Zivs cilvēkēdājs jeb zupa no piranjām

Parastā piranja (Serrasalmus piraya)

             „…apetīte ir neierobežota. Tās bieži saķer aiz kājām piekrastes peldētājus, radot nežēlīgas brūces ar saviem asajiem trīsstūrveida zobiem”. Henrijs Beits „Amazones naturālists”

             „Tur, kur tās mīt lielā skaitā, reti kurš cilvēks pat viskārstākajā dienā riskēs ūdenī iebrist kaut līdz celim. Peldēt vispār nav ko domāt: ātri vien izpreparēs līdz anatomijas eksponāta stāvoklim.” I.Akimuškins

             Par mazo zivtiņu piranju izteikto asinskāri stāsti ir zināmi pilnīgi visiem. Tomēr tie, kuri netic visam sacītam, dzirdētam vai lasītam un ir vēlme kaut nedaudz analizēt saņemto informāciju, noteikti radīsies jautājums: ja piranjas tiešam ir tik bīstamas, tad kā gan cilvēki dzīvo šo ūdenstilpņu apkārtnē, ja šie mazie briesmonīši tik īsā laikā spēj nograuzt cilvēku līdz skeletam? Dienvidamerikas upju krastos dzīvo daudz cilvēki. Viņi protams, ka upē ķer zivis, peldas, mazgā veļu – un bez sevišķām problēmām vai piranju vaktēšanas. Jāpiezīmē, ka ticami masveida piranju uzbrukumi cilvēkiem, nav reģistrēti. Daudz biežākas ir traumas no haizivīm un saldūdens rajām. Vai tiešām baumas ir pārspīlētas un piranjas ir absolūti nekaitīgas un nav bīstamas cilvēkiem?  Vācu biologs Volfgans Šulte, kurš tropu zivju izpētei veltījis vairāk kā 30 gadus, uzskata, ka patiesība kā jau vienmēr ir tam visam pa vidu.

Piranjas zobi

             Dienvidamerika ir zināmas aptuveni 30 piranju sugas. To lielākā daļa barojas ar kukaiņiem, garnelēm, zivju mazuļiem un mirušām zivīm. Tikai dažas sugas, tai skaitā sarkana un melnā piranja (Serrasalmus nattereri un S.spilopleura), uzbrūk siltasiņu dzīvniekiem. Bet pat tās sugas, kuras labprāt paēd no ligzdām izkritušus putnēnus, priekšroku dod maitai. Šulte apgalvo, ka piranjas kļūst agresīvas un cilvēkam bīstamas, tikai sausuma sezonas laikā, kad ūdens tilpnes izžūst. Bet arī šajā laikā piranjām ir jābūt kairinātājam – piemēram, asiņojoša brūce. Asinis momentāni liek piranjām satrakoties un tās draudzīgi uzbrūk upurim. Plūdu laika lietus sezonā Amazonē, kur čum un mudž no piranjām, peldas ne tikai pieaugušie, bet arī bērni. Tūristi Orinoko upē braukā ar ūdensslēpes. Sausuma perioda upes spēcīgi izžūst, dažreiz pārvēršoties nelielu ezeriņu sistēmā. Piranjām no tā ir spēcīgs stress un sāk trūkt barības, tāpēc šajā laikā tās uzbrūk „visam, kas kustas”, tai skaitā arī viena otrai. Nevienam normālam cilvēkam negribēsies peldēties šādā ūdenstilpnē. Patiesībā, visi nelaimes gadījumi, kas saistīti ar piranjām ir notikuši… makšķerēšanas laikā. Piranjas uzskata par ļoti garšīgām un tās ļoti viegli noķert ar makšķeri. Tieši šajā mirklī, kad noķerto zivi noņem no āķa, rodas visvairāk negadījumu. Pat izņemto no ūdens, piranja ar zobiem spēj nokost pamatīgus pirksta gabalus.

             Piranjas galvenais ierocis – trīsstūrveida, asi kā žiletes, izvietoti tā, ka sakļaujot žokļus, tie saiet cieši kopā līdzīgi kā rāvējslēdzējs. Piranjas uzbrūk upuriem līdzīgi kā to dara haizivis – kā tikko zivs zobi sakļaujas upura ķermenī, tās ar asu kustību izrauj gaļas gabalu un tūlīt pat uzbrūk atkal. Tāpēc piranju bars var ātri sadalīt pat lielu medījumu.

             Zivis līdzinās haizivīm ne tikai ar uzbrukšanas taktiku. Amazone – ir ļoti duļķaina upe, un redzamība tajā nav lielāka par 10m, un piranjām uz redzi nav jāpaļaujas. Tās līdzvērtīgi haizivīm, spēj sajust ūdenī cilvēka asinis, pat atšķaidītas attiecībā 1:1500000! Tāpat piranjām ir arī ļoti laba dzirde. Tās uztver zemas frekvences skaņas, kuras izdod konvulsijās raustošās ievainota zivis, un strauji peld to virzienā.

             Mazās negantās zivtiņas ir Amazones glābiņš, jo pēc plūdiem ūdenī ir neskaitāmi dzīvnieku līķi. Ja nebūtu šo mazo „sanitāru”, tad karstajās vasarās, upēm žūstot, Amazone būtu pārpildīta ar pūstošiem līķiem. Plūdu laika lietus sezonā (Amazones ielejās tas ir 2 reizes mēnesī – pie jauna mēness un pilnmēness) milzīgas upes baseina teritorijas nonāk zem ūdens. Mirst daudzi savvaļas dzīvnieki un piranjas pārplūdušo teritoriju attīra no līķiem vēl pirms tie sākuši sadalīties.

             Piranjas nevar uzskatīt par neuzveicamām. Ar tām labprāt barojas kaimani, lielas plēsīgas zivis, upes delfīni un dzērves. Piranjas ir arī ūdens bruņurupuču mata-mata medījums.

             Pēdējos desmit gadus piranjas var brīvi nopirkt gandrīz jebkuras valsts zooveikalos. Eiropas akvārijos tās parādījās 20. gs. 80- tos gados. Tās bija 2 Serrasalmus dzimtas pārstāves (tulkojumā no latīņu valodas tas nozīmē „zobainais lasis” – piranjas tiesam pēc krāsojuma nedaudz atgādina lasi un tām arī ir lašiem raksturīgā tauku spura). Eiropas akvārijos nokļuva parastā piranja (S.piraya) un Natterera piranja (S.nattereri). Abas šīs sugas dzīvo Amazones baseinā un abām raksturīga īpaša asinskāre. Lai arī cik dīvaini nebūtu „asiņainā pagātne” tikai palielina akvāriju turētāju interesi par zivīm.

             Krievija pirmās piranjas parādījās 1990- to gadu sākumā un drīzuma akvāriju turētāji tās ne tikai turēja, bet arī veiksmīgi pavairoja.

             Šobrīd vispopulārākās piranjas akvārijos ir parastā piranja – ārēji ļoti skaists radījums. Jaunās zivtiņas (līdz 7-8 menesu vecumam) ir spilgti sudrabotā krāsā ar salīdzinoši lieliem melniem plankumiņiem. Krūšu josla un krūšu spuru gali ir spilgti violeti; anālā spura ir piesātināti sarkana. Aste – pelēka ar melnu svītru pie pamatnes. Sasniedzot 8cm lielumu, spožais zivs krāsojums samazinās un ķermenis paliek pelēki sudrabots, bez izteiktiem plankumiem. Anālā spura paliek tumši sarkana tikai nārsta laikā.

             Lai turētu nelielu 5-8 piranju baru ir nepieciešams vismaz 170-200l akvārijs. Kamēr zivis jaunas, tam pietiek ar 10-120l akvāriju, ja akvārijs ir vēl mazāks, tad tās aug lēnāk. Akvarija jābūt daudz slēptuvēm – lieliem augiem, siekstām, alām. Ūdens temperatūra 24-260C, ūdens cietība 12-16%o, pH ~7. Nepieciešama aerācija.

Piranju mazuļu attīstības formas (Serrasalmus nattereri un S.rhombeus)

             Piranjas baro ar veselam mazām dažādām zivtiņām. Tās labprāt ēd arī gaļu, bet tā kā zivis var aptaukoties, tad tā nedrīkstētu būt vairāk kā 20% no kopējās barības. Labi ēd dzīvo barību – citu akvāriju zivtiņu mazuļus (vai vecas un slimas zivis), kurkuļus un mazas vardītes, vēžveidīgos un kukaiņus. Lielas piranjas labprāt ēd arī jaundzimušos grauzējus.

             Tā kā zivis baro ar barību, kura bagāta ar organiku, tad jāuzrauga vai pāri palikusī barība nesāk pūt. Paaugstinoties ūdens temperatūrai un pie sliktas aerācijas, zivis var nosmakt. Raksta autors reiz nejauši sajauca sildītāja un kompresora vadus, ka rezultāta akvārijā iznāca „piranju zupa”.

             Akvārijos piranjas dzīvo 10-12 gadus. Neskatoties uz to, ka to zobi var radīt cilvēkiem iespaidīgas traumas, zivīm ir bailīgs raksturs. Tās baidās straujas kustības, sitienus pa akvāriju, pārcelšanu uz citu akvāriju. Stresa gadījumā, piemēram, tās ķerot, var momentāni izgrauzt tīkliņā caurumu, tāpat var ciest akvārija turētāji, kas zivis ķer rokām. Ja zivtiņu lieli netraucē, tā nekādu kaitējumu neradīs – akvārijā var droši iebāzt roku, lai notīrītu stiklus vai iestādītu augus.

             Dzimuma briedumu zivs sasniedz 15-18 mēnešu vecumā, aptuveni 20cm garumā. Par nārsta virsmu kalpo grunts, kurā tēviņš izveido ~20cm diametrā iedobi. Nārstu stimulē 25% ūdens maiņa, pH līmeņa samazināšana līdz 6.5 un cietības samazināšana līdz 10%o, ūdens temperatūru būtu jāpaceļ līdz 26-280C. Viena mātīte iznērs līdz 3000 ikru. No tām ~95% gadījumu izšķiļas kāpuri, bet nedēļas vecumu sasniedz 80% kāpuru. Tēviņš centīgi apsargā iznērstos ikrus, tāpēc nārsta laika citas zivis no akvārija ieteicams izņemt. 3 nedēļu vecas zivtiņas spēj viena otru apēst, tāpēc sākot ar š vecumu mazuļus reizi nedēļā jāsāk šķirot. Mēneša vecumā 300-500 viena izmēra mazuļiem pietiek ar 100l akvāriju, trīs mēnešu vecumā šādā tilpuma jābūt tikai 100 zivtiņām. Mazuļus sākuma baro ar artēmiju un ciklopu kāpuriem, pakāpeniski pārejot uz ciklopiem un sagrieztiem stobriņtārpiem. Līdz 2 mēnešu vecumam mazuļus baro ar stobriņtārpiem, trīsuļodu kāpuriem, dafniju, pakāpeniski sākot dot arī gaļu un zivis. 3 mēnešu vecumā mazuļus baro tāpat kā pieaugušas zivis.

             Laiku pa laikam piranjas var noķer ar makšķeri… ASV un Eiropas dīķos! Protams, tie ir akvāriju iemītnieki, kas apnikuši saviem īpašniekiem. Tāpat kā gūpijas, arī šīs zivis jūtas labi ūdenstilpnēs, kurās ieplūst silti notekūdeņi, piemēram, no elektrostacijām. Ja Eiropas ūdenstilpnēs zivis neiztur ziemu, tad dažos ASV štatos tās spēj izdzīvot. Un kas zina, vai Floridas peldētājus neapdraud tikšanās ne tikai ar haizivīm, bet arī piranjām? Dažās Ziemeļāfrikas valstīs, kur zivis var aklimatizēties dabīgajās ūdenstilpnēs, aizliegts piranjas ne tikai izlaist, bet pat ievest valstī ka akvāriju zivi.

             Akvārijos var sastapt vel vienu zivi, kas līdzinās parastai piranjai. To sauc par augēdāju piranju – paku (Colossoma). Tāpat kā īsta piranja arī paku pieskaitāms Serrasalmus dzimtai.

Paku (Colossoma macropomum)

             Augēdājas piranjas, tāpat kā plēsīgie radinieki, apgādāti ar spēcīgu žokli un asiem zobiem, bet tās ir iecienījušas veģetārus ēdienus. Ar spēcīgajiem zobiem tās apgrauž ūdens augu saknes un kātus, apēd ūdenī iekritušo augļu paliekas, var sagrauzt pat cieto riekstu čaulu.

             Colossoma dzimtai pieskaita tikai 5 sugu zivis. Dažu šo zivju izmēri savvaļā var sasniegt 1m un pārsniegt 30kg svaru. Savā dzimtenē – Amazones baseinā, kolosomas ir vērtīga rūpniecības zivs, kuru audzē arī citas valstis specialos dīķos. Jaunās kolosmas pēc izskata ļoti atgādina jaunas piranjas. Tām ir līdzīga ķermeņa forma – saplacināta no sāniem, ar lielu galvu un uz āru izvirzītu apakšžokli. Kopēja ķermeņa krāsa – metālisks vai sudrabots krāsojums, pa visu ķermeni izmētāti melni plankumiņi. Spuras vienai sugai ir tikpat kā melnas, otrai – rozā. Pieaugušas zivis paliek pelēcīgi brūnas.

             Lai turētu augēdājas piranjas nepieciešams liels akvārijs – virs 500l, jo zivtiņas ir bailīgas un tam nepatīk šaurība. Normālai dzīvei nepieciešama 25-270C temperatūra, pH 6.4-6.8, spēcīga aerācija. Ūdeni akvārijam var pievienot tikai labi nostādinātu, jo nenostādinātā ūdenī esošās gāzes var izraisīt zivīm gāzu emboliju. Paku baro ar sliekām, kukaiņu kāpuriem, obligāti ar augu izcelsmes barību – vārīti baltie vai Ķīnas kāposti, salātu lapas, banāni, novārīts ķirbis, kabači, gurķi…


Rakstu tulkoja Normunds Griķītis

Orģinālteksts S.V. Naidenko no bio.1september.ru

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .