Saldūdens zivs

Kas ir zivs?


Sāksim ar pašu vienkāršāko – kas tad īsti ir zivs? Jo visur ir pieejama informācija par dažādiem turēšanas apstākļiem, par barību, par konkrētām sugām, bet ir jau piemirsts pastāstīt kas tad ir zivs, kāda ir tās uzbūve un īpatnības


Vairums orgānu ir tādi paši kā cilvēkam, bet ir arī atšķirības:

      -Peldpūslis – orgāns, kas palīdz zivtiņai noturēt līdzsvaru ūdenī jebkurā stāvoklī. Tas ir lielāks aktīvi peldošām zivīm, bet mazāks grunts zivīm. Peldpūslis tiek piepildīts ar gaisu un tāpat arī atbrīvots no tā, ir arī noslēgtas sistēmas peldpūšļi, kas tiek regulēti caur gāzu apmaiņu asinīs. Dažas zivis šo orgānu izmanto arī kā skaņu izdodošu vai skaņu uztverošu orgānu, kas to tālāk noraida uz iekšējo ausi.
      -Pludlīnija – tā ir nervu galu sistēma, kas izvietota speciālos iedobumos gar zivs sāniem. Tā kalpo kā sajūtu orgāns – tiek uztvertas ūdens vibrācijas, kas norāda uz blakus esošiem objektiem, zivīm, plēsoņām utt.
      -Spuras – pilda kustības regulēšanas un veikšanas funkcijas: muguras spura un anālā spura pilda līdzsvara funkciju; astes spura – parasti pilda dzinēja funkciju, ja tā ir divdaļīga, tas nozīmē, ka zivs pamatā pārvietojas vienmērīgi taisni; ja spura ir viendaļīga – tas nozīmē, ka zivij tiek piešķirta papildus jauda un tā var pārvietoties ar straujiem izrāvieniem, strauji manevrējot; krūšu spuras – ir domātas manevrēšanai, bremzēšanai un arī atpakaļ gaitai, samiņiem ir lielas krūšu spuras, lai nodrošinātu to stabilitāti uz grunts; vēdera spuras – ir domātas lai veiktu kustību noteiktā leņķī.

Ķermeņa forma visbiežāk norāda zivs dzīves vidi un barības meklēšanas apstākļus:

Torpēdas forma – forma, kas ir visizdevīgākā ātrai peldēšanai un manevrēšanai ar vismazāko ūdens pretestību – tetras, barbusi.

Saplacināta forma (horizontāli) – no augšpuses vai no apakšpuses norāda zivtiņas barošanās veidu – vai nu no ūdens virsmas vai no grunts ļaujot vieglāk noturēties noteiktā ūdens līmenī –samiņi, pecīlijas, gūpijas.

Saplacināta forma (vertikāli) – parasti tas norāda uz zivs dzīves vietu – starp daudziem ūdens augiem lēnā ūdenī šī forma ir vispiemērotākā – skalārijas, diskuss.

Zušveidīgie – ķermenis ir garš, izstiepts, cilindriskas formas, tas ir nepieciešams, jo šādas zivis dzīvo apvidū, kur ir daudz alu vai tā ir vieglāk ierakties gruntī – zutis, acantaflamus.

Zivs mutes forma arī norāda kāda veida barību tā parasti meklē:

Zivs augšlūpa ir vienādā garumā ar apakšlūpu, parasti šāda mute ir sastopama vidējos ūdens slāņos dzīvojošām zivīm

Zivs virslūpa ir garāka par apakšlūpu, parasti ir sastopama grunts zivīm – samiņiem. Parasti šāda mute ir papildināta ar jūtīgām ūsiņām.

Zivs apakšlūpa ir garāka par virslūpu. Parasti sastopama no augšējiem ūdens slāņiem barojošām zivīm.

Komplicētas uzbūves mute, parasti sastopama plēsīgām zivīm, tās uzbūve ļaut žokļus strauji izvirzīt uz priekšu, tādejādi palielinot uzbrukuma laukumu un tvērienu.

Piesūcekņu zivis- parasti tie ir samiņi, kuri dzīvo straujās kalnu upēs un lai noturētos uz vietas izmanto mutes piesūcekni.

Zivs zvīņas – parasti izšķir 3 dažādas to formas:

      - Zvīņas – vienāda izmēra un formas raga plāksnītes izkārtotas uz ādas dažādās simetriskās formās, tās parasti atšķiras pēc to formas un stiprinājuma veida, piemēram, barbusi, gūpijas, neoni
      - Kaula plātnes – parasti tās ir pārveidojušās zvīņas, kas veido noteiktā kārtībā bruņu veidā, piemēram, ancistrus samiņi
      - Āda – zivij nav zvīņu, bet gan āda, bieži to klāj biezs gļotu, lai sargātu ādu no parazītiem un padarītu grūtāk ievainojamu vai noturamu, piemēram, zutis, botias.

Ķermeņa krāsojums

Visām zivīm raksturīga viena iezīme – vēders ir sudraboti balts ar mērķi, lai no apakšas uz debess fona zivs būt grūtāk pamanāma; sāni – krāsaini un rakstiem rotāti – ar mērķi parādīt citām zivīm kur tā atrodas vai tieši otrādi maskēt zivi uz apkārtējās vides fona; mugura ir tumšāka – ar mērķi, lai zivtiņa nebūtu pamanāma skatoties no augās uz grunts fona un zivtiņa saplūstu ar apkārtējo vidi.

Katrai zivtiņai ir noteikts ķermeņa krāsojums, parasti tas ir atkarīgs no zivs dzīves (savvaļas) vides, piemēram, zivtiņām, kas dzīvo starp augiem, parasti ķermeņa krāsojums būs svītrots, lai to grūtāk būtu pamanīt, piemēram, barbuss; ja zivs dzīvo duļķainā ūdenī, tās krāsojums var būt izteikti spožs, lai sugas brāļiem būtu vieglāk to ieraudzīt, piemēram, neoni. Gruntī un slēptuvēs dzīvojošām zivīm ķermeņa krāsojums parasti ir tumšs, pelēks, ar tumšiem plankumiem. Ir sastopami arī spilgta krāsojuma zivis ar viltīgāku maskēšanās krāsojumu – astes rajonā ir melns apļveida punkts, lai jautu plēsējiem uzbrukuma mērķi – ja plēsējs noturēs melno apli, par zivs aci un uzbruks astei, zivij būs daudz lielākas iespējas paglābties.

Attīstoties akvāriju turēšanas kultūrai daudzas zivis ir ieguvušas citādāku, izteiktāku, spilgtāku krāsojumu, kā spilgts piemērs ir gūpijas, kas savvaļa ir pelēki brūna, bet akvārijos ir izkoptas to daudzveidīgas krāsainas sugas.

Zivs krāsas parasti mainās 3 gadījumos:

      Mazuļi pieaugot iegūst pieaugušas zivs krāsas un rakstu – parasti mazuļi ir neizteiktās tumšās krāsās, lai tie varētu paslēpties no plēsējiem, bet pieaugot jau var iegūt sugai raksturīgas krāsas, piemēram, gūpijas;
      Zivs jūtas apdraudēta un trauksmes gadījumā – zivs pieņem apkārtējās vides krāsu, cenšoties maskēties, piemēram, pieauguši ancistrusi briesmu gadījumā maina tumšo krāsu uz gaišāku, pelēku;
      Nārsta laikā, lai parādītu kurš te ir visskaistākais tēviņš un lai iebaidītu citus tēviņus un jo skaistākas krāsas, jo lielākas iespējas nārstam.

Ķermeņa šķidrumu un temperatūras regulēšana

Tā kā zivtiņas dzīvo dažādās vidēs, tad starp to ķermeņiem un apkārtējo vidi notiek dabīgs osmozes process. Kas tas ir? Osmozes process ir divu dažādu sāļu koncentrācijas šķīdumu sajaukšanās virzienā no vājākā šķīduma uz stiprāko caur vienvirziena membrānu līdz abos šķīdumos ir vienāda sāļu koncentrācija, lai to vieglāk izprastu, lūk, piemērs ar zivtiņām.

Saldūdens zivtiņas dzīvo saldūdenī, to ķermeņa sāļu koncentrācija ir lielāka nekā apkārtējā vidē, līdz ar to zivs āda kalpo kā membrāna un apkārtējās vides ūdens lēnām tiek uzsūks zivs ķermenī, tāpēc zivtiņai nav nepieciešams dzert un liekais ūdens tiek izvadīts ārā viegla urīna veidā.

Jūras zivtiņām šis process ir pretējs – apkārtējās vides sāļu koncentrācija ir lielāka nekā zivs ķermenī, līdz ar to ūdens lēnām no zivs ķermeņa tiek izsūkt apkārtējā vidē. Tātad lai atgūtu ūdeni zivtiņai ir jādzer jūras ūdens un liekie sāļi jāizvada ārā koncentrēta urīna veidā.

Šī ķermeņa funkcija arī ir viena no nozīmīgākām atšķirībām kāpēc nevar turēt saldūdens zivis jūras akvārijos un otrādi. Diemžēl zivīm nav iespējams regulēt savu ķermeņa temperatūru, tāpēc ir ļoti nozīmīga apkārtējās vides temperatūra, jo visi zivs funkcionēšanas procesi ir izveidoti atbilstoši šai temperatūrai, kas faktiski ir zivs savvaļā esošā temperatūra. Ja temperatūras nav, tad zivs ķermenis uzsilst līdz šai temperatūrai, ķermeņa funkcijas netiek veiktas pilnībā vai vispār, zivtiņa mokas un var pat nomirt.

Elpošana

Zivīm ir nozīmīgs skābeklis tāpat kā cilvēkiem. Zivis uzņem ūdenī izšķīdušo skābekli, to ievelkot pa muti un izpūšot cauri žaunām. Ūdenim plūstot cauri žaunām, tajā esošās gāzes savienojas ar asinīm cauri difūzijas membrānu un nokļūst zivs asins apgādē; tajā pašā laikā tādā pašā veidā no asinīm tiek izvadīts oglekļa dioksīds atpakaļ apkārtējā vidē. Ja zivij pietrūkst skābekļa tā paceļas augstākos ūdens līmeņos – tuvāk ūdens virsmai, kur ir vairāk izšķīduša skābekļa.Zivtiņa, kas uzturas tuvu ūdens virsmai ir viegli pamanāma un kļūst par vieglu upuri plēsējiem. Vietās, kur ūdens bieži ir sekls, duļķains un netīrs, zivīm ir izveidojusies elpošanas palīgsistēma, piemēram, koridoras samiņi var ieelpos gaisu un to uzglabāt speciālās gaisa kabatās zem žaunu vākiem, tādejādi nodrošinot sevi ar papildus gaisa rezervi.

Ir zivtiņas, kas vēl vairāk ir pielāgojušās gaisa elpošanai – blakus žaunām ir izveidojusies speciāla plaušu veida sistēma, kurā zivs uzglabā ieelpoto gaisu. Ja aplūko šo sistēmu tuvāk, tad tā atgādina labirintu, no kā arī cēlies nosaukums Labirinta zivtiņas.

Miegs

Visas zivis daļu no dienas, nakts vai no savām aktivitātēm pavada tādā kā palēninātā kustībā, tas arī ir zivs miegs. Tā kā zivij nav plakstiņu, tad tā vienlaikus guļ un arī novēro apkārtni, tāpēc nevar teikt, ka tā paliek pilnīgi bezpalīdzīga. Zivis guļ visdažādākās pozās – dažas gļ uz augiem, citas ar galvu uz leju, citas uz grunts, citas guļ uz sāniem vai pat muguras – daudzi to redzot uzskata, ka zivtiņa ir slima, bet īstenībā tā ir šo zivju īpatnība.

Galvenais atcerieties, ka ja zivs guļ uz grunts, tad tās nedrīkst turēt ar zivīm, kas var tās medīt vai aktīvām nakts zivīm, kas var saplēst to spuras.

Redze

Vairumam zivju acis ir izvietotas tālu viena no otras katrā galvas pusē, līdz ar to tiek nodrošināta monoskopiska redze – katra acs strādā pati par sevi. Plēsīgām zivīm acis ir novietotas tuvāk un nodrošina stereoskopisku redzi – spēja koncentrēt abas acis uz vienu punktu nodrošina lielākas iespējas medīt.

Zivs acs nodrošina gandrīz 3600 redzi gan uz sāniem, gan augšu, gan apakšu. Acu izvietojums un lielums arī ir atkarīgs no zivs dzīves vietas, piemēram, ir alu zivis, kam acu nav vispār un ir vidēju ūdeņu zivis ar izteikti lielām acīm, lai spētu novērtēt briesmas gan no augšas, gan apakšas un sāniem.

Dzirde

Zivīm nav ausu, bet tās ļoti labi uztver ūdens vibrācijas, pēc būtības skaņā arī ir vibrācija, kas ļoti viegli un ātri izplatās ūdenī. Vairumā gadījumu zivis uztver skaņu ar pludlīniju, peldpūsli vai speciāliem orgāniem uz galvas.

Oža, garša, pieskārieni

Zivīm ir nāsis, kurās ir izvietoti smaržas sensori, kas ir savienoti ar smadzenēm. Parasti zivīm ir 2 nāšu pāri – priekšējās un aizmugurējais, ar speciālu muskuļu palīdzību ūdens tiek ievilkts pa priekšējām nāsīm un tālāk izpūst pa aizmugurējo nāšu pāri. Protams, ir arī citi varianti – speciāli padziļinājumi uz galvas, kas pilni ar ožas receptoriem, vai tikai viens nāšu pāris, caur kuru veic gan ieelpu, gan izelpu.

Zivīm ir daudz garšas receptoru – uz lūpām, uz galvas, uz mēles, mutē, uz taustekļiem. Visparastākie taustekļi ir ap muti ūsiņu veidā, bet ir arī zivis, kurām ir speciāli taustes- garšas orgāni, piemēram, gurami.

Vai zivīm patīk pieskārieni? Ir grūti pateikt, ko zivs izjūt kad tai pieskaras, bet viens ir skaidrs – zivs izjūt pieskārienus un atšķir patīkamas sajūtas no nepatīkamām, piemēram, zivis beržas gar priekšmetiem, lai atbrīvotos no parazītiem vai vecās zvīņas. Tāpat zivis izmanto tausti, lai kustētos un meklētu barību duļķainā, necaurredzamā vidē.

Elektrība

Lai kustētos pa nervu sistēmu visu laiku cirkulē mazi elektrības lādiņi, kas liek sarauties muskuļiem, tādejādi veicot noteiktu kustību. Dažām zivīm ir pārveidojusies šī nervu sistēma, dodot tām iespēju īslaicīgi ģenerēt elektrisko lādiņu apkārtējā vidē. Kam tas ir vajadzīgs? Lai apdullinātu medījumu vai lai iztaustītu apkārtni, noskaidrojot priekšmetu atrašanās vietu. Parasti šādas spējas piemīt zivīm, kas dzīvo duļķainā ūdenī, kur uz redzi vien paļauties nevar, parasti tie ir samiņi.

Skaņa

Ir zivis, kas spēj izdot skaņas, parasti tas tiek skaidrots ar zivs sociālo uzvedību un hierarhiju. Zivis izdod skaņas ar speciāliem orgāniem, piemēram, botias klikšķina zem acīm esošos kaula dzelkšņus signalizējot par barības avotu vai cīnoties par vietu bara hierarhijā; ir zivtiņas, kas izdot trokšņus kustinot spuras vai bungojot pa peldpūsli.

Raksta autors Normunds Griķītis


Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .