Kukaiņu kāpurus ēdošās zivis un to izmantošana cīņai ar malāriju

Oda kāpuri

             Starp šobrīd izstrādātām ne ķīmiskām cīņas metodēm  pret odiem – malārijas plazmodija iznēsātājiem (tāpat kā daudzu vīrusu pārnēsātāji, piemēram, dzeltenā drudža un Japānas encefalīta ierosinātāju), viena no ekonimiskam un efektīvākām ir odu kāpuru ēdošu zivju izmantošana – larvifāgu. Šīs zivis atšķiras ar augstu reprodukcijas spēju, dzīvošanu seklumā (kas palielina to iespējas izmitināt praktiski visur) un mazām apkārtējās vides prasībām. Kopuma ar odu kāpuriem un citiem asinssūcējiem barojas vairāk kā 215 sugu zivis no 30 dažādām dzimtām. Cīņai pret tie malāriju no tām visbiezāk izmanto pecīliju (Poecilidae) dzimtas pārstāvjus – Misisipi gambūzijas (Gambusia affinis) un gūpijas (Poecilia reticulata).

Gambūzija

             Gambūzijām malārijas odu likvidācijas un  profilakses pasākumu kompleksā ir īpaša vieta. Šīs mazās zivtiņas (mātītes ir 6cm garas, tēviņi – 3cm) dzimtene ir Ziemeļu un Centrālā Amerika, Kuba. Tur gambūzijas dzīvo visdažādākās saldūdens un nedaudz sāļa ūdens tilpnēs no Atlantijas okeāna Ņjūdžersijas ziemeļu daļas piekrastes līdz pat Floridas dienvidiem un Alabama rietumiem.

             Gambūzijas ir dzīvdzemdētājas – apaugļošanās un apaugļotās olšūnas attīstība norit mātes ķermenī. Tēviņi mātītes ķermenī ievada spermu ar savācējorgānu – gonopodiju, kas veidots no anālās spuras 3 pagarinātiem lokiem. Tālāk mātītes organismā sperma ir aktīva un apaugļo ikrus. Dzimuma briedums Gambūzijām iestājas 3 mēnešu vecumā. Pirmajā dzīves gadā sezonas laikā mātītēm ir ne vairāk par 3 dzemdībām un katru reizi piedzimst 25-30 mazuļi, otrajā gadā parasti ir 4-6 dzemdības sezonas laikā un katra reize piedzimst 400-450 mazuļi.

             Gambūzijas ir izturīgas pret ūdens temperatūras maiņu – tās spēj izdzīvot temperatūra no 40C līdz 350C. 20. gs. šo zivtiņu plaši aklimatizēja malārijas rajonos – 1921. g. to no Ziemeļamerikas ieveda Spānijā, no turienes 1922. g. uz Itāliju. PSRS šo zivtiņu ieveda 1925. g. Abhāzijas tropiskā institūta direktors N.P.Ruhadze. Vēlāk viņš rakstīja: „Doma par gambūziju izmantošanu pie mums man radās 1925. g. Abhāzijas valdības norīkotā komandējumā uz Itāliju, lai izpētītu cīņas metodes pret malāriju. Izbraucot 1925. g. no Romas uz PSRS, es saņēmu no Mikrobioloģiska institūta (direktora – profesora Gozio) 240 gab. gambūzijas – pamatā grūsnas mātītes. Transportēšanai izmantoju speciālus cinkotus traukus, ko Itālijā izmatoja gambūziju turēšanai… Suhumi 1925. g. 18. jūlijā atvedu 153 gab.” Pēc atgriešanās viņš 35 gambūzijas ievietoja betona rezervuāra ar ūdeni, kurā jau peldēja neskaitāmi anofelesa odu kāpuri. Pēc 7 stundām odu kāpuru vairs nebija. Līdzīgs rezultāts tika panākts arī ūdens tilpnēs, kur ielaida pārējās gambūzijas. Tas apliecina zivju negausību. Bez tam H.P.Ruhadze novēroja gambūziju augsto dzimstību. 1927. g. sava rakstā „Gambusia affinis pārvešana un pavairošana” viņš raksta: „Drīz jau būs 2 gadi kā dzīvdzemdētāj zivtiņa gambūzija tika atvesta uz Abhāziju, un šajā, salīdzinoši īsajā laikā, tā tik ļoti savairojusies, ka ar to var apgādāt visu Abhāziju un kaimiņu valstis.” Vēlāk gambūziju iemitināja Ziemeļu Kaukāza, Ukrainas un Vidusāzijas ūdenstilpnēs, kur tā labi iedzīvojās un izplatījās, kas strauji samazināja malārijas odu skaitu un arī saslimšanu skaitu ar malāriju. Gambūziju populācija dzīvo arī Maskavas apkārtnē – Elektrogorskas pilsētas elektrostacijas dzesēšanas dīķu siltajos ūdeņos.

Gūpija

             Cita zivtiņa, ko plaši izmanto cīņai ar malāriju – ļoti izplatīta akvāriju turētāju vidū – ir gūpija. Tās dzīves vieta ir Venecuēlas, Ziemeļu Brazīlijas, Gviānas, Barbadosas un Trinidādas salu ūdenstilpnes. Tāpat kā gambūzijas, arī gūpijas ir neliela izmēra dzīvdzemdētāj zivis. Tēviņu krāsojums ir visdažādāko krāsu salikums ar melniem, sarkaniem, dzelteniem, ziliem dažāda izmēra un formu plankumiem. Tāpat ir ļoti daudzveidīgas to spuru formas.Dabīgās ūdenstilpnēs gūpijas barojas ar odiem, bet sevišķi iecienījušas dažādu odu kāpurus. Gūpijām nav sevišķu prasību ūdens ķīmiskajam sastāvam, ieskaitot tajā dažādu organisko piesārņojumu klātbūtni un zemu skābekļa līmeni. Tomēr atšķirība no gambūzijām gūpijas ir jūtīgākas pret aukstumu un mirst jau pie 10-120C. Tas protams spēcīgi to dzīves vietu reģionu, kur zivtiņu varētu izmanto cīņai ar malārijas odiem. Tomēr savvaļas gūpiju populācijas dzīvo Maskavas upē – silto ūdeņu savākšanās vietās (Ļuberci pilsēta Kurļanovskas notekas).

             1971. g. Ili upes baseinā tika atrasta kāpurus ēdoši Oryzias latipes mazuļi, kas pieskaitāmi Adrianichthyidae dzimtai. Dabīgā Oryzias dzīves vieta ir Koreja, Ķīna un PSRS tā visdrīzāk nejauši nokļuvusi no Ķīnas zvejniecības rezultāta. Šobrīd Oryzias ir plāši izplatīta un tiek veiksmīgi izmantota cīņai ar odu kāpuriem Kazahstānas dienvidrietumos. 1974. g. šo zivi ielaida Krasnodarskas apgabala ūdenstilpnēs, kur ta veiksmīgi izdzīvoja un vairojās vietas, kur nav gambūzijas.

             Tropiskās un subtropu valstīs cīņai ar malāriju izmanto arī daudzas citas zivis, kuras mīt siltos ūdeņos un nespēj izdzīvot mērenā klimata joslās. Sugas no Aphanius un Cyprinodontidae dzimtas dzīvo Vidusjūras austrumu piekrastes un Arāvijas pussalas ūdenstilpnēs. Tās ir izturīgas pret ūdens temperatūras maiņu, sāļu ūdeni un ūdens piesārņojumu. Ikrus iznērš uz augiem, dažādam virsmām vai ūdens augu saknēm. Aplocheilus, Epiplatys un Aphyosemion dzimtu pārstāvji dzīvo subarāvijas Āfrikā un dažād Indijas kontinenta vietās. Visas šīs zivis izmanto odu iznīcināšanai. Indijā Aplocheilus pēc odu kapuru apēšanas intensitātes apsteidz gambūzijas un gūpijas.

Aphyosemion

             Aktīvi apēd Nothobranchius odu kapurus. Aptuveni 40 šīs sugas veidu sastopami Austrumu Āfrikā no Somālijas līdz DĀR. Nothobranchius odi dzīvo pagaidu ūdenstilpnēs, kuras piepildās tikai lietus sezonas laikā, tāpēc šai zivij izveidojusies neparasta sausuma pārdzīvošanas metode. Ūdenstilpnei izžūstot, jau praktiski attīstītiem embrioniem iestājas diapauze, gruntī ieraktie ikri pārdzīvo sausumu (pieaugušas zivis, protams, izmirst), un ikri šķiļas tikai nākamās lietus sezonas sākumā, kad ūdens tilpne atkal piepildījusies ar ūdeni. Pie šādām sezonas zivīm var pieskaitīt arī citus karpveidīgos – Cynolebias, kas mīt Dienvidamerikas (Argentīnas, Venecuēlas) izžūstošās ūdenstilpnēs un arī aktīvi barojas ar odiem. Cīņai ar odiem izmanto arī cihlīdu dzimtas zivis (Cichlidae) – dažādu veidu tilapijas no Oreochromis, Sarotherodon, Tilapia dzimtas.


Rakstu tulkoja Normunds Griķītis

Orģinālteksts V.V. Zdanovics no bio.1september.ru