Nymphaea– ūdens roze

  Viens no skaistākiem mūsu ziediem ir ūdens lilija jeb ūdensroze. Šie augi ir no nimfeju ģints (Nymphaeaceae) ūdens rožu dzimtas, vai nimfejām (Nymphaea), kurā ir aptuveni 40 dažādu augu. Nimfeja daudzējādā ziņā ir neparasts augs. Tās dzīvo gan ļoti siltās, gan caur salstošās ūdens tilpnēs un tās sastopamas praktiski visur – no tundras meža līdz pat Amerikas kontinenta tālākajam dienvidu punktam. Ūdensrozes ir augs amfībija. Tās spēj dzīvot (dzīt lapas, ziedēt un dot augļus) kā ūdenī tā arī uz sauszemes – ja ūdens līmenis tilpnē strauji samazinās.

             Visu nimfeju kāts ir pārveidojies spēcīgā saknenī, no kura mezglu punktiem uz leju virzās neskaitāmas saknes – enkuri, bet uz augšu – lapas un ziedi. Dažām ūdensrozēm saknenis ir dziļi iegremdēts bumbulis, no kura augšpuses iziet zieda kāts un lapas, bet zemāk saknes. Meksikas ūdensrozei (N.mexicana) aktīvas augšanas periodā saknes bumbuļa apakšējā daļā veidojas smalki striķveida sakneņi vai stoloni. Tie izvietojas horizontāli un pēc 15-60cm no mātes stāda veido jaunus sakņu bumbuļus. Rudenī šo stolonu galos veidojas nelieli sakneņi, kuru augšpusē veidojas sīki lapu pumpuri, bet apakšējā – resnas, īsas saknes, kas pēc izskata atgādina banānu saišķi. Čiekurveida ūdensrozei (N.tuberosa) sakņu bumbuļi veidojas uz horizontālā sakneņa, uz kuriem savukārt veidojas jau otrās kārtas sakņu bumbuļi, kurus viegli atdalīt un var veģetatīvi pavairot nimfeju.

Baltā ūdens roze

             Krievijas teritorijā sastopami 3 ūdensrožu veidi – baltā (N.alba), sniegbaltā (N.candida) un mazā (N.tetragona). Baltā un sniegbaltā ūdensroze ir valsts Eiropas daļas pārstāves, sniegbalto ūdensrozi var sastapt arī Sibīrijas dienvidos līdz pat Baikālam. Atšķirt šos augus vienu otra vietās, kur tie aug kopā, ir pagrūti. Pamatojoties uz noteicējiem, sniegbaltai ūdensrozei „lapu gali pie to pamatnes ir spici un vērti pretējos virzienos... Ziedi līdz 12cm diametrā... Lapas pakāpeniski pāriet putekšņulapās... Auglenīca stipri iespiesta uz iekšu, oranži sarkanā krāsā...”. Bet baltā ūdensroze atšķiras „lapu gali apaļi vērsti vienā virzienā... lielāki – līdz 15cm, ne mazāk aromātiski ziedi ar tik pat kā plakanu dzeltenu auglenīcu...”. Trešo veidu – mazu ūdens rozi atšķirt ir vienkāršāk:: tai ir daudz mazāki ziedi (līdz 5cm) un lapas (līdz 8cm) un ziedlapu skaits nav liels (10-12 gab.) un tās krasi atšķiras no putekšņu lapām. Mazā ūdensroze apdzīvo to paši iepriekš minēto areālu – no Eiropas līdz pat Tālajiem Austrumiem. Vēl jāpiemin, ka pie mums plaši izplatīti ir arī citu ūdensrožu dzimtas augi – lēpes vai „dzeltenās ūdensrozes” pieskaitāmas citai dzimtai (lēpes Nuphar).

             Pārpurvotās vietās dažu ūdensrožu saknes, tai skaitā arī baltai ūdensrozei, nereti savijas tik cieši kopā, ka veido izturīgu „salu”, pa kuru var pat staigāt. Ūdensrozes saknēs, tāpat kā citās auga daļās, ir sarežģīta gaisa kanālu sistēma, kuru var pamanīt pat ar neapbruņotu aci. Šie kanāli nodrošina ne tikai auga elpošanu, bet palīdz arī auga lapām noturēties ūdenī un uz ūdens virsmas. Bieži kanāla atverē veidojas cietas zvaigznes formas stipri sazarotasšūnas – sklereīdi. Visdrīzāk, tās kalpo, lai palielinātu auga šūnu mehānisko izturību, novēršot plīsumus no spēcīgas straumes un vēja.

             Ar ūdens dzīves veidu ir saistīta arī auga heterofīlija, tas būtu, lapu dažādība. Ūdensrozes zemūdens lapas ir plēvveida, plati izvērstas un parasti sarullētas kā konuss, kas slēpj maigo zieda pumpuru un jaunās virs ūdens lapas, kas veidojas ūdensrozei vasara laikā. Izaugot tās peld pa ūdens virsmu, turoties ļoti garos kātos. Dažāda veida ūdens ūdensrozēm virs ūdens lapas atšķiras gan pēc formas, gan izmēra. Baltai Nimfejai tās ir ieapaļas, līdz 30cmgaruma, jaunās lapas ir iesarkanas, pieaugušas lapas no augšas tumši zaļas, no apakšas tumši violeti sarkanas. Peldošas lapas smaguma centrs ir vietā kur lapai pievienojas kāts. Ja ūdens tilpnē augi spēcīgi saauguši, tad peldošās lapas var noklāt visu ūdens virsmu. Šajā gadījumā maksimāli izdevīgākais lapu izkārtojums tiek panākts mainot lapu kātu garumu. Izturīgie un elastīgie lapu kāti nodrošina lapu brīvu kustību pa ūdens virsmu straumes ietekmē. Ja ūdens līmenis nokrītas, tik daudz, ka ūdensroze jau ir krastā, tad lapu kāti veidojas īsi un resni (ne garāki par 20cm), bet lapas izkārtojas uz zemes, uzliecot malas uz augšu.

             Visu ūdensrožu ziedi ir neparasti skaisti, ar maigu aromātu. Kādu tik krāsu toņu tiem nav – baltas (kā mūsu šķirnēm), rozā, viegli krēmīgas, dzeltenas, zilas un pat violetas. Dažiem veidiem ziedi nav lieli izmēros – tikai 3cm diametrā, citiem ziedi kā lieli šķīvji - ~25cm. Ziedi ir divdzimumu, ar neskaitāmām putekšņlapām un vairākām auglenīcām. Katrs zieds dzīvo aptuveni 4 dienas.

             Zied ūdensrozes ziemeļu ūdenstilpnēs parasti jūnijā, bet maksimālais ziedu skaits parasti ir augustā. Dienvidu reģionos ūdensrozes sāk ziedēt jau maijā. Ziedi paceļas no ūdens un atveras rīta stundās, vakarā ziedi aizveras un paiet zem ūdens. Ja laiks ir apmācies, tad ziedi nepaceļas virs ūdens.

             Ūdensrožu ziedēšana ir skaists, aizraujošs notikums. Daudzi mākslinieki centušies attēlot šos ziedus savos darbos. Pazīstamais impresionists Klods Monē aizrāvās ar ziedu audzēšanu. 1883. gadā viņš apmetās nelielā Živernī ciematā netālu no Parīzes, kurā tad arī iekārtoja savus dārzus: pirmo nosauca „Normandijas”, otro – „Japāņu sila ūdens dārzs”. Savos dārzos Monē gleznoja visskaistākos darbus. Tieši tur viņš uzgleznoja savu populāro darbu sēriju ar ūdens lilijām jeb ūdensrozēm. Šie augi bija mākslinieka pēdējā un ilgākā „ziedu mīlestība”. 1916. gadā, kad viņam bija 76 gadi, pa labi no galvenās ēkas viņš uzbūvēja studiju, kuru nosauca „Ūdens lilijas studija”. Šeit mākslinieks realizēja savu pēdējo grandiozo ieceri – izveidoja paneļus ar ūdensrožu attēliem, izveidojot apaļu aptuveni 70m apkārt ejošu panorāmu. Šīs gleznas viņš uzdāvināja Francijai un tos izvietoja speciāli izbūvētā Luvras piebūvē Oranžērijā. Tas bija Kloda Monē radošuma triumfs.

Klods Monē uz ūdens liliju panno fona

             Pēc mākslinieka nāves dārzi aizauga, bet 1977. gadā atsākās Živernī atdzimšana. Speciālisti rūpīgi un centīgi atjaunoja abus dārzus ar augiem, kuri dzīvoja dārzā slavenā impresionista dzīves laikā. Un šobrīd Živernī ir populārākais ārpus Parīzes esošais Francijas muzejs.

K.Monē „Dīķis ar ūdensrozēm”, 1899

             Ūdensrožu ziedi ir pasakaini skaisti, bet to vieta veidojas salīdzinoši lieli augļi, kas pēc izskata atgādina kausiņus, arī ir pelnījuši uzmanību. Augļi nobriest zem ūdens, tad sadalās un neskaitāmas (vairāk par 1,5 tūkstoti) mazas sēkliņas uzpeld līdz ūdens virsmai. Sēkliņas ir ietērptas piebriestošā, gļotainā apvalkā un tām ir poraini piedēkļi – arillusi, kas kalpo kā pludiņš. Kādu laiku sēkliņas peld pa ūdens virsmu, atgādinot varžu vai zivju ikrus – ar ko iespējams, piesaistot ūdensputnu uzmanību un pielikt pleznām vai spalvām. Tālāk jau gļotas un arilluss lēnām sadalās, sēkliņa nogrimst uz grunts un sāk dīgt. Ūdensrožu sēklas ir ļoti izturīgas, dīgšanas spēju tās saglabā līdz 5 gadiem. Pie kam, sēklas, kuras sākumā izžuvušas un tad atkal nokļuvušas ūdenī, aug daudz straujāk nekā tās, kuras nav pametušas ūdeni. Ūdensrožu sēklas izplata ūdensputni un, iespējams, arī zivis. Tomēr pamata vairošanās notiek - veģetatīvi ar sakņu palīdzību. Bet mazo ziedu ūdensroze (N.micrantha), kura aug Āfrikas dienvidu piekrastē, un tās hibrīds – Dobeni ūdensroze, ir pat „dzīvdzemdētājaugs”. Tai pie lapu virsmas stiprinājuma vietas ar kātu veidojas mazi sīpoliņi, no kuriem tālāk izaug jauni augi.

             Ūdensrozēm ir liela loma sabiedrības estētikas normu izveidē. Tās lapām un saknēm barojas aļņi, brieži, nutrijas, bebri, ūdens bruņurupuči. Vasara laikā ūdensrozes veido 50% no ondatras (vērtīgs kažokzvērs) ēdienkartes.

             Arī cilvēks var izmantot ūdensrozes sakneni barībai. Baltai ūdensrozei sakne satur līdz 20% cietes, 8% olbaltumvielas, 20% cukura, 10% miecvielas, sveķainas, rūgtas un ēteriskās vielas. Sakneni sagriež gabalos, izkaltē un samaļ miltos, kurus 3 reizes skalo ūdenī, lai atbrīvotos no miecvielām un rūgtuma. Izmērcētus un izkaltētus miltus izmanto plāceņu un maizes cepšanai. Var ūdensrozes sakneni cept. Tam tie jo sevišķi ir piemēroti rudenī, kad augs ziemai uzkrāj pēc iespējas vairāk cietes. Pirms cepšanas sakneni novāra, lai atbrīvotos no rūgtuma, tad to gatavo cepot augu eļļa. Var pasniegt kā atsevišķu ēdienu vai kā piedevu gaļai vai zivij. Bet piekritīsiet, ka ūdensrožu sakņu izraušana ēšanai, pieļaujama tikai ārkārtas gadījumos – lielāku prieku augs mums sagādā ar saviem ziediem.

             Ūdensrozes sēklas arī ir barojošas - tās satur gandrīz 50% cietes, 1% miecvielu un aptuveni 8% taukskābes un eļļas. No tām var pagatavot dzērienu, kas pēc garšas atgādina kafiju. Ūdensrozes izmanto arī tautas medicīnā. Baltās ūdens rozes sakneņa uzlējumu un novārījumu izmanto kā asiņošanu apturošu, recēšanu veicinošu un nomierinošu līdzekli. Nimfejas alkoīdi, kas ir ūdensrozē, iedarbojas uz centrālo nervu sistēmu, bet nimfejas glikozīds iedarbojas kā nomierinošs, miegu veicinošs pret sāpju līdzeklis. Ūdensrožu sakņu novārījumu kādreiz ikdienā izmantoja mūki – nomierinot tie pie reizes arī mazināja dzimumtieksmi...

             Smalki sagrieztas ūdensrožu lapas un saknes var izmantot kā pretiekaisuma līdzekli, uzliekot tās brūcēm un plēsumiem. Ziedu spirta uzlējumu izmanto ārēji sāpju mazinošās kompresēs (dažādas izcelsmes neiralģiju gadījumā), kā balinošu (piemēram, vasaras raibumiem vai iedegumam) un pretiekaisuma līdzekli. Iekšķīgi to lieto kā temperatūru samazinošu un nomierinošu līdzekli.

 Protams, tādiem noderīgiem, skaistiem un nedaudz noslēpumainiem augi bija liela loma dažādu tautu kultūras attīstībā. Piemēram, stilizēts spilgti zilas Ēģiptes nimfejas (N.coerulea) attēls, kura aug Nīlas ielejā, bieži sastopams uz kolonnām un kapa plāksnēm Senajā Ēģiptē. Betcita ūdensroze, kuru bieži sauc arī par ēģiptiešu lotosu (N.lotos), izceļas ar to, ka atšķirībā no vairuma dzimtas pārstāvēm tās ziedi atveras nevis no rīta, bet gan vakarā, kā sveicinot mēnesi un no rīta tā atkal aizveras. Šo ziedu Senajā Ēģiptē uzskatīja par svētu u veltīja dieviem Ozīrisam un Izidai. Vēl vienu ūdensrozi ar spilgti sarkaniem ziediem (N.rubra), kura Ēģiptē ieradusies no Indijas, ēģiptieši izmantoja vainagu gatavošanai, kurus tālāk aplika faraoniem kā to dievišķuma zīmi.

             Ļoti poētiski par ūdensrožu izcelsmi stāsta sena Ziemeļamerikas indiāņu leģenda. Viens no varenajiem indiāņu vadoņiem, mirstot debesīs izšāva apzeltītu bultu. Šī bulta ļoti iepatikās Venērai un Polārai zvaigznei un abas vēlējas bultu noķert. Abas metās bultai pakal, saskrējās un pār zemi nolija zvaigžņu dzirkstis. No šīm dzirkstelēm arī izveidojās skaistās ūdensrozes.

             Eiropas tautas sevišķi mīlēja (un arī tagad mīl) balto ūdensrozi. Senie grieķi sacerēja leģendu par jaunu nimfu, kura iemīlēja Heraklu un no nedalītās mīlest’bas pārvērtās skaistā ziedā. Katru rītu zieds atver ziedlapas, sveicot sauli un gada savu mīļoto. Latīņu nosaukumu – nimfeja – augam iedeva K.Linnejs tieši par godu jaunajai nimfai.

             Senajā Grieķijā ūdensroze kalpoja kā skaistuma simbols. Meitenes no tām pina vainagus un rotāja drēbes. Ir teika, ka Skaistās Helēnas un karaļa Menelae kāzu dienā jaunās grieķietes nopina līgavai baltu ūdensrožu vainagu un ar šiem ziediem izrotāja ieeju jaunlaulāto istabā.

             Ūdensrozes cienīja arī Senajā Romā. Freskās no izrakumiem Pompejā var atrast ūdensrožu ziedus, kas rotā lidojošus dievus.

             Kopš neatminamiem laikiem ziemeļu – rietumu ģermāņiem šis zieds ir bijis dievināšanas un pielūgsmes. Tie sauca balto nimfeju par gulbju ziedu un tā tik ļoti cienīja, ka attēloja 7 ziedus savā ģerbonī. Šie ziedi attēloti arī frīzu karogā un Vācijas Groningenas provinces ģerbonī.

J.Voterhaus „Ģilas un ūdens nimfas”

             Senajā Vācijā ne tikai cienīja šo ziedu, bet no tā nedaudz pat baidījās. Leģenda stāsta par to, ka ezeros un dīķos starp nimfejām dzīvo niksas – skaistules ar laipniem, glītiem ģīmīšiem un zivs asti. Tās ievilina cilvēkus ūdenī un tad novelk zem ūdens. Vācijā Švarcvaldē ir pat ezers ar nosaukumu Mummelzee – no senās vācu valodas die Mumme – nimfa. Ezers it kā esot pārpildīts ar šīm radībām...

             Slāvu mitoloģijā nimfas un niksas aizstāja nāriņas – ūdens skaistules ar bālu, skaistu seju, slaidu augumu un bizi līdz ceļiem. Nāras, tāpat kā niksas, mīl ūdensrozes un dažreiz pat pārvērsās par tām, tāpēc balto ūdensrozi bieži sauc par „nāru” ziedu. Un nākamo nedēļu pēc Vasaras saulgriežu dienas sauca par „nāru” nedēļu. Ir teika, ka tieši šajā laikā un nedaudz agrāk – pēc pareizticīgo kalendāra septītajā (троице-семицкую) un astotajā (tā saukto „nāru” nedēļu) nedēļā pēc Lieldienām, nāras visbiežāk iznāk krastā. Pusnaktī mēness gaismā, tās iet rotaļās, dažreiz uzkāpj kokos un smejas, piesaistot sev jaunu puišu un meitu uzmanību. Un plāni klāsies tam, kurš ļausies to valdzinājumam – nokutinās līdz nāvei un noslīcinās. Nosargāties no nāru uzbrukuma var ar vērmeļu vai lupstāja talismaniem.

             Nāras nenesa tikai briesmas - bija ticējumi, ka tur, kur draiskojas šīs ūdens skaistules, zāle aug biezāka, labāk nobriest maize. Tā izveidojās paraža vest nāru no ciemata uz lauku. Meiteni ietērpa nāras tērpā un liels ļaužu pūlis to veda uz ciema nomali, kur to iegrūda labībā un paši bēga atpakaļ uz ciemu. Vēlāk šī paraža kļuva par vienu no neskaitāmām rotaļām Septiņdienes un nāru nedēļas laikā – nāru ķeršana.

Svinības Septiņdienē.

             Vēl viens ūdensrozes pieminējums krievu folklorā – tieši šo augu sauca par slaveno „varenības zāli”. Saknes, pakārtas mājās, sargāja no nešķīstiem gariem, bet ja to nesāja līdzi kā talismanu, tās palīdzēja tikt galā ar dažādām dzīves grūtībām. Varenības zāli ieteica sameklēt pirms dzemdībām, pirms svarīgas tikšanās vai uz tiesas prāvu.

             Bet tagad atgriezīsimies no teiku pasaules realitātē. Skaisti ūdensrozes ziedi uz gluda meža ezera vai upes līča ūdens virsmas, bet vai var šos augus dekoratīviem nolūkiem, teiksim, nelielā dīķītī dārzā vai pie skolas? Var! Ir pietiekami daudz ūdens liliju šķirņu, kuras izveidotas audzēšanai mākslīgi veidotās ūdens tilpnēs. Mūsu valsts dienvidu daļā var audzēt ne tikai balto ūdensrozi, bet arī jau pieminēto sarkano un kapensis ūdensrozi (N. Capensis).

             Ir četru veidu dārza ūdensrozes – pundurītes, mazās, vidējās un lielās. Liela daļa šodien eksistējošo veidu radās viena cilvