Abinieki pasaulē

Ziemeļu abinieki un rāpuļi

             Abinieki un rāpuļi – raksturīgi silto rajonu iemītnieki, jo sevišķi daudzveidīgi tie it tropos un subtropos, bet daži no šiem aukstasiņu dzīvniekiem pielāgojušies dzīvei pat teritorijās ar ļoti aukstu klimatu.

             Vistālāk uz ziemeļiem dzīvojošais čempions starp astainiem abiniekiem, kaut gan arī starp visiem abiniekiem un rāpuļiem, ir Sibīrijas stūrzobis (Hynobius Salamandrella keyserlingii). Tā apdzīvotā teritorija plešas tālu aiz Polārā loka; Jakutijā to atraduši pat 720 ziemeļu platuma grādos. Stūrzobja izplatības robeža uz ziemeļiem ir krūmāju tundra.

Sibīrijas stūrzobja izplatības areāls (šeit un tālāk parādīti dzīves areāli Krievijas robežas)

            Šis ir Krievijā visplašāk sastopamais astainais abinieks – tā apdzīvotais areāls plešas no Arhangeļskas un Maskavas apgabala līdz par Čukotkai, Sahalīnai, Japānai, Korejai, Ķīnai un Mongolijai. Tas nav sastopams vienīgi Centrālajā un Dienvidu Krievijas daļā. Aktivitāti stūrzobis saglabā pat pie 00C. Parasti šie abinieki turas netālu no vairošanas vietām – seklām, ātri sasilstošām, bet neizžūstošām ūdens tilpnēm. Šādu ūdens tilpņu tuvumā savācas liels skaits stūrzobju un tai pat laikā apkārt esošās daudz plašākās teritorijās var nedzīvot vispār. Stūrzobji var iznērst ikrus pie minimāliem plus grādiem - ~40C, ikri bez kaitējuma var izturēt īslaicīgu sasalšanu. Normālai šī abinieka attīstībai nepieciešama augstāka temperatūra (+15-+180C), ja ūdens temperatūra iz zemāka par +60C, stūrzobji pārstāj medīt un var nomirt no bada. Tā ka pat ziemeļu klimatam vispielāgotāko abinieku spējām ir robežas. Šī abinieka mazuļi, kas tikko pametuši ūdeni, spēj izturēt īslaicīgu sasalšanu un temperatūru līdz -60C. Šo dzīvnieku aknas veidojas glicerīnveidīga viela, kā rezultāta šo dzīvnieku audi nesasalst pat -200C un ledus kristāli nesabojā šūnas, ka tas parasti notiek dzīvu organismu sasalšanas rezultātā. Stūrzobju augšējās izdzīvošanas temperatūras robeža ir zemāka nekā to tropu radiniekiem: pie gaisa temperatūras +270C stūrzobis mirst. Stūrzobji pārziemo pūstošu koku stumbros, zem akmeņiem, dažreiz savācoties kopa lielākās grupās. Mūžīgā sasaluma joslās tie ielien zemes plaisās līdz pat 4-14m dziļumam. Dažreiz tiem neizdodas izkļūt laukā no šādām paslēptuvēm: ir gadījumi, ka lielā dziļumā atrastie stūrzobji tiek uzskatīti par pirms tūkstošiem gadu dzīvojošiem abiniekiem.

Parastā tritona apdzīvotais areāls

             Otrajā vietā pēc uz ziemeļiem vistālāko dzīves areālu var ierindot parasto tritonu (Triturus vulgaris) – Karēlijā un Murmanskas apgabalā tie sastopami līdz pat 650 ziemeļu platuma grādiem. Arī šie abinieki saglabā aktivitāti pie 00C.

Sibīrijas vardes areāls

             No bezastainiem abiniekiem vistuvāk Arktikai dzīvo Sibīrijas varde (Rana amurensis). Ļenas upes baseinā tā atrasta līdz par 720 ziemeļu platuma grādiem – iespējams pat vēl vairāk uz ziemeļiem nekā dzīvo stūrzobis, bet pārējā areāla teritorijā šie abinieki tik tālu aiz Polāra loka nedzīvo. Sibīrijas varde nezaudē aktivitāti pie +0.5-+10C un tās ikri, tāpat ka stūrzobja ikri, spēj izturēt īslaicīgu sasalšanu. Sibīrijas vardes aknās arī veidojas glicerīnveidīga viela, kura izplatās tālāk pa visiem orgāniem, neļaujot veidoties ledum.

Zāles vardes areāls

Purva vardes areāls

Nedaudz mazāks uz ziemeļiem ir zāles vardes (Rana temporaria) un purva vardes (Rana arvalis) apdzīvotais areāls – līdz 67-68°ziemeļu platuma grādiem no Kaļinas pussalas līdz Krasnomorskas apgabalam (purva varde). Purva varde ir novērota uz sniega pie temperatūras -1°C., bet zāles varde saglāba aktivitāti pie +2-+3°C. Tā vieglāk, nekā purva varde, pārcieš salu, jo ziemo ūdenī. Bez tam ziemeļos šīs abas vardes ir aktīvas diennakts gaišajā laikā un nekad pārak tālu neatiet no ūdenstilpnes. Tāpat uzvedas arī Sibīrijas varde, kaut gan šīs grupas sugām raksturīgs slēpts dzīves veids. Iespējams tas ir viens no ziemeļu klimata izdzīvošanas elementiem. Arī zāles vardes ikrus neapdraud to īslaicīga sasalšana. Urālu ziemeļos pētnieki pamanījuši dažas fizioloģiskas purva vardes atšķirības no to dienvidu radiniekiem: liela aktivitāte, lielāks hemoglobīna līmenis asinīs, liela gremošanas fermentu aktivitāte zemas temperatūrās, paātrināta attīstība. Tas ļauj amfībijām pielāgoties aukstajam klimatam bioķīmiskā un šūnu līmenī.

Pelēkā krupja areāls

             Pelēkais krupis (Bufo bufo) Murmanskas apgabalā sastopams aiz Polārā loka – līdz 66.50 ziemeļu platuma grādiem. Tundras zonā šie abinieki nedzīvo, bet austrumu areāla robeža novirzās uz leju.

             Ziemeļamerika tikai dažas amfībijas sastopamas uz ziemeļiem no 660 – piemēram, meža varde (Rana silvatica), - un tā nesasniedz  platuma grādus tik tālu uz ziemeļiem, kā to dara Vecās Pasaules iemītnieki. Līdz Aļaskas dienvidiem dzīvo plankumaina varde (Rana pertiosa) uz ziemeļrietumu krupis (Bufo boreas).

             Rāpuļiem, kuras dzīvo ziemeļos, ir raksturīga olu dzīvdzemdēšana. Šo rāpuļu olām nav ārējas inkubācijas perioda – mazuļi izšķiļas no olam uzriez kā tas tiek izdētas. Uz ziemeļiem tālu izpletušies meža sugas, kuras slēpjas zemes alās.

Dzīvi dzemdējošo ķirzaku areāls

             Dzīvi dzemdējoša ķirzaka (Lacerta vivipara) izplatīta Kolskas pussalā līdz 690 ziemeļu platuma grādiem. Tās dzīves vietas austrumu robeža novirzās uz dienvidiem, bet saglabājas Polāra loka robežās līdz Ļenas upei.

             Mērenā klimata joslā dzīvi dzemdējošā ķirzaka ir olu dzīvdzemdētāja, bet areāla dienvidu robežā – pie Spānijas Francijas robežas – tā izdēj parastas olas, kuras iziet ārējas inkubācijas periodu.

Glodene

             Olu dzīvdzemdētāja ir arī bezkāju ķirzaka glodene (Anguis fragilis). Krievijā tā uz ziemeļiem sastopama līdz pat Ļeņingradas apgabalam, bet Skandināvijā novērota arī 60-610 ziemeļu platuma grādos un pat aiz Polārā loka. Saulaina laika ķirzakas un čūskas it kā akumulē saules siltumu un tās nav atkarīgas no apkārtējas vides temperatūras. Piemēram, kalnos, kur gaisa un zemes temperatūra ir +50C, ķirzakas ķermenis saulītē var sasilt līdz +190C. Bez tam rāpuļi izmanto zeme uzkrāto siltumu, sildoties uz tās.

             Peru mainīga iguāna (Jiolaemus multiformis) dzīvo Dienvidamerikā Kordiljēru kalnos 5 km augstumā. Tā ir olu dzīvdzemdētāja un saglabā aktivitāti pie temperatūras +1.50C un saulītē ātri uzsilst līdz +35-+370C. Tās ķermeņa un apkārtējas vides temperatūras atšķirība ir virs 300.

Parastās odzes areāls

             No čūskām līdz 67-680 ziemeļu platuma grādiem var sastapt – Zviedrija un Kolskas pussalā – parasto odzi (Vipera berus), bet Arhangeļskas apgabala tas izplatības areāls strauji novirzās uz dienvidiem. Viens no čūsku izplatības ierobežojumiem uz ziemeļiem ir dziļu ziemošanas vietu trūkums.

             Odzes pārziemo dziļuma līdz 2m, vietās, kur ziemas laika temperatūra nav zemāk par +2-+40C, tātad vietās, kuras zemākas zemes par sasaluma joslu. Šādās alās, plaisās savācas vairākas čūskas, glodenes un dažreiz arī krupji un tritoni. Šajā aukstajā laikā tie viens otru ignorē.

             Vienu un to pasu ziemošanas vietu čūskas izmanto vairākkārtīgi. Piemērotās ziemošanas vietās ir atrastas kopā 200-300 odzes. Pavasarī, iznākot no ziemošanas vietām, čūskas vēl mirkli uzturas to tuvumā, tāpēc rodas iespaids par to lielo skaitu. Bet tas aizrāpo katra uz savu pusi un kopējais populācijas blīvums ir salīdzinoši neliels. Ziemeļu rajonos čūskas dzīvo netālu no ziemošanas vietām, tāpēc dažviet to nav vispār.

             Parastā odze arī ir dzīvdzemdētāja. Olu apvalki ir caurvīti neskaitāmiem asins kapilāriem, tāpat kā olvadi. Caur kapilāriem olas no mātes organisma saņem barības vielas – izveidojas kaut kas līdzīgs zīdītāju placentai. Dienvidos odzēm mazuļi dzimst katru gadu, ziemeļos – reizi 2 gados.

             Parastais zalktis (Natrix natrix) ir sastapts Skandināvija līdz 670 ziemeļu platuma grādiem, bet Krievijā – no Dienvidu Karēlijas līdz Novosibirskas apgabalam – līdz 600. Zalktis pamata dzīvo ūdenstilpņu krastos, jo pamata barojas ar abiniekiem. Šī čūska biezi dzīvo cilvēku tuvumā, slēpjas pagrabos, šķūņos, labprāt dēj olas sienā, kūtsmēslos, gružos, kur saglabājas olu inkubācijai nepieciešamais mitrums un siltums. Šī neizvēlība un spēja dzīvot līdzas cilvēkam, iespējams, arī ļauj čūskai dzīvot tik tālu uz ziemeļiem. Zalkša olas arī sāk attīstīties jau mātes ķermenī – tas ir ka starp posms starp olu dēšanu un olu dzīvdzemdēšanu. Šī īpašība ir noderīga dzīvei ziemeļos, jo ļauj saīsināt ārējās inkubācijas periodu salīdzinoši zemās apkārtējas vides temperatūrās.

             Gludena čūska (Coronella austriaca) ir sastapta Zviedrijā līdz 620 ziemeļa platuma grādiem; Krievijas Eiropas daļā – līdz 600. Šī čūska ir mazāk pielāgojusies dzīvei ziemeļos un tās izplatība galvenokārt atkarīga no ķirzaku izplatības – galvenās gludenās čūskas, jo sevišķi tās mazuļu, barības. Tāpēc gludenā čūska ziemeļos nav sastopama tik bieži ka odze, kas barojas ar vardēm un grauzējiem; vai zalkši, kuri var ēst ūdenstilpnes vardes un zivis.

             Abinieki un rāpuļi, kas dzīvo augšējos platuma grādos, neskatoties uz to adoptācijas priekšrocībām, ir ļoti jūtīgi un var ciest no mazākām nelabvēlīgām vides izmaiņām. Daži no tiem liekas parasti un daudzskaitlīgi, bet pat neliela to dzīves vietu izmaiņa, jo sevišķi vairošanās un ziemošanas vietu, un to tieša izķeršana ātri vien tos iznīcinās pavisam. Tāpēc abiniekiem un rāpuļiem ziemeļos ir nepieciešama īpaša uzmanība un aprūpe.


Rakstu tulkoja Normunds Griķītis

Orģinālteksts  G. A. Mamonovs no bio.1september.ru

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .