Botia dario (Karaliska botia)

Botia dario

Kopsavilkums

Zinātniskais nosaukums: Botia dario (Hamiltons, 1822)

Ierastais nosaukums: Karaliska botia, Bengalijas botia, Geto botia

Sinonīmi: Botia geto, Cobitis dario, Cobitis geto, Canthophrys flavicauda, Diacanthus flavicauda, Canthophrys zebra, Diacanthus zebra.

Izcelsme no: Indija, Bangladeša

Dzimuma atšķirības: nav zināmas, iespējams mātītēm izteiktāks krāsojums

Maksimālais lielums: 15cm

Līdzīga: nevienam


Uzturēšana: Ļoti sabiedriska botia, ir jāierīko vairākas slēptuves, kas sniedz zivtiņai drošības sajūtu. Kā jau vairumam grunts zivju, ieteicama smalka apaļu graudu grunts. Tapat kā citas bez zvīņu zivtiņas, botias ir uzņēmīgas pret ādas parazītiem un ihu.

Barošana: visēdājs, ēdīs gan ražotu, gan dzīvu, gan saldētu barību.

Ūdens parametri: pH: 6.8-7.5; cietība – mīksts, vidēji ciets; dH: <12

Temperatūra: 24-28 0C

Vairošana: Nav zināma pavairošana akvārijā

Piezīmes: Botia dario ir sastopama Bangladešas kalnu upju krācēs. Valsts ir izvietota uz dienvidiem no Himalajiem un ir izvagota ar kalnu upītēm kas apgādā 3 galvenās upes. Šīs upes apgādā apkārt esošos labības laukus ar ūdeni pirms nokļūst Bengalijas līcī. Rīsu audzēšana izmantotie pesticīdi ir atrodami daudzās ūdenstilpnēs un apdraud Botia dario. Sākot ar 1997. g. Bengalijas valdība ir noteikusi bargus sodus piesārņotājiem, ierobežojot piesārņojuma daudzumu un izplatību.

    Barība, kas noteikti iepriecinās Bengālijas botiju, ir pārslas, grimstošas plāksnītes, saldēti odu kāpuri, garneles, gurķa ripiņas. Šie ēdieni tiek uzņemti ar sajūsmu, kas izpaužas klikšķos, kas raksturīgi arī citam Botia sugām.

             Botiam var dot gurķu ripiņas, cukini vai kabačus – nogriez gabaliņu, nomazgā to silta ūdenī, nosusina un nostiprina uz grunts.

             Parasti var novērot kā viena botia ir barvedis, kas parasti ir ļoti alkatīgs un sēdēs, sargās barību un trenks citas botias prom tās izgrūstot vai knibinot un protams, lai arī akvārija būs citi gurķu gabaliņi, pārējam botiam būs izteikta interese tieši par to kuru sargās.

             Ir novērots, ka Bengalijas botias ir ļoti kautrīgas un daudz laika pavada slēpjoties, kaut arī parasti dienu botias pavada rokoties pa grunti un vakaram nākot sāk pārbaudīt agu augšdaļas un ūdens augšējos slāņus. Pa nakti parasti divas vai trīs botias iespiežas šaurās spraugās vai vienkārši guļ atklātās vietās.

             Naktīs ir novērojama arī lēna botiju „dejošana” – viena vai vairākās botias pelt lielos apļos gar stiklu.

             Bengalija ir ļoti mitra valsts – pamatā visa valstī nolīst vidēji 1 m ūdens gadā, kalnainos apvidos nolīstot pat 5 m gadā. Ūdens samazinās musonu laikā, kad ūdens strauji nožūst, padarot rīsa laukus par maziem zvejniecības ezeriņiem – un protams arī akvāriju apgādāšanai.

             Aukstākā gada laikā – janvārī, temperatūra nokrītas līdz 260C, bet pavasarī temperatūra ir virs 350C un papildus nepārtrauktam lietum vel kūst Himalaju kalnu ledāji, radot sarežģītu strautiņu tīklu. Šīs straumītes baro Megna un Jamuna upes, kas tālāk ieplūst Gangā.

             B.dario ir sastopama valsts ziemeļu un austrumu daļā (kas robežojas ar Indiju un Majanmaru). Pamatā šī zivtiņa apdzīvo upes, kas ieplūst Gangā. B.dario ir sastopama arī Butānā, bet vienīgi Gajlepāgu upē, kas iesākas Bangladešas ziemeļos.

             Šī zivtiņa dzīvo tikai Bangladeša, tāpēc Bengālijas botias nosaukums ir ļoti atbilstošs.

             Bengālija ir mājvieta arī vairākām citām Botiju sugā („bou mač” bengāļu valodā), Acanthibitis, Lepidocephalichthys, Nemacheilus un piecām Shistura sugām.

             Pēc statistikas un ihtiologu ziņām, Bengalijas botia apēdīs 30.6 reizes vairāk nekā pati sver gada laikā. Savvaļā tās izaug 15 cm garas, tas var notikt arī lielā akvārijā, bet parasti akvārijā augšana apstājas.

             Ir interesanti noverot B.dario grupas uzvedību – parasti lielāko laika daļu tās pavada rušinoties pa grunti, tās parasti peld ar deguntiņiem gruntī 30 grādu leņķī. Tās ir daudz aktīvākas par Klauna botijām.

             Bengālijas botias ir ļoti sabiedriskas un draiskas zivtiņas, kas nevar iztikt bez grūstīšanās vai spuru knibināšanas. Tas cīnīsies par slēptuvēm un barību. Par barību tās var cīnīties kā suņi, paņemt savu gabaliņu vai visu maltīti, sargāt to, draudēt tuvāk piepeldošam zivīm vai pat uzbrukt un dzīt projām.

             Lai arī pastāv dažreiz sīva konkurence par barību, tā ir svarīga bara sociāla uzvedība. Bara hierarhija izveidojas ļoti īsa laikā.

             Tāpat kā citam upju zivīm ir svarīga tīrība, jo tīrāks būs akvārijs un ūdens, jo labāk jutīsies zivtiņas.


Raksta autors Normunds Griķītis

Orģinālteksts www.loaches.com

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .