Kardināltetra vai sarkanais neons vai pusgadsimtu pirmais Paracheirodon axelrodi (Schultz, 1956)

            Pirmais baltais cilvēks, kurš ieraudzīja sarkano neonu 1952. gada septembrī, bija Sioli (Harald Sioli) – vien no pirmajiem pētniekiem Rio-Negru augštecē. Nolemjot, ka atrasts parastais neons, pētnieks gandrīz nejauši atlika šīs sugas atklāšanu uz nenoteiktu laiku. Uzzinot par šo atklājumu, situāciju izglāba akvāriju turētājs un Brazīlijas kompānijas “Pan Air” pilots, kapteinis Malms (Malm). Palūdzis vietējos indiāņus noķert pāris neonus, viņš tos nogādāja ar lidmašīnu San-Paulu, kur šī zivs ātri vien kļuva par sensāciju. 1955.-56.gadā par šo zivi jau uzzināja ASV, kur to gandrīz vienlaicīgi aprakstīja žurnālos 2 dažādi ihtiologi. Pēc Šulca (L.P.Schultz) no Smitsoniānas institūta versijas , jaunais neons ieguva nosaukumu Cheirodon axelrodi par godu T.F.H. Publications dibinātājam un akvāriju popularizētājam doktoram G.R. Akselrodam. Pēc otra autora darba, kura autori Meijers (G.S.Myers) un Veicmans (S.Weitzman) no Stentfordas universitātes jauno neonu nosauca Hyphessobrycon cardinalis. Rezultātā šī strīdīgā situācija tika izlemta par labu pirmajam autoram, pamatā pateicoties tam, ka viņa darbs tika publicēts 1 dienu (!) ātrāk. Pēc pāris gadiem 1960. gadā Gerijs (Gery) šo zivi pārcels uz jaunu saimi Paracheirodon.

Paracheirodon axelrodi

            Pēc pirmās komerciālās partijas (10 000 gab.), kuru pārdeva 1959. gadā Švarcs (Hans Willy Schwartz), šī zivs ir visvairāk pārdotā jau vairāk kā pusgadsimtu. Pie kam no 20 miljoniem ikgadēji eksportam pārdošanai noķerto kardinālu, vairāk kā puse nāk no Rio-Negru, Brazīlijas.

            Nebrīvē pavairot sarkano neonu pirmajam izdevās austrālietim doktoram Klifam Emensam 50-to gadu vidū. Padomju savienībā pirmais to paveica V.N.Kuskovs 1964. gada februārī. 60-to gadu sākumā viņš izstrādāja un noformulēja kopējos tehnoloģiskos principus dažādu haracīnu vairošanai, tai skaitā arī sarkanajiem neoniem. Šis apraksts ir aktuāls arī šodien, kas nav pārsteidzoši, jo zivju prasības nārsta apstākļiem nemainās, vai tik pat kā nemainās, neskatoties pat uz neskaitāmu zivju paaudžu pavairošanu tikai akvārijos.

            Savvaļā šīs zivis dzīvo Orinoko un Amazones upes baseinā, bet tikai tumša ūdens biotopos ar ļoti mīkstu (5.4-15 mkCm/cm) un skābu (pH 4.3-5.1) ūdeni. Nārsto parasti ūdens līmenim palielinoties no novembra līdz martam, kad upes appludina apkārt esošos mežus. Neskatoties uz šādiem dzīves apstākļie, sarkanais neons viegli adaptējas turēšanai sārmainā un cietā ūdenī. Ir arī novērojum, ka cietā ūdenī augušās zivis zaudē spēju vairoties, bet mana pieredze ir pretēja: grūti noteikt cik neonu paaudzes izaugušas manos akvārijos ar ūdens cietību 250 dGH un pH 7.5.

            Izteikta bara zivs un arī izskatās vislabāk barā, jo sevišķi garos akvārijos, ja barā ir vairāki desmiti zivju. Audzējot vaisliniekus netaupiet uz tilpumu: 4-5 zivis uz 10l ūdens, bet jo mazāk zivju, jo labāk. Vēlams, lai akvarijā ir ātri augoši garu stiebru augi. Pēc maniem novērojumiem šādos apstākļos augušās zivis ir izturīgākas, spilgtākas, ātrāk nārsto un ir vairāk ikru. Labi koptas un nepārapdzīvotos apstākļos zivis sāk nārstot pēc 6-8 mēnešiem.

            Aptuveni 30 dienas pirms plānotā nārsta tēviņus un mātītes atdala ar starpsienu vai pārceļ uz atsevišķiem akvārijiem, bet tā lai zivis redz viena otru.

Paracheirodon axelrodi

            Pēc A.Nožnova novērojumiem zivs dzimumu var noteikt vēl pirms dzimumbrieduma: 4-5 mēnešu vecumā to var noteikt pēc anālās spuras formas- mātītēm tā ir izteikti izliekta, bet tēviņiem gandrīz taisna vai tikai nedaudz ieapaļa.

Paracheirodon axelrodi

            Ja sākotnēji zivis tiek turētas cietā ūdenī, tad nepieciešams 10-14 dienu laikā veikt ūdens maiņas ar destilētu vai “reversās osmozes” ūdeni, samazinot cietību līdz 5-70 dH. Tālāk jau var veikt 10% tilpuma ūdens maiņu reizi nedēļā ar atbilstošas cietības ūdeni. Es parasti izmantoju ūdeni no nārsta akvārijiem, kuros nārsts neizdevies vai nepilnvērtīgs. Ūdens temperatūru šajā periodā jāuztur 23-270C.

            Papildus šajā laikā topošos vaisliniekus jābaro 2x dienā ar uzturu, kura lielāka daļa ir dzīvā vai saldētā barība. Ja līdz šim zivis barojāt tikai ar pāslām, tad pāreja uz citu barību jāveic pakāpeniski. Strauji mainot ēdienkarti no sausās uz dzīvo barību vai otrādi neoniem, un ne tikai tiem, radīs gremošanas traucējumus. Jo daudzveidīgāka barība, jo labāk. Gatavojoties nārstam izmantojiet: dafnijas, ciklopus, airkājvēzīšus, dažādus odu kāpurus. Tos var izmantot gan dzīvus, gan arī saldētus. No “mājas ēdieniem” lieliski derēs grindel un enhitrejas tārpiņi. Iekļaujiet ēdienkartē kā obligātu barību ar ogļhidrātiem – 2-3 x nedēļā zivis var barot ar tvaicētie mannas graudiem vai maizes drupatām. Pēc Haiko Blehera novērojumiem Rio-Negro upes apkārtnē sarkanais neons labprāt ēd ūdenī iekritušus Mauritia flexuosa palmas augļus, kuri satur 11.2% tauku, 20.4% ogļhidrātu, 7.9% šķiedrvielu un 4.3% karotīna. Un visbeidzot pati vienkāršākā ēdienkarte – pārmaiņus barot ar uz rauga audzētu artēmiju un augu izcelsmes pārslām, manā gadījumā TetraPhill.

            Nārstam domātam ūdenim jābūt izcilā kvalitātē ar praktiski 00 cietību un skābumu 6-6.5. Es izmantoju deminarilizētu osmozes ūdeni, kam pievienoju kūdras ekstraktu, kuras kontrolēju nevis pēc ūdens krāsas, bet pēc pH rādījuma. Pēc kūdras ekstrakta pievienošanas ūdenim pāris dienās jāfiltrējas, vēlams tumsā un ar porolona filtru.

            Pāru nārsts ir reti veiksmīgs un kardināli daudz aktīvāk nārsto barā, tāpēc nārsta akvārijam jābūt plašam ar lielu pamatnes laukumu, bet augstumā ne vairāk par 30cm. 30-40 vaislas zivīm izmantoju akvāriju 60*55*30cm. Akvārija pamatni nosedz ar aizsargsietu, viens aerators un kā substrātu izmanto 3-4 makšķerēšanas auklas bumbas (aukla diametrā 1-1.5mm). Pirms nārsta akvāriju un arī visus aksesuārus, ierīvē ar mitru sāli –notur 10-15min un tad kārtīgi nomazgāt zem tekoša krāna ūdens un noskalot deminaralizētā ūdenī. Visos nārsta ūdens sagatavošanas posmos jāievēro maksimāla tīrība un kārtība. Šajā gadījumā teiciens “tīrība panākumu atslēga” iederas pilnībā. Kad akvārijs sagatavots, tajā ievieto visus nepieciešamos elementus, ielej iepriekš sagatavotu ūdeni un ieslēdz aeratoru, kuru diennakti pirms tam vēlams apstrādāt ar ozonu 30-40min.

            Ja vaislinieki “nobrieduši”, tad ikrus sāk nērst 2.-4. dienā, temperatūru uzturot 27-290C. Tāpat nārsta akvāriju aptumšot nav obligāti, jo nārsts vienmēr norisinās naktī. Bara nārstam ir viens būtisks mīnuss – nenotiek vienlaicīga ikru nobriešana nārsta mātītēm un dabā zivīm nārsts notiek vairākas dienas pēc kārtas, tāpēc nārstā piedalās tikai daļa zivju. Pārējām zivīm ikri neveidojas un tad var tās pārlikt citā akvārijā, gaidot tālāku nārstu. Pie salīdzinoši īsa nārsta cikla 7-10 dienas, rezultātā strauji samazinās mātīšu skaits, kas piedalās nākošajos nārstos.

            Šīs problēmas risinājums ir salīdzinoši vienkāršs, bet to sapratu pēc gadiem 3: reiz, noķerot pēc nārsta nenārstojošās mātītes un pāris tēviņus, pārliku tos nārstam citā akvārijā. Un man par pārsteigumu zivis iznārstoja jau tajā pašā naktī.Pēc šī gadījuma sāku gatavot sākumā 2, vēlāk jau 3 vienādus nārsta akvārijus, kuros pēc kārtas pārsēdināju visas nārsta zivis. Ja pieņem, ka nārsta ikru apjoms ir 100%, tad pirmais nārsts dod 60%, otrs- 35% un trešais aptuveni 5%. Izmantojot šādu metodi, salīdzinājumā ar tradicionālo, ir labāk, jo tā dod iespēju vaisliniekiem pilnībā pabeigt savu nārsta ciklu un iegūt arī vairāk mazuļi.

Paracheirodon axelrodi

            Nākamais, ļoti atbildīgs mirklis ir mazuļu saglabāšana un izaudzināšana. Dzīvojot savvaļā ļoti mīkstā un skābā ūdenī ar zemu bakteriālo fonu, sarkanā neona ikri un mazuļi ir pilnībā neaizsargāti pat visvienkāršāko baktēriju ietekmei. Ierobežotā nārsta akvārija tilpumā bieži veidojas situācijas, kas būtiski ietekmē spermatozoīdu kvalitāti, neapaugļoto vai pārgaidītu ikru apjomu, jo sevišķi, ja tas ir pirmais nārsts zivīm. Un ja pateicoties straujai ikru attīstībai pie iepriekš norādītās temperatūras pēc diennakts izšķiļās gandrīz visi apaugļotie ikri, tad lai tās saglābtu būs nepieciešama maksimāla uzmanība. Ir vairāki varianti kā risināt šo problēmu. Pati vecākā laika pārbaudīta metode – atlasa ar stikla pipeti un pārnes uz citu akvāriju apaugļotos ikrus. Bet, kas der 2-3 nārstojošiem pāriem, praktiski nav izpildāms 15-20 pāriem. Ūdenim var pievienot dažādus dezinfekcijas līdzekļus, bet arī tas ne vienmēr ir efektīvi, tāpat kā daļēja vai pilnīga ūdens maiņa. Manuprāt visefektīvāk ir izmantot UV sterilizatoru 20-24h pēc nārsta beigām, tas ir, uzreiz pēc pirmo mazuļu šķilšanās un nākamās 3-4 dienas. Lai nepieļautu mazuļu iesūkšanu sterilizatorā, tā iesūkšanas galu novieto pie pašas ūdens virsmas un aptin vairākās kārtās ar sinteponu. Pēc tik pat kā visu autoru domām, pēc nārsta akvāriji pilnībā jāaptumšo, kaut gan, manuprāt, pietiek, ja izslēdz visu spilgto apgaismojumu.

            Ja Jums izdevies pārvarēt visas ūdens kvalitātes uzturēšanas problēmas, tad aptuveni pēc 6 diennaktīm mazuļi sāks “peldēt” – tās ieņems horizontālu stāvokli un kā saka armijnieki “gatavas baroties”. Šajā laikā akvārija aptumšošanu var beigt, bet jāatceras, ka sarkanā neona mazuļiem ir izteikts instinkts vairīties no gaismas, tāpēc akvārijā jābūt pietiekami daudz slēptuvēm – vislabāk izmantot plastikāta augus. Var ieslēgt vāju kliedētu apgaismojumu. Lai uzturētu tīrību mazuļu akvārijā, ieteicams izmantot gliemežus: norādītajā tilpumā 30-50 sarkanās spoles vai tāda pat izmēra mazas ampulārijas. Kā starta barību izmanto dīķa virpotājus, diaptomusus vai ciklopus. Sliktāki rezultāti ir barojot ar infuzorijas tupelīti (kuru obligāti iepriekš jāattīra) un vēl sliktāki rezultāti barojot ar artēmiju: daļa mazuļu nespēt to norīt. Tāpat jāatceras, ka vairums dzīvās barības koncentrēsies akvārija gaišākajās vietās, bet mazuļi tieši pretēji – akvārija tumšākajās vietās un tamdēļ paliks neēduši, neskatoties uz pietiekamu barības bāzi. Mēģinot apvienot neapvienojamo, pamēģināju pāris idejas: sāku ar barības apjoma un biežuma palielināšanu līdz pat metodēm vienmērīgi sadalīt barību pa visu akvāriju, mainot apgaismojumu, pastiprinot straumes…bet visām metodēm bija savi trūkumi.

            Domājot par šo problēmu, nespēju iztēloties kā sarkanā neona mazuļi atrod barību savvaļā. Maz ticams, ka mazuļi peld barības “ķīselī” kā manā akvārijā. Kā lai apvieno tik pat kā maniakālu mazuļa vēlmi atrasties ēnā zem kāda slēpņa ar infuzorijas vēlmi kustēties gaismas virzienā?

            Pastāvīgi vērojot mazuļus, ļoti labi sapratu, kā tie uzvedas dienā, bet ko tie dara naktī? Apbruņojies ar lukturīti, vēlu vakarā, kad akvāriju apgaismo tik vāja nakts lampiņa (15W kvēldiega lampa pie griestiem), pārbaudīju, ko dara mazuļi. Pāris simti sarkano neonu mazuļi pilniem vēderiem brīvi peldēja gar visu akvārija apgaismoto sienu un tur pat arī peldēja vēl neapēstā artēmija. Nākamajā vakarā, pēc gaismas izslēgšanas, pagaidīju, kamēr mazuļi savāksies apgaismotajā vietā un pabaroju tos. Mazuļi burtiski peldēja barībā, neskatoties, ka tā bija aptuveni 4x mazāk nekā mazuļu. Pēc 20min visa artēmija bija apēsta.

            Pēc šī novērojuma, šobrīd barojot Dienvidamerikas haracīnas jau vairākus gadus izmantoju galvenokārt nakts barošanas. Lielākais barības diennakts apjoms tiek dots vakarā, tieši pirms apgaismojuma izslēgšanas, un ja nepieciešams, tad papildus no rīta un obligāti arī dienas vidū. Šai metodei ir vismaz 3 nozīmīgi plusi. Pirmais – ir nepieciešams būtiski mazāks stara barības apjoms. Un nav noslēpums, ka bieži virpotājus vai ciklopus nav tik viegli dabūt vai saķert. Otrs – tiek radīta liela barības koncentrācija vietā, kur pulcējas mazuļi un tā visa tiek apēsta, kas jau pats par sevi ir labi, jo mirusī barība piesārņo akvāriju ar visām no tā izrietošām sekām. Treškārt – praktiski visu dienu akvāriju var apkopt, jo dodamās barības apjoms ir minimāls un tas netraucē tīrīt akvāriju vai mainīt ūdeni.

            Pēc 4-5 dienām barojot ar starta barību var pāriet uz barošanu tikai ar artēmiju, ja vien to nedarāt jau no pirmās dienas. Šajā laikā akvārijā jāuzstāda viens vai vairāki paralona filtri, bet neradot spēcīgu straumi. Vēlams, lai viens filtrs būtu “bioloģiskais”, kas pirms tam strādājis kādā labvēlīgā akvārijā. No šī brīža grunts tīrīšana un mazas (5-10%) ūdens maiņas jāveic katru dienu. Līdz trīs nedēļu vecumam, kamēr mazuļiem neizveidojas spīdums acīs, ūdens maiņām jāizmanto nārsta ūdenim līdzvērtīgs. Mīksts un skābs ūdens būtiski samazina baktēriju veidošanos no barības pārpalikumiem, netīra filtra vai mazuļu bojāejas. Aptuveni šajā laikā mazuļi sāk vākties barā un ar vien retāk pavada laiku slēpņos. No 4 audzēšanas nedēļas, sāku izmantot labi nostādinātu un ar Tetra AquaSafe apstradātu krāna ūdeni. Pārmaiņām jābūt plūstošām – sākot ar 1l maiņas ūdens uz 90l akvārija tilpuma. Uz 6-to nedēļu jau visu maiņas ūdeni var ņemt no krāna. Parasti uz šo laiku vai nedaudz ātrām mazuļi pilnībā izskatās pēc pieaugušām zivīm un tos var pārcelt uz lielāku akvāriju.

            Zivju audzētāju vidū pastāv viedoklis: ja neona mazulis sāk spīdēt, tad viss ir izdevies. Sarkanā neona mazuļi līdz 2-2.5 mēnešu vecumam ir maigi un jāuzmana – tie nepanes bakteriālus saduļķojumus, tāpēc joprojām regulāri jātīra akvārijs un filtri. Vēlams visā audzēšanas laikā izmantot dažādu barību, to ieviešot atbilstoši zivs izmēriem un apetītei. Tāpat ir iespējams izbarot mazuļus tikai ar artēmiju plūstoši pārejot uz pārslām ap 5-6 nedēļu.

            Ja pārvarēsiet arī šos šķēršļus, tad ar droši uzskatīt, ka tiksiet galā ar vairums haracīnu pavairošanu.

Paracheirodon axelrodi

Tulkoja: Normunds Griķītis

Orģinālteksts:  Igors Skakunovs (Kišiņeva, Moldāvija) no www.israquarium.co.il

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .