Zaļās vardes

 Ukrainas teritorija mīt 5 veidu vardes, trim no tām – zāles (Rana temporaria), purva (R. Arvalis) un lēcējvardei (R. Dalmatina) – muguras krāsojums ir brūns un tās ir brūnās vardes. Divām pārējām – dīķa (R. Lessonae) un ezera vardei (R. Rdibunda) – mugura ir zaļgana vai olīvzaļa, tās pieskaita zaļo varžu grupai.

Purva varde

Ezera varde

Zāles varde

Lēcējvarde

Zaļā varde

Dīķa varde


  Pirmo reizi zaļo vardi kā atsevišķu sugu definēja Karls Linnejs 1758. gadā, piešķirot tai nosaukumu Rana esculenta, kas tulkojumā no latīņu valodas nozīmē – ēdamā varde. Iespējams tas bija saistīts ar tajā laikā Eiropā valdošo gastronomisko interesi pret vardēm. Vēlāk detalizēti apskatot zaļo varžu morfoloģiju, uzbūvi un dzīves veidu zinātnieki atklāja to starpā būtiskas atšķirības un atdalīja atsevišķu sugu – ezera vardi. Tā izveidojās jau 2 zaļās vardes – esera un zaļa varde. Vēlāk secināja, ka Eiropā eksistē vel viena ēdamās vardes apakš suga – dīķa varde, bet vēlāk izrādījās, ka zaļā varde ir hibrīds – tā veidojas krustojoties ezera un apakš sugas dīķa vardei, kas vēlāk izrādījās pastāvīga suga. Šobrīd vairums herpetologu1 zaļo varzu grupā izdala 2 sugas – dīķa un ezera vardi, un vienu pastāvīgu hibrīda formu – zaļo vardi, kaut gan ir pētījumi, kas apliecina, ka šī varde r atsevišķa suga.

             Ko nozīmē „noturīga hibrīda forma”? Saskaņa ar sugas bioloģisko koncepciju, ar retiem izņēmumiem, divu dažādu sugu krustošanās hibrīdiem (ja krustošanās jebkādu iemeslu dēļ ir iespējama), tad pēcnācējiem ir jābūt neauglīgiem2. Bet gadījuma ar zaļajam vardēm izrādījās, ka hibrīdi ir spējīgi vairoties kaut arī sarežģītā ceļā – tam izmantojot svešus gēnus. Zinātnieki šādu veidu nosaukuši par kreditoģenēzi – aizņemšanās. Zaļai vardei ir viens ezeru vardes gēnu komplekts un viens dīķa vardes gēnu komplekts. Kad šādai vardei nobriest dzimuma šūnas, tad tajās uzkrājas tikai ezera vardes gēni (dīķa vardes gēni tiek izslēgti), bet lai turpinātu zaļo varžu dzimtu ir vajadzīgi abu gēnu komplekti. Tātad, lai zaļā varde normāli pastāvētu tai ir jādzīvo kopā ar dīķa vardi, lai iespējam visu laiku gēnus aizņemties? Un tiešam zinātnieku pētījumi Ziemeļu Ukrainā pieradīja, ka šādas jauktas populācijas eksistē dažos Karpatu un to apkārtnes reģionos.

 Neskatoties uz to ar zaļajām vardēm joprojām ir daudz neskaidrību un pretrunu. Rietumu Eiropas teritorijā arī atrastas jauktas populācijas, bet tās sastāv no ezera vardes un zaļās vardes hibrīdiem. Šeit zaļās vardes tēviņi nodod dīķa vardes gēnus dēliem, bet ezera vardes gēnus meitām. Tādi pat situācija novērojama arī Ukrainā Dunajas upes deltā, kur dīķa vardes satopamas tikai pāris vietās. Vairākās vietās Dānijā, Vācijā, Polijā un aiz Karpatiem atrastas populācijas, kuras sastāv tikai no zaļās vardes hibrīdiem. Tas nozīmē, ka hibrīda forma iemanījusies vairoties pati bez vecāku sugām. Zaļās vardes uzdevušas zinātniekiem mīklas, kas tik drīz atminētas netiks.

             Nedaudz par zaļo varžu bioloģiju. Ezera varde ir viena no lielākām Dunajas deltas abinieku sugām, kuras garums sasniedz 170mm. Mātītes vienmēr ir lielākas par tēviņiem. Pēc izmēra šai sugai konkurenci var sastādīt tikai pelēkais krupis (Bufo bufo), kura garums var būt 200mm, bet par šīm amfībijām citreiz.

             Nekustīgu ezera vardi viegli pamanīt starp ūdens vai piekrastes augiem, jo tā no augšas ir spilgti zaļā, olīvu zaļā vai tumši brūna krāsā ar lielu vai vidēju skaitu melnu vai tumši zaļu plankumu. Dažreiz visas muguras garumā tai ir gaiša svītra. Vēders tai ir netīri balts vai dzeltenīgs, parasti ar tumšiem plankumiem. Tēviņiem mutes kaktiņos ir pelēki vai gandrīz melni rezonatori.

             Dīķa varde ir daudz mazāka nekā ezera varde. Tās maksimālais ķermeņa garums ir 100mm. Ārēji no ezera vardes tās atšķiras ar gaišāku muguras krāsu, dzeltenu vēderu, baltiem rezonatoriem un ar kājas pēdas pauguriņa izmēru un formu.

             Zaļa varde sevī apkopojusi abu vecāku sugu īpašības. Ārēji un pēc izmēra tā vairāk atgādina ezera vardi, no dīķa vardes tai tikuši gaišāki tēviņu rezonatori, spilgtāka muguras un vēdera krāsa un gaišā muguras svītra, pēdas pauguriņa izmērs un forma, kas kalpo par precīzāko vizuālo zaļo varžu atšķirības pazīmi.

             Zaļo varžu bioloģija ir līdzīga, šo abinieku sugas, kuru dzīve pilnība saistīta ar ūdeni. Ūdenstilpne tas atrod barību, patvērumu, šeit ziemo un vairojas. Bet ne jau visas ūdenstilpnes tam patīk. Tās tik pat ka nevar atrast ūdenstilpnēs ar spēcīgu straumi, ar lielu ūdens virsmas laukumu, ar niedrēm blīvi aizaugušās vietās, kur ūdenī daudz sērūdeņraža. Ideāls variants vardēm ir seklas ūdens tilpnes ar peldošiem vai zemūdens augiem un tīru ūdeni. Pēc attiecībām ar apkārtējo visu zinātnieki vardes pieskaita pie „vides indikatoriem”, paradot vides tīrību.

             Zaļās vardes no ziemas guļas mostas pavasara sakumā, vidū, bet siltajās ziemās vardes var pamanīt sildoties saulītē jau februāra beigās3.

             No pirmās iznākšanas līdz ikru nēršanai paiet 1-2 nedēļas. Nārsta laikā tēviņi liela skaitā turas pie ūdens virsmas. Tie ir ļoti aktīvi un skaļi. Varžu kora troksnis naktīs neļauj gulēt. Pirms ikru nēršanas ir pārošanās. Iznērstos ikrus izkārto kunkuļa veida, kas veidojies no neskaitāmiem kopā salipušiem ikriem. Ezera vardes ikru diametrs ir 1.5-2mm, tā apvalka diametrs 7-8mm. Ikra augšēja daļa ir tumši brūna, bet apakšējā balta. Ezera vardes iznērsto ikru skaits ~5-8 tūkstoši, dīķa vardei 2-3 tūkstoši un iznērsto ikru skaits ir proporcionāls mātītes lielumam. Pēc 7-10 diennaktīm izšķiļas kurkuļi, to garums ir 5-8mm. Tiem ir gara aste, kurai apkārt ir peldplēve. Tikko izšķīlušos kāpuru krāsa ir gaiši dzeltena vai brūna. Augot mazuļi paliek zaļi. Kurkuļi aktīvi ir dienas laikā, peldot pa saulē sasilušu seklumiem. Nakts laikā tie paslēpjas zem akmeņiem vai augos. Barojas galvenokārt ar diatomām, zaļām un zili-zaļām aļģēm, tādejādi veicinot ūdens tilpnes dabīgu attīrīšanos.

Eiropas zaļo varžu pakaļkāju garums un pēdas pauguriņa forma: A – dīķa varde (Rana lessonae), B – zaļā varde (Rana esculenta), V – ezera varde (Rana rdibunda). 1 – gurns, 2 – stilbs, 3 – stilba locītava, 4 – iekšējais pēdas pauguriņš, 5 – pakaļkājas pirmais pirksts, 6 – pēdas pauguriņa garums, 7 – pirmā pirksta garums.

             Augot, kurkuļiem sākumā samazinās aste, izmainās acu uzbūve un mute un tikai tad, kad kāpurs ieguvis pieaugušas vardes izskatu, pazūd zemūdens elpošanas orgāni – žaunas (sauszemes bezastaino abinieku kurkuļiem žaunas pazūd daudz ātrāk – uzreiz pēc priekškāju izveide). Šīs pārvērtības vai metamorfoze ilgst 5 diennaktis.

             Tikko metamorfozi pārcietušas ezera vardes pēc izmēra ir mazākas nekā to kurkuļi. To izmērs ir 14-25mm. Ziemot tas dodas, sasniedzot 30-35mm garumu. Ziemošanas laika vardes tikpat kā neaug. Nākama gada pavasara sākumā jaunās vardītes mostas no ziemošanas un maija beigās tas sasniedz jau 4-5cm garumu, jūnija beigās 5-6cm, jūlija beigās 7-8cm. Augusta beigās daži tēviņi jau ir sasnieguši 9cm garumu. Nākamās vasaras laikā tēviņi pārsniedz 9cm garumu, bet mātītes ir 9-10cm lielas. Piektā gada laika mātītes sasniedz 13-14cm garumu. Vardes aug visas to dzīves laikā, bet ar vecumu augšanas tempi samazinās.

             Dzimuma briedumu vardes sasniedz 3 gadu vecumā. Ezera vardes dzīves ilgums 6-7 gadus, kaut gan daudzas mirst ātrāk. Jo sevišķa liela ir kurkuļu mirstība.

             Ezera vardes barības klāsts ir ļoti plašs, pamata tie ir bezmugurkaulnieki – kukaiņi. Vardes visvairāk apēd vaboles, tad divspārņus, kas pamata ir visu mīlētie knauši un mušas, tām seko posmkāji un taisnspārņi. Jaunās vardītes pamata barojas ar knaušiem.

             Eksistējot, galvenokārt no kukaiņiem, ezera varde atšķirība no citiem mūsu faunas bezastainiem abiniekiem var uzbrukt arī mugurkaulniekiem. Dažreiz par tas medījumu kļūst mazi zīdītāji, piemēram, peles. Ezera varde var saķert mazus putniņus, ir novērots, ka vardes uzbrūk maziem dūkura putnēniem peldošas ligzdās. Ir atrasta arī mirusi varde, kurai no mutes rēgojās ķīvītes mazulis. Ezera varde kuņģī var atrast arī zalkšus, nelielus abiniekus (vardes), kurkuļus, vardulēnus, tai skaita arī savus mazuļus. Tāpat ezera vardes pa retam ēd zivju mazuļus un mazas zivtiņas. Zivis, abinieki, putni un zīdītāji ir reta ezera vardes barība un dažreiz baumas par kaitējumu no tam zivsaimniecībām, kur tas apēd visus dažādu sugu zivju mazuļus, ir pārspīlētas.

             Varbūt daudzu pārsteigs fakts, ka zaļas vardes audzēt ir reizēm izdevīgāk nekā zivis. Varžu ēšana ir jau sen izveidojusies tradīcija. Ka iepriekš minēts Karls Linnejs piešķīra zaļajai vardei zinātnisko nosaukumu ar nozīmi „ēdamā varde”. Piemēram, Francijā 1980. gadā apēstas 8 tūkstoši tonnu varžu, Šveicē – aptuveni 3 tūkstoši tonnu; ASV 1984. gadā apēstas 2.7 tonnas varžu. Ēdienus no vardēm var atrast Beļģijas, Itālijas, Holandes un citu valstu restorānos. Pēdējā laikā arī vairums Ukrainas restorānu, vēloties piesaistīt un pārsteigt klientus, piedāvā ceptas varžu kājiņas. Bet kas gan ir „medaļas otra puse” šiem pāris varzu gaļas gabaliņiem?

Varžu kājiņas

             Attīstot zaļo varžu pārstrādes industriju zaļo varzu skaits var būtiski samazināties. Piemēram, šobrīd Francija vardes jau iepērk no citam valstīm. No tam 8 tūkstoši tonnām varžu, ko francūzi apēda 1980. gadā, 90 t tika iegūtas paša valstī, bet pārejās 7910 t importētas. Līdz šim lielākā šīs preces eksportētāja ir Indija ( aptuveni 60 miljoni varžu katru gadu). Pēc oficiāliem datiem varžu ķeršana Indiju nodrošināja darbu 160 tūkstošiem cilvēku un radīja aptuveni 10 miljonu dolāru ienākumu, bet šobrīd Indija ir pieņemts likums, kas liedz varžu izvešanu. Tas pamatojās specialos pētījumos, ka izņemot no dabas tādu milzīgu skaitu varžu, tas noved pie 200 tūkstoši tonnu lauksaimniecības kaitēkļu izdzīvošanas. Un lai tos iznīcinātu ir jāpalielina ķīmisko indu daudzums, kurus Indija importē 100 miljonu dolāru apjomā. Bez tam, vardes parasti ķer rīsu laukos naktīs, kas samazina ražu. Un vēl arī cilvēkus, kas ķer vardes, regulāri sakož dažādi kukaiņi, kas izraisa malāriju un encefalītu, palielinot mirstību par 3 tūkstošiem cilvēku gadā. Laika posmā 1960-1980. gads arī PSRS eksportēja vardes un to gaļas cena, pēc pazīstamā Ukrainas herpetologa N.N.Šerbaka4 vārdiem, „ārzemju valūta bija 3 reizes lielākā nekā zivij”. Ukrainā Dunajas deltā zaļo varžu ieguve eksportam notika no 1960-1970. gada, to pārtrauca 1981. gadā. Katru gadu izķēra ~70-80 tūkstošus varžu. Galvenais importētājs bija Francija. Un pat šobrīd netālu no Vilkovo var atrast norobežojošo dīķu paliekas un uzņemumu būves, kas nodarbojas ar rūpniecisku zaļo varžu ķeršanu un sagatavošanu eksportam. Pēc padomju zinātnieku novērtējumu, kas veica mērķtiecīgus pētījumus Ukrainas Dunaja deltā, lai noskaidrotu šīs vietas zaļo varžu ieguves potenciālu, tad Stencovska- Žebrijana aizsprostu potenciāls bija vismaz 20 t varžu.

             Neskatieties uz šo abinieku lielo skaitu, kurus var Dunajas delta sastapt ik uz soļa, to dzīves cikls ir tik trausls, ka iznīcinot kādu no vecāku sugu vardēm, var palikt bez vardēm vispār. Tāpat nedrīkst aizmirst, ka ar vardēm to dažādās attīstības stadijās savvaļā barojas daudzi plēsēji, sākot ar tārpiem, kukaiņiem un beidzot ar zīdītājiem. Atbilstoši vienkāršam bioloģiskam likumam, izņemot vardes no barības ķēdes, tām sekos vairāku citu ekoloģiskā piramīdā augstāk stāvošu sugu bojāeja. Daudz varžu mirst no neskaitāmiem parazītiem un no nelabvēlīgiem dabas apstākļiem, tāpat no ūdens atmiršanas - katastrofāla ūdenī esošā skābekļa līmeņa krituma un sērūdeņražu daudzuma palielināšanās no pūstošas organikas – pamatā no augu paliekām. Tāpēc zaļo varžu rūpniecība ir komplekss jautājums kā no likuma, tā arī no ekoloģijas un bioloģijas viedokļa un bez detalizētas izpētes un populācijas uzraudzības ieguve nevar notikt.

Piemineklis vardei Bostonā

             Varde ir viens no tiem dzīvniekiem, kuram cilvēks uzcēlis pieminekli un ne vienu vien. Nav noslēpums, ka varde ir nozīmīgs bioloģisko disciplīnu un vērtīgs zinātnisko pētījumu objekts. Ja novērtē dažādu dzīvnieku lomu zinātniskos pētījumos, tad pirmo vietu noteikti ieņem vardes, kuras ne jau par velti sauc par laboratorijas dzīvnieku veterāniem.

             Rudenī, atdziestot ūdenim un gaisam, zaļās vardes iekārtojas uz ūdenstilpnes grunts, paslēpjas zem pārkarēm virs ūdens vai ūdens augu audzes un sastingt. Sākas ziemošana, kuras laika vardes neēd. Lūk, šo spēju mēnešiem ilgi iztikt bez barības izmanto cilvēki – rudenī, kad vel ir saulainās dienas, ķer vardes un tad tās uzglāba specialās vannās vēsās vietās. Tur viņas it kā snauž un vienmēr ir gatavas pakalpot pasniedzējiem, studentiem un zinātniekiem.

             Vardes ir zinātnieku pastāvīgie palīgi. Daudzu gadsimtu laikā tas kalpojušas un arī tagad kalpo zoologiem, anatomiem, fiziologiem, ārstiem un farmaceitiem. Savā laikā vardes veica nenovērtējamu pakalpojumu – palīdzēja atklāt daudzas svarīgas fiziskas likumsakarības. Izcilo itāļu zinātnieku Luidži Galvani un Alesandro Volta XVIII gs. veiktie eksperimenti ar vardēm ļāva atklāt galvanisko strāvu, kas ietekmēja tālāku dabaszinātņu un tehnikas attīstību. L’.Galvani pierādīja ķermenī esošas strāvas esamību – vardes muskuļos un nervos. Viņa pētījumi ielika pamatus svarīgai zinātnei – elektrofizioloģijai.

             Daudz eksperimentu ar vardēm veica fiziologs I.M.Sečenovs. Tie palīdzēja viņam izveidot refleksu teoriju, kas kļuva par būtisku „ieroci” zinātnieku rokās – materiālistu, kuri cīnījās par īpašas dvēseles atzīšanu, kura it kā pārvalda visas dzīvā organisma darbības. Savu pētījumu rezultātus zinātnieks apkopoja darbā „Galvas smadzenes refleksi”. I.M.Sečonova pētījumi pamatoja materiālisma principus un spēcīgi mazināja ideālisma ietekmi.

             Eksperimentus ar vardēm veica arī daudzi mūsdienu padomju un ārzemju zinātnieki. Vardes ir pastāvīgi slavenā franču fiziologa un patologa Kloda Bernara izpētes objekti. Un kā uzskata, tieši viņam pieder doma, par pieminekļa uzstādīšanu vardēm. Pieminekli atklāja XIX gs. beigās slavenajā Sorbonas – Parīzes universitātē. Tā zinātnieki pateicās saviem palīgiem – vardēm par piedalīšanos daudzos eksperimentos un atklājumos. Vēl viens varžu memoriāls tika izveidots 1960. gadā Tokio. Kad tur zinātnei kalpojošo varžu skaits sasniedza 100 tūkstošus, studenti mediķi tām uzstādīja pieminekli. Eksperimentiem un mācībām ASV 1960. gadā izmantoja 9 miljonus varžu gadā, bet jau 1970-to gadu sākumā – 22 miljonus. PSRS šis cipars bija vairāk kā 1 miljonu varžu gadā. Acīmredzot nekādi pieminekļi neizpērk cilvēka vainu varžu priekšā.

             Lūk, kādus faktus slēpj sevī, kā šķiet, tik parastas un vienlaicīgi noslēpumainas vardes. Nobeigumā vēlreiz gribētos atzīmēt varžu svarīgumu un noderību (kaut arī zinātnieki jau sen atteikušie no termina „derīgi” vai „kaitīgi” dzīvnieki vai augi) savvaļā un cilvēka ikdienā. Neskatoties uz to lielo skaitu un pat nelielu „apnicību”, vardes ir jāsaudzē un nav jāuzskata par „pretīgiem, glumiem un aukstiem pretekļiem”, bet gan par nenogurstošu savvaļas sastāvdaļu, bez kuras nav iedomājams tās unikālais kolorīts, kas padara Vilkovo – par Ukrainas Venēciju – Dunajas deltu un tās apkārtni. Lai varžu koris ne vienu vien gadsimtu neļauj iemigt daudzām cilvēku paaudzēm un atbrīvo no odu varzas.

 

1 Raksta autors dzīvo Ukrainā – Redaktora piezīme.

2 Populārāka ir pretēja definīcija – noturīga vairoties spējīga hibrīda pēcnācēju esamība liek apšaubīt vecāku sugu pastāvību – Redaktora piezīme.

Runa ir par Dunaja deltu – Redaktora piezīme.

4 Krievu un padomju literatūrā – N.N. Šerbaks – Redaktora piezīme.


Rakstu tulkoja Normunds Griķītis

Orģinālteksts Dunajas biosfēras rezervāta herpetologs A. Matvejevs no bio.1september.ru

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .