Gūpiju selekcija

 Mērķtiecīgai selekcijai ir liela nozīme, bet tāpat nedrīkst aizmirst par pētījumiem, kas liecina, ka pirmās garspuru gūpijas, tai skaitā Henelja gūpijas ir rūpīgas selekcijas un nejaušas mutācijas rezultāts, kas norāda uz šo zivju pielāgošanos dzīvei akvārija vidē. Tāpat jāņem vēra, ka zivīm vairs nav dabīgo plēsēju un tām ir pilnvērtīga barības bāze. Šādos izmainītos apstākļos veicot rūpīgu selekciju rodas gūpiju tēviņu ģenētisko fondu sajaukšanās un mutēšana un par laimi gūpiju mātītes dod priekšroku košiem tēviņiem – tādiem kādi patīk mums- cilvēkiem.

           1954. gadā starptautiskā izstādē Hanoverā pirmo reizi amerikāņu zivju audzētājs Pauls Heneljs no Ņujorkas demonstrēja garspuru gūpijas. Selekcionētās zivis radīja sensāciju. Šīs pusmelnās, smaragda zaļās visdažādāko formu gūpijas ļoti ātri un veiksmīgi izkonkurēja līdz šim izveidotās selekcijas formas. Tiek uzskatīts, ka šīs gūpijas radās rūpīgas selekcijas gaitā radušās nejaušas mutācijas rezultātā.

           Savvaļas gūpiju mātītēm ir caurspīdīgas, bezkrāsainas spuras un ķermenis ir pelēks ar zaļu, zilganu vai olīvu zaļu toni. Selekcijas rezultāta ir iegūtas mātītes ar krāsainam spurām un 8 dažādiem ķermeņa krāsojumiem.

           Nedaudz par ģenētiku un tās terminiem: galvenokārt izmanto terminus dominante un recesīvs, ko tie nozīmē? Neiedziļinoties tehnoloģiskos skaidrojumos: dominējošs gēns – tas ir gēns, ja tas ir gēnu fondā, ir redzams vizuāli; recesīvais gēns – gēns, kas var tikt mantots slēptā veidā un var izpausties tikai tad, ja nav dominējošā gēna.

           Piemēram – tumša krāsa dominē krāsojumā attiecība pret gaišo krāsu, tātad gaiša krāsa ir recesīva attiecība pret tumšo – dominējošo. Melnam dzīvniekam balta krāsa ir recesīva un tam var piedzimt balti mazuļi, gan no tumšiem, gan baltiem tēviņiem, bet baltam dzīvniekam nevar būt melna recesīva krāsa un dzemdēt melnus mazuļus no jebkādiem tēviņiem – lai iegūtu melnus mazuļus tēvam obligāti jābūt melnam.

           Pelēka (savvaļas vai dabīgā). Krustojot pelēkas gūpijas ar jebkādiem citiem citas ķermeņa krasas tēviņiem pirmajā paaudzē tiks iegūti tikai pelēki mazuļi, tāpēc peleko krasu gūpijām uzskata par dominējošo.

           Gaiša (recesīvs). Atbilstoši starptautiskiem standartiem, gaišam gūpijām ir raksturīga melna pigmenta trūkums ādā. Gaišai ādas krāsai melanoforas (pigmenta šūnas, kas satur melnu, pelēku vai brūnu pigmentu) ir apaļas un izskatās pēc punktiņiem, bet pelēkam gūpijām tās atgādina zvaigznīti vai sniegpārsliņu. Parasti tās sauc par zeltainajam gūpijām.

           Zelta (recesīvs). Pigmenta šūnu salīdzinot ar pelēko gūpiju ir divreiz mazāk; atšķirība no gaišajam gūpijām zelta gūpijām zvīņām ir melnas apmales.

           Zila (recesīvs). Raksturīgi, ka ādā nav dzeltenā un sarkana pigmenta, bet tas neizslēdz varbūtību, ka paradīsies dzeltens vai sarkans tonis, plankums uz spurām.

           Albīna (recesīvs). Visraksturīgākā pazīme sarkanas acis. Atbilstoši starptautiskajiem standartiem āda pigmentu vispār nav – ir pilnība apspiesta iespēja sintezēt melanīnu (kas būtu precīzāks raksturojums, jo, piemēram, albīniem šķēpnešiem uz ķermeņa dažreiz ir sarkanas vai zaļas svītras; gūpijām – spuras var būt sarkana vai dzeltena tonī).

           Balta (dubults recesīvs). Gaisu un zilu gūpiju krustošanas rezultāts.

           Krēmveida (dubults recesīvs). Gaišu un zelta gūpiju krustošanas rezultāts; krēmveida gūpijām ir melnas acis, neatkarīgi vai ir, vai nav melnais pigments.

           Sudrabota (dubults recesīvs). Zelta un zilo gūpiju krustošanas rezultāts.

           Pēdējos gados ir iegūtas vienkrāsainas gūpiju formas (sarkana, zila, zili-zaļa, violeta, melna) gan ķermeņa krāsa, gan spuras. Maskavas gūpiju turētāju vidū ļoti populāras ir vienkrāsaini zaļas plīvurspuru gūpijas, kuru ķermenim ir smalks raksts, bet tīklota aste izskatās kā no smalka auduma. Var tikai piebilst, ka saules gaismā zaļā krāsa un spoži mirdz zaļos toņos. Tāpat ļoti populāri ir gūpiju tēviņi ar tumšu ķermeni un gaišam spurām – krēmkrāsas, gaisi rozā, zilgani ar rozā toņiem; un muguriņu – kas mirdz sudrabotos toņos.

           Gūpijām tāpat ka drēbēm ir mode, kas mainās laika gaitā. Pēdējā laikā ļoti populāras ir gūpijas ar milzīgam pilnīgi atvērta vēdekļa formas astēm, kas reizes 10 pārsniedz pēc astes laukuma savvaļas tēviņu astes. Ka jau iepriekš minēts, astoņdesmit gadu laikā ir selekcionētas 13 dažādas formas gūpijas, kas atšķiras pēc astes spuru formas.

  Apaļas formas astes (nomināla forma) – astes garums 5/10 no kopējā ķermeņa garuma. Muguras spura strauji paceļas pie tā pamatnes un ar tās apaļo malu aizsniedz astes spuras sākumu.

 Karoga veida aste. Astes spura pēc izskata atgādina taisnstūri, kas noapaļots pie astes pamatnes. Tās garums ir 8/10-5/10 no ķermeņa kopēja garuma; augstums (platums) 4/10 no astes spuras kopējā garuma. Astes spuras gali gan augša, gan apakšā ir taisni. Muguras spura pie pamatnes strauji paceļas uz augšu un izstiepjas līdz astes spuras pirmajai trešdaļai.

Adatveida astes. Astes spuras pamatforma ir apaļa, tā garums ir 4/10 no ķermeņa kopēja garuma. Astes spuras vidējie loki ir pagarināti un izskatās pēc adatas. Kopējais astes garums ir tāds pats, kā kopējais ķermeņa garums. Muguras spura strauji paceļas pie tās pamatnes un ar spico galu sniedzas līdz astes spuras pirmajai trešdaļai.

   Lāpstveidīgas astes. Aste pēc savas formas atgādina lāpstu. Augšējās un apakšējas astes malas ir savstarpēji paralēlas un malas ir noapaļotas. Astes spuras garums ir ½ no kopēja ķermeņa garuma; platums (augstums) – 8/10 no astes spuras kopējā garuma. Muguras spura strauji paceļas pie tā pamatnes, taisns, ar spico galu sasniedz astes spuras pirmo trešdaļu.

Šķēpveidīga astes forma – aste atgādina spicu šķēpu, kura garums ir 8/10 no kopēja ķermeņa garuma; augstums (platums) – 6/10 no astes spuras kopējā garuma.

             Muguras spura strauji paceļas, pie pamatnes tā ir izliekta, tās spicais gals sasniedz astes spuras pirmo 1/3.

  Apakšējais zobens. Astes spuras forma ir ovāla, zemākie tas loki ir pagarināti un veido zobenu. Astes spuras zemākie loki, kas veido zobenu, pie astes pamatnes attiecība pret ķermeni veido 15 leņķi. Ideālais un minimālais astes spuras garums ir vienāds ar ķermeņa kopējo garumu, bet ne mazāks par 6/10 no ķermeņa kopgaruma. Ovālā astes daļa nedrīkst būt lielāka par 4/10 ķermeņa kopgaruma. Astes zobens ir taisns un gals ir spics. Muguras spura pie pamatnes strauji paceļas un tās šaurais, spicais gals sasniedz astes spuras pirmo 1/3.

Augšējais zobens. Astes spuras forma ir ovāla, astes augšējie loki ir pagarināti un veido zobenu. Augšēji astes spuras loki pie astes pamatnes attiecība pret ķermeni veido 15 leņķi. Ideālais un minimālais astes spuras garums ir vienāds ar kopējo ķermeņa garumu, bet ne mazāk par 6/10 no ķermeņa kopgaruma. Astes spuras ovālā daļa nedrīkst būt lielāka par 4/10 no ķermeņa kopgaruma. Zobens ir taisns un tā gals ir ass. Muguras spura pie pamatnes strauji paceļas uz augšu. Tās šaurais un spicais gals sasniedz astes spuras 2/3.

Dubultais zobens. Astes spuras pamatforma ir ovāla, bet augšējie un apakšējie astes loki ir pagarināti veidojot taisnus spicus zobenus. Leņķi pie astes spuras pamatnes starp abiem zobeniem veido vismaz 30⁰. Ideālais astes spuras garums ir vienāds ar kopējo ķermeņa garumu, bet minimālais – vismaz 6/10 ķermeņa kopgaruma. Ovālā astes daļa, nedrīkst būt lielāka par 4/10 no ķermeņa kopgaruma.

             Muguras spura pie tas pamatnes strauji paceļas uz augšu, tās šaurais un spicais gals sasniedz astes spuras pirmo 1/3.

Liraste. Astes spura pēc formas atgādina liru. Astes spuras apaļa pamatforma nepārsniedz 4/10 no ķermeņa kopgaruma. Augšējie un apakšējie astes loki ir izliekti un galos asi, to garums 8/10 no ķermeņa kopgaruma. Muguras spura strauji pie tas pamatnes paceļas uz augšu, tās izliektais asais gals sasniedz astes spuras pirmo 1/3.

Kleitas vai plīvuraste. Astes forma atgādina kleitu, tās garums ir no 8/10 līdz 5/10 no ķermeņa kopgaruma, tās augstums (platums) – ¾ no astes spuras garuma. Astes mala pa vidu ir ieliekta uz iekšu, bet ārējas malas noapaļotas. Muguras spura pie tās pamatnes strauji paceļas uz augšu, tās šaurais noapaļotais gals sasniedz astes spuras pirmo 1/3.

 Vēdekļa veida ar spiciem galiem. Astes spura pēc formas atgādina nedaudz horizontāli izstieptu vienādmalu trīsstūri vai nedaudz pievērtu vēdekli. Astes spuras stūru leņķi ~45, bet ne vairāk par 55 un ne mazāk par 30. Ideālais un minimālais astes spuras garums ir 8/10 no ķermeņa kopgaruma, bet ne mazāk par 5/10 no ķermeņa kopgaruma. Astes malas (beigu, augšēja, apakšējā) ir taisnas. Muguras spura pie tās pamatnes strauji paceļas uz augšu un ar tās spico galu sasniedz pirmo astes spuras trešdaļu.

Vēdekļveida apgrieztās (trīsstūra). Astes spura pēc formas atgādina nedaudz horizontāli izstieptu vienādmalu trīsstūri vai nedaudz pievērtu vēdekli. Astes spuras stūru pamata leņķi ~70, bet ne mazāki par 50. Ideālais un minimālais astes spuras garums ir 8/10 no ķermeņa kopgaruma, bet ne mazāk par 5/10 no ķermeņa kopgaruma. Astes malas (beigu, augšēja, apakšējā) ir taisnas. Muguras spura pie tās pamatnes strauji paceļas uz augšu. Plata, galos sašaurināta ar noapaļotu galu, sasniedz astes spuras pirmo trešdaļu.

Vēdekļa veida. Aste pēc formas atgādina apļa sektoru vai pilnība atvērtu vēdekli. Leņķis pie astes pamatnes ar spuru veido vismaz 90° vai vairāk, bet ne mazāk par 75°. Astes augšēja un apakšēja mala ir taisna vai nedaudz apaļa. Ideālais un minimālais astes spuras garums ir 8/10 no ķermeņa kopgaruma, bet ne mazāk par 5/10 no ķermeņa kopgaruma. Muguras spura pie tas pamatnes strauji paceļas uz augšu, tā ir plata un gala platāka nekā pie pamatnes, gals noapaļots un sasniedz astes spuras pirmo trešdaļu.

 Pēdējo trīsdesmit gadu laikā Maskavas selekcionāri rūpīgi veica vēdekļveida gūpiju selekciju. „Neasā dakšiņa” 50. gados bija ka izejmateriāls dažu veidu vēdekļveida gūpiju formu radīšanai, bet pēdējā laikā šī forma ir kā vēdekļveida gūpiju selekcijas atbirums. Visas īsastainās un lentveidīgās (šallveidīgās) gūpijas Maskavā praktiski ir izzudušas, kaut arī 50. gados tas bija selekcijas lepnums. Toties atšķirība no Maskavas selekcionāriem, ārzemēs ir saglabātas visas gūpiju selekcijas formas. Noteiktu formu gūpiju izzušana noplicina esošo genofondu un ir krasi negatīva parādība.

           Parasti jaunas formas veidojas pēc neatlaidīgiem radošiem pētījumiem un eksperimentiem, kas mūsdienu akvāriju pasaule ir kļuvis par dominējošu virzītājspēku, bet tai pat laika rodas problēma: vai vienmēr atmaksājas selekcionēt un veidot hibrīdus? Pēc pieredzes, šis ir viens no pamatjautājumiem, kurš jāpamato, jo sevišķi ētikas normās. Dabas aizsardzība ir jāveic atceroties, ka dabīgi izveidojušies organismi ir unikāli ar to, ka tie ir unikāli un bez tiem, kuriem vispār nav iespējama nekāda attīstība. Bioloģiskajam sugām nav jāpierāda to lietderība, jo tie ir radušies daudzu miljonu gadu evolūcijas rezultātā, mainoties pašai dabai, kas ka zināms nekad nepatur neko lieku. Šīs bioloģiskas sugas ir pašsaprotama lieta dabai tāpat ka cilvēks. Tāpēc selekcijas un hibridizācijas ceļš, paredz nepārtrauktu rūpēšanos par radītajam dzīvības formām un par izmantotajam dzīvības formām. Ja tiks pazaudēta sākotnēja forma, tad to nekad un nekādi nebūs iespējams pilnvērtīgi atjaunot.

           Gūpiju selekcija tāpat kā citu dzīvības formu selekcijas balstās galvenokārt uz atlasi (tiek atlasītas zivis, kas nav piemērotas tālākai sugas attīstībai) šķirošanu (tiek meklēti labākie sugas turpinātāji) un hibridizāciju, pēc ka atkal viss sakas no jauna – atlasa, šķiro, pāro. Pavairojot jebkāda veida gūpijas, kam ir tieša radniecība, pēc pāris paaudzēm notiek to kroplība: astes kroplības, astes sadalīšanās gabalos, astes izmēru un formu samazināšanās, astes spura paliek ļoti trausla, astes spura saīsinās no vienas vai otras puses, pazūd krasa mainoties uz to senču toņiem, parādās dažādi krāsu plankumi, samazinās zivju dzīves ilgums un imunitāte, parādās tieksme saslimt ar kādam slimībām, parādās neauglība. Tas viss rodas inbrīdinga rezultāta – dzīvnieku pavairošana, regulāri krustojot radnieciskus dzīvniekus vienas populācijas ietvaros.

           Lielu astu gūpijām ir reti novērojas izmaiņas pat ilgstoša inbrīdinga rezultāta, jo šī gūpijas selekcijas forma jau eksistē ilgi un ir nostiprinājušās tās konstruktīvās pazīmes. Ir tikai novērojams izmēru un auglības samazinājums, ka var arī izskaidrot ar citiem cēloņiem -  mazi akvāriji, tikai sausa barība, pārapdzīvotība. Turpretī vēdekļa veida gūpijām ir biezi novērojamas inbrīdinga problēmas, jo zivs forma ir izveidota salīdzinoši nesen – 50. gados un konstruktīvas pazīmes ka atsevišķai zivju formai nav līdz galam nostiprinājušas.

           Lai uzturētu vēdekļa veida gūpiju daudzveidību un kvalitāti, ir regulāri (parasti pēc 2-3 gadiem, atkarība no vieda) „atsvaidzināt asinis”, krustojot zivis ar tādas pašas sugas gūpijām no cita akvārija (ja vien tiem arī nav kopīgu vecāku vai radniecības). Tāpat ieteicams, ja selekcionēta zivs ir unikāla, tad pašam būtu vienlaicīgi jāstrādā ar 2-3 šīs sugas pāriem, veidot 3 atsevišķas zivs dzimtas, kuras savā starpa ik pa laikam krustot.

           Darbojoties ar zivju selekciju, no katras dzimtas ir jāpatur pietiekamu matīšu skaitu no vis dažādākiem metieniem, lai būtu pēc iespējas lielāks genofonds.

           Tāpat jāņem vēra, ka dažas dominējošas pazīmes šobrīd ir nostiprinājušās ļoti stipri, piemēram, pundurtēviņu skaits parasti ir lielāks nekā normāla izmēra tēviņu, kuru skaits savukārt ir lielāks par gigantisku izmēru tēviem; pelēka krāsa dominē vairāk nekā zeltītā; apaļas formas aste dominē pār jebkuru citu formas asti; tumsas krāsas acis dominē pār sarkanām (albīnām) acīm.

           Pamatmateriālu selekcijai labāk ņemt no pazīstamiem akvāriju īpašniekiem, nevis pirkt nezin kur, jo tad nav nekādas garantijas, ka iegūtās gūpijas pieder vienai sugai vai formai. Krustojot dažādu sugu gūpijas izpaudīsies geterozis – hibridizācijas spēks – metiena iegūtiem mazuļiem izteiks lieli izmēri, paaugstināta noturība un dzimstība, salīdzinot ar vecāku formām un īpašībām. Pirmās pakāpes hibrīdiem vienmēr ir izteikti skaistas plīvurastes.

           Ja nevēlaties veidot vai uzturēt vienas noteiktas formas zivis, bet vienkārši vēlaties iegūt košas zivis, tad šādi krustojot iegūsiet tēviņus visdažādākās krāsās, tāpat arī mātītes ar košām krāsainām spurām. Rezultāta būs iespējams sāk nostiprināt kādas noteiktas gūpiju pazīmes, bet tas būs daudz grūtāk, nekā darbojoties ar jau zināmas izcelsmes zivīm.

           Ir novēroti gadījumi, kad matīšu košas krāsa spuras tiek iegūtas izmantojot androgēnu (ķīmisku vielu, kas dzīvnieka ķermenī iedarbojas ka vīrišķais hormons). Tas var maldināt iesācējus, liekot domāt, ka ir nopirkts ideāls pāris un radīs sašutumu, ieraugot krasi atšķirīgus mazuļus. Tāpēc, lai nezaudētu laiku, ja ir vēlme, patiešam nodarboties ar gūpiju selekciju, papētīt gūpiju vēsturi un ģenētikas pamatus.

           Ko iegūstam no selekcijas, neskaitot jaunas astes spuras formas un krāsas? Gūpijām var izveidot pazīmes, kas satopamas citu sugu zivīm, piemēram, burveidīgu muguras spuru ka molinēzijām; tēviņiem var iegūt dubultās astes spuras ka dažam zelta zivtiņām, tāpat uz doto mirkli nav īsu ķermeņu gūpijas, nav veikta plīvurastu gūpiju selekcija ar mērķi izveidot visdažādāko formu muguras spuras.

           Tāpat ir bijusi gūpiju un melno vai burveidīgo molinēziju krustošanas gadījumi, bet no metiena tālāku sugas turpināšanu nav izdevies panākt.

           Gūpiju selekcijas iespējām nav robežu un rezultāti var būt vispārsteidzošākie, tāpēc nav jābaidās no esošajiem standartiem, kas tāpat mainās laika gaita un pielāgojas jaunizveidotam gūpiju formām.

           Dotajā mirklī vadošie selekcijas gūpiju piegādātāji ir ASV, Singapūra un Honkonga. Singapūra ir viens no lielākajiem dekoratīvo zivju audzēšanas un starptautiskas tirdzniecības centriem, kas visvairāk tirgo gūpijas, skalārijas, molinēzijas, šķēpnešus, pecīlijas, barbusus, guramus un haracinoīdas zivis.

           Gūpijas no savvaļas no Trinidādas, Barbadosas, Gvinejas, Gajānas un Ziemeļbrazīlijas tika piegādātas Singapūrai 1937. gadā, lai cīnītos ar moskītiem. Zivis labi iedzīvojas un jau 60. gados tās bija sastopamas vietējās upītēs, strautos, kanālos un grāvjos. 50. gados Singapūras gūpiju audzētāji izmantoja jau esošās spontānas mutācijas, izmantojot  atlasi, inbrīdingu un hibridizāciju ieguva no savvaļas formām rindu dekoratīvu gūpiju, kas atšķīrās gan pēc krāsas, gan formas un spuru izmēriem. Šodien Singapūra ir 18 dažādas gūpiju formas, kas sastāda akvārija zivju eksporta galveno sastāvdaļu.

Rakstu tulkoja Normunds Griķītis

Orģinālteksts www.cool-aquarium.ru