Koridoras samiņi (Corydoras (Lacepede, 1803))

   Zivs ir no Callichthyidae dzimtas samiem bruņu samu Corydoradinae apakš sugas.

Izcelsme no: Dienvidamerikas ziemeļu un centrālā daļa

Vispārēja informācija: uz doto mirkli ir zināmas un zinātniski aprakstītas 150 sugas un aptuveni 120 sugas, kam uz doto mirkli nav zinātnisku parakstu un klasificēti zem nosaukuma un numura „C”.

           Koridoras ir sadalīti pa grupām pēc to vispārējām ārējām pazīmēm, ķermeņa formām un dzīves vietas.

           Jau 1970. gadā Nijssen sadalīja koridoras 9 grupās pēc to ārējā izskata:

- Corydoras punctatus: zivis ar tumšiem punktiem uz ķermeņa un galvas;

- C. Barbatus: ar brūnas krāsas plankumiem uz sānu augšējās un apakšējās malas;

- C. Aeneus: ar pelēki- zili krāsas toni uz ķermeņa augšdaļas un uz muguras;

- C. Nattereri: ar tumšu, garu svītru vis ķermeņa garumā, kas atdala muguru no vēdera;

- C. Eques: ar tumšu svītru visa ķermeņa garumā ķermeņa augšdaļā;

- C. Acutus: pelēcīga ķermeņa krāsa; krūšu spura ar robotu malu; izstiepta galva;

- C. Elegans: ar brūna toņa svītru visa ķermeņa garumā;

- C. Caudimaculatus: ar tumšu plankumu pie astes pamatnes;

- C. Hastatus: ļoti mazu izmēru koridoras.

           Jau 1980. gadā Nijssen un Isbrucker ieviesa izmaiņas un samazināja grupu skaitu uz 5, balstoties uz ārējo izskatu:

- Corydoras punctatus;

- Corydoras barbatus;

- Corydoras aeneus;

- Corydoras elegans;

- Corydoras acutus.

           1983. gadā Nijssen un Isbrucker un 1993. gadā Burgess, pamatojoties uz ķermeņa krāsu, formu un dzīves vietu, atkal izmainīja grupas un sadalījumu.

           1992-1993. gadam C.Oliveira veica hromosomu pētījumus aptuveni 30 sugu koridoras un izrādījās, ka atsevišķām sugām to skaits krasi atšķiras – 46-102.

           2002-2003. gados Brazīlijas zinātnieks Marcelo R.Britto veica koridoras galvaskausu kaulu pētījumus.

           Bet tik un tā vairums pētījumu un klasifikācijas tiek veiktas pēc 1980. un 1993. gadā izveidotās shēmas, balstoties pēc ķermeņa krāsas un dzīves vietas.

           Pēdējās lielākās izmaiņas ir veiktas 2003. gadā – liela daļa „barbatus” tika pārcelti uz Scleromystax dzimtu.

Aprūpe: savvaļā koridoras parasti dzīvo stāvošos vai lēnas kustības ūdenstilpnēs, bet tai pat laikā ūdens ir tīrs. Labāk jūtas viegli skābā un mīkstā ūdenī, bet dzīvo arī cietā un sārmainā ūdenī.

           Optimālā temperatūra 20-250C, īslaicīgi iztur arī temperatūras zem 200C vai temperatūras virs 270C.

           Jāatceras, ka koridoras ir komplicēta elpošanas sistēma – ir žaunas un speciāli gaisa nodalījumi, tāpēc akvārijā obligāti ir jābūt gaisa spraugai virs ūdens virsmas, lai zivs var ieelpot gaisu.

           Zivtiņām patīk slēpties, tāpēc tām ir jānodrošina slēptuves, tam ļoti piemērotas ir dažādas saknes vai siekstas.

           Koridoras patīk ar augiem aizauguši akvāriji, bet ir jāatstāj arī „pļaviņa”, kur tie var rakties pa grunti. Gruntij ir jābūt ar gludām šķautnēm, lai nesavainoti koridoras jūtīgās ūsiņas. Ieteicams izmantot grunti ar graudu lielumu līdz 4-5 mm.

           Koridoras ir bara zivtiņa un jūtas labi, droši grupā no 4-5 zivtiņām. Ļoti bieži dažādu sugu koridoras samiņi dzīvo kā vienas bars.

           Jāatzīmē, ka koridoras ir ļoti jūtīgi un nepanes augstu vārāmās sāls vai vara savienojumu koncentrāciju ūdenī. Tas nenozīmē, ka šos elementus nedrīkst izmantot ārstniecībai, tikai jāatceras neizmantot tos ilgstoši un lielā koncentrācijā.

 Barošana: ēdīs jebkādu barību – gan saldētu, gan dzīvo, gan sauso, gan kombinēto, galvenais atcerēties, ka barībai ir jānokļūst uz grunts, jo lielais vairums koridoras barojas tikai no grunts.

Dzimuma atšķirība: parasti mātītes ir nedaudz lielākas par tēviem. Ir viegli noteikt dzimumu aplūkojot samiņus no augšpuses – tēviņš ir slaidāks, mātītes vēderiņš ir apaļāks un vairāk izceļas. Ir vairāku sugu koridoras, kuriem ir novērojama dzimuma atšķirība – tēviņu un mātīšu krāsa ir atšķirīga, piemēram, C. Pantanalensis. Dažreiz tēviņiem ir izteiktāka muguras spura un vēdera spuras ir nedaudz noasinātas – mātītēm, tās ir apaļas formas.

Vairošana: liela daļa koridoras sasniedz dzimuma briedumu pēc 1,0- 1,5 gadiem, bet ir arī tādi (jo sevišķi no gardegunu paveida), kuriem dzimuma briedums iestājas pēc 1,5- 2,0 gadiem.

           Lai pavairotu mazu un vidēju izmēru koridoras samiņus, pietiek ar akvāriju 10-20 l (30-40 * 20-25 * 20-25 cm); atbilstoši lielākiem koridorasiem vajag lielāku akvāriju.

           Nārstam parasti izvēlas pāri – vienu tēviņu un vienu mātīti, bet var arī vaidot nārsta grupu no 5-8 koridoras, pamatā ņemot tēviņus.

           Ja nārsta akvārijā ieliek divus tēviņus un vienu mātīti, tad tie ir jātur atsevišķi vismaz 1-2 nedēļas pirms salikt kopā. Ja ir grupas nārsts, tad turēšana atsevišķi nav obligāta, bet tad zivtiņām nārsta akvārijā jādzīvo ilgāk.

           Savvaļā nārsta laikā ūdens temperatūra kļūst zemāka ~ 17-200C, tāpēc pavairot koridoras ir vieglāk ziemas laikā. Par nārsta ierosinātāju visbiežāk kalpo biežas, regulāras ūdens maiņas (pievienojot ūdeni par 2-30C aukstāku), ūdens līmeņa celšana akvārijā un daudzveidīga barība. Dažreiz viss ir tieši otrādi – ūdens temperatūra jāpalielina par pāris grādiem, tāpēc pats svarīgākais nārsta ierosinātājs ir jebkādu apstākļu izmaiņa akvārijā.

           Nārsta akvārijs būtu jāaprīko ar filtru, aeratoru un ja nepieciešams tad arī sildītāju. Var uzstādīt 2 sildītājus ar taimeri, lai radītu dažādus diennakts režīmus – augstāka temperatūra dienā un par 2-30C zemāka naktīs, kas arī stimulēs nārstu. Grunts nav obligāta, un kaut gan koridoras patīk grunts, bet tās neesamība atvieglos nārsta akvārija uzturēšanu tīru. Var akvārijā ievietot nelielu javas sūnas kušķīti un jebkādu liellapu augu. Ūdens parametri – vairumam koridoras nārstam ir nepieciešams mīksts, pat ļoti mīksts ūdens ar cietību 4-60, pH 62-7,4.

           Koridoras pēcteči, kas jau ilgu laiku tiek pavairoti nebrīvē, ir pielāgojušiem un vairs nav tik prasīgi GH un pH vērtībām nārsta laikā.

           Koridoras vairošanās ir diezgan īpatnēja: tēviņš novietojas mātītes priekšā, kas ar muti pieskaras tēviņa dzimuma orgāniem (tā saucamā T-pozīcija) un savāc mutē pieņus. Tālāk mātīte atliek pāris ikrus (atkarībā no sugas: 1-30 gab.) no krūšu spurām izveidotā kausiņā. Tālāk mātīte sāk aktīvi meklēt, kur pielīmēt ikrus, tā var būt jebkura virsma – akvārija stikli, grunts, augi utt. Izvēlēta virsmas vieta tiek tīrīta un ieziesta ar pieņiem no mātītes mutes un tālāk jau tur tiek pielipināti iznērstie ikri (no krūšu spuras).

           Vienas mātītes nārsta laikā (atkarībā no koridoras sugas) var tikt iznērsti 30-1000 diezgan palieli ikri. Ikru izmērs ir 1-2 mm. Tikko iznērsti ikri ir mīksti un jau pēc pāris minūtēm paliek cieti un tos var droši pārvietot uz kādu mazāku tilpni (1-3 l) veiksmīgai inkubācijai. Lai uzturētu vienmērīgu temperatūru, šo mazo tilpni var ievietot kopējā akvārijā. Ikrus var savākt ar rokām, ieteicams pievienot arī metilēnzilo šķīdumu.

           Dažādu sugu koridoras dažādi attiecas pret ikriem – daži tos ļoti labprāt apēdīs, daži tai nepievērsīs nekādu uzmanību, tas ļoti iespējams ir saistīts ar ikru cieto apvalku – jo mīkstāks apvalks, jo lielāka iespēja tos apēst.

           Pēc 3-6 dienām izšķilsies diezgan lieli mazuļi, kas jau pēc 2-3 diennaktīm aktīvi barosies. Par sākuma barību var izmantot gan dzīvo, gan smalko barību, kas viegli nogrimst uz grunti. Mazuļu augšanas ātrums ir dažāds atkarībā no samiņu sugas, bet parasti 1,5-2 mēnešu vecumā tie iegūst savu vecāku krāsas.


Rakstu tulkoja Normunds Griķītis

Orģinālteksts www.israquarium.co.il