gaisa mitrums, krabis spej dzīvot bez ūdens 3-4 dienas un potamoni (izņemot mazuļus un mātītes ar ikriem) pavada lielāko laika daļu uz sauszemes – alās un uz akmeņiem. Krabji visaktīvākie ir vēsā ūdenī - +10-+220C.

            Atšķirība no vēžiem, potamoni ir ļoti teritoriāli agresīvi plēsēji, jo sevišķi tēviņi. Starp tēviņiem regulāri izceļas kautiņi par mājvietu, teritorijas robežām, barību vai mātīti. Vairošanās laikā kautiņi ir īpaši nežēlīgi, dažreiz ar letālu iznākumu. Ja nepietiek mājvietu vai barības potamoni piekopj kanibālismu.

            Nebrīvē slepkavības krabju starpā ir bieža parādība. Stiprākais tēviņš vajā visu laiku vājāko, cenšoties ievainot tā acis, tad nogalināt un apēst. Dabā dzīvniekiem ir lielāka dzīves telpa un tie var netraucēti šķirties. Potamonu mazuļi, tieši pretēji, turas grupās, pulcējoties piekrastes ūdeņos un aļģu audzēs.

            Pieauguši krabji ir visēdāji, savvaļā tie ēd detrītu (Krimas krabjiem garšo ūdenī sakritušās lapas), zemākas kārtas aļģes, diegveida aļģi, dažādas ūdens un sauszemes augu daļas un sēklas, mazus tārpus, moluskus, sānpeldes, ūdens kukaiņu kāpurus. Kaukāza krabji ir plēsīgāki nekā Krimas krabji, jo pēdējiem augu barība veido lielāku ēdienkartes daļu. Kopuma barības klāsts mainās pēc sezonām, atkarība no tās pieejamības.

            Nebrīvē krabji priekšroku dod dzīvai barībai, veikli ķer sienāžus un tauriņus, uzbrūk vardēm un zivīm līdz 6cm garumam. Kaukāza krabji uzbrūk par maziem bruņurupučiem. Ar maitu potamoni nebarojas.

            Reizi gada pieauguši krabji maina čaulu. Šajā laika tie, tāpat kā vēži, slēpjas slēpnī. Naktī vecās čaulas pārsprāgst no sāniem un augšas, nākamo pāris stundu laikā ar lielām pūlēm izvelk kājas, tad vēderu un ķermeņa priekšdaļu. Šajā laikā krabis manāmi paaugas. Pēc tam krabis ir gaisā krāsā un nekustīgi sēž alā, kamēr jaunā čaula nesacietē. Šajā laikā krabis nebarojas un ir neaizsargāts ienaidnieku priekšā, tāpat kā vēži. Jaunie krabji maina čaulu biežāk. Čaulas maiņas procesu regulē speciāli hormoni, kas izstrādājas acu kātiņos.

            Kad temperatūra krītas līdz +2-+30C, krabji paslēpjas alās, akmeņiem, piekrastes kritalās uz ziemošanu. Šajās slēptuvēs tie var izturēt -200C salu. Ziemošana ilgst 4-5 mēnešus.

            Pavasarī paaugstinoties ūdens un gaisa temperatūrai līdz +180C, sākas vairošanās sezona. Tēviņi aktīvi pie alām meklē mātītes un cīnās savā starpā. Ja tēviņam izdodas atrast tikko čaulu nometušu mātīti, tad tas to apgriež uz muguras un uz vēdera uzlīmē spermatoforu – kapsulu ar spermatozoīdiem. Vairošanās sezona tāpat kā čaulas maiņa ir 1 reizi gadā, bet vairošanās perioda ilgums var būt dažāds: Krimā – parasti no vasaras vidus līdz rudens sākumam; Aizkaukāzā – no pavasara līdz ziemai. Tā rezultātā mātītē nēsā ikru piciņas uz kājām zem krūtīm. Atšķirībā no jūras krabjiem, potamoniem ikru ir salīdzinoši maz: Krimas krabim līdz 150, Kaukāza krabim – 200-600. Salīdzinājumam - Holandes krabim ikru ir vairāki tūkstoši, bet Ķīnas mataino spīļu krabim – 270 000 – 920 000.

            Lielāko daļu izšķīlušos krabju kāpuru iznīcina plēsēji. Potamoniem planktona kāpura stadijas nav. No ikriem, kurus mātīte uz sevis iznēsā, uzreiz izšķiļas jau attīstīti kāpuri – megalopi, kuri vēl 8-10 dienas turas pie mātītes vēdera kājām un barojas ar mātītes ēdiena paliekām. Tāpēc potmanonu mātīte iznērš mazāk ikru – ar lielu kāpuru skaitu tā netiktu galā, toties nelielam kāpuru skaitam tā var nodrošināt aizsardzību un barību.

Mātītes, kas iznēsā kāpurus, izdala speciālu vielu – piesaistošus feremonus – mazuļiem kā savējiem tā svešiem. Jo lielāka mātīte, jo tai vairāk feremonu un dažreiz pie tās pārceļas visi kaimiņos esoši krabju kāpuri – arī no mazākām mātītēm.

            Mazuļi nomaina čaulu un kļūst par miniatūriem krabīšiem, pārceļas uz grunts un sāk pastāvīgu dzīvi. Mazie krabīši barojas ar detrītu, zemākas kārtas aļģēm, maziem tārpiem, moluskiem un vēzīšiem. Nebrīvē tie labprāt ēd zivju barību.

            Dzimumbriedumu potamonu mātītes sasniedz pēc 3, tēviņi pēc 4 gadiem. Potamoni dzīvo 10-15 gadus.

            Savvaļā krabji var būt dažu zivju barības konkurenti un izdevības gadījumā uzbrukt zivju mazuļiem. Lielas zivis – forele, barbe – pašas ēd mazus krabīšus. Uz sauszemes krabjus vajā sīļi, vārnas, eži, caunas, dažviet ūdri. Savvaļas botopu izjaukšana – pārpurvošana, nosusināšana, ūdens piesārņošana ar ķīmiskām vielām, notekūdeņiem, mēslojumu – strauji samazina saldūdens krabju populāciju, jo tie ir ļoti jūtīgi pret ūdens ķīmiskā sastāva izmaiņām. Krabji nespēj izturēt arī skābu ūdeni, jo skābā ūdenī ir maz kalcija, kas nepieciešams čaulas izveidei. Piemēram, sākot ar 20. gs. sākuma Krimas krabis sāka strauji izzust no Krimas dienvidu piekrastes, kur ir daudz atpūtnieku – tātad arī daudz notekūdeņu.

            Pēdējos gados Krimā ir atrasti tikai pāris krabji 2 upītēs, tāpēc Krimas krabis ir iekļauts Ukrainas Sarkanajā grāmatā kā reta aizsargājama suga. Par retumu Kaukāza Melnās jūras piekrastē ir kļuvis arī Ibērijas krabis un tiek domāts par tā iekļaušanu Krievijas Sarkanajā grāmatā.

            Saldūdens krabji, viennozīmīgi, ir pelnījuši saudzīgu attieksmi. Tos ar vien vairāk tur akvārijos. Maskava tika veikts pat pētījums par potamonu pavairošanu. Gribas novēlēt, lai mēs iemācītos tos pavairot nebrīvē un galvenais – saglabātu tos savvaļas ūdens tilpnēs nākamajām paaudzēm.

Rakstu tulkoja Normunds Griķītis

Raksta autors Г.А.Мамонов Kijevas PTU-8 pasniedzējs, Ukrainas dabas aizsardzības biedrības, Lielbritānijas antropoloģijas biedrības loceklis no bio.1september.ru


Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .