Riekstu lotoss II

               Ir augi, kuriem ir liela nozīme tautu dzīvē, un starp tiem ir svētais lotoss. Dienvidaustrumu Āzijas valstīs riekstu lotoss (Nelumbo nucifera) no lotosu dzimtas – Nelumbonaceae – ir viens no skaistākajiem mūsu planētas augiem. Svētais Ēģiptes lotoss ir cits augs, ne mazāk populārā Nīlas ūdensroze (nymphae lotos) no nimfeju ģints – Nymphaeaceae.

             Riekstu lotosu pirmo reizi aprakstīja Karls Linneems 1753. gadā, kā vienu no ūdensrožu dzimtas (Nympaea) pārstāvjiem. Kā veida nosaukumu Lineems izmantoja vietējo Šrilankas nosaukumu – nelumbo. Vēlāk franču naturālists Mišels Adansons 1763. gadā izveidoja pastāvīgu dzimtu Nelumbo. Bet 1789. gadā cits franču zinātnieks Antuans Lorans Žusjels ierosināja šo nosaukumu nomainīt uz Nelumbium. Šodien literatūrā var sastapt abus šos nosaukumus, bet par prioritāru un tatad arī pareizāku kļuvis nosaukums Nelumbo. Šobrīd lotoss ir izdalīts atsevišķā lotosu ģintī, kurā iekļautas tikai viens augs un 2 to veidi – galvenokārt Āzijā izplatītais riekstu lotoss ar rozā ziediem un amerikāņu lotoss (N.lutea), kura ziedi kā jau to apliecina nosaukums, ir dzelteni.

  Riekstu lotoss – daudzgadīgs amfībijas lakstaugs, kura kāts pārvērties spēcīgās, resnās saknēs, kuras ierakušās gruntī. Lotosam vienas lapas ir zvīņainas un zem ūdens; citas virs ūdens – peldošas vai augstu gaisā paceltas. Peldošās lotosa lapas ir gludas, apaļas, garos kātos. Lapas, kuras paceļas virs ūdens, novietotas taisnā kāta, tām ir piltuves forma un tās ir lielākas par peldošām lapām – līdz 50-70cm diametrā.

             Lotosa lapas pārklātas ar vaska kārtiņu, tāpēc ūdenī tās nesamirkst – ūdens pilieni ripo pa tām kā dzīvsudraba pilieni.

      Lotosa ziedi ir lieli – 25-30cm diametrā, un tie paceļas augstu virs ūdens uz gara taisna zieda kāta. Tiem ir vājš, bet ļoti patīkams aromāts. Plata otrādi vērsto (t.i. ar sabiezinājumu uz augšu) zieda asi ieskauj neskaitāmas rozā vai baltas (kultivētām formām) ziedlapas, bet zieda centrā izvietotas neskaitāmas spilgti dzeltenas putekšņu lapas. Lotosa augļi – veidojas zieda gultnes padziļinājumos un ir viensēklas 1,5cm garuma riekstiņi ar stingru kokainu apvalku. Tie ļoti ilgi saglabā dīgtspēju. Ir zināmi gadījumi, ka lotosa sēklas, kuras glabājušās muzeju kolekcijās, uzdīgušas pēc 150-200 gadiem pēc to novākšanas.

 Dienvidaustrumu Āzijas valstīs dažādāko reliģiju piekritēji daudzu gadsimtu laikā lotosu uzskatījuši par svētu. Šim augam ir būtiska loma daudzās reliģiskās ceremonijās un ticējumos, ko apliecina arī seni rokraksti, arhitektūras pieminekļi un mākslas darbi. Senie hindi uztvēra mūsu pasauli kā gigantisku lotosu, kas atvēris uz ūdens virsmas. Paradīzi bieži attēloja kā skaistu ezeru, kurā aug milzīgi rozā lotosa ziedi, kuros mājo mirušo dvēseles.

            Baltais lotosa zieds ir neatņemams dievišķās varas atribūts. Neskaitāmi Indijas dievi attēloti stāvot vai sēžot lotosa ziedā vai vismaz turot ziedu rokās. Senos laikos un arī mūsdienās budistu tempļus un klosterus rotā uzraksts: „Lai slavēts Buda ar lotosu un dārgakmeņiem.” Indijā ir daudz ticējumu un parunu saistībā ar lotosu, vien no tām ir šāda: „Lotosa ziedi – kuģis, uz kura slīkstošais dzīves okeānā var rast glābiņu”. Indijā lotoss ir morālās tīrības simbols. Tas izaug no staignām, netīrām dūņām, bet vienmēr ir tīrs, tāpēc tas simbolizē godājamu cilvēku, kuram nepieķeras nekādi sadzīves netīrumi.

            Kopš seniem laikiem riekstu lotoss ir pazīstams kā vērtīgs pārtikas un dziedniecības augs. Ķīnā no tā gatavoju ārstniecības preparātus jau vairākus tūkstošus gadu pirms mūsu ēras. Medikamentu pagatavošanai izmantoja visas auga daļas – sēklas, sēklu aizmetņus, zieda pamatnes, ziedlapas un zieda kātus, putekšņu lapas, auglenīcas, lapas, sakņu mezglus, miltus no saknēm un saknes. Mūsdienās lotosā ir atrastas dažādas aktīvās vielas, pamatā alkaloīdi un flavonoīdi. Visas lotosa daļas plaši izmanto Ķīnas, Indijas, Vjetnamas, Arābu un Tibetas medicīnā. Ķīnā lotosa sēklas izmanto vairāk kā 200 preparātos. Lotosu pamatā izmanto kā tonizējošu, kardiotonizējošu, nomierinošu un diētisku līdzekli.

Indijā, Ķīnā, Japānā un citās Dienvidaustrumu Āzijas valstīs jau sen izmanto pārtikā un to audzē speciāli kā dārzeni. Ar cieti bagātās saknes ēd svaigas, vārītas vai ceptas; Ķīnas ziemeļu daļā tās uz ziemu marinē. No saknēm vāra zupu, iegūst cieti un eļļu. Jaunās lapas izmanto pārtikā kā sparģeļus. Sēklas ēd svaigas vai cukurotas. Tāpat iecukuro saknes gabaliņus un iegūst kaut ko līdzīgu marmelādei. No sēklām un saknēm gatavo miltus, kura ir augstvērtīgs diētisks produkts. Ēd pat putekšņu lapas.

             Lotosa lapu kātu šķiedras izmanto kā materiālu pīšanai un kā degauklas. Paleobotāniskie materiāli apliecina, ka lotoss ir ļoti sens augs, tas atrast krīta perioda izrakumos, trīta periodā lotoss bija izplatīts visā Eiropā un pat dažviet Sibīrijā.

Šodien riekstu lotosa augšanas areāls ir ļoti plašs – tas aug Ziemeļaustrumu Austrālijā, Malajas arhipelāgā, Šrilankā, Filipīnas salās, dienvidu Japānā, Indostāna pussalā, Indoķīnā, Ķīnā un pat aiz tropu un subtropu joslas robežām – Kaspijas jūras piekrastē, Volgas, Kuras pietekās un Krievijas tālo austrumu daļā. Kopš seniem laikiem lotoss tiek mākslīgi audzēts, tāpēc ne vienmēr var noteikt kur tas aug pastāvīgi, bet kur to kultivē. Mūsdienās cilvēku darbības rezultātā ir izveidojušās lotosa audzes Tuvajos Austurumos, Grieķijā, dienvidu Itālijā, Kanāriju salās un citur.

             Par lotosu augšanu Kaspijā ir vairākas versijas. Vieni uzskata, ka tur tie saglabājušies kā relikta augi kopš trīta perioda. Citi – ka lotoss šeit atveduši klejojoši tirgotāji vai budistu mūki (Kalmikijā, kā zināms, tiek sludināts budisms). Ir arī viedoklis, ka Kaspijā lotosu ienesuši putni. Katru gadu lidojot no dienvidiem uz ziemeļiem, gulbji, zosis un citi putni apmetas atpūsties Volgas un Kuras pietecēs – lotosa augšanas vietas sakrīt ar putnu lidojumu maršrutiem. Zoologi un mednieki stāsta, ka nebojātas lotosa sēkliņas ne vienu vien reizi atrastas putnu kuņģos.

              Lotoss, kas aug Volgas un Kuras deltā, nedaudz atšķiras no tropiskās formas auga – ziedi ir dzelteni balti, ziedlapu galiņi rozā. 1831. gadā botāniķis Fišers izcēla šo augu kā atsevišķu sugu – Kaspijas lotoss (N.caspica). Krievijas tālajos austrumos augošo lotosu arī izcēla kā atsevišķu sugu padomju botāniķis Grossgeims un nosauca par Komarova lotosu (N.komarowii), par godu mūsu slavenākam botāniķim akadēmiķim V.L.Komarovam. Bet ne visi botāniķi šos augus atzīst par pastāvīgiem veidiem, uzskatot, ka tie ir tikai riekstu lotosa paveidi.

  Volgas deltā augošo lotosu sauc par Kaspijas rozi, čulpanska rozi (pirmo reizi to atrada Čulpanskas līcī). Lotoss šeit aug vecupēs – deltas ezeros, līčos pie jūras, neskaitāmo pieteku krastos, vienmēr seklumos ar ātri sasilstošu ūdeni. Gados, kad ūdens līmenis strauji krītas, lotoss nokļūst uz sauszemes, bet tas tam netraucē turpināt normālu attīstību. Tas nekad nenosalst, pat ziemās bez sniega un spēcīgu salu. Lotoss zied jūlijā – augusta sākumā. Viens zieds turas pāris dienas, bet ziedu ir daudz un masveida lotosa ziedēšana turpinās ilgi. Kad ziedlapas nobirst, zieda pamatne palielinās, pārkoksnējas un septembrī tās atveras nobriest augļi – riekstiņi.

             Riekstiņi ir garšīgi un vienmēr piesaistījuši vietējo iedzīvotāju interesi. Ar tiem pat baroja mājputnus un cūkas. Bet 19. gadsimta beigās lotosa audzes Volgas deltā sāka samazināties.

             1919. gadā padomju vara izveidoja pirmo Astrahaņas valsts dabas parku. Ar dabas parka liegumu 20. gadsimta laikā lotosa audzes palielinājās. 1980. gadu vidū pa visu Volgu lotoss aizņēma vidēji 80 000 ha. Tomēr dažās vietās cilvēku saimnieciskās darbības rezultātā lotoss pazuda. Kā sens relikta augs uz tā izplatības areāla tālākas ziemeļu robežas lotosam ir liela zinātniska vērtība, tāpēc 1978. gadā tas tika iekļaus PSRS Sarkanajā grāmatā.

             Kamarova lotoss Tālajos Austrumos aug Habarovska un Primorska apkārtnē, lielās platībās Amūras upes baseinā, Usūrijas upes zemākajā daļā, Mazās Hankas ezerā. Šeit to sargā kā trīta perioda reliktu, kā iepriekšējo ģeoloģisko periodu liecību par laiku, kad klimats tur bija siltāks. Lotoss ir pielāgojies vietējiem apstākļiem, kļūstot par salturīgu augu. Tomēr dūņu slānis, kurā ir tā saknes parasti necaursalst, un ūdens temperatūra nekad nav zemāka par +40C. Ja caursalst dūņu slānis, neapdomīgas meliorācijas rezultātā, tad lotosa saknes var atmirt. Komarova lotoss arī ir iekļauts PSRS Sarkanajā grāmatā.

             Krievijas teritorijā ir vēl viena vieta, kur aug lotoss, kura populācija tur izveidojusies mūsu laikos pateicoties entuziastu-biologu darbībai. Tie ir Kubaņas limāni – ūdens tilpnes, kuras izvietotas gar Azovas jūras austrumu piekrasti, pamatā Kubaņas upes baseinā. 1938. gadā hidrobiologs S.K.Trockijs sāka limānos stādīt no Astrahaņas atvestās Kaspijas lotosa sēklas. Šie stādījumi ekoloģisko apstākļu izmaiņu rezultātā gandrīz pilnībā pazuda. 1960. gados A.G.Šehovs sāka atjaunot lotosus limānos. Šoreiz augs iedzīvojās un izveidoja plašas audzes. Kubaņas limānos mēģināja audzēt arī amerikāņu augu – dzelteno lotosu, bet tas nebija tik labi pielāgots jauniem apstākļiem.

Eiropas dekoratīvajos dārzos lotoss parādījās 17. gadsimtā. Ar to dekorēja gan atvērtas ūdenstilpnes (kur, klimats atļāva), gan oranžērijas. Pie mums lotosu pamatā audzē botāniskajos dārzos. Prasmīgiem dārzniekiem izdodas lotosu audzēt arī citur.

             Atvērtās ūdenstilpnēs lotoss pie mums var augt tikai valsts dienvidu daļā, tur, kur augs rīsi, melones un arbūzi. Lotosam nepieciešams ilgs veģetatīvais periods un ūdens temperatūra 25-300, svarīgi nodrošināt pastāvīgu saules gaismu. Mākslīgās atvērtās ūdens tilpnēs lotosam gatavo speciālu grunts maisījumu no dūņām un smiltīm, pievienojot nedaudz māla un grants. Oranžērijās augus parasti audzē grozos, kurus novieto uz ūdens tilpnes dibena. Optimālais ūdens līmenis ūdenstilpnē lotosam ir 20-40cm. Ūdenim jābūt tīram, mīkstam ar lēnu straumi. Nelielās noslēgtās ūdenstilpnēs ūdeni periodiski ir jāpapildina un dažreiz pilnībā jānomaina.

             Lotosu pavairo ar sēklām un dalot sakni. Labākais sēklu un sakņu stādīšanas laiks ir marts-aprīlis. Cietais riekstiņa apvalks ir mehāniski jāsabojā – parasti to apvīlē. Tad sēklas ieliek burkā ar siltu ūdeni un novieto saulainā vietā. Pēc pāris dienām sēklas apvalks pārsprāgst un viena pēc otras parādās mazas lapiņas, pēc aptuveni 20 dienām parādās arī saknītes. Jaunos augus uzreiz stāda ūdenstilpnē, ja ūdens ir pietiekami silts, vai grozos, kurus novieto ūdenī. Jauno stādu lapām ir jāpeld pa/gar ūdens virsmu. Pēc augu augšanas ātruma tos pārstāda lielākos traukos. Atvērtā ūdens tilpnē lotosu stāda, kad tā ūdens sasilis līdz 250C. Labos laika apstākļos maijā, jūnijā un jūlijā veidojas liels skaits jaunu lapu un jūlija beigās – augusta sākumā ver veidoties ziedi. Lotosu var audzēt arī telpās lielos akvārijos.

Tekstu tulkoja Normunds Griķītis

Orģinālteksts S.A.Kurganskaja no bio.1september.ru

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .