Utricularia

  Utricularia dzimtas augi pieder pie tiem retajiem augiem, kas neaprobežo savu barības vielu bāzi tikai ar gruntī, gaisā vai ūdenī esošam minerālvielām un organisku, bet ir arī plēsēji. Tie dzīvo ezeros, dīķos un purvos barībai izmanto arī sīkus ūdens organismus. Augiem, kas dzīvo uz sauszemes, kā barības avots kalpo lidojoši un rāpojoši bezmugurkaulnieki un gruntī dzīvojoši kukaiņi.

             Noķert un noturēt barību šiem augiem palīdz specials orgāns – pūslītis, no ka arī cēlies šī auga nosaukums pūslene. Pūslenes ir kosmopolitēns augs un to var sastapt uz visiem kontinentiem. Tie ir Eiropā, tisa gan ļoti maza daudzveidībā, tikai 6-8 veidi, no kuriem tipiskāka ir parastā pūslene Utricularia vulgaris L.

             Šim augam patīk dūņainas, organiskas pārpilnas ūdens tilpnes, kas pavasara – rudens perioda ir pārpilnas sīkiem ūdens organismiem.

Dabīgos apstākļos pūslene veido blīvas brīvi peldošas audzes piekrastes zonā. Tas dod iespēju ziņkārīgam dabas pētniekam viegli iegūt sava īpašuma nelielu šī auga zariņu, lai tālāk to ieliktu akvārija un novērotu tā uzvedību. Ja kaut kādu iemeslu dēļ nespējāt atrast šo augu vietējā ūdens tilpnē, tad vaicājiet pēc tā tuvākā botāniska dārza darbiniekiem: noteikti ūdens augu kolekcijā būs šī auga lieks eksemplārs. Pūslene irvasaras augs – tikko iestājas pirmās siltās pavasara dienas, tā augs sāk strauji augt, veidojot biezas audzes no savītiem zariem, kas ir aptuveni metru gari klāti ar biezu lapotni un ~4mm lielam pūslīšu lamatām.

Zieda kāts parasti ir 15-40cm garš, tas izslejas virs ūdens un uz tā ir 4-15 spilgti dzelteni ziediņi ar sarkani-brūnu galiņu. Augšējā lapiņa apaļa, 7-10mm gara. Apakšējā lapiņa vērsta uz leju, 13-16mm gara un izrotāta ar 6-8mm konusveida piesi. Auglis lodveida ~6mm diametrā satur daudzas mazas (līs 0.5mm lielas) sēkliņas.

Utricularia vulgaris parasti sastopams zemeslodes ziemeļu daļas mērena klimata joslā, var sastapt arī Eiropas Vidusjūras reģionā. Āfrikā, izņemot Zairu, pūslene ir atrasta gandrīz visās vietās novelkot iedomātu līniju no Sudānas līdz DĀR. Šāda izstiepta apdzīvotā areāla forma apstiprina teoriju, ka auga vairošanās noteicošais elements ir putnu migrācija. Tās dzīves vietu Krievija un bijušajās PSRS teritorijas ir grūti noteikt, var tik pieminēt, ka speciālajām literatūrā par Centrāleiropas ūdens floru ir minēts, ka augs sastopas līdz pat Baltijas valstu Austrumu robežām.

             Utricularis vulgaris aug vēja pasargātās, atklātās, saulainās un nedaudz noēnotās vietās seklās vai vidēji dziļās, stāvošas, organiskas pārpilnās, bet tai pat laika tīrās ūdens tilpnēs, kuru grunts sastāv no dūņām vai māliem.

Akvārijos augs veido dekoratīvas garas gaiši zaļas gar ūdens virsmu brīvi peldošas virtenes. Pūslenei sakņu nav, tāpēc to stādīt gruntī nav jēgas, tāpat nav vērts to piespiest pie grunts ar akmeņiem vai spraudītēm, jo piespiestā vieta noteikti nopūs un augs atkal brīvi peldēs pa akvāriju.

Utricularia vulgaris nevar pieskaitīt pie kaprīziem augiem. Vienīga tā prasība ir gaismas pārpilnība. Attiecība pret citiem parametriem ta nav prasīga, ja nu vienīgi augam nepatīk gruži un peldoši krikumi, tāpēc filtram ir jābūt pietiekami jaudīgam. „Ka lai pabaro šo kukaiņēdāju augu?” – nesatraucieties, šis faktors nav vitāls, ja jūs zivis barojat ar vēžveidīgajiem vai citu dzīvo barību, tad jau arī augam kaut kas tiks. Tāpat jau arī pūslenes hloropastos ir tipiskiem augiem raksturīgie hlorofili, līdz ar to nav ierobežota barības vielu uzņemšana tikai ar kukaiņiem. Vēl jo vairāk, ja jums būs iespēja ilgstoši pavērot savvaļā atrastu un akvārija ieliktu augu, tad noteikti novērosiet, ka pūslīšu lamatas lēnām samazinās un beigās pārveidosies tik tālu, ka augs vairs nespēs ķert pat vismazākos kukainīšus. Patiesība, zinātnieki vel nav nonākuši pie vienota viedokļa, vai šāda metamorfoze ir neatkarīga vai parādās tikai kad ir izteikts kukaiņu barības trūkums.

             Ņemiet vērā, ka augs ar labi attīstītam pūslīšu lamatām ir ne teikai kukaiņu bieds, bet arī drauds zivtiņu mazuļiem. Nevar nepieminēt, ka vienā no maniem akvārijiem pūslene dzīvo kopā ar Cardina serrata krevetēm un starpgadījumi nav novēroti.

             Attiecība uz papildus piebarošanu – pūslenei tā patīk, jo sevišķi ogļskābā gāze. Vairākus gadus atpakaļ, kad CO2 padeves sistēmas akvārija bija vel tālu no pilnības un tā ikdiena praktiski netika izmantota, viena no maniem akvārijiem izveidojās skaistas biezas pūslenes audzes un augs pat periodiski ziedēja, kaut arī ziediņi bija bāli dzelteni, kas raksturīgs augiem, kas aug ēnā.

             Pūslene vairojas primitīva veidā – no kāta atdalās skujiņveidīgas lapiņas. Bieži vecais kāts vienkārši atmirst un sānu dzinumi un lapiņas brīvi peld un aug bez jebkādas akvārija turētāja iejaukšanās. Iespējama arī dzimuma vairošanas ar seklu palīdzību, kas izceļas ar lielu dīgtspēju, ja tās pāris dienas patur ledusskapja saldētavā. Jaunie dzinumi ir ļoti dzīvelīgi, bet lai panāktu to stabilu augšanu, ieteicams tos sākumā (vismaz pāris dienas) ievietot ūdenī ar lielu daudzumu infuzoriju. Akvārijā augs aug visu gadu. Savvaļā iestājoties aukstam laikam auga zaļā masa atmirst un ūdenī paliek tikai dzinumi un pumpuriņi, kas gaida labākus laikus uz grunts vai tuvu tai.

Pūslenes skaistumu novērtējusi ne tikai akvāriju turētāji, bet arī dekoratīvo dīķu īpašnieki. Tiesa gan jāņem vēra, ka ātri augošiem un visu ūdens virsmu aizņemošiem augiem pūslene zaudē un lēnām atmirst. Pūslenei ieteicami plaši dīķi ar lēni augošiem iesakņojošiem augiem. Ja jums ir dīķis, tad iemetiet taja pāris Utricularia zariņus: ziedoša pūslene ir ļoti skaista.

             Pūslenes zieds pēc izskata ļoti atgādina Lauvmutīti. Apputeksnēšanu veic lieli lidojoši kukaiņi, piemēram, kamenes. Putekšnīca parasti atrodas zemāk par atveri un cieši piespiesta ziedlapiņām līdz ar to pašapputeksnēsanās nav iespējama. Tikko kamene nosēžas uz zemāko ziedlapiņu tā no svara izliecas un atveras ieeja ziedā. Lai tiktu klāt nektāram, kamenei jāiziet cauru putekšņiem. Dīksna šajā laikā saliecas un atbalstās pret augšējo ziedlapu, tālāk jau tā atliecas atpakaļ pieskaroties putekšņiem.

Augļi pūslenei veidojas ļoti intensīvi. Auglis ir lodveida kapsula – kastīte, kas cieši pildīta ar sēkliņām. Seklām nobriestot kapsula zaudē elastību un vēja vai dzīvnieku ietekmē atraujas. Sākumā kapsula peld pa ūdens virsmu, tad apvalks sapūst un seklas nokļūst ūdenī. Daļa sēklu paliek dzimtajā dīķī, daļu apēd putni un tālāk jau ar ekskrementiem tiek izsēta citās ūdens tilpnēs.

Runājot par pūsleni nevar nepieminēt tās lamatu pūslīšiem. „Slazda” atvere ir piltuves veida ar speciālu vāciņu, kas neļauj aizmukt pūslītī nokļuvušajam kukainim. Atveres maliņas ir klātas ar biezu pūku. Miera stāvoklī pūslīša sieniņas ir iespiestas uz iekšu. Tikko kukainis tuvojas atverei un aizskar jutīgos matiņus, vāciņš strauji atveras, pūslīša sienas strauji izliecas uz āru, iesūcot sevī ūdeni kopā ar medījumu. Pēc tam vāciņš aizveras un medījums tiek lēnām sagremots fermentiem, ko izdala pūslīša sienas. Kad kukainis apēst pūslene izspiež ūdeni āra un ir atkal gatava medībām. Tiesa ar katru reizi pūslītī paliek nesagremotas barības paliekas; tikko pūslītis ir pilns ar paliekam, tas atmirst (izņemot pūsleni no ūdens var dzirdēt tādu ka šalkoņu – tur pārsprāgst ar paliekam pilnie un nevajadzīgie pūslīši).

Ne vienmēr medījums pilnībā ievietojas pūslītī, bet pat salīdzinoši lielam medījumam ir niecīgas iespējas izdzīvot pat ja lamatas nokļuvusi tikai aste vai galva. Pūslene tiks gala arī ar šādu lielgabarītu medījumu to lēnam iesūcot sevī un sagremojot mazam porcijām.

             Nobeiguma vēlos atgādināt lasītajiem, ka parastā pūslene nav vienīgais Utricularia dzimtas augs (to ir aptuveni 200 veidu, vairums no kuriem ir sauszemes augi), kuru var audzēt akvārijā.

Šobrīd akvārijos audzē kompakto U.exoleta. Dekoratīva U.aurea biezi izmanto mājas akvāriju un dīķu dekorēšanai. Tāpat ir vel pāris veidu, kas sava skaistuma un vienkāršības dēļ var viegli kļūt par akvārija augiem.

Galvenais – nebaidieties eksperimentēt, aktīvāk izmantot dabas ūdens tilpņu bagātības ikdienas praksē un vairāk dalīties savā pieredzē ar citiem.

Rakstu tulkoja Normunds Griķītis

Orģinālteksts no www.aquascope.ru