Akvāriju zivju selekcija

X un Y variācijas. Gūpijas. Pecīlijas.

             Kad zivtiņa atšķiras no citām kaut vai ar vienu plankumiņu un šī īpatnība tiek nodota mazuļiem, mēs to saucam par iedzimtību.

             Bet katrā sugā ir 2 veidu īpatņi, savā starpā krasi atšķirīgi – tēviņi un mātītes. Daudzām zivīm šeit atšķiras gan formas, gan krāsas, gan izmēri, gan uzvedība. Vai ir iespējams, ka šīs krasās atšķirības nekontrolē gēni? Protams, ka nē. Gēnu, pat hromosomās atšķirības starp tēviņiem un mātītēm ir atrastas jau sen. Mums šīm atšķirībām ir ne tikai izzināšana, teorētiska nozīme, bet arī praktisks pielietojums. Gūpijām un pecīlijām, tas būtu selekcijai visnozīmīgākās zivīm, daudzi krāsojuma gēni atrodas dzimuma hromosomās. Tāpēc, ja vēlies nodarboties ar selekciju, esi uzmanīgs un tiec skaidrībā ar X un Y variācijām.

             Kā jau iepriekš minēts – organismā hromosomas ir pāros. Partneri – kā viens otra spoguļa attēls, tās vizuāli ir līdzīgas kā 2 ūdens lāses. Tā tas ir visos pāros, izņemot vienu. Un šis vienīgais īpašais pāris ir dzimuma hromosomas.

             Sākumā aplūkosim gūpijas – gūpiju mātītēm dzimuma hromosomas ir pāra – divas vienādi puļķīši. Tās sauc par X hromosomām un apzīmē ar latīņu burtu x. Tātad mātītes formula ir xx. Tēviņam arī ir viena x hromosoma, bet tās partneris ir cits, cita veida hromosoma – to sauc par Y hromosomu (apzīmē ar y). Tātad tēviņa formula ir xy.

             Izejot no tā nav grūti izveidot shēmu, krustošanas gaitu un noteikt kādai teorētiski būtu jābūt sagaidāmo mazuļu dzimuma attiecībai metienā (1. attēls).

1. attēls

             Tēviņu skaitam ir jābūt aptuveni tādam pašam kā mātīšu skaitam un to attiecība ir 1:1 vai 50% viena dzimuma un 50% otra. Es pārbaudīju un dažādiem veidiem centos ietekmēt šo attiecību, pētījumus veicu lielam skaitam metienu stingri ievērojot visus eksperimenta nosacījumus, bet būtiskas pārliecinošas nobīdes nevienā gadījumā nebija, pārāk drošs ir šis mehānisms – hromosomu dzimuma noteikšana.

             Bet tagad pievērsīsimies akvāriju turētājus interesējošām lietām.

             Ļoti daudz krāsu nosakošo gēnu gūpijām atrodas y hromosomās. Ja vēlaties noskaidrot, kādi plankumi, punkti uz tēviņa ķermeņa un spurām tiks nodoti tālāk caur y hromosomu, sakrustojiet tēvu ar jebkuras sugas cita krāsojuma mātīti. Tas, kas pāries no tēva uz viņa dēliem, tas arī būs no y hromosomas, jo tāpēc jau katrs dēls arī ir dēls, nevis meita, jo no tēva saņēmi y hromosomu (2. attēls).

2. attēls

             Pirmajos pēckara gados , tāpat kā pirms kara, gūpijas reti kad ieveda no ārzemēm un akvāriju turētāji strādāja ar laboratorijā izveidotām ģenētiskām līnijām, kuras rūpīgi vāca un glabāja ģenētiķis N.F.Natali. Tieši uz šīs bāzes tikaizveidota pat šobrīd eksistējoša Maskavas apaļastu gūpiju forma. Tajā arī šobrīd ir saglabājušies Natali pētītie gēni. No tiem gēniem, kas nododas caur y hromosomu, ir yB – komplekss no viena-trīs asins sarkaniem plankumiem pie astes pamatnes un viena maza tādas pašas krāsas plankuma pie galvas, virs melnās „uzacs”. Y hromosomā ir vēl viens obligāts gēns, kas izraisa zaļu spožu plankumu virs tēviņu anālās spuras.

             Dažiem gēniem ir klejojošs raksturs: principā tie tiek mantoti caur y hromosomu, bet dažās līnijās tie ir pārlēkuši – pārcēlušies uz x hromosomu. Šāds lēciens iespējams krustmijas rezultātā. Šūnu dalīšanās laikā hromosomas savijas un var samainīties vietām. Normālā gadījumā krustmija starp x un y hromosomām nenotiek, bet gūpijām viens no y hromosomas nobeigumiem ir tāds pats kā atbilstošās x hromosomas nobeigums. Tad, lūk, arī šis astītes var samainīties vietām. Šāda apmaiņa notiek reti: pēc ģenētiķa V.S.Kirpičnikova novērojumiem, ne biežāk kā 4-5% gadījumu. Bet starp 2 mātītes x hromosomām apmaiņa notiek vieglāk: gēni pastāvīgi apmainās vietām. Tas ļauj atlasīt tādas gūpijs, kurmā x hromasomā ir ļoti daudz dažādu gēnu. Tādas, piemēram, ir heneļa gūpijas. Šī veida autors ir Ņujorkas galdnieks Pauls Henels, kurš ģenētiku nepārzina, bet pats to nezinot, „piebāza”savu gūpiju x hromosomas ar visdažādākiem gēniem. Kā tas varēja notikt nepārzinot ģenētiku? Pirmkārt, Henels ir ļoti apdāvināts un pacietīgs, bet tas viņam nekādi nepalīdzētu, ja vien nepalīdzētu nejaušība. Henels strādāja ar gēniem, daudzi no kuriem uzrādās mātītēm, kas atvieglo procesu – skaties un atlasi tēviņiem visatbilstošākās mātes.

             Ļoti daudzu krasu plankumi un plankumu kompleksi gūpijām tiek mantoti caur x hromosomu. Kā tas notiek, redzēsim, atrisinot selekcijas uzdevumu. Speciāli izvēlējos tādu, kur selekcionāriem bieži nākas atrisināt.

             Reiz starp Maskavas plīvurastu gūpijām, kurām tēviņi parasti ir ar gludu melnu asti, trāpījās tēviņš ar maziem košiem, spoži sarkanu zvaigznīšu plankumiem uz astes. „Avenīte” – sen pazīstama iezīme, ko izraisa gēns, kas atrodas x hromosomā, bet pa retam tas pārlec uz y hromosomu. Šāda „avenīte” raksturīga Maskavas apaļastu gūpijām, bet vēl nekad nebija sastapta plīvurastu formai. Protams, ka radās vēlme pavairot tieši šādas zivis. Mātīti izvēlējos no Maskavas plīvurastu formas un sakrustoju ar tēviņu. Pārošanu var pierakstīt šādi:

♀ xx * ♂ xMy

xM – ir x hromosoma ar „avenīti”.

Zivis izveidoja šādas dzimumšūnas:

♀ [x]; ♂ [xM] [y].

Katra no mātītes dzimumšūnām var satikties ar jebkuru tēviņa dzimumšūnu un otrādi, tātad pirmajā metienā būs šādi mazuļi.

♀♀ x xM, ♂♂ xy.

Tas nozīmē, ka tēviņi būs ar melnu asti bez „avenītes”, bet „avenīte” paslēpsies pie mātītes.

Paņemot vienu no mātītēm no pirmā metiena (ar gēnos paslēpto „avenīti”), to krusto ar sākuma tēviņu:

♀ xxM* ♂ xMy.

Otrā paaudzē iegūsim šādus mazuļus:

♀♀ x xM un xMxM, ♂♂ xy un xMy.

             Tagad jau nav grūti paņemt vajadzīgo mātīti, kurai dzims tikai tēviņi ar „avenīti”. Pirmajā paaudzē ieviesām „avenītes” gēnu mātītes genotipā; otrajā paaudzē daļā mātītes gēnu jau bija homozigoti ar „avenīti”.

             Mātītes pārbaude pēc mazuļiem ir obligāta, jo savādāk neatbrīvoties no tēviņu dzimšanas bez „avenītes”. Amerikā mātītes izvēlas pēc citiem principiem: akvārijam pievieno pāris pilienu vīrišķo hormonu metiltesteronu, pēc kā mātīte maina krāsojumu. Bet šādā veidā var atlasīt tikai mātītes ar „avenīti”. Atšķirt heterezigotu no homozigotas pēc gēniem, kas izraisa „avenīti”, nevar, jo gan vienā, gan otrā gadījumā aste iekrāsosies vienādi.

             Viennozīmīgi vieglāk ir strādāt ar veidiem, kuriem mātīšu spuras un aste ir krāsainas. Henela gūpijām, piemēram, var tēviņam piemeklēt mātīti pēc ārēja izskata bez liela riska kļūdīties.

3. attēls

             Shēmu, kas minēta „avenītes” izveidei (3. attēls), var izmantot jebkurām pazīmēm, kuras netiek nodotas caur y hromosomu. Īsumā atgādināšu: izvēlētais tēviņš, kura krāsa var kalpot par paraugu, tiek sapārots ar mātīti, tālāk ar meitu un mazbērnus pārbauda pēc to bērniem.

             Izlasīju pēdējo teikumu un iedomājos sevi lasītāja vietā, nodomāju – ko tur ko neprast, tas ir vieglāk par vieglu, viens, divi un gatavs. Un tiešām, ja runa ir tikai par vienu pazīmi, tad tā tas arī ir, bet parasti pazīmju ir ļoti daudz.

             Pirms pusgada nolēmu padarboties ar paklāja gūpijām. Paņēmu 6 mātītes un 2 tēviņus. Pret tēviņiem pretenziju nav – platu astu paklāju skaistuļi, bet mātītes... Pa ziemu pārbaudīju tās visas pēc to mazuļiem un tikai viena deva pēc krāsas atbilstošus dēlus, bet to astes šauras, salauztas. Protams, arī šo māti izbrāķēju. Pārējās piecas deva mazuļus, no kuriem tēviņi izauga gan kā paklāja gūpijas, gan ar ķieģeļu sarkanām vienplankuma astēm, zaļām, raibām astēm un pat tādi, kurus pirms 5 gadiem sauca par „čigānu svārkiem” – dzelteniem, oranžiem un ziliem izplūdušiem plankumiem uz astes. Īstenas plīvurastes iznērsa tikai vien mātīte, to arī atstāju, neskatoties uz to, ka paklāja gūpijas ir labi, ja puse no metiena.

             Šis piemērs parāda cik liela dažādība pastāv pat mūsu labākajās sugās. No kā tas veidojas? Ne tikai no ģenētikas nezināšanas, bet arī pārmantojamības sarežģījumiem. Vienam no maniem paklāju tēviņam astē ir defektiņš: nesimetrisks citronu dzeltens liels plankums. Sākumā uzskatīju, ka tā ir nejaušība: kaut kādu iemeslu dēļ nav nokrāsojies raksturīgais sarkanais plankums. Tomēr, iegūstot dēlus no šī tēviņa , pārliecinājos, ka šī iezīme tiek pārmantota. Šī iezīme izpaudās tikai pusei no mazuļiem, tātad tas pārmantojas ne caur y hromosomu, jo to saņēma visi dēli. Nevar būt, ka pārmantojās šis plankums caur x hromosomu, jo tēviņa x hromosoma tika tā meitām un pie dēliem tā nokļūt nekādi nevarēja. Tātad atliek secināt, ka visdrīzāk tā ir nesena mutācija, jo agrāk šādus plankumus gūpijām nemanīju. Dominanta mutācija , jo savādāk tā neizpaustos pirmajā mazuļu paaudzē un tā tiek mantota ne caur dzimuma hromosomām, bet caur citu hromasomu pāri, pie kam sākuma tēviņs šai mutācijai ir heterozigots.

             Kādēļ pastāstīju par šo tēviņu? Lai parādītu, ka viss nav tik vienkārši. Ne tikai caur x un y hromosomām gūpijas manto krāsojumu un tas arī rada grūtības.

             Par dažiem gēniem jāparunā atsevišķi:

             1. albīnisma gēni. Gūpijām tie ir vairāki, tie dod kopējo ķermeņa fonu no koši zeltaina līdz spilgti dzeltenām. Kā minēts iepriekš, iedzimtība krustojot pelēkas un zeltainas norisinās pēc mendelisma principa. Pelēkā krāsa dominante; zelta – recesīva. Tāpat notiek iedzimtība krustojot bāli dzeltenas un zeltainas gūpijas.

             2. Šalle – dominanta pazīme, tomēr dominante šeit nav pilnīga. Homozigotu var atšķirt: šalles tiem platākas un garākas, nekā heterezigotiem (4. attēls).

