Parastā neona neparastais stāsts (Paracheirodon innesi (Myers, 1936))

Pirms 74 gadiem, 1934. gadā, medījot kaimanus Amazones džungļos netālu no Brazīlijas pilsētas Tabatingas (Tabatinga), franču ceļotājs un piedzīvojumu meklētājs Augusts Rabo (August Rabaut) noķēra tam nezināmas mazas zivtiņas, kuru krāsojums līdzinājās Morpho tauriņa plūstošajam metāliskajam spīdumam. Šo zivju parādīšanās Parīzē izraisīja sensāciju un vēlāk radīja “neonu drudzi” akvāriju turētāju vidū.

Vēlāk, 1935. gadā, Freds (Ferdinands) Košu (Fred Cochu) atveda uz ASV no Vācijas no Valtera Grima (Griem), “Aquarium Hamburg” uzņēmuma īpašnieka, 6 neonus, no kuriem diemžēl garo ceļu izturēja tikai 1. Jāpiemin, ka tajā laikā Vācija bija akvariumistikas pasaules centrs, uz kuru Vācijas aģenti nogādāja jaunas zivis no Dienvidamerikas mežiem un Āfrikas. Mirušās zivis Freds nodeva pazīstamam publicistam un akvāriju kultūras popularizētājam Viljamam Innesu (William T.Innes), kas tās tālāk nodeva ihtiologam Maijersam (George S.Myers). 1936. gada 3. jūlijā Vašingtonas Bioliģijas biedrības izdevumā tika publicēts pirmais šo zivju apraksts. Maijers šo zivi nosauca par godu Viljamam Innesu- Hyphessobrycon innesi (1960. gadā Džerijs (Gery) izveidoja jaunu dzimtu Paracheirodon un neons ieguva šodienas nosaukumu Paracheirodon innesi).

Saprotot, ka atrasta “zelta dzīsla”, Rabo 1936. gadā atgriezās Brazīlijā, lai noķertu pirmo neonu komercpartiju. Ko arī paveica – 4000 tika gatavoti nosūtīšanai uz Ņujorku, kur Freds Košu kopā ar Viljamu Innesu nepacietīgi gaidīja Augusta Rabo atgriežamies. Un, ja Innesu interesēja sensacionāla ziņa savam žurnālam “The Aquarium”, tad Fredu – tikai jaunā zivs. Kad neonu partija ieradās Ņujorkā, Košu vēlējās iegādāties visu partiju savam uzņēmumam (Paramount Aquarium), piedāvājot Rabo tiem laikiem milzīgu summu – 4000$, dolārs par zivi. Neskatoties uz to, ka zivs cena bija 10$ gabalā, visa partija tika ātri pārdota. Pieņemot, ka August Rabo vienīgais zina, kur dzīvo neoni un vēlētos iegūt monopoltiesības šīs zivs tirdzniecībā, Ferdinands Košu noslēdza ar Rabo vienošanos par visām nākotnes piegādēm. Bet strauji augošais “neonu drudzis” radīja ar vien vairāk cilvēku, kas devās meklēt neona dzīves vietu. Atlantijas okeāna otrā pusē Vācijā, uzņēmums “Aquarium Hamburg” nosūta neona meklējumos 2 pazīstamus zivju ķērājus – Hansu Pitču (Hans Pietch) un Vilgelmu Pretoriusu (W. Praetorius). Pēc netiešām norādēm tieši Pitča cilvēki izsekoja Rabo zivju iegūšanas maršrutus. Bet zinot pat aptuvenu meklējumu rajonu, vajadzēja vēl daudz spēku, uzstājības un veiksmes līdz neoni tika atrasti.

Drosme un lielā pieredzē ļāva Pitčam un Pretoriusam pirmo reizi noķert lielu skaitu neonu. Atpakaļceļā, piestājot Manause, tie pamanīja Robo laivu, kas gatavojās doties pēc jaunas neonu partijas. Lai aizturētu konkurentu un iegūtu sev papildus laiku, tie atrada un izmeta upē visas uz Robo laivas atrodamās kanna (tā bija vienīgā iespēja tajā laikā zivis pārvadāt).

Šāda rīcība tajā laikā bija pieņemama, jo nedaudz vēlāk pats Pitčs piedzīvoja šādu “joku”: Belenā, tūkstotis kilometru no ķeršanas vietas, kamēr viņš meklēja 12000 noķertiem neoniem barību, konkurenti izlēja upē simtiem kannu un saglāb izdevās mazāk par 2000 zivju. Tajā laikā akvāriju uzņēmumu aģenti sevišķi neaizdomājās par ētikas jautājumiem, jo sevišķi, ja iespēja nopelnīt bija mazāka vai vienāda ar iespēju nomirt džungļos. Kā tas arī notika pēc pāri gadiem, kad Hans Pitčs un Vilgelms Pretorius neatgriezās no kārtējā sarkanā neona ieguves ceļojuma.

Nevēloties iegūt jaunus konkurentus, zivju ķērēji zivju dzīvs vietas turēja slepenībā, tāpēc ilgu laiku šī informācija bija pretrunīga. Maijers un Innes to izteica: ”iespējams, pie Ikotosa”, kaut gan tai pat laikā bija arī versija, ka tas ir pie Tabatingas. Šodien zināms, ka neonu apdzīvo reģionu, kas pamatā atrodas Peru, Rio Ukajali upes baseina vidus un lejas daļā pie Ikitosa (Rio-Nanaja, Rio-Manukui), uz robežas ar Kolumbiju (Rio-Putumaijo) un tāpat arī daļēji Brazīlijā San-Paulo de Olivensas apkārtnē. Šīs mazās zivtiņas (pieaugusi zivs ir 4cm gara) nelielās dzidrās caurtecēs ar jūtamiem tanīnu elementiem, ūdens parametriem 10dGH, pH 5-6, 24-290C.

Paracheirodon innesi

            Pirmos ASV un Eiropā ievestos neonus ilgu laiku neizdevās pavairot, pat nesakoties uz to, ka zivis viegli pielāgojās apstākļiem un regulāri nārstoja – iegūt un izaudzēt mazuļus nekādi neizdevās. Pirmos rezultatīvos nārstus izdevās iegūt Vācijā un visa akvāriju pasaule apsprieda “Vācijas brīnumu”. Kaut gan šī brīnuma noslēpums bija vienkāršs: dažos Vācijas reģionos ir ļoti mīksts ūdens, kas arī nodrošināja ikru apaugļošanos un mazuļi izšķilšanos.

            Tā arī bija “atslēga”, kas palīdzēja atrisināt, tajā laikā šķietami neiespējamu uzdevumu. Un tieši šis notikums lika zivju pavairotājiem aizdomāties kā fiziskie un ķīmiskie ūdens parametri izmaina ūdens kvalitāti. Nepārspīlējot, var teikt, ak tieši neoni atklāja cilvēkiem “akvāriju hidroķīmiju”, kas šodien jau ir akvāriju kultūras pamatu pamats.

            Padomju savienībā neonus ieveda 1946. gadā slavens padomju botāniķis P.A. Baranovs, vēlāk 50-tos gados lielāku partiju no Vācijas demokrātiskās republikas atveda lidotājs V. Mankevičs. Un tik pat kā uzreiz šīs zivis pavairoja Maskavā G.I.Kretovs un jau kopš 50-to gadu beigām Padomju savienībā bija nopērkami vietēji audzēti neoni. Lielu ieguldījumu neonu masveida pavairošanas tehnoloģijā veica Pēterburgas akvāriju turētājs V.I. Lamins un tieši pateicoties viņam neons kļūst par tiešām masveidā pieejamu zivi. “Dzelzs aizkara” laikā (kas manuprāt tomēr deva pozitīvu rezultātu padomju akvāriju kultūras attīstībā), kad katru zivi uzmanīgi saudzēja kā lielu dārgumu un centās iegūt mazuļus, Maskavā neonus varēja brīvi nopirkt vairumā par 7 kapeikām gabalā. Un gandrīz jebkurā lielākā pilsētā bija vismaz viens cilvēks, kas specializējās tieši neonu pavairošanā, tāpēc nav pārsteidzoši, ka šodien par neoniem ir zināms tik pat kā viss.

