Zāles krevetes

  Tālās jūrās, galvenokārt Japānas un Ohotskas jūras dienvidu daļā, daudzveidīgo bezmugurkaulnieki vidū, kas mīt aļģu audzēs, dzīvo zāles krevetes (Pandalus kessleri), vai, kā to sauc vietējie iedzīvotāji „zāles čilli”.

Savvaļā tās izaug līdz 16-18cm un to svars ir 25g. Ķermenis, ka jau visam krevetēm ir no sāniem saplacināts. Ķermeni veido galvas krūškurvis, plākšņains ķermenis un kājas. Galvas krūškurvis ir izstiepts ar garu spicu dzelksni. Pie dzelkšņa pamatnes izvietotas 2 sarežģītas uzbūves acis, kas turas ar salīdzinoši gariem kātiņiem, nodrošinot acu neierobežotu kustību. Galvas krūškurvis ir pārklāts ar cietu hitīna čaulu, kas sānos nokarājas 2 plākšņu veidā, aizsedzot žaunas. Hitīna apvalkā ir ietērpts viss krevetes ķermenis. Šis ir ārējais skelets, kuram piestiprināti neskaitāmi muskuļi. Tīrs hitīns ir mīksts, elastīgs, tas satur ogļūdeņražus un olbaltumvielas, krevetēm tāds ir tikai starp savienojumiem un uz vēdera. Citās vietās hitīns ir ciets, stingrs, neelastīgs, jo tas ir piesātināts ar kaļķi. Čaula neļauj organismam augt, tāpēc augšana notiek periodiski. Čaulas maiņas laika krevete pilnība nomet visu hitīna apvalku, zem kura veidojas jauns vēl ar kaļķi nepiesūcināts mīksts apvalks, kas spēj stiepties. Kad čaula sacietējusi augšana apstājas līdz nākošai apvalka maiņai.

             Zāles krevetei ir 19 pāri kāju, kas pēc uzbūves un funkcijas ir ļoti daudzveidīgas. Kājas pilda sajūtas un taustes orgānu funkciju, tverot un sadalot gabalos barību, iešanas un peldēšanas funkciju. Pašu garāko kāju pāris – slaidu, lokanu un ar mazu spīli galā – ir paredzēta organisma virsmas un žaunu tīrīšanai no gružiem un svešķermeņiem. Neskaitāmajiem matiņiem uz vēdera kājām pielīp iznērstie ikri.

             Zāles krevetei ir interesanta īpatnība: jaunai krevetei – līdz 2 gadu vecumam, ir vīrišķais dzimums, bet jau no3 gadu vecuma tā iegūst sievišķo dzimumu. Tas ir iespējams, jo dzimuma dziedzeros ir gan vīrišķās, gan sievišķās šūnas. Vīrišķās šūnas (spermatozoīdi) nobriest ātrāk, sievišķie vēlāk. Pārošanās laikā tēviņš piestiprina pie mātītes galējām krūšu kājām 2 spermatozoīdu kamoliņus, kas sava starpā salīmēti. Ikri tiek iznērsti garām šiem kamoliņiem, tie tiek apaugļoti un pielīp pie kājiņu matiņiem. Mātīte nēsā ikrus 9 mēnešus. Pavasarī – maija beigās jūnija sakumā, no ikriem izšķiļas kāpuriņi, kas jau ar pirmo dienu līdzinās krevetei. Pārdzīvojot neskaitāmas čaulas maiņas, tās strauji aug un jau otrā gadā rudenī sasniedz dzimuma briedumu. Sākumā tie ir tēviņi, bet pēc gada rudenī pārtop par mātītēm. Krevetes dzīves ilgums ir 3-4 gadi.

             Aļģu audzes ir krevēšu mājvieta. Aļģu vertikālajās audzēs krevetes masveida apdzīvo joslu no 0.5-12m. Šiem vēzīšiem ir raksturīga aizsargkrāsa – sānos stiepjas tumši zaļas vai brūnas svītras pārmaiņus ar gaišu svītrojumu. Pateicoties jūras zāles krāsa imitācijai vēzīši ir nepamanāmi. Krevetes dzīve norisinās tikai aļģu audzes ietvaros, ja aļģes iznīkst, izmirst arī krevetes.

             Siltajā gada laikā vēzīši uztur aktīvu dzīves veidu: nesteidzoties peld ūdens klajumos starp aļģēm, rāpo pa aļģēm un grunti, meklējot barību; briesmu gadījumā momentāni paslēpjas aļģu audzēs. Iestājoties aukstam laikam krevetes ierokas aļģu saknēs un šādā mazkustīgā veidā pavada ziemu, šajā laikā vēzīši nebarojas. Pieaugušas krevetes parasti barojas ar maziem moluskiem, maziem vēzīšiem, sānpeldēm, jūras kaziņam. Tāpat ļoti labprāt apēd savas sugas mazuļus. Barības klāstā ir arī augu lapiņas, saknītes, dažas sēnītes un aļģes.

Zāles krevetes dzīvo piekrastes zonā, kur ūdens saļums ir salīdzinoši liels 30-34%0. Vietās, kur ūdens lielos apjomos tiek saldināts ar lietu vai upju ūdeni, vēzīši nedzīvo. Eksperimentāli ir noskaidrots, ka vēzīsi spēj vairoties ūdens sāļuma, kas nav mazāks par 24%0. Tāpēc Melnajā jūrā, kur ūdens sāļums nepārsniedz 18%0, šos vēzīšus neizdevās aklimatizēt.

             Pēc Klusā okeāna zinātniski pētnieciska jūras zivju saimniecības un okeanogrāfijas institūta pētījumiem Pētera Pirmā līča piekrastes zonā ir atrasta 55 autonomas šo krevešu kolonijas. Agrāk vietējie iedzīvotāji nodarbojas ar to ķeršanu, bet šobrīd to neliela skaita dēļ ir noteikts zvejas liegums. Krevešu kolonijas veiksmīgi atjaunojas un ir jau ieteikumi atjaunot nozveju. Tāpat arī institūts ir uzsācis krevešu kultivācijas tehnoloģijas izstrādi – maija sakuma noķertās krevešu mātītes ar ikriem, ievietoja 100l caurplūdes stikla akvārijos – 10 gab. katrā. Akvārija apakšēja daļa paredzēta izšķīlušiem mazuļiem, tāpēc tā ir atdalīta no augšējās daļas (mātītēm) ar kaprona sietu 10mm acīm, tādejādi pasargājot mazuļus no apēšanas. Kad šķilšanās ir beigusies, mātītes un sietu no akvārija izņem. Mazuļi sakuma tiek turēti tajā pašā akvārijā, bet vēlāk pārvietoti uz slēgtas cirkulācijas akvāriju. Tā kā ir noskaidrots, ka krevešu mazuļi ēd līdz 70% augu barības, tad akvārijos tiek ievietotas jūras aļģu audze. No dzīvnieku izcelsmes barības – malta zivs fileja, moluski un vēžveidīgie, kas tiek barota 2x dienā. Neapēstās barības paliekas no akvārija ir jāizvāc. 4 mēnešu laika mazuļi izauga no 9-9.5 līdz 30-35mm, to svars palielinājās no 4-5mg līdz 350-450mg. Šajā vecumā mazuļi ir jau pietiekami pastāvīgi un tos jau var pārcelt uz savvaļas kolonijām populācijas palielināšanai.

Rakstu tulkoja Normunds Griķītis

Orģinālteksts L. Mikuličs un F.E.Fimkins