No paradīzes zivtiņas līdz mūsdienu makropodam

 Paradīzes zivtiņa – tā agrāk Krievijā pa retam sauca makrapodu (Macropodus opercularis) dēļ tā košā un unikālā krāsojuma. Dažās Rietumeiropas valstīs šis nosaukums saglabājies joprojām.

             Makropods – labirinta zivtiņa (Anabantidae dzimts), kura dzīvo stāvošos un mazkustīgos Ķīnas, Korejas, Vjetnamas un Taivānas salu ūdeņos. Pateicoties virsžaunu „labirinta” orgānam, makropods var ilgstoši atrasties ar skābekli nabadzīgā ūdenī, mazprasīgs pret ūdens parametriem un bieži sastopams pat ļoti piesārņotās ūdens tilpnēs.

Tēviņi ir koši krāsoti (jo sevišķi koši tie ir nārsta laikā) ar lielām kuplām spurām; to garums var būt līdz 11cm. Mātīšu krāsojums ir pieticīgāks un tās ir mazākas izmēros – līdz 8cm.

Parastais makropods (no Н.Ф. Золотницкий grāmatas „Interesenta akvārijs” 1904.gads)

             Makropodi ir ļoti mazprasīgi, zivju pāri var turēt pat 3l burkā, lai pavairotu pietiek ar 8-12l akvāriju. Optimālā temperatūra 22-240C, minimālā temperatūra 8-100C. Makropodi viegli pārcieš augstas temperatūras – 350C un vairāk. Nārstam parasti izvēlas 22-280C temperatūru.

             Pieaugušas zivis vislabāk barot r dzīvo barību – trīsuļodu kāpuriem, stobriņtārpiem, dafniju, bet tie spēj dzīvot un vairoties pārtiekot tikai ar kaltētu dafniju.

             Nošķirti audzēti makropodi ir ļoti agresīvi. Audzējot tos kopā ar savas sugas citām zivīm tos var turēt vēlāk vairākus pārus kopā vai kopā ar citu sugu zivīm.

             Makropodi var nārstot kopējā akvārijā, bet lai iegūtu lielāku skaitu mazuļu, tos jāaudzē atsevišķi. Ir arī cits paņēmiens: 3-4 dienas vecus mazuļus no kopējā akvārija pārceļ uz atsevišķu akvāriju.

             Lai zivis uzsāktu nārstu , vaisliniekus iepriekš 2-3 nedēļas ir jātur atsevišķi. Saliekot tos kopā un nomainot daļu ūdens, tēviņš nekavējoties uzsāks ligzdas būvniecību. Pēc maniem novērojumiem vislabāk mātīti ielaist pie tēviņa. Nārsts parasti sākas 1 dienu pēc ligzdas būvniecības pabeigšanas un ilgst pāris stundas. Tikko nārsts ir beidzies, mātīti labāk no akvārija izņemt.

             Mazuļi izšķiļas pēc 1-2 dienām, bet peldēt sāk pēc 3-4 dienām (jo augstāka temperatūra, jo ātrāk tie sāk peldēt). Kopš šī brīža tos jābaro ar „dzīviem putekļiem” vai infuzorijām. Tēviņš ir jāizņem no nārsta akvārija. Nelielu skaitu mazuļu var izaudzēt, barojot tos ar olas dzeltenumu vai smalki pulverī saberztu dafniju. Pēc 10-12 dienām mazuļi var sākt baroties ar ciklopu. Labvēlīgos apstākļos mazuļi aug vienmērīgi, sliktos – nevienmērīgi, pie kam lielāki apēd mazākos.

             Lai veiktu makropodu nārstu kopējā akvārijā, N.A.Depp izgudroja mākslīgu nārsta vietu – māla cilindru ar diametru un augstumu 12 cm. Cilindru iekar vertikāli akvārija un nosedz ar vāku, tā lai zem tā paliktu brīva vieta gaisam. Makropodi labprāt cilindrā ierīko ligzdu un nārsto. Kad mazuļi sāk peldēt , zem cilindra paliek trauku diametrā nedaudz lielāku un kopā ar ligzdu un mazuļiem pārceļ uz citu akvāriju (Zolotnickij, 1904). Šādu nārsta vietu var izgatavot no organiskā stikla vai jebkāda cita materiāla.