4. attēls

             3. Plīvura spuras aste ir pelnījusi, lai to piemin atsevišķi. Literatūrā par akvārijiem jau sen apgalvo, ka plīvura formas aste ir recesīva attiecībā pret apaļas formas asti. Šo apgalvojumu pārbaudīju arī praksē un tā arī izpaudās, bet ģenētiķi ilgi klusēja, līdz 1959. gadā Devillo neveica detalizētu analīzi. Izrādījās, ka viss ir sarežģītāk: plīvura formas asti nosaka 2 gēni: viens no tiem nosaka „dakšiņas” rašanos astē (pēc vācu grāmatām dubultais šķēps); otrs – melnu astes un astes pamatnes krāsu un pie viena aizpilda vietu starp astes spuras lokiem. Pirmais gēns vienmēr tiek mantots caur y hromosomu, otrs caur x hromosomu, bet tas var arī pārvietoties uz y. Labākajās plīvurastu formās šis gēns ir visās trīs hromosomās: divās x un y. Visu apgrūtina vēl tas, ka astes formu un lielumu, jo sevišķi platumu, ietekmē liels daudzums citu gēnu, tā saucamie modifikatori (izmainītāji). Ļoti sarežģīta lieta – plīvuraste, tas viss selekcionāram jāņem vērā.

             Pecīlijām (Xiphophorus maculatus) dzimuma noteikšanas mehānisms ir savādāks nekā gūpijām. Salīdzinot ar gūpijām tām viss ir otrādi. Un varbūt tāpēc, ka viss ir tieši tāpat tikai otrādi, to nav tik grūti saprast. Ja gūpiju mātītei ir 2 vienādas hromosomas (tas ir sievišķais dzimums homozigots), bet tēviņam dažādas, tad pecīlijām homozigoti ir tēviņi, bet mātītēm ir dažādas dzimuma hromosomas. Lai nejauktu abus gadījumus, pecīlijām hromosomas tiek apzīmētas savādāk nekā gūpijām. Šeit homozigotās tēviņa hromosomas apzīmē ar z, tātad tēviņam būs apzīmējums zz, bet mātītei zw. Šeit ar w apzīmē īpašu, atšķirīgu, kā gūpijām y, hromosomu.

             Man bija 14 gadu, kad izlasīju N.N.Plaviļšikova grāmatu „Cilvēks kolbā”, tajā bija sadaļa par Mendelu, par tā likumiem. Tas bija lieliski uzrakstīts! Vienkārši, reti patiesi un ar mīlestību. No tā es pirmo reizi uzzināju ar iedzimtības likumiem un tālāk jau nespēju atturēties no šādu tēmu grāmatu lasīšanas. Dzimuma iedzimtību ilgi neizprata, līdz nejauši neatradu piezīmes: Pecīlijas ir lielisks uzskates piemērs ar dzimumu saistītai iedzimtībai. Tālāk jau visu noskaidroju pats akvārijā pavairojot pecīlijas.

             Man bija melns pecīliju tēvs, bet lai iegūtu pamata sarkanās krāsas mātīti, man bija jāizaudzē 5 mazuļi, no kuriem 2 izrādījās mātītes un tās arī izmantoju eksperimentam.

             Melnās krāsas gēns – N („niger”) nāk no dzimuma hromasomas; sarkanās krāsas gēns – R („ruber”), tāpat. Tēviņš homozigots pēc z hromasomas, mātīte heterozigota. Tātad melnā tēva formula ir NN, sarkanās mātes formula R0, nulle, jo w hromosomā nav krāsojuma gēnu.

Dzimuma šūnas:

♀: [R] un [0]; ♂ [N] un [N].

F1: ♂RN, ♂RN, ♀N0, ♀N0,

             tas nozīmē, ka no krustošanas visi iegūtie tēviņi iznāks melni-sarkani , bet mātītes melnas (5.attēls).

5. attēls

             Nav grūti saprast, ka ja tēvs būtu sarkans, bet mātīte melna, tad visi tēviņi būtu melni-sarkani, bet mātītes atkārtotu tēva krāsas, tātad būtu sarkanas.

             Zivju krustošana ir interesanta ir interesanta ne tikai, jo tie izskaidro pazīmju pārmantošanu saistībā ar dzimumu tie dod arī ļoti košas un dekoratīvas melni- sarkanas pecīlijas.

             Bet kā redzējām tas attiecas tikai uz tēviņiem, vai var iegūt tādas pašas mātītes? Var, bet tad būs jāveic gēnu R un N krustmija. To dara šādi: sarkani-melno tēvu ar formulu RN krusto ar melnu vai sarkanu mātīti. No šīs krustošanas mums jāiegūst mazulis, kam R un N gēni krustmijas rezultātā atrastos vienā hromosomā. Krustmija starp šiem gēniem izdodas katrā 1,5 mēģinājumā. Puse krustmijas mazuļu būs tēviņi , bet mums ir vajadzīga sarkani-melna mātīte. Viena šāda mātīte uzradīsies vidēji uz 300 mazuļiem. Uzdevums nav viegls, bet tas ir izpildāms! Nav jau grūti iegūt 300 mazuļu, vai, piemēram, 3000 mazuļu, bet tos ir jāizbaro. Nav jau obligāti visi jāizbaro, jo tikai to ceturtā daļa būs sarkani-melnas zivtiņas (skatīt 6. attēlu).

6. attēls

  Šos mazuļus var atšķirt jau dzimšanas brīdī un visa uzmanība jāvelta tiem, pārējos nāksies izmest. Atlikušos mazuļus arī nav jāizbaro līdz pieaugušam vecumam un tāpat lielāko to daļa ir tēviņi. Apskatot mēnesi vecus mazuļus , var noteikt, kuras noteikti ir mātītes – anālā spura ir lielāka un platāka.

Pecīliju radinieki šķēpneši tieši no pecīlijām ir saņēmuši sarkanas un melnas krāsas gēnu. Bet dzimuma noteikšanas tips šeit ir savādāks. No ģenētika viedokļa šķēpneši uzvedas ”nelikumīgi” – tiem nav dzimuma noteicošās hromosomas, nav dzimuma hromosomu kā tādu. Piedzimušā mazuļa dzimums nav noteikts. Dzimuma attiecības metienā atkarīgas no to augšanas apstākļiem. Viena amerikāņu pētniecības, pavairošanas stacija mazuļus audzēja 300 un ieguva 10 tēviņus uz 1 mātīti.

Var panākt izmaiņas arī ar citām metodēm. Interesantākais, ka šķēpnešiem bieži gadās, ka pieaugusi, mazuļus dzemdējusi, mātīte piepeši pārvēršas tēviņā. Ja iegūst mazuļus no šāda tēviņa, tad visi mazuļi būs mātītes, kas tālāk nākotnē atkal pārvērtīsies par tēviņiem.

 

Vai tev patīk orākula loma?

             Reiz dzīvoja kardināli: parasti ar mazām muguras spurām un neizteiksmīgu astīti, bet te piepeši kā zibens no skaidrām debesīm, kā sniegs jūlija mēnesī nez no kurienes uzradās mutācija un visas kardināla spuras kļuva garākas, līdzīgas plīvuriem...

Jau kopš pagājušā gadsimta Eiropas akvārijos dzīvo šķēpneši. Laiku pa laikam selekcijas ceļā krustojot uzradās jaunas krāsu formas, bet zivtiņa pati būtiski nemainījās. Un piepeši 60. gadu beigās nez no kurienes uzrodas šķēpneši ar šallveida muguras spuru.

Mutācijas, pat ļoti spēcīgu faktoru ietekmē (piemēram, rentgena stari vai spēcīgas iedarbības ķīmiskās vielas), veidojas neplānoti. Ar rentgena stariem var palielināt mutāciju skaitu, bet tieši kādas no tām veidosies uzminēt un noteikt nevar.

             Tātad selekcionāram ir jāmeklē mutācijas paļaujoties tikai uz veiksmīgu gadījumu? Nemaz nezinot ko atradīs? Bieži vien tā gluži nav. Šalveida spuras rašanos šķēpnešiem varēja jau iepriekš paredzēt. To varēja paredzēt balstoties uz homoloģisko rindu izmaiņām, ko atklāja padomju zinātnieks H.I.Vavilovs.

Zinātnieks atzīmēja: ja kādai sugai rodas noteikta mutācija, tad var droši apgalvot, ka šāda pat rakstura mutācija var rasties un rodas citai radnieciskai sugai. Ņemot par piemēru labības graudzāles, kuru pēcteči izsējas miljonos un miljardos eksemplāru, šo pieņēmumu var viegli pierādīt. Tāpat so likumu var viegli pierādīt uz akvārija zivju piemēra. Sen jau ir zināmas šallveida gūpijas – tādas, kurām ir pagarināta plata muguras spura, tāpēc var droši teikt, ka šāda pat veida mutācija var rasties jebkurai dzīvdzemdētāju zivju sugai. Pa daļai to jau ir pierādījusi prakse, piemēram, šallveida šķēpneši un pecīlijas, kas tikko ir radušies; sen zināma buru molinēzija. Bet citiem veidiem – gambūzijām, getepandrijiem, girardinusiem – šalles vēl nav atklātas, bet droši var apgalvot, ka tās noteikti tiks atrastas.

             Pamatojoties uz homoloģiskām rindām var izveidot daudzas interesantas prognozes.

             Par piemēru paņemšu tikai gūpijas, molinēzijas, šķēpnešus un pecīlijas un apskatīsim tās tikai pēc 2 pazīmēm: astes un muguras spuras forma. Pamatojoties uz jau esošām mutācijām, pamēģināsim noteikt kādas vēl tās iespējamas.

7. attēlā attēlot tabula, kurā atzīmētas jau esošās zivju formas un ar kontūru iezīmētas iespējamās nākotnes formas. Tātad no iespējamām 24 formām, mūsu akvārijos šobrīd eksistē tikai 15! 9 formas vēl jāatklāj.

7.attēls

             Bet salikt rokas klēpī un gaidīt, kad parādīsies mutācija, nav selekcionāra dabā. Un arī gaidīt nevajag, var jau paveikt kaut ko tagad, piemēram, izveidot buru gūpiju.

             Šobrīd populārajām plīvursatu un vēdekļa gūpijām muguras spurai uzmanība netiek pievērsta. Izveidoja šalles un pāris sugas kļuva par plīvurastēm ar šallēm, bet pavērojiet uzmanīgāk parastās plīvurastes. Sen atpakaļ Maskavas apaļastu gūpiju tēviem bija vairāka veida muguras spuras: teica tēvi ar ”bizi”, „dūmaku” vai „divstāvu” muguras spuru, kaut arī tām neviens selekciju neveica. Un tieši tāpat šobrīd ir ļoti daudzveidīgas plīvursatu gūpiju muguras spuras, kuru protams aizēno košā plīvura aste un citu neviens neko neredz, bet tomēr, ja ieskatās!?

 Dažs muguras spuras paceļas stāvus gaisā, ka buru molinēzijai, tiesa, pagaidām tās ir mazas un mums jau ar interesē tikai astes spura, ko nepieciešams arvien platāku. Bet arī plīvurs kādreiz bija mazs, to pat sauca par karodziņu, bet 2-3 gadu laikā astes kļuva platākas un garākas un akvāriju turētāji pievērsās labāko eksemplāru atlasei. Un kāpēc lai tagad nepievērstos „dūmakai” un nepadarītu to par buru? Ja kādu tas ieinteresēju, tad es iesaku: izvēlēties kā sākuma materiālu veselīgu zivi ar plīvurasti, bet necentieties paplašināt asti, lai tā kaut vai samazinās, galvenais lai palielinās muguras spura. Tāda ir nākotnes zivs – buru plīvurastes gūpija (8.attēls). Pagaidām tā ir fantāzija, bet vai mazums tādu fantāziju, kas piepildījušās?

8. attēls

Labi vai slikti

             Lasot šo sadaļu tā vien duras acīs: „krustojiet radnieciskas zivis”. Vai tas nav slikti? Pavisam nesen, pirms pāris gadiem par tuvradniecisku zivju krustošanu (inbreeding) bija asas nosodošas diskusijas...

Bet tādi pat vārdi bieži vien izskan arī par ģenētiku kā zinātni. Vai patiešām inbrīdings nav kaitīgs?

             Ir jāatšķir selekcija no pavairošanas. Veicot selekcijas darbus bez inbrīdinga neiztikt. Pamēģiniet, piemēram, pavairot homozigotu pēc recesīva gēna, neveicot radniecisku krustošanu. Nav viegls uzdevums! Selekcijā droši var izmantot radniecisku krustošanu. Pavairojot gan viss ir nedaudz savādāk. Lauksaimniecības dzīvniekiem vairāku pakāpju inbrīdings noved pie izteiktām iedzimtībām. Tai pat laikā labība, galvenais cilvēces barības avots, ir izteikts pašapputeksnētājs, tātad vienmēr vairojas ciešā radniecībā. Tāpēc notiek dažādi, tāpat arīzivīm – ir dažādi. Vairums sugu gadu no gada pavairo krustojot brāli ar māsu un nekādu būtisku iedzimtību nav. Panīkums izpaužas jau otrajā paaudzē: krāsas un izmēri vairs nav tie. Bet šis panīkums ir izņēmums un vēl nav pierādīts, ka tam par iemeslu inbrīdings. Varbūt akvārija barība nav pietiekami pilnvērtīga?

             Vairumam zivju iedzimtības problēmas inbrīdinga rezultātā neveidojas. NO savvaļas akvārijos vairumā gadījumu nonāk radnieciskas zivis. Kā, piemēram, veidojas danio bariņš? Visvieglāk iedomāties, ka no viena metiena mazuļiem – no brāļiem un māsām. Un mazās ūdens tilpnēs vispār visas zivis ir radinieki, tāpat kā akvārijos. Tāpat kā labībā, tās ir pielāgojušās miljonu gadu evolūcijas gaitā tuvradnieciskai pavairošanai.

             Bet sugas gūpijām var būt savādāk. Ļoti labas sākumā bija zilās plīvursatu gūpijas, kuras izveidoja Maskavas akvāriju turētājs J.A.Levites – milzīgas tumši zilas astes, košas, izcilas zivtiņas. Bet pagāja pāris gadu un suga kļuva blāvāka un zilums sāka izgaist, zivis joprojām iespaidīgas, bet iespaids vairs nav tas... Tai pat laikā Maskavas apaļastu gūpijas jau 40 gadus dzīvo vienā un tai pašā traukā pie viena, no sugas izveidotājiem N.A.Vasiljeva un iedzimtības tās neietekmē. Kāpēc vienā gadījumā tā notiek citā atkal ne?

             Apaļastes ir veca, labi atstrādāta suga, genotipā viss sakārtots – gēns pie gēna, nekas nemainās un jaunas „asinis” netiek dotas. Tās var salīdzināt ar zivīm no kādas dabas ūdens tilpnes, kur tās dzīvo jau gadsimtiem. Šeit inbrīdings nav būtisks.

             Zilās ir jauna suga, kas radīta uz krustošanas principa. Zivju košums pamatā bija vairāku gēnu heterozigots. Tālāk jau zivtiņas izklīda pa daudziem akvārijiem, kuros sākās inbrīdings. Nav grūti saprast, ka šajos apstākļos gēnu heterizigots mazinājās un līdz ar to zivis kļuva savādākas.

             Vai iespējams zilo gūpiju skaistumu atjaunot?

             Sākumā pastāstīšu atgadījumu ar kukurūzu: 1908.-1909. gadā amerikāņi Ists un Džons strādāja ar šī auga tuvradnieciskām līnijām. Kukurūza ir svešapputeksnētājs. Veicot piespiedu pašapputeksnēšanos no paaudzes uz paaudzi Ists un Džons nonāca pie tik novārgušiem augiem, ka nācās tos slēpt no ciltiem institūta darbiniekiem, lai tie neizsmietu: „Lūk, kāda selekcija!” Bet tādā veidā Ists un Džons ar saviem panīkušajiem stādiem veica izcilu atklājumu: krustojot abas līnijas savā starpā tika pārtraukts homozigots un iegūtu neparasti spēcīga kukurūza.

             Bet bieži vien no pirmās bezdelīgas līdz pavasarim vēl ilgs laiks: Ista un Džona atklājumu novērtēja tikai 1930. gadā un šobrīd šāda kukurūza (saukta arī par hibrīdu) aug daudzās valstīs nereti dodot par 30% ražas pieauguma.

             Šādi pat nav grūti izveidot ceļu, lai atjaunotu zilo gūpiju skaistumu: ir jāsavāc vairākas gūpiju līnijas no dažādiem akvāriju turētājiem un tās savā starpā jākrusto. Bet kā uzturēt jauno sugu skaistumu? Arī nav tālu jāmeklē - nedrīkst pieļaut ilgstoši inbrīdingu. Praksē tas nozīmē, ka laiku pa laikam, pie savām mātītēm ir jāielaiž labi tās pašas sugas tēviņi, kas ņemti no cita akvāriju turētāja. Tikai tēvus, jo to dotumi ir labi redzami, kamēr mātītēm tie var būt labi paslēpti.


Rakstu tulkoja Normunds Griķītis

Orģinālteksts F. Polkanovs