Sauszemes ceļš

Ir vasaras vidus (aptuveni Jāņi) un atkal izlemjam tikt līdz Tosmares ezeram, ejot no Redana nocietinājumu puses gar nelielo kanālu, kas savieno ezeru ar Melno upīti. Kā jau vienmēr jau pašā sākumā sastopam mūsu regulāros pavadoņus gulbjus, kas šoreiz ir jau izperējuši mazus pelēki pūkainus cālēnus.

            Diena ir brīnumjauka, lai to pavadītu gozējoties saulītē jūrmalā ar saldējumu, bet nekā – iekšējs azarts liek iet pārgājienā, vēja tik pat kā nav, saule un tikai saule bez mākoņiem, temperatūra aptuveni +280C, vienā vārdā sakot, visnepiemērotākā diena, lai sviedru lāsītēm ritot bristu cauri 2m zāles brikšņiem, kad aktīvi barojas dunduri, odi un pārējie knišļi, bet ko nu par to... šoreiz nedaudz par pašu purvu, tā uzbūvi un augiem.

            Iznākot no jauktu koku meža, kurā tomēr dominē alkšņi un bērzi, nonākam pļavā, kurā dominē, cik vien skatiens sniedzas 2m niedres un dažādas garlapu zāles - grīšļi. Šeit jāuzsver, ka tā ir pļava – salīdzinoši līdzena virsma, bez izteikta virszemes ūdens slāņa.

Lai arī šķiet, ka apkārt valda tikai lieli niedru stiebri, tomēr, to paklājā mīt arī mazāki ziedoši pļavas augi:

Pļavas puķuzirnis

Gundega

            Tālāk, nemanāmi šī pļava pārtop par mitru, staignu augsni ar izteiktiem grīšļu ciņiem – zem kājām gurkst ūdens aptuveni 1-5 cm, augsne brūngana, bagāta trūdošām augu paliekām. Pārvietoties kļūst arvien grūtāk, jo vairs nav pļavas līdzenās virsmas, bet visapkārt ir augu ciņi – lieli augu puduri, pa kuriem var droši iet, bet tiem apkārt ir tāda kā grāvītis ar ūdeni – visu laiku ej un domā kur kāju liec, centies nesamežģīties un vieglāk ir kājām šļūkāt nekā censties noiet pa ciņiem. Lēnām ūdens paliek arvien vairāk, tātad tuvojamies ezeram.


Viens no šiem purva ciņiem.

            Augu klāsts nedaudz nomainās un parādās lieli savvaļas dzelteno īrisu puduri – īrisus var redzēt ik pa brīdim visa pārgājiena laikā, bet šeit starp ciņiem, tie ir izteikti lielos puduros un ar ziediem:

Vēl daži purva augi:

Dodoties tālāk piepeši nonākam klajākā vietā – ūdens šeit ir mazāk, tuvāk pienāk mežs, nav vairs tik daudz niedru un arī ciņu, droši vien kāda sēre vai seklāka vieta:

Šeit atgriežas nedaudz pļavas izskats un arī pļavas augi, bet īpatnība tāda, ka šeit dominē sīki krūmi, kārkli un alkšņi – iespējams tā kā vieta seklāka, tad mežs atkaro ūdenim zemes daļu. Tā kā cilvēku šeit ir maz, tad visapkārt, krustu šķērsām ir meža dzīvnieku iestaigātas takas un dažbrīd paliek baisi, kad ej cauri 2m niedrēm un neko apkārt neredzi, bet dzirdi, ka kāds meža zvērs, soļus sadzirdot, metas bēgt. Pēc pēdām spriežot takas ieminuši buki, aļņi, stirnas, brieži un lapsas.

            Visi mēģinājumi griezties atpakaļ uz ezera pusi, tur kur vairāk ūdens un ciņu, beidzas neveiksmīgi, jo orientēšanās garajās niedrēs notiek vairāk pēc saules, jo citu neko redzēt nevar, un arī jo dziļāks paliek ūdens ap ciņiem, jo grūtāk ir izbrist – augsne paliek irdenāka un burtiski ar katru soli iestrēdz dziļāk un zābaku burtiski ar vākumu piesūc, tāpēc lēmums ir mēģināt līdz ezeram tikt ar laivu un tad nospraust orientierus vai aptuveno virzienu, kā pa sauszemi nokļūt līdz ezeram. Šoreiz nelielais kanāls mūs līdz ezeram neaizveda, kaut arī turējāmies pēc iespējas tā tuvumā.

            Tas nekas, atliek vieta mēģināt vēlreiz, kaut gan aizdomā, ka tikām aptuveni 200m attālumā no ezera, spriežot pēc niedru joslas saskatāmās beigu robežas. Griežamies apkārt un atpakaļ ceļu veicam pa mežu:

Arī šeit netrūkst dažādu augu daudzveidības:

Uz krituša koka stumbra aug sēnes, teikšu godīgi redzu tādas pirmo reizi mūžā un nav ne jausmas „ko tās ēd” (vēlāk no zinošiem profesoriem noskaidroju, ka tā ir viena no Latvijā mazizpētītām sēnēm no karļļsēņu grupas, esot pat ēdamas, tās savā starpā vizuāli ir ļoti līdzīgas, tāpēc nosaukums izpaliek).

Kazenes zied košiem daudzlapu pildītiem ziediem.

Neaizmirstulītes

Tātad nelies kopsavilkums no pārgājiena, ko tad izdevās secināt:

            Sākšu ar to, ka papētot purvu veidošanās procesu, kūdras sūnas tik pat kā neredzēju nevienā vietā, līdz ar to nav pamats uzskatīt, ka veidojas kūdras purvs un ka šī būtu tipiska ūdens tilpnes pārpurvošanās. Drīzāk jau gribētos teikt, ka Tosmares ezers aizaug, jo samazinās tā ūdens līmenis, faktiski tas lēnām izžūst, par to liecina pļavas, kas pāriet palienu pļavās un ka mežs lēnām iekaro pļavu teritorijas, faktiski normāls, dabisks process. Par to cik ļoti pie tā vainojams cilvēks grūti teikt, jo ezers var izžūt gan no tā, ka apkārt veikti meliorācijas darbi, arī meži izcirsti, ka ezeru izmanto kā ūdens ņemšanas vietu, vairs nav caurteces no Liepājas ezera uz jūru – Melnā upīte ir sadalīta atsevišķos posmos. Ļoti iespējams pirms fortifikācijas šis ezers bijis mazāks, vai tieši otrādi – pirms cilvēku apsaimniekošanas tas bijis vēl lielāks, par to kādā citā reizē, kad būsim izpētījuši vēstures liecības. Līdz ar to ir nedaudz nepareizi saukt Tosmares ezera apkārtni par purvu, drīzāk tās ir applūdušas pļavas, bet viens gan ir skaidrs, šobrīd norisinās unikāls neatkārtojams process – ezera aizaugšana, un tas ir tā pētīšanas vērts.


Apvienība "Liepājas Akvāriju Turētāji"

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .