Stobriņtārpi

   Stobriņtārpu ģimenē (Tubificidae) ir vairak kā simts dažādu mazsaru tārpu. Visizplatītākie ir parastie stobriņtārpi (Tubifex tubifex).

             Stobriņtārpi dzīvo visdažādākās vietās – tas var sastapt lēnu upju seklumā, strautos, kanālos un citās stāvoša ūdens tilpnēs. Tos visvairāk var atrast vietās, kur ietek ūdeņi no dzīvnieku fermām, spirta fabrikām, alus brūžiem un citiem pārtikas uzņēmumiem, kas izlej ražošanas ūdeņus vietējās ūdens tilpnēs.

Stobriņtārpi spēj dzīvot ne tikai dūņainā, bet arī smilšaina gruntī. Tiem ir smalks, trausls diegveida ķermenis, kas veidots no 60-100 segmentiem, ķermeņa garums 30-60mm. Dažreiz tie veido milzīgas kolonijas, kas atgādina dzīvu sarkanu paklāju. Bet tikko tam mēģināt pieskaraties, paklājs momentāni pazudīs – stobriņtārpi paslēpsies savās aliņās. To sarkana vai rozā krāsa ir skaidrojama ar asinīs salīdzinoši lielo hemoglobīna daudzumu. Tas un spēja viļņveida kustībām apskalot ķermeni ar svaigu ūdeni, ļauj stobriņtārpiem dzīvot gruntī – vietā, kur ir ļoti maz skābekļa.

             Ar priekšgalu stobriņtārpi parasti ierokas dūņās, bet ar aizmugurējo daļu, kas ir ūdenī, tie elpo. Ja ir skābekļa trūkums, tad tie vairāk izbāz muguras daļu ara no grunts, ļaujot tiem aktīvāk kustēties. Savu mājokli – īsa elastīga caurulīte (no kā arī radies tārpiņu nosaukums) ir tik gara, lai varētu pie pirmās izdevības tajā paslēpties – tie paslēpjas 5-10cm dziļumā. Graužoties gruntī diennakts laikā tie caur sevi izlaiž savu daudz lielāku grunts daudzumu nekā paši sver. Pārstrādāta grunts tiek atbrīvota no organisko vielu paliekām un tiek bagātināta ar minerālvielām. Šādi bioloģiski tiek attīrīti piesārņotu ūdens tilpņu grunts.

Stobriņtārpi ir viena no vērtīgākajam akvārija zivju barībām. Uzturvērtības ziņa tā neatšķiras no trīsuļodu kāpuriem. Pēc vācu akvāriju turētāju datiem, stobriņtārpos ir ergosterīns – provitamīns D, kas zivs ķermenī pārtop par D vitamīnu.

             Stobriņtarpus var ķert pat ar visvienkāršākajām ierīcēm – virtuves caurduris, metāla sieta gabals, kas izliekts kausa veidā, auduma sieti un tml. Tajos ar lāpstu ieliek piekrastes grunti kopā ar stobriņtārpiem un skalo kamēr tiek izskalota grunts. Stobriņtārpu piekrastē ir daudz mazāk nekā dziļumā un tie ir netīri. Vislabāk stobriņtarpus ņemt 3-4m no krasta, no dziļuma, vēlams no smilšainas grunts, kas bagāta organiskas paliekām. Loms noteikti būs lielāks un arī stobriņtārpi tīrāki. Tāpēc stobriņtārpu ieguvei ieteicams izgatavot noņemamu sietu ar garu kātu. Sieta diametrs aptuveni 20-25cm, sānu augstums 10-12cm. Acu izmērs 1*1 vai 1.5*1.5mm. Sietu kātam stiprina ar izliekumu (šo pašu kātu var izmantot, uzliekot citu sietu, dafnijas vai ciklopu ķeršanai). Jāpiezīmē, ka izmantojamiem materiāliem jābūt izturīgiem un nerūsošiem, jo tas būs ūdenī un būs jāiztur diezgan liela slodze izceļot un skalojot grunti. Rokturi, ieteicams veidot no 2-3 savienojumiem, no vieglas, dūralumīnija caurules ar vītni savienojuma vietās. Sieta apmalei jābūt stingrai – no nerūsoša tērauda vai dūralumīnija 1-1.5mm biezumā, lai siets skalošanas laikā neļodzītos un neliektu apmalīti. Vislabāk izmantot bronzas vai nerūsoša tērauda sietu, jo metāla siets ātri sarūsēs un nebūs lietojams. Ķerot ir svarīgi atrast stobriņtārpu koloniju. Ja siets atduras cietā zāļu audzē, tad stobriņtārpu tur nav vai tikpat kā nav, bet ja jūtat nelielu amortizāciju (tādu ka paralonu vai gumiju), tad esat atradis stobriņtārpu koloniju.

             Ieguves vietā iegūstot grunti kopā ar tārpiņiem veic arī to pirmreizējo mazgāšanu. To dara šādi – ņem nelielu dūņu vai smilts daudzumu un ieliek sietā (no dziļuma 5-10cm), sietu ieliek ūdenī un skalo līdz grunts ir izgājusi cauri un izšķīdusi ūdenī. Mazgāšanu veic nelielas porcijās, jo tas ir ļoti darbietilpīgs process. Sākotnējo mazgāšanu var uzskatīt par pabeigtu, ja aiz sieta ūdenī nepaliek duļķaina sliede. Izmazgātos stobriņtārpus kopā ar pārpalikumiem (lapām, zariem, akmeņiem utt.) savāc burkā. Ziemas laika burka ielej ūdeni, lai tārpiņi nenosaltu, vasara tārpiņus var turēt mitrus bez ūdens.

             Lai stobriņtārpus attīrītu, tos ieliek kaprona auduma (vai marlē), no abām pusēm aizsien un ieliek trauciņā ar svaigu ūdeni (ūdens daudzums 1-1.5cm) (2.attēls). Pēc pāris minūtēm tārpiņu sāk līst cauri auduma acīm un krāties nelielas kaudzītēs. Lai šo procesu paātrinātu, tad uz vīstokļa var uzlikt  stikla kolbu (vai metāla trauku) sakumā ar siltu un tad ar verdošu ūdeni. Stobriņtārpi bēgot no silta ūdens pielīdīs pie auduma vēsākajam malām un tad bēgot no karstā ūdens uzreiz izlīdīs traukā. Ja kolba uzreiz ieliesiet verdošu ūdeni, tad iespējams applaucēsiet tārpiņus un tie nonirs.

             Ir vēl viens veids, kā attīrīt stobriņtārpus no piemaisījumiem – ņem 2 dažāda diametra metāla bundžas. Tās ir jāvar ielikt vienu iekš otras tā lai starp tām paliktu neliela spraudziņa. Lielajā bundža ielej kārstu ūdeni, mazajā ieklāj vienmērīgu neattīrītā tārpiņa slāni, ko pārklāj ar samitrinātu marli. Mazo trauku ielikt lielajā, bet tā, lai kārstā ūdens līmenis būtu zem stobriņtārpiem. Tārpiņi glābjoties no karstuma, izrāpsies uz marli, no kuras tos ar pinceti nolasa un ieliek trauka ar tīru vēsu ūdeni.

             Kad tārpiņi ir attīrīti ir svarīgi pareizi tos uzglabāt. Galvenais nosacījums ir tīrs svaigs ūdens (ja iespējams tekošs), kurā tos uzglabā. Ir 2 uzglabāšanas veidi: ūdenī un vispār bez ūdens. Manuprāt labāk ir tos uzglabāt ūdenī, jo tad tie ātrāk attīra kuņģi no dūņu, gļotu paliekām. Šajā gadījumā tos uzglabā traukā, kurā ieliets aptuveni 1-1.5cm ūdens. Ja ūdens daudzums būs lielāks, tad iespējams ka stobriņtārpi sāks mirt pēc pāris stundām no skābekļa trūkuma. Pirmās dienas ūdeni maina 3-4 reizes dienā, pēc tam kad stobriņtārpi attīrījušies no dūņām – 2 reizes dienā (no rīta un vakarā pirms tos izbaro zivīm). Jāpievērš uzmanība arī stobriņtārpu mazgāšanai – to veic garenā burkā, kurā no trauka ielej ūdeni kopā ar tārpiņiem. Kad tārpiņi nosēdusies uz grunts, netīro ūdeni nolej. Tālāk jau burku novieto zem krāna ūdens strūklas, lai izjauktu tārpiņu kamolus, kas veidojas no tārpiņiem un to izdalījumiem. Kad tārpiņi nosēdusies uz grunts, netīro ūdeni atkal nolej. Šo procesu atkārto tik ilgi līdz ūdens vairs neduļķojas, tad var uzskatīt, ka tārpiņi ir kārtīgi izmazgāti.

Uzglabāšana bez ūdens – tārpiņus regulāri (reizi dienā) zem tekoša krāna ūdens izmazgā, turot kaprona sietiņā. Mazgā līdz ūdens nepaliek gaišs un tīrs. Ūdeni notecina un tārpiņus saliek traukā (slānī, kas nav biezāks par 1cm) un novieto ledusskapī. Stobriņtārpus, kas tiek regulāri un kārtīgi mazgāti, var uzglabāt vēsa vieta ilgāk par mēnesi. Zivtiņas var barot tikai ar tīrītiem tārpiem (no dūņainas grunts  aptuveni pēc nedēļas, no smilšainas – pēc 2-3 dienām).

             Pirms barošanas tārpiņus ieteicams sasmalcināt ar žileti un izskalot kaprona sietiņā tekoša ūdenī. Barošanas vietā zem putuplasta barotavas ar sietiņu uz grunts ir jānovieto organiska stikla gabals, lai zivtiņas var uzlasīt uz tās nokritušos tārpu gabaliņus.

             Maskava un citās pilsētās stobriņtārpus, gandrīz vienmēr, var nopirkt zooveikalos. Lauku varianta ietiecams stobriņtārpus konservēt, kā to dara Vācijas kolēģi. Kā notiek konservēšana? Dzīvus tārpus bez ūdens sajauc ar tāda paša daudzuma vārāmo sāli un saberž. No iegūtās tumšās masas vairākas reizes nolej šķidrumu. Gatavo masu uzglabā vēsā vietā, pirms barošanas kārtīgi izmazgā vienas ēdienreizes devu.

             Nobeigumā jāatgādina, ka stobriņtārpus var ņemt tikai no pārbaudītas ūdens tilpnes. Stobriņtārpi ātri pielāgojas ūdens tilpnes apstākļiem un nebaidās ķīmisko vielu iedarbības, pat fenolus, bet zivs pēc tādas maltītes var nomirt.


Rakstu tulkoja Normunds Griķītis

Orģinālteksts N.Ignatovs

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .