Krāsas un formas

 Tikai nedaudzas akvāriju zivtiņas var palielīties ar tādu krāsu daudzveidību ka gūpijām. Ka arī formu, jo sevišķi spuru daudzveidību.

           Zivs krāsojuma daudzveidība ir neparasti liela. Pat spuru forma dažām vietējām sugām ir atšķirīga. Tēviņiem no Venecuēlas ir zaļgans tonis, īpatņiem no Barbadosas – dažāds sarkans tonis, pat violets. Zivtiņām no Trinidādas ir dzeltens, zaļš un zils krāsas tonis. Gūpijām, kas dzīvo savvaļā Floridā ir raksturīga vara krāsa, bet Āfrikas sugām – ir plūstoša varavīksnes toņu pāreja.

           Šādu sugu daudzveidību esamība, dod iespēju veikt mērķtiecīgu zivs selekciju, nostiprinot kādas no pazīmēm. Tā par izejmateriālu garspuru gūpijām uzskata Āfrikas sugas ar šķēpu astēm – zivis no Barbadosas, tā saucamais Vīnes dārgakmens ir selekcionēta no Venecuēlas zivtiņām.

           Lokālo sugu izveidošanas un nostabilizēšanās ir veidojusies no to izplatīšanas (vairuma gadījumu cilvēku rīcības rezultātā), spēju pielāgoties un zivju mātīšu uzvedības un gaumes.

           Kad uzrodas citādākas krāsas tēviņš (ne tāds kā pamata suga), mātītes ātri pievērš tam uzmanību un izrada interesi iegūt kādus jaunus gēnus saviem nākamajiem mazuļiem, nodrošinot to lielākas iespējas pielāgoties un izdzīvot. To var izskaidrot ar aizsardzības mehānismu tuvas radniecības zivtiņu krustošanai, kas parasti ir bieži novērojama zivīm slēgtos nelielos areālos.

           Centīsimies izprast gūpiju mātīšu pasaulē un atbildēt uz jautājumu: kas nosaka to tēviņu izvēli? Mātītes reaģē uz spilgtām, košām krāsām, jo sevišķi uz sarkanu krāsu un varavīksnes toņiem. Sarkans tonis, tāpat kā dzeltens un oranžs, veidojas no karotīna, kuru zivs saņem no barības. Sarkana krāsa liecina par tēviņa labu veselību un norada, ka tēviņš ir labi pielāgojies vietējai barības bāzei. Sarkanas krāsas tēviņi piesaista mātītes, jo krāsa palīdzētu izdzīvot, bet gan tāpēc ka tā liecina par labklājību citos aspektos. Un šie aspekti arī būtu saistoši nākamajai paaudzei.

           Košai zivtiņai ir grūti paglābties no plēsējiem – kur plēsēju daudz tur košu zivtiņu gandrīz vispār nav un krāsu daudzveidība ir mazattīstīta; ja plēsēju maz – arvien vairāk rodas košu zivtiņu un to krasu variācijas.

           Garas spuras un mātītes – garas spuras ļoti piesaista mātīšu uzmanību, jo tēviņiem spuras aug visu to mūžu, tātad jo garākas spuras, jo vecāks tēviņš, jo lielākas iespējas arī mazuļiem nodzīvot ilgu mūžu.

           Ja izmanto kibernētikas terminus, tad var teikt, ka tēviņa ķermeņa krasa „noraida” ziņojumu par tēviņa īpašībām un spējām. Mātīte šo informāciju „nolasa” un atbild uz to, kā to nosaka viņas ģenētiska „programma”. Gūpiju mātītes atbalsta hipotēzi – handikapa (pārākuma) princips. Atbilstoši šai hipotēzei dzīvnieks reklamē savas maksimālas spējas un pārspīlē savas īpašības, kas nav atbilstošas dotajā situācijā. Tātad izplatītā informācija nebūt neatbilst dzīvnieka reālajam īpašībām un spējām – tās ir iztēlotas. Šāds tēviņš – „melis” neievēro noteikumus, ko izvirza mātītes, slēpjot savas īstenās spējas un īpašības, nostāda nākamos mazuļus noteiktā handikapa (pārākuma) pozīcijā.

           Evolūcijas teorija parasti runa par aizsargkrāsojumu – spēja pielāgoties apkārtējai videi (mīmikrija) ka galveno un svarīgāko izdzīvošanas elementu. Katrai sugai dabiskajos apstākļos ir jāizlemj 2 jautājumi: aizsardzība no plēsējiem un iegūt pietiekami daudz barības. Pirmo jautājumu palīdz atrisināt aizsargkrāsojums. Otrā problēma ir saistīta ar pieejamo barības avotu maksimālu un efektīvu izmantošanu, ņemot vērā gan barības meklēšanu, gan tās pārstrādi barības traktā. Šo problēmu palīdz risināt spilgts krāsojums, kas veicina dotās populācijas ģenētiska fonda daudzveidību. No evolūcijas viedokļa tam ir liela nozīme, jo spilgtas krāsas nepalīdz paslēpties no plēsējiem, bet veicina kopēju sugas attīstību un spēju pielāgoties konkrētiem vides apstākļiem, rodot jaunus risinājumus.


Rakstus tulkoja Normunds Griķītis

Orģinālteksts www.cool-aquarium.ru

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .