Mutāciju un selekcijas aplis

 Dabā zivis ir izveidojušās tādas kādas tās ir daudzu miljonu gadu evolūcijas rezultātā piemērojoties konkrētiem vides apstākļiem. Nedaudz par ģenētiku – katrai dzīvai būtnei ir sava individuāla DNS saite, kas nosaka tās izskatu, uzvedību, piemērotību videi. Tā kā vides apstākļi ir mainījušies, tad arī DNS saite ir mainījusies tai līdz, līdz ar to pastāv 2 gēnu grupas:

           - dominējošais gēns, kas nosaku kādai zivtiņai jābūt, lai tā spētu maksimāli ilgi izdzīvot šī brīža vidē un veiksmīgi vairotos – pamatvajadzības – ēst, dzert, vairoties, augt utt.;

           - recesīvais gēns – gēns, kas izpaužas tikai noteiktos apstākļos, par piemēru var minēt zivtiņas neparastu krāsojumu vai spuru formas, kas nav būtisks zivtiņas maksimāli ilgai izdzīvošanai – papildvajadzības – skaistas krāsas, garas spuras, krāsas utt..

           Līdz ar to visu laiku pastāv nemitīga cīņa starp šo abu gēnu grupām ar tieksmi, ka vienmēr uzvar dominējošie gēni (jo tie ir vispiemērotākie izdzīvošanai savvaļā), bet tā kā apkārtējā vide nepārtraukti mainās, tad mainās arī zivtiņas izskats un uzvedība – stājas spēkā selekcijas un mutācijas noteikumi.

           Ar ko tad selekcija atšķiras no mutācijas? Šis process nepārtraukti notiek savvaļā, bet tas notiek lēni vairāku tūkstošu vai miljonu gadu laikā piemērojot dzīvās būtnes spējas un vajadzības vides izmaiņām. Un visām selekcijas vai mutācijas formām ir raksturīga izmiršanas tendence, jo savvaļā parasti tā ir ietekme no īslaicīgām, straujām vides izmaiņām, kas vēlāk atkal atgriežas sākuma stāvoklī, līdz ar to arī selekcijas formām ir tendence atgriezties pie sākotnējās pamatformas. Piemēram, ja savvaļā izlaidīs šodien sastopamās plīvurastu gūpijas, tās ļoti ātri apēdīs plēsēji, to spilgto krāsu dēļ līdz ar to šī forma izmirs kā nepiemērota vide, vai ja arī izdzīvos, tad pēc pāris paaudzēm, jau atkal atgriezīsies pie gūpiju pelēkās pamatformas.

           Un šeit jau nāk talkā akvāriju zinātne un cilvēka nemitīgā tieksme būt labākam vai pat nedaudz notēlot Dievu, radot jaunas skaistas zivtiņas, kas dzīvo ideālos apstākļos bez plēsējiem.

Selekcija ir zivtiņas īpašību pastiprināšana to nepārtrauktas pavairošanas rezultātā, nosakot prioritatīvas konkrētas īpašības, spilgts piemērs ir zelta zivtiņas, kas vairāku simtu gadu selekcijas rezultātā ir ieguvušas visdažādākās formas salīdzinājumā ir sākotnējo parasto karūsiņu. Selekcijas mērķis ir panākt, ka dotajā mirklī aktīvais recesīvai gēns (piemēram, garas spuras) ar katru nākamo zivs paaudzi tiktu uztverts kā dominējošais gēns (lai visiem nākamajiem pēcnācējiem būtu izteiktas garas spuras).

Mutācija ir zivtiņas DNS saites izmainīšana ar dažādiem spēcīgiem, neparastiem vai straujiem vides apstākļiem. Viens no spilgtākiem piemēriem ir Sumatras barbuss un tā zaļā (no savvaļas) nākusī forma vai Danio, kas ir pārcietis ļoti daudz visdažādāko eksperimentu un ir izveidotas daudzas to formas.

Selekcija

Selekcija ir ļoti bieži sastopama akvāriju zinātnē un šajā jomā var izmēģināt spēkus gandrīz vai jebkurš akvāriju turētājs, spilgts piemērs ir gūpiju daudzveidība un joprojām tiek radītas jaunas unikālas krāsas vai formas gūpijas (lasiet vairāk rakstos par Gūpijām).

           Ar ko būt jāsāk – jāsāk būtu ar informācijas meklēšanu tieši par zivtiņu pavairošanu un ģenētiku, kā izpaužas īpašības, ko ar ko krustojot kāds būs rezultāts un kam būtu jāpievērš uzmanība – lielisks informācijas avots ir internets.

Sākumā ir jāizvēlas spēcīgi savai sugai atbilstoši vaislinieki, no tiem jāiegūst mazuļi (tos pavairojot) un tālāk jau no mazuļiem jāizvēlas un jānosaka kāda izskata, formas vai kādu citu īpašību Jūs centīsieties selekcionēt (piemēram, lielas spuras). Tālāk no mazuļiem atlasiet vismaz 3 pārus ar šo īpašību, tos savā starā pavairojiet, atkal atlasiet spēcīgākos īpašību indivīdus un tā tik turpiniet, kamēr neiegūsiet zivtiņas, kuras pavairojot lielākā daļa mazuļu būs ar vēlamo īpašību katrā metienā.

           Tālāk jau Jums būs pašiem jāizdomā un jāizveido uzskaites sistēma – lai selekcija nebūtu nejauša sakritība, bet apzināta darbība, tad būs jāseko līdzi, kādā veidā zivtiņas tika pārotas, kādas ir vecāku īpašības, kādi ir mazuļi, ar ko tālāk tiek pāroti mazuļi, kādi rezultāti utt. Ja jūs to nedarīsiet, tad drīz vien paši saputrosieties un ļoti iespējams iegūtais rezultāts tiks pazaudēts un nekontrolētas vairošanās rezultātā mazināsies zivtiņu vērtība un palielināsies kroplību skaits.

Par selekcijas metodēm un to variantiem, šobrīd ir pieejamas vairākas metodes un to apraksti, tā kā diemžēl neko vieglāku un saprotamāku par angļu nosaukumiem neatradu, tad tos arī izmantošu, mēģinot izskaidrot to nozīmi.

In breeding

           Varētu tulkot kā pavairošana vienas ģimenes ietvaros – tas ir kā zīmējot ģimenes ciltskoku – ir vieni vecāki, ir bērni un tālāk jau seko šo bērnu savstarpēja krustošanās. Šo metodi kombinē ar Line breeding, vienu pašu to izmanto reti, jo rezultāts ir nenosakāms un strauji palielinās kroplību skaits.

Siblising

           Vienu vecāku pēcnācēju krustošana – tiek pavairotas zivtiņas pārojot māsas ar brāļiem.

Line breeding

           Tas nozīmē, ka no vieniem vecākiem iegūti mazuļi tiek sadalīti vairākās grupās (līnijās) un katra šī grupa tiek pavairota atsevišķi pēc savām metodēm un principiem, pēc vairākām paaudzēm abu līniju pārstāvji tiek atkal sakrustoti (parasti pēc 4 paaudzēm) un iegūtie mazuļi atkal tiek audzēti atsevišķās līnijās. Šī metode dod iespēju iegūt dažādus rezultātus, pilnveidot ģenētisko bāzi, neļauj kļūdas vai slimības rezultātā zaudēt visu selekcijas rezultātu un samazina kroplību skaitu.

Out crossing

           Nozīmē divu neradniecisku zivtiņu krustošanu, lai papildinātu ģenētisko bāzi, lai novērstu kroplības, lai uzlabotu ar jaunām īpašībām jūsu selekcijas zivtiņas. Parasti lielākā problēma ir tā, ka ne vienmēr iz zināmi no malas nākušu gūpiju vecāki un to pavairošanas metodes, līdz ar to ne vienmēr tiek iegūts vēlamais efekts (tāpēc arī ieteicams izmantot Line breeding metodi, lai pamata materiāls paliktu tīrs defektu rezultāta gadījumā), bet jebkurā variantā tas uzlabo jūsu selekcijas zivtiņu ģenētiskās iespējas.

Back crossing

           Tas nozīmē, ka zivju mazuļi tiek pāroti ar iepriekšējās paaudzes vecākiem – dēls ar māti, meita ar tēvu. Šo metodi parasti izmanto, ja vēlas izlabot kādu noteiktu parametru un atgūtu sākotnējo formu, piemēram, lielu spuru mātei piedzimst dēls out crossing rezultātā ar mazāk izteiktām sarkanām spurām, abus sapāro un iegūst mazuļus ar lielām sarkanām spurām.

Mutācijas

           Šodienas zinātne ir strauji attīstījusies un pievērsusies mutācijām un to iespējām, uz doto mirkli visvairāk tiek pētīta un eksperimentētas ar Danio (nabaga zivtiņas), kāpēc tieši Danio – viegli pieejama, viegli vairojas, ļoti vienkārši uzturēšanas apstākļi un kas visvairāk interesē zinātniekus – ļoti spēcīga un ātra bojājumu reģenerācija.

           Kā tad tas viss notiek? Parasti tiek ņemtas savvaļas zivtiņas, tās tiek sapārotas, tiek apstrādāti vecāki, ikri, embriji, zivju mazuļi, kā rezultātā tiek iegūtas mutējošas formas zivtiņas. Tālāk jau tiek pētītas šīs zivtiņas vai tās tiek pārotas atkal savā starpā vai savvaļas formām, lai iegūtu vēlamo rezultātu.

           Kā to dara? Ir vairāki varianti izmanto: mutagēnas vielas, UV starus, rentgena starus, radiācijas starojumu, gēnu transplantāciju, citu gēnu injekcijas, šūnu pārstādīšanu, dažādu vielu injekcijas, barības un vides ķīmisko sastāvu maiņa, temperatūra utt.

           Un tas ir sastopams arī akvāriju nozarē, tiesa gan vairāk darbojoties ar vienkāršām metodēm un centīgi strādājot ar selekciju, bet arī akvāriju zinātne nav bez grēka, piemēram, sumatras barbusi:

Ja abi vecāki ir mutanti (vai albīni), tad vecākiem līdzīgu mazuļu skaits metienā būs līdz 75%, pārējie būs Sumatras barbusa pamatforma. Ja tikai vien no vecākiem ir mutants, tad attiecība būs apgriezta – mutantu mazuļu būs tikai 25% (retos gadījumos līdz 40%) no kopējā metiena. Lai palielinātu mutantu (arī albīnu) skaitu metienā, tad bieži pāro tuvas radniecības zivtiņas, tādejādi krustojot brāļus ar māsām, parasti iegūst 100% mutantu mazuļus. Lai palielinātu mutantu dzimstību un nerastos kroplības, ik pa laikam ir „jāatjauno asinis” ņemot tādas pašas zivis no citiem metieniem vai izmantojot barbusu pamatformu, iegūtos mazuļus atkal var vairot savā starpā.

Parasti mutācijas iegūst iedarbojoties uz vaisliniekiem vai ikriem ar ultravioletiem stariem, strauju temperatūras maiņu (vismaz par +5 grādiem nārsta akvārijā), mainot gāzu attiecību (skābekļa palielināšana vai plūsma uz pāris minūtēm tieši uz ikriem), straujas pH izmaiņas par 1-2 vienībām, strauja GH izmaiņa par 2-30.

Labi vien ir, ka tas viss notiek (pagaidām) tikai zinātnieku laboratorijās un plašākai publikai rezultāts nav pieejams, jo kas to zina, kas var notikt, ja šādas mutantu zivtiņas nonāktu savvaļā un kādu postu tās radītu esošai ekosistēmai, kaut gan ar vien biežāk parādās raksti un informācija par dažādu mutantu zivtiņu pieejamību, piemēram, spīdošie Danio.

Raksta autors Normunds Griķītis