             Mazās prasības apkārtējai videi un interesantā uzvedība, jo sevišķi nārsta laikā, ļauj ieteikt makropodu kā pirmo zivi iesācējiem. Galvenā priekšrocība ir tā, ka turot un pavairojot šo zivtiņu daudz retāk nākas vilties un bēdāties nekā tas ir ar citām zivīm.

             Makropods – nopelniem bagāta zivs. Ar to ir daudz kas saistīts ne tikai akvāriju turēšanas attīstībā, bet arī akvāriju kultūras izveidē šī vārda plašākajā nozīmē.

Tā ir viena no pirmajām zivīm (ja ne pati pirmā) silto ūdeņu zivīm, kuru atveda uz Eiropu un tālāk pavairoja akvārijos.

             Audzējot makropoda mazuļus pirmo reizi zivsaimniecības vēsturē tika izveidota dzīvās barības pavairošanas metodika – infuzorijas (Karbonje, 1896).

Pirmo reizi tika izgudrota zivju mākslīga nārsta vieta (iepriekš minētā), to prezentēja 1884. gadā lauksaimniecības izstādē Odesā.

             Turot makropodu pirmo reizi akvāriju vēsturē pievērsa uzmanību zivju iedzimtību akvārija apstākļos un radās nepieciešamība pēc selekcijas.

             Makropods ir pirmā silto ūdeņu akvāriju zivs pasaulē, kurai tika izveidots standarts un veikts konkurss (Vācijā 1907. gadā). Ne par velti Maskavas akvāriju un istabas augu turētāju apvienība savu emblēmu izrotājusi ar makropoda attēlu.

Maskavas akvāriju un istabas augu turētāju apvienības emblēma

             Putnu tirgū, zooveikalos, zooloģiskos dārzos un akvāriju zivju izstādēs es vienmēr neviļus uzkavējos pie akvārijiem ar makropodiem. Tie ir mana pirmā mīlestība, pirmā zivtiņa, kur izdevās pavairot. Daudzus gadus meklēju un neatrodu tādu pašu skaistu, koši krāsotu „sarkanu”, ar platām spurām makropodu kāds man bija pirms kara. Grūto kara laika apstākļu dēļ to saglabāt man neizdevās, bet vienmēr atceros, ko esmu šai zivtiņai parādā. Tās dēļ bērnībā aizrāvos ar akvārijiem un beigās kļuvu par zivju audzētāju ihtiologu. Dažreiz nākas dzirdēt, ka vecāki bērniem aizliedz turēt mājdzīvniekus, pamatojot to ar vietas trūkumu. Mūsu ģimenē, dzīvojot deviņmetrīgā komunālā dzīvoklī, bija vieta gan sunim, gan putniem, gan arī akvārijam un terārijam.

             Izņemot makropodus, manā akvārijā vēl dzīvoja savs desmits vēja zivtiņu un 2 karūsiņas. Par laimi toreiz es nezināju, ka „asinskāros” makropodus nevar turēt kopā ar citām zivīm. Tās auga kopējā akvārijā un nekad nevienu neapbižoja pat nārsta laikā (akvārijs bija augiem blīvi sastādīts un citi makropodi un zivtiņas varēja tajos paslēpties). Tas neliedza makropodiem savā starpā cīnīties, bet cīņas nekad nebeidzās letāli. Vēlāk makropodisavairojās un to akvārijā bija jau 8-10 gab. Hierarhijas augšgalā vienmēr atradās viens un tas pats tēviņš – pats lielākais, izteikti sarkans un agresīvs. Viņš it kā noteica kārtību, kurai pakļāvās visi akvārija iemītnieki. Nosaucām to par Caru. Toreiz savas zivis baroju pamātā ar kaltētu dafniju un pa retam at trīsuļodu kāpuriem.

Vēlos pastāstīt par vienu notikumu, kas man daudz ko iemācīja.

             Vienu reizi vasarā, kad dzīvojām lauku mājā, tēvs, atbraucot no Maskavas, paziņoja, ka akvārijā uzradušies kaut kādu kurkuļi. Nākamajā dienā steidzos uz pilsētu un izķēru pāris makropodu mazuļus no akvārija. Ielaidu tos atsevišķā traukā un sāku barot ar dzīvo barību – ciklopiem un dafniju. Rudenī pusaugu zivis ielaidu kopējā akvārijā. Atšķirībā no vacākiem tie tūlīt sāka izrādīt agresiju pret pārējiem akvārija iemītniekiem. Ieslodzīju kaušļus piclitrīgā burkā, kur piepildīju līdz malām ar ūdeni un uzliku pa virsu vāku. No rīta visi makropodi bija miruši. Vēlāk, kad sāku lasīt grāmatas un sazināties ar citiem akvāriju turētājiem, sapratu, kas bija noticis.

Agresīvi makropodi palika, jo bija auguši nošķirti no citām zivīm. Nomira, jo tiem bija liegta iespēja ieelpot atmosfēras gaisu, bez kura labirinta zivtiņas nespēj dzīvot.

             Iepriekš jau minēju, ka makropodiem, tāpat kā citām labirinta zivtiņām, bez žaunām ir arī speciāli „labirinta orgāni”, kas ļauj tiem elpot ne tikai ūdenī izšķīdušo skābekli, bet arī atmosfēras gaisu. Tas ir veidots no nelieliem kabatas veida izaugumiem uz žaunu vāku kauliem. To sieniņas, līdzīgi kā plaušas, caurvij neskaitāms daudzums asins kapilāru. Ieelpojot atmosfēras gaisu, zivtiņa nolaižas lejup. No gaisa pilnā „labirinta” gaisā esošais skābeklis caur sieniņām nokļūst asinīs, bet no tām gaisā izdalās ogļskābā gāze. Šis orgāns makropodiem attīstās 2 nedēļu vecumā, līdz tam tie elpo tāpat kā pārējās zivis ar žaunām. Pateicoties „labirintam” makropodi var salīdzinoši ilgi dzīvot ārpus ūdens. Dažreiz gadās, ka no akvārija izlēkušie makropodi apžūst, to spuras salūzt, bet tikko tie nokļūst ūdenī tie ātri atžirgst un turpina dzīvot. Lai izvairītos no nelaimes gadījumiem, akvārijs ir jānosedz ar stikla plāksni, atstājot starp to un ūdeni nelielu 4-5 cm spraugu. Tad zivij būs pietiekami brīva pieeja atmosfēras gaisam un tā nespēs izlēkt no akvārija.

Vēl viens atmiņu stāsts.

             Atnākot no skolas, piegāju pie akvārija, lai pabarotu zivis un atklāju, ka vienā stūrī starp ričijas audzēm ir gaisa burbuļu ligzda. Šajā ligzdā Cars, kas bija kļuvis neierasti košs, lika iekšā ar vien jaunus burbulīšus. Saprotot, ka zivtiņai nepietiek gaisa, pa daļai nomainīju ūdeni un izjaucu gaisa burbuļu veidojumu. Pēc kāda laika tēviņš visu bija izveidojis no jauna. Viņš kļuva ļoti agresīvs: metās virsū ūdenī iegremdētiem pirkstiem, centās iekost, trenkāja mātītes un citas zivtiņas. Baidoties, ka tēviņš ievainos mātītes, es ar stikla plāksni norobežoju stūri, kurā tēviņš darbojās, bet mātītēm nebija miera un tās visu laiku centās tēviņam piekļūt. Atnākot mājās no darba kaimiņš man paskaidroja, ka tēviņš ir izveidojis ligzdu un izņemot stiklu mēs abi sākām novērot makropodu nārstu. Tēviņš ik pa laikam apskāva mātīti ar savu ķermeni, pagrieza to ar vēderu uz augšu, un tā iznērsa nelielu porciju ikrus. Pēc tam tēviņš centīgi uzlasīja nokritušos ikrus (un pēc kāda lika arī mazuļus) un izkārtoja tos ligzdā. Laiku pa laikam pielaboja arī ligzdu. Sīkāk makropodu nārstu neaprakstīšu – iesaku jums pašiem to pavērot. Pateikšu tikai, ka kāzu dejas, ligzdas būvniecība un nārsts ir aizraujošs un novērsties ir grūti.

Vēlāk paaugoties turēju un pavairoju daudzas zivtiņas, bet vienmēr atgriezos atpakaļ pie makropodiem. Un katru reizi par tiem uzzināju kaut ko jaunu. Vienreiz, kad no akvārija izlēca un nomira tēviņš, par mazuļiem rūpēties sāka mātīte (tēviņš viņai to neļāva). Vai tāds, lūk, gadījums: makropodu tēviņš ķēra gūpiju mazuļus un centīgi tos izkārtoja ligzdā.

             Interesanti gadījumi ir minēti grāmatās: makropodu mātīte izveidoja ligzdu un centīgi aprūpēja cihlīdu ikrus; makropodu pāris zog ikrus no laliusu ligzdas un aprūpē to mazuļus; makropodi iznīcina tādus nevēlamus akvārija iemītniekus kā planārijas utt.

Kopumā zivs ir ļoti interesanta, bet diemžēl jāatzīst, ka mūsu akvārijos dzīvo „ne tie makropodi” – vāji krāsoti, pelēki, ar netīri zilām un brūni sarkanām svītrām, kas nemaz attālināti neatgādina to skaistuli, kurš man bija bērnībā.

             Vienreiz man atveda Baltijas pāris košus makropodus, pat mātītes biji sarkanīgi krāsotas. Diemžēl no tām mazuļus, tik košus un skaistus kā tēvs, iegūt neizdevās. Tas neizdevās arī tuvradniecīgas pārošanas rezultātā (tēvs-meita). Iespējams, es nespēju piemeklēt atbilstošus apstākļus, kas nodrošinātu vizuāli skaistāko īpašību pārmantošanu.

             Pārskatot speciālo ārzemju literatūru, pievērsu uzmanību, ka tajā attēlotie makropodi ir daudz skaistāki nekā tie, ko var nopirkt vietējos zooveikalos un Putnu tirgū. Bet arī Krievijā gadsimta sākumā šo zivtiņu aprakstīja kā vienu no skaistākajām. Jāpiezīmē, ka grāmatās grūti atrast 2 vienādus zivs krāsojuma raksturojumus.

 Dažas piezīmes: Zolotnickisapraksta parasto makropodu un paradīzes zivtiņu kā divas atsevišķas sugas, bet mūsdienu literatūrā tās attiecina vienam veidam un nosaukumus izskata kā sinonīmus. G.Rihters (1979.g.) pieļauj domu, ka paradīzes zivtiņa, kas izceļas ar lielām spurām un košo krāsu, ir mākslīgi radīta vai ir mutācijas rezultāts.

Anglijā makropodu līdz pat šim brīdim uzskata par vienu no skaistākajām akvāriju zivīm (I.Gilberts un R.Legge, 1970.g.), kas liecina, ka Rietumeiropā, pateicoties selekcijai un standarta izstrādei, kas paredz samazināt un palielināt vistīkamākās vizuālās krāsu un spuru formas iezīmes, izdevies samazināt, vai varbūt, vispār pārtraukt šo zivju izmaiņas vairojoties akvārijos. . Tabulā apkopotā informācija parāda, ka iespējama makropodu visdažādākā krāsu variācija un var pieņemt, ka VDR un Anglijā makropodu selekcijas virzieni bijuši atšķirīgi; nav izslēgts, ka zivis ievestas no dažādām valstīm. Bez plaši izplatītā daudzkrāsainā makropoda (M.opercularis), ir arī vienkrāsains melns makropods (M.concolor), kas viegli krustojas ar parasto makropodu. Daži zinātnieki to uzskata par M.opercularis dienvidu apakš sugu, bet citi par mākslīgi izveidotu formu.

             Jau 1904. gadā M.Zolotnickijs novēroja, ka makropodiem, kuri atvesti no to dzimtenes, ir spožāks krāsojums. Tāpat spilgtāks tas ir pirmajām paaudzēm. A.Stoll (1907.g.) norāda, ka makropodi no Ķīnas ir daudz skaistāki nekā tie, kurus ieved no Vācijas; savukārt, Vācijas makropodiem ir intensīvāks krāsojums, labāk attīstītas spuras, elegantāku ķermeņa formu, nekā Krievijā audzētās zivis.

Makropodu ķermeņa formu un spuru dažādība ( no grāmatas „Akvāriji un telpaugi”, 1909): a – parastais makropods; b – makropods ar trīsdaļu astes spuru; c – ievestie makropodi.

 

             Makropodu izmaiņas vairojoties akvārijos, veicināja to standarta izveidei un konkursu rīkošanai.

Pirmais makropodu konkurss pasaulē notika 1907. gadā Drēzdenē, izstādē, ko rīkoja Drēzdenes ihtiologu apvienība. Pēc A.Stoll (1907.g.) vārdiem šis konkurss kļuva par izstādes „naglu”. Iespējams, tāpēc, ka tas bija pasaulē pirmais silto ūdeņu akvāriju zivju konkurss. Pēc tam makropodu izstādes Vācijā kļuva par tradīciju. Pēdējos gados VDR regulāri notiek plaši apmeklētas makropodu izstādes, konkursi.

             Interesants ir viena no pirmā konkursa rīkotāja slavena vācu zivju audzētāja G.Tumma (1907.g.) izteikums: „Jāatzīst, ka dēļ nemākulīgas masveida kultūras makropodi ir uz ceļa, lai zaudētu savu skaistumu un izcilās īpašības... Novērst kļūdas var tikai tad, kad tās apzinās, izārstēt slimību, tad, kad to atklāsi, tās būtību un cēloni. Ko dotajā situācijā varēja izdomāt labāku, lai cīnītos ar ļaunumu, kā konkurss? No tā var mācīties daudz. Protams, ka katrs uzskata, ka viņam esošās zivis ir izcili kvalitatīvas un labākās; tādejādi varēja novērot katra īpašnieka un arī kopējās gaumes tendences. Novērtējot makropodus, lai cik dīvaini tas neliktos, tika konstatēts, ka vairumam akvāriju īpašnieku ir vienāda gaume. Lai novērtētu makropodus, tika izveidots standarts, kurā katra īpašība vai pazīme tika novērtēta ar noteiktu ballu skaitu; kopējais ballu skaits 100”.

Izstādē- konkursā Drēzdenē 1907. gadā visaugstāk novērtētie makropodi: a – 1.vieta; b – 2.vieta; c – veicināšanas balva.

 

Vietas trūkuma dēļ, šeit nav apskatīts 1907. gada konkursa makropodu standarts. Tas bija izveidots ar mērķi saglabāt makropoda formas un krāsas kādas raksturīgas pamata sugai. G.Tumms stāsta, ka izstādē bija makropodi „ļoti labā stāvoklī un atbilstoši visām prasībām, bet ar trīsdaļīgu astes spuru, kuras dēļ tie nevarēja tikt prēmēti, jo ekspertu komisija nevar veicināt jebkādu nenormālu attīstības virzienu”.

Attēlā redzami 2 makropodu tēviņi, kas saņēma vislielāko ballu skaitu – 85 (1. un 2.vieta) un tēviņš, kurs saņēma 68 balles. Pirmajam makropodam bija simetriskākas spuras, svītrojums vairāk paralēls un vienmērīgāk izkārtots; otrais tēviņš izcēlās ar lielām spurām, kuras bija mazāk paralēlas un arī svītrojums sadalījās un nebija tik paralēls. Trešais tēviņš, kaut arī neatbilda standartam (svītrojuma deformācijas, ne paralelitāte un neviendabīgs izkārtojums, nesimetriskas spuras), tomēr saņēma veicināšanas balvu, iespējams eksperti uzskatīja to par perspektīvu jaunas sugas izveidei.

Ne jau tāpat vien pievēršu tik lielu uzmanību krāsojuma, raksta un ķermeņa formu daudzveidībai, jo tas viss liecina, ka makropods var kļūt par ļoti interesantu un perspektīvu selekcijas objektu. Mūsu valstī šī zivs ir nepelnīti aizmirsta, kaut gan būtu jau laiks tai atgriezt bijušo popularitāti.

Izņemot jau minētās formas pastāv arī makropodu albīna forma (sarkanas acis, melnā pigmenta neesamība, dzelteni rozīgo ķermeni stiepjas šķērsas sarkanas svītras, spuras sarkanas), tāpat pēdējos gados parādījušiem zili makropodi (gan pamata gan albīnā forma).


Rakstu tulkoja Normunds Griķītis

Orģinālteksta autors nezināms!