            Jau pirmās zivs savvaļas piegādes parādīja, ka tā ir ļoti “izturīga” suga. Dzīvojot savvaļas ūdeņos ar ļoti mīkstu un skābu ūdeni, šī zivs viegli adoptējas praktiski jebkādiem ūdens parametriem akvārijā, atgādinot par savas izcelsmes īpatnībām tikai nārsta laikā. Neskatoties uz mazo izmēru, neona dzīves ilgums nebrīvē (pēc M.D. Mahlina datiem) ir līdz 6 gadiem, saglabājot nārsta spēju labos apstākļos no 8 mēnešiem līdz 4.5 gadiem. Un kaut arī savvaļā ūdens temperatūra dažreiz ir 290C, neonu turēšana temperatūrā virs 270C būtiski samazina to dzīves ilgumu un padara neauglīgu. Esmu vairākkārt pamanījis, ka turot neonus pastāvīgi augstā temperatūrā (28-300C), piemēram, kopā ar diskusiem, tie reti nodzīvo ilgāk par 1-1.5 gadiem. Un arī otrādi, ja akvārijam nav apsildes (ziemā manos akvārijos ir 17-200C), neons parāda apskaužamas ilgdzīvošanas spējas. Ja plānojat neonus pavairot, tad topošos vaisliniekus jātur temperatūrā 19-220C, lielākās temperatūrās zivtiņas tāpat aktīvi nārstos, bet mazuļu izaugsme būs minimāla – dažreiz no 80-150 ikriem, ko iznērš viena mātīte, baroties sāks 10-15 mazuļi vai mazāk.

            Neona mazprasīgums un miermīlība ļaut tos turēt lielos akvārijos praktiski ar visām mazām neagresīvām zivīm: pirmkārt – ar citām haracīna zivīm, ar barbusiem, rasborām, apistogrammām, pelvicahromisiem. No nevēlamiem kaimiņiem – zelta zivtiņa, skalārijas, lielas botijas un plēsīgi sami: ja zelta zivtiņa pastāvīgi rokoties pa grunti radīs neoniem neērtus apstākļus, tad pārējie var neonu izmantot kā labu uzkodu.

            Neons ir visēdājs un parasti tam nav nepieciešams specializēts uzturs. Ja neplānojas neonu pavairot, tad varam izmantot sabalansētu sauso barību (izmantoju TetraPhyll un Tetra-Min). Ja ir iespējams, tad var piedāvāt svaigu vai saldētu dafniju, ciklopus vai odu kāpurus. No “mājas” ēdieniem derēs baltmaizes vai rupjmaizes drupačas, tvaicēti mannas graudi, artēmija un enhitrejs. Pavairojot neonus, labākus rezultātus iegūst izmantojot 10-15 dienas pirms plānotā nārsta tikai dzīvo barību, ideālā variantā ciklopus. Kaut iespējami arī citi barību varianti: artēmija, kurai pievienoti kapāti odu kāpuri un Tetra Phyll.

            6-8 mēnešu vecumā zivīm iestājas briedums, un ja tās ir veselas, labi barotas, tad iespējams jau pirmais nārsts kopējā akvārijā, jo sevišķi pēc lielākām (30-40%) ūdens maiņām vai būtiski mainoties atmosfēras spiedienam (uz pērkona laiku). Ieteicams pirmo nārstu izprovocēt kopējā akvārijā, jo nārsta produkti jaunām vai sen nenārstojušām zivīm ir zemas kvalitātes. Pēc pirmā nārsta tēviņus un mātītes var nošķirt vai atstāt kopā. Ja zivis paliek kopā, tad ūdens maiņa jāveic pakāpeniski mazām porcijām (10% reizi nedēļā) un pastāvīgi jāpārbauda (jānodrošina), lai akvārijā ūdens temperatūra būtu nemainīga. Jo temperatūras kāpums par 2-40C, kopā ar cietības vai pH izmaiņām un intensīvu, daudzveidīgu barošanu ir spēcīgs nārsta stimulators, tāpēc to jāizmanto, kad esat gatavi nārstam un  mazuļi barošanai.

Paracheirodon innesi

Tēviņš

Paracheirodon innesi

Mātīte

            Par nārsta akvāija sgatavošanu jau rakstīju iepriekšējā rakstā par sarkano neonu. Atšķirībā no sarkanā neona, parastā neona nārstam ir labāks rezultāts, ja nārsto pāris. Tāpēc kā nārsta akvāriju izmantoju 8l organiskā stikla trauku ar izmēru 20*20*20cm ar ūdens daudzumu 10-15cm. No aprīkojuma nepieciešama tikai virs grunts uzstādīts aizsargsiets. Kā pierāda prakse – ne aerators, ne nārsta substrāts zivīm nav vajadzīgs. Pāris bieži nārsto bez jebkādas piesaistes substrātam (gan augu kušķītim, gan makslīgam). Tāpat šādos mazos traukos ar zemu ūdens līmeni zivis neparāda ne mazāko skābekļa trūkuma pazīmi.

            Nārsta ūdenim jābūt 2-40C siltākam nekā kopējā akvārijā, ļoti mīkstam (1-20dGH), nedaudz skābam (pH 6-6.8) un noteikti ar nulles karbonu cietību. Ūdni var skābināt ar ortofosforskābi, bet labāki rezultāti ir izmantojot kūdras ekstraktu, kura noturība stabilāk notur pH nemainīgu un vēl svarīgāk – izteikts antibakteriāls efekts, kas neļauj baktērijām kaitēt neona ikriem vai mazuļiem. Ja pietrūkts kūdras ūdens, es izmantoju nārstam deminarilizētu osmozes ūdeni, kuru 2-3 dienas nostādinu traukā ar labu aerāciju, pievienojot uz 30-40l ūdens šķipsnu sāls.

            Nārsta pāri vislabāk ievietot atsevišķā akvārijā dienas otrā pusē, ja zivis gatavas, tad jau nākamā dienā iespējams nārsts. Un kaut arī gadās, ka nārsts notiek otrajā vai trešajā dienā, ilgāk par 3 dienām nārsta akvārijā zivis nevajag turēt – ja nārsta nav, tad kaut kas nav izdevies: pāris vēl nav gatavs nārstam vai kāds no pāra vēl nav vai jau vairs nav auglīgs (turot zivis augstās temperatūrās arī tā var būt). Pēc nārsta vaisliniekus noķer un ja vairāk kā 10% ikru neattīstās (atmirst 1-2h laikā, paliek baltas), pievieno metilēnzilo līdz gaiši zilai ūdens nokrāsai. Uzturot ūdens temperatūru 24-250C, mazuļi parādās pēc 24h.

            Uzreiz pēc izķīlāšanās mazuļi iz mazkustīgi un tos ērti savākt, lai pārnestu uz akvāriju, kur tos audzēs turpmāk. Tāpat jāatceras, ka visiem apstākļiem audzēšanas akvārijā jābūt identiskiem nārsta akvārijam. Nārsta laikā un arī pēc tam akvārijam jābūt aptumšotam. Daudzi autori iesaka, ka akvārijs pēc ikru iznēršanas līdz mazuļu brīvai peldēšanai (līdz 5.tai dienai) pilnībā jāaizklāj, atstājot pilnīgā tumsā.

            Tālāka mazuļu audzēšana neatšķiras no sarkanā neona, ja nu vienīgi ar to, ka parastā neona mazuļi ir stiprāki un izturīgāki, tāpēc pacieš vairāk uzturēšanas kļūdas. Bet tīrība, regulāra ūdens maiņa pakāpeniski palielinot cietību, nekāds baktēriju duļķis, laicīga pārcelšanu uz plašāku akvāriju ir audzēšanas pamatu pamats. Tāpat nedrīgst aizmirst par pilnvērtīgu nakts barošanu pirmajās 3 nedēļās. Šajā vecumā mazuļiem sāk spīdēt sānu līnija un tālāk jau audzēšānas prasības ir tādas pat kā visām citām zivīm.

Paracheirodon innesi

            Noslēguma vēlreiz vēlos pieminēt Ferdinandu Košu, kas tomēr sasniedza savu mērķi: pagājšā gadsimta 30-tajos gados “Paramount Aquarium” un “Aquarium Hamburg” izveidoja neona ķeršanas un eksporta monopolu savvaļā. Tika izveidota bāze Letisijā (Peru), Tabatingā un Bendžamin-Konstantē (Brazīlijā). Šo monopolu izdevās nosargāt 20 gadus, iemaksājot lielas naudas summas Peru un Brazīlijas valdībai. Un ja Augusts Rabo atklāja pasaulei neonu, tad pateicoties Ferdinandam Košu tas kļuva par masveidā pieejamu akvāriju zivi, viestiešākā veidā – parasto neonu.

 

Tulkoja: Normunds Griķītis

Orģinālteksts:  Igors Skakunovs (Kišiņeva, Moldāvija) no www.israquarium.co.il

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .