Ūdens ķīmiskais un fiziskais raksturojums

Kā jau mēs saprotam, ka dažādām ūdens tilpnēm, katrai ir savs ķīmiskais un fiziskais raksturojums. Apstākļi, kuri ir optimāli vienai zivtiņai, otrai var būt nepieņemami. Ir izveidota tabula, pēc kuras var turēt akvāriju zivtiņas, to izveidoja Ю.А.Корзюков 1979. gadā.

Kā jau mēs saprotam, ka dažādām ūdens tilpnēm, katrai ir savs ķīmiskais un fiziskais raksturojums. Apstākļi, kuri ir optimāli vienai zivtiņai, otrai var būt nepieņemami. Ir izveidota tabula, pēc kuras var turēt akvāriju zivtiņas, to izveidoja Ю.А.Корзюков 1979. gadā.

 

 Rādītājs Optimālie lielumi
 Skābeklis (mg/l) 8...10
 Ogļskābe (mg/l) līdz 8
 Sērūdeņradis (mg/l) 0
 Ūdeņraža jonu aktīvā reakcija (mg*ekv.)/l6...8
 Kopējā cietība grādos (Krievijā un Vācijā pieņemtajos) 6...12
 Oksidēšanās spēja (mgO2/l ) 8...12
 Slāpeklis (mgNH4/l) līdz 0,2
 Nitrīti (mgNO2/l) līdz 0,2
 Nitrāti (mgNO3/l) līdz 0,5
 Fosfāti (mgP2O4/l) 0
 Kopējais dzelzs saturs (mgFe/l) 0
 Hlorīdi (mgCl/l) līdz 2
 Sulfāti (mgSO4/l) līdz 2

 

Ūdens temperatūra

             Pārsvarā zivtiņu temperatūra ir atkarīga no ūdens temperatūras, izņemot pāris zivju sugas, kuras spēj pašas daļēji regulēt sava ķermeņa temperatūru. To nosaka zivs fizioloģiskie procesi un vielmaiņa. Paaugstinot temperatūru zivtiņā notiekošie procesi paātrinās un otrādi. Arī dabā ir novērojamas temperatūras svārstības, dažkārt pat diapazonā līdz 10 grādiem, tas saistīts ar tropisko zemju kārstajām dienām un aukstajām naktīm. Šādās ūdens tilpnēs zivtiņai ir iespējas pārvietoties pa ūdens slāņiem, tas būtu, kārstā laikā tā var ienirt dziļāk dzelmē, kur ir vēsāks ūdens un otrādi. Taču akvārijā zivtiņai šādu iespēju nav, jo tik mazā ūdens tilpnē, ūdens temperatūra praktiski viscaur ir vienāda. Tamdēļ, ūdens temperatūra akvārijā maksimāli drīkstētu svārstīties no 2-3 grādiem pēc Celsija. Nārsta laikā maksimāli 1 grādu pēc Celsija.

             Katrai zivtiņai ir noteikta ūdens temperatūra, kurā tā spēj dzīvot. Šo temperatūru mēdz uzrādīt (kas pat ir vēlams) intervālā; zemākās un augstākās vērtības pārsniegšana zivtiņai var beigties letāli. Dažkārt pie zemākās vērtības sasniegšanas zivtiņa paliek miegaina, bet ir arī sekas, kuras nepamanām uzreiz: tām var zust vairošanās spēja un var attīstīties dažādas slimības (imūnsistēma tiek novājināta). Tamdēļ arī temperatūras svārstībām jābūt pēc iespējas mazākām. Pamatā tropiskām zivtiņām optimālā temperatūra būs 24±2; izņemot cihlīdas. Aukstā saldūdens zivtiņām temperatūra ir atkarīga no zivs sugas individuālajām prasībām. Taču der uzmanīties- visas zivtiņas ir jūtīgas pret krasām ūdens temperatūras maiņām (parasti tas notiek pārsēdinot zivtiņas no vienas ūdens tilpnes uz otru).

             Pārsēdinot zivtiņu no silta uz aukstu ūdeni, zivtiņai iestājas šoks, tā lēni peld, lēni kustina spuras un žaunu vākus, guļ uz gruntis un vairums gadījumos pat mirst. Pārsēdinot zivtiņu no auksta uz siltu ūdeni ir vērojamas pretējas darbības, tā „šaudās” pa akvāriju un pat mēdz lekt ārā no ūdens. Lai tā nebūtu abām ūdens tilpnēm (kurā atrodas zivtiņa un uz kuru tā tiks pārsēdināta) temperatūrai jābūt līdzīgai, labāk pat vienādi. Ja mēs vēlamies pārsēdināt tropisko saldūdens zivtiņu no auksta uz siltāku ūdeni, tad temperatūras atšķirība nedrīkst pārsniegt 2C, ja no auksta uz siltu ūdeni tad nevajadzētu pārsniegt 4C atšķirību, zivju mazuļiem šīm atšķirībām jābūt 2 reizes mazākām. Tropiskās zivtiņas labāk ir pārsēdināt no auksta uz siltu ūdeni, ne kā otrādi.

             Temperatūras paaugstināšanu vairums zivtiņām stimulē nārstu, kaut mēdz būt arī otrādi, piemēram, Corydoras dzimtas samiņiem. Tamdēļ ikru nērsošās zivtiņas nav ieteicams turēt visu laiku pie augstas temperatūras, jo tad šīs zivtiņas nārstos tikai labi ja vienu gadu. Kā arī visām zivju sugām, it īpaši karpu dzimtas zivtiņām, augsta temperatūra stimulēs organisma novecošanos un samazinās tās dzīves ilgumu.

Ūdenī izšķīdušais skābeklis

             Kā jau mēs zinām, vairums zivju elpo ūdenī izšķīdušo skābekli. Par skābekļa avotu akvārijā kalpo augi un atmosfēras gaiss. Akvārija ūdeni, atmosfēras gaiss piesātinās ar skābekli, ja Jūsu akvārijam būs liels virsmas laukums, kā arī tas būs zems un tajā ūdens tiks maisīts no grunts līdz virsmai. Šāda veida akvārijus parasti izmanto zivju nārstam, kā likums, tajā atrodas maz zivju. Piemēram, stāvajos akvārijos (krieviski tos sauc par: ”Ширма”) virsmas laukums ir neliels, bet ūdens staba augstums liels; šāda tipa akvārijos nav pat jēgas runāt par atmosfēras gaisa nokļūšanu līdz apakšējam ūdens slānim.

             Ja akvārijā trūks dzīvo augu, nereti zivtiņas izjūt skābekļa trūkumu, slāpst un turas ūdens virspusē (ūdens virspusē ir visvairāk skābekļa). Ja akvārijā ir ļoti daudz dzīvo augu, tad to ilgi nedrīkst atstāt bez apgaismojuma, jo tumsā nenotiek fotosintēze, un arī šajā gadījumā zivtiņas var noslāpt. Lai tā nenotiktu, ir jāizveido pareiza „akvārija diena” (pareizs akvārija apgaismošanas cikls). Ja Jums akvārijā ir daudz zivju, ir nepieciešams to papildus apgādāt ar skābekli, piemēram, ar mini kompresoru, kā arī regulāri mainīt ūdeni 10-50%, 2...4 reizes mēnesī, izsūknējot akvārija ūdeni no apakšējā slāņa un pievienojot jaunu.

Ūdens cietība

             Terminu „cietība” lieto tikai, ja runā par saldūdens akvāriju. Jūras un okeānu ūdenim lieto terminu „sāļums”.

             Jeb kura dabīga ūdens tilpne satur kalcija jonus- elements, kurš nepieciešams zivju kauliem un molusku čaulām. Tāpat jeb kura dabīga ūdens tilpne satur arī magnija jonus. Kopējais šo abu elementu jonu skaits arī norāda ūdens cietību. Citi elementi ūdens cietību neietekmē, to niecīgo daudzumu dēļ.

             Ūdens cietību izsaka kā miligrams-ekvivalentu kalcija un magnija jonu, kurus satur 1l ūdens. Masa 1mg*ekv. kalcija joni ir vienlīdzīgi ar 20,04mg, bet 1mg*ekv. magnija joni ir vienlīdzīgi ar 12,16mg. Taču akvāriju uzturēšanas praksē ūdens cietību ir pieņemts izteikt grādos, jo iepriekš cietību noteica pēc CaO, satura ūdenī. Viens Krievijas un Vācijas ūdens cietības (dH) grāds ir vienlīdzīgs ar   10 mg CaO uz vienu litru ūdens.

Dažādu valstu pieņemtās sistēmas

 

1(mg*ekv.)/l

1 Vācijas un Krievijas grāds

1 Francijas grāds

1 Anglijas grāds

1 Amerikas grāds

1(mg*ekv.)/l

1,00

2,80

5,00

3,50

2,91

1 Vācijas un Krievijas grāds

0,36

1,00

1,79

1,25

1,04

1 Francijas grāds

0,20

0,56

1,00

0,70

0,58

1 Anglijas grāds

0,29

0,80

1,43

1,00

0,83

1 Amerikas grāds

0,34

0,96

1,72

1,20

1,00

Ūdens ar cietību 0-5 grādiem skaitās ļoti mīksts, 5-10 mīksts, 10-20 vidēja cietība, 20-30 ciets, virs 30 grādiem ir ļoti ciets.

             Dabīgās ūdens tilpnēs cietība arī nav konstanta (nemainīga). Tā palielinās līdz ar ūdens tvaikošanu. Un samazinās lietus sezonās, kā arī kad kūst sniegs.

             Kopējā cietība ir pastāvīgās un mainīgās ūdens cietības summa. Mainīgā, jeb karbonātu cietība (dKH), veidojās no ūdens saturošajiem kalcija un magnija hidrokarbonātiem, kuri aptuveni pēc stundas ilgas vārīšanas nogulsnējas. Kaut arī der pieminēt, ka šīs karbonātu nogulsnes šķīst ūdenī, it īpaši ja ūdens ir sārmains (pH 8,3 un augstāk). Pēc vārīšanas paliekošo elementu summa ir patstāvīgā cietība jeb ne karbonātu cietība. Mainīgā cietība bieži vien ir iemesls, problēmām, kuras ir saistītas ar zivju pavairošanu.

             Lai uzturētu un vairotu zivtiņas ir nepieciešama noteikta ūdens cietība. Strādājošā akvārijā, laika gaitā ūdens cietība samazinās, pateicoties moluskiem, zivtiņām un augiem. Tukšā akvārijā cietība ar laiku palielinās, pateicoties garošanas procesam un gruntij (no tās izdalās kalcijs). Ūdens cietību var samazināt, akvārijam pievienojot destilētu, lietus vai no ledus atkausēšanas iegūtu ūdeni.

             Lai akvārijā palielinātu ūdens cietību, nepieciešams akvārijā ievietot krīta gabaliņus, gliemežvākus vai izvēlēties marmora grunti.


Ūdeņraža jonu aktīvā reakcija        

             Šis lielums norāda ūdens skābumu, kurš ietekmē bioloģiskos un bioķīmiskos procesus un tamdēļ ir svarīgs zivtiņu eksistēšanai. It īpaši nārstam, ikru un mazuļu attīstībai. Elektrolīzes rezultātā, ūdens molekulas sadalās ūdeņraža katjonos un hidroksīda anjonos.

             Šis rādītājs skaitliski ir vienāds negatīvam desmitās pakāpes koncentrācijas logaritmam (precīzāk aktivitātei) ūdeņraža joniem, kurš tiek attēlots molos uz 1l:

pH=-lg[H+], kur H+ ir ūdeņraža jonu koncentrācija. Šķīdumiem var būt ar rādītāju pH no 0-14. Pie temperatūras 22C un pH=7, vide tiek uzskatīta par neitrālu, tas ir Hir vienādā daudzumā kā OH. Praksē pie pH 0-3 ūdens tiek uzskatīts par ļoti skābu, 3-5 skābs, 5-6 vāji skābs, 6-8 starp skābu un sārmainu,8-9 vāji sārmains, 9-10 sārmains, 10-14 stipri sārmains.

             Lai uzturētu un vairotu zivis tām ir nepieciešama noteikta ūdeņraža jonu aktīvā reakcija pakāpe. Šie parametri nevienai zivtiņai nederēs: 0-5 un 9-14. Šai reakcijai ir jābūt no 5-9. Pāris karpveidīgo un haracīno zivju sugu pārstāvjiem, ūdens var būt arī mazliet skābāks. Ir zivtiņas, kuras tādā tikai Jums vairosies.

             Pie krasas pH izmaiņas zivtiņas mirs. Der zināt, ka izmainot pH par vienu vienību, Jūs akvārijā izmaināt sārmainību vai skābumu 10 reizes, par divām vienībām 100 reizes, par trijām 1000reizes un tā tālāk. Lai no tā izvairītos, nevajag akvārijam mainīt ūdeni lielos daudzumos (ja lejat klāt ūdeni ar citiem parametriem), maiņu vajag veikt nelielām porcijām. Svarīgi to atcerēties ja Jūs audzējat Tanganjakas ezera cihlīdas vai citas Āfrikas ezeru cihlīdas. Kad vēlaties pārnes savas zivis uz nārsta avāriju, kurā pH ievērojami atšķiras, tad ir ieteicams zivtiņas sākumā ievietot ūdenī ar vidējo pH līmeni, piemēram, ja nārsta akvārijā pH=6, kopējā akvārijā no kura pārvietojat pH=8, tad zivtiņas vajadzētu ievietot ūdenī, kurā pH=7 uz vairākām stundām līdz pat diennaktij.

             Jāņem vērā arī, ka pH līmeni ietekmē temperatūra, jo ūdens neitrāls ir tikai, kad pH=7 un t=22C. Piemēram, ja ūdenim ir 100C tad tas neitrāls būs aptuveni, ja pH=6.

             pH ir mainīgs lielums, tas mainās pa gadiem un pat pa diennaktīm. Elpošanas rezultātā ne tikai augi, bet arī zivtiņas izdala CO. Un ogļskābā gāze ietekmē pH līmeni, padarot ūdeni skābāku. Turklāt spilgtā apgaismojumā, kad augi intensīvi patērē ogļskābo gāzi, ūdens paliek sārmains. Cietā saldūdenī, ūdeņraža jonu aktīvā reakcija ir ievērojami mazāka un vide ir sārmaināka. Lai akvārijā būtu pēc iespējas mazākas pH līmeņa svārstības, ja Jums ir daudz augu, nepieciešama papildus aerācija.

             pH līmeni ietekmē arī nitrifikācija, denitrifikācija, sulfīdu oksidēšanās un sulfātu atjaunošanās process.

             Lai padarītu akvārija ūdeni skābu var izmantot kūdras novārījumu, kūdru atvāra un nokāš caur sietu, iegūts tiek tumšs ūdens, kuru var pievienot akvārijam, taču ar šo novārījumu īpaši aizrauties nevajadzētu, jo tas satur vēl daudz dažādu, pat kaitīgu vielu. Lai padarītu ūdeni sārmaināku, atliek pievienot ūdenim dzeramo sodu.

 

Sērūdeņradis

             Neapēstā zivju barība nosēžas uz grunts, kur to pārstrādā baktērijas. Akvārijos, kuros nav mākslīga skābekļa padeve šī pārtika sāk pūt un izdala sērūdeņradi, kas bieži ir iemesls zivju nāvei. Sērūdeņradis rodas arī gadījumos, kad akvārijs tiek papildus aerēts, bet akvārija grunts ir ļoti smalkas frakcijas. Grunts ir ļoti blīva un nelaiž caur sevi skābekli. Sērūdeņraža esamību akvārijā var noteikt: akvārija grunts virsējais slānis paliek brūns, kā arī nolietais ūdens ož pēc bojātām olā.

 

Slāpeklis un tā savienojumi

             Atmosfēras sastāvā ir 78% slāpekļa. Ūdenī tas nešķīst un zivīm nekaitē. Taču slāpekļa savienojumi, kuri veidojas akvārijā no pārtikas zivju ekskrementiem ir jau daudz bīstamāki. Visbīstamākais no šiem savienojumiem ir amonjaks (NH3), tā ir bezkrāsaina gāze ar specifisku smaržu un tā ļoti labi šķīst ūdenī. Par mazāk bīstamu tiek uzskatīts amonijs (NH4), kurš veidojas šādā reakcijā:

NH+ H2O- NH* H2O- ( NH4OH)  NH4+ OH-

             Iepriekš tika uzskatīts, ka zivtiņas audos var iekļūt tikai amonjaks, taču pētījumi pierāda, ka to spēj arī amonijs. Amonjaka un amonija daudzums ūdeni ir atkarīgs no pH līmeņa. Skābā vidē ir tikai amonijs, neitrālā (pH=7, t=22C) amonjaks ir 1%, amonijs 99%; pie pH 8- 4% un 96 %; pie pH 9- 25% amonjaks un 75% amonija. Pie augstākiem pH līmeņiem amonjaks ir toksiskāks par amoniju. Ja ūdenī ir maz skābekļa tad arī amonjaka un amonija toksiskums palielinās.

             Ja akvārijā ir pieļaujams 0,2mg/l amonija daudzums, tad tāda deva amonjaka jau zivīm būs nāvējoša. Tamdēļ arī nav ieteicams mainīt ūdeni lielās devās, jo tas var paaugstināt pH līmeni, tādejādi amonijs var pārvērsties par amonjaku, kas var izraisīt zivtiņu nāvi. Īpašu vērību jāpievērš ja savā akvārijā turat Tanganjakas ezera zivis..

             Pateicoties, ka akvārijā darbojās specifiskas baktēriju grupas (Nitrificējošās baktērijas no Nitrobacteriaceae dzimtas), amonjaks un amonijs oksidējās līdz slāpekļa paskābei (HNO2), tālāk šīs pašas dzimtas baktērijas šo paskābi oksidē un rodas slāpekļa skābe (HNO3). Nitrīti (slāpekļa paskābes sāļi), ir maz noturīgi, bet pat mazā koncentrācijā tie ir nāvējoši zivīm, jo tie oksidē asins gemoglobīnus līdz metagemoglobīniem, kuri nespēj transportēt skābekli, kā arī tie ietekmē zivs audus un iekšējos orgānus. Organisku savienojumu sabrukšanas gala rezultāts ir nitrāti (slāpekļa skābes sāļi), kas ir ievērojami nekaitīgāki kā nitrīti. Šos nitrātus patērē augi. Ja akvārijā augu nav un akvārijs ir pārapdzīvots tad nitrāti uzkrājās, kas noved pie atgriezeniskā procesa (redukcijas), kā rezultātā nitrāti pārvēršas nitrītos un amonjakā. Tamdēļ „vecais” ūdens paliek kaitīgs Jūsu zivīm un ir nepieciešama biežāka ūdens maiņa pa 10-15% nedēļā, ja akvārijā ir maz zivtiņu, gadījumos kad akvārijā ir liels zivju skaits ūdeni jāmaina pa 50-100%, bet daudzas zivis to neizturēs tamdēļ labāk ievērot zivju turēšanas maksimālo skaitu attiecībā pret akvārija izmēra.

Kopsavilkums: neņemot vērā iepriekš minētos faktorus, nākas piebilst, ka ir vēl daudzi un dažādi akvāriju ietekmējošie faktori, gan pozitīvi, gan negatīvi. Piemēram, atmosfēras spiediena maiņa, foto perioda maiņas (dienas un nakts ilguma izmaiņas), apgaismojuma intensitāte, elektromagnētiskie lauki, ozonēšana, ultravioletais starojums, jonizācijas radioaktivitāte, tāpat arī dažādas vielas var ietekmēt vidi akvārijā- cigarešu dūmi, istabā lietotie aerosoli un citi.

А.С. Полонскиэий

«Содержание и разведение аквариумних рыб»

Справочник

Москва

ВО «АГРОПРОМИЗДАТ»

1991


Raksta autors Arturs Griķītis

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .