Uguns salamandra

  Uguns vai plankumaina salamandra (Salamandra salamandra) – iespējams, vispazīstamākais (ja neņem vēra tritonus) astainais abinieks. Tiesa gan Krievijas teritorija salamandra nav sastopama, ja nu vienīgi terārijos, kur tā labi iedzīvojas, un labi aprūpēta, pat vairojas. PSRS faunas sarakstos uguns salamandra ir minēta kā ļoti nelielas teritorijas apdzīvotāja – Ukrainas Karpatos. Kopumā šīs sugas dzīves vietas areāls ir ļoti plašs – tas praktiski aptver visu Eiropas rietumu un dienvidaustrumu daļu (ieskaitot Poliju) un arī Āzijas rietumus.

Pieaugusi uguns salamandra

             Uguns salamandra piesaista uzmanību, pirmkārt, ar savu neparasto ārējo izskatu. Šis ir salīdzinoši liels abinieks – salamandras kopējais garums, ieskaitot asti, ir aptuveni 20cm, bet atsevišķās areāla vietās tās var būt 1.5 reizes lielākas.

             Salamandrai ir liela apaļa galva ar lielam melnam acīm, masīvs ķermenis un īsas spēcīgas ķepas, kas ļauj tai justies droši uz sauszemes – atšķirībā no lēniem un neveikliem tritoniem ar to vājajām tievajām kājiņām.

             Un protams, salamandras krāsojums – glancēti melna ar spilgtiem dzelteniem vai oranžiem plankumiem uz muguras un sāniem. Šo plankumu zīmējumi ir ļoti dažādi un dažreiz var sastapt salamandras, kas it ka nokrāsotas otrādi – melni plankumi uz dzeltena fona.

Uguns salamandras dažādais krāsojums

             Spilgta un neparasti krāsota dzīvnieka klātbūtne neatstāj vienaldzīgu arī cilvēku, kas to sastop savvaļā. To rajonu iedzīvotajiem, kur var sastapt šo salamandru, ar šo abinieku kops seniem laikiem saistās daudzi neticami ticējumi un leģendas. Dažreiz interesanti (piemēram, Vācijā salamandra simbolizē alus galdu), bet biežāk drūmi nostāsti. Salamandru uztvēra, kā baisu briesmoni, ka sūtni no elles. Šī amfībija bija viens no burvestību un alķīmijas simboliem, kaltētas un saberztas salamandras pievienoja dažādām indēm, lai pastiprinātu to iedarbību. Jau Plīnijs rakstīja par salamandru: „Tik auksta, ka no tās pieskāriena, ka no ledus, apdziest uguns… Starp visiem indīgajiem dzīvniekiem salamandra ir pati ļaunākā. Citi dzīvnieki ievaino tikai dažus cilvēkus un nenogalina visus vienlaikus…salamandra var iznīcināt pat veselu tautu. Kad tā lien pa koku, tad atmirst visi augļi un kas tos ēd – mirst ka no liela aukstuma. Ja tā kaut ar ķepu pieskaras dēlei, uz kuras mīca mīklu, tad no šīs mīklas ceptā maize var būt saindēta”.

             Jāatzīmē, ka salamandras ādas dziedzeru izdalījumi, ļoti līdzīgi kā citu abinieku ādas izdalījumiem, satur indīgas vielas. Uz salamandras galvas, aiz acīm, novietotas lielas garenas „kārpiņas” – parotīti, kas izdala biezu piena krasas sekrētu. Indi izdalošie dziedzeri un poras ir arī uz salamandras sāniem. Salamandras inde (slamandrīns), līdzvērtīgi kā mūsu krupju indīgie izdalījumi, kalpo kā zināma aizsardzība pret plēsējiem (kaut gan pirmām kārtām tas sargā abinieku ādu no bakteriālām un sēnīšu infekcijām). Pēc sastāva salamandrīns pieskaitāms steroīdu alkaloīdu grupai un tas iedarbojas kā neirotoksīns. Neskatoties uz to, salamandru medī zalkši, daži putni un meža cūkas. Cilvēka veselībai salamandra nevar kaitēt (ja vien šos dzīvniekus neapēd lielā skaitā), kaut gan sekrēta nokļūšana acīs, uz gļotādām vai brūcēs var izraisīt spēcīgu dedzināšanu un kairinājumu. Par pamatu drūmajam leģendām visdrīzāk nav inde, bet gan neparastais dzīvnieka izskats un nošķirtais dzīves veids.

  Uguns salamandra ir kalnu un piekaļņu mežu iemītnieks. Tās iemīļotas vietas ir lielu lapu vai dižskābarža meži, tās izvairās no skujkoku un jaukta tipa mežiem. Tās var sastapt kalpu upju ielejās, ar papardēm aizaugušas ielejās un ar sūnām apaugušos akmeņos. Salamandras aktīvas ir naktīs, bet tas var sastapt medījot arī lietainas dienas. Ka slēptuvi salamandra izmanto sūnu audzes, lapu kaudzes, alas, kritušus kokus un to zarus. Sievišķi tas iecienījušas uz zemes gulošus pūstošu dižskābarža stumbrus – tā koksne saglāba augtu mitruma pakāpi par ilgstoša sausuma laikā, kas patīk abiniekiem un vairumam bezmugurkaulnieku, kas kalpo salamandrām par barību.

             Salamandras medī izšaujot meli, ta ka to dara vardes un krupji, bet tās ķer ne tikai kustība esošu medījumu, bet arī nekustīgu barību, ko atrod ar ožas palīdzību.

             Šie abinieki pārziemo grauzēju alās, dažādas zemes bedrēs, dažreiz dodas 2m dziļumā un labvēlīgas vietās vienlaicīgi pulcējas pat vairāki simti īpatņu. Ar atklātu ūdeni salamandras ir saistītas daudz mazāk nekā mūsu tritoni. Salamandras ir sauszemes dzīvnieki, to pirkstiem nav peldplēves un nokļūstot dziļā ūdenī, no kura uzreiz nevar izrāpties, salamandras diezgan ātri noslīkst.

             Kāzu rotaļas un apaugļošanās notiek uz sauszemes. Šiem dzīvniekiem ir iekšēja apaugļošanās, bet ne tā ka to saprot parasti: pēc diezgan sarežģīta kāzu rituāla un apskāvieniem tēviņš uz augsnes atliek spermatoforu – gļotainu maisiņu ar spermatozoīdiem. Mātīte ar vēderu piespiež spermatoforu un paceļ to ar kloāku. Šada apaugļošanas raksturīga daudziem abiniekiem.

             Mātītes organisma nokļuvušie spermatozoīdi var ilgstoši uzglabāties speciālos kloākas kanālos – ilgāk par 2 gadiem, bet ja ir iespējams, tad mātītes dod priekšroku apaugļoties katrā jaunā kāzu periodā.

             Pēc apaugļošanas mātītes uzvedība var būt dažāda – dažreiz tās uzreiz ūdenī iznērš diezgan lielas olas, no kurām rodas tipiski astaino abinieku kāpuri, kas pēc izskata atgādina pieaugušu salamandru tikai tām ir spuru ieloces un bārkstainas žaunas. Kāpuri aug, ar vien vairāk atgādinot pieaugušu salamandru, un beigās zaudējot spuras un žaunas, iznāk uz sauszemes.

             Citos gadījumos salamandras olas aizkavējas mātītes olvadu galā un olas attīstās tur, kā rezultāta mātītei ūdenī piedzimst jau pa daļai attīstījusies kāpuri, bet var būt, ka piedzimst (uz sauszemes) jau pilnībā izveidojušās mazas salamandras.

             Atšķirīgs var būt mātes organismā attīstošo kāpuru barošanās veids. Kādu mirkli tās pārtiek no olā esošā dzeltenuma, bet pēc tam – ja attīstība olvados turpinās – saņem barības vielas no mātes. Uguns salamandrām ir zināmi arī iekšējā kanibālisma gadījumi – kad daļa mazuļu attīstoties pārtiek no mazākajiem brāļiem vai no neapaugļotām olām.

Jaunas uguns salamandras

             Salamandras izvelētā pavairošanās taktika – olu iznēršana, kāpuru dzemdēšana (olu dzīvdzemdēšana) vai to iznēsāšana līdz galam – var mainīties dažādās vietas un dažādās populācijās, bet iemesli, kas ierosina kāda noteikta veida izvēli, vēl nav noskaidroti, bet noteikti liela nozīme ir ārējiem apstākļiem. Piemēram, kalnu rajonos ar īsu vasaru mātītes dzemdē kāpurus reizi 2 gados, kalnu pakājēs salamandras dzemdē katru gadu un labvēlīgos apstākļos tas var apaugļoties vēlreiz vasara beigās. Ja ta notiek, tad dzemdības notiek pēc ziemas guļas nākamajā pavasarī. No otras puses ziemot var arī ūdenī esošie salamandras kāpuri.

             Parasti matīte dzemdē 25-30 (pa retam 40) 2.5-3.5cm garus kāpurus ar labi attīstītām ekstremitātēm, žaunām un spuru ielokiem. Interesanti, ka dzemdību laika salamandra ūdenī neieiet pilnībā, bet iegremde tikai ķermeņa pakaļdaļu. Jauno salamandru garums, pārtraucot kāpura attīstības stadiju, ir 6-7cm. Dzimuma briedums iestājas 2-4 gadu vecumā, sasniedzot 12-18cm garumu. Savvaļa salamandras dzīvo līdz 20 gadiem, nebrīve – vairak ka 50 gadus.

Literatūra avoti:

Банников А. Г., Денисова М. Н. Abinieku bioloģijas apraksti. – M. 1956.

Dzīvnieku dzīve. T.5. Abinieki un rāpuļi. – M. Просвещение, 1985.

Ананьева Н., Бркин Л., Даревский И., Орлов Н. Abinieki un rāpuļi. Krievijas dabas enciklopēdija. – M. ABF, 1998.

Rakstu tulkoja Normunds Griķītis

Orģinālteksts G.N.Tihonova no bio.1september.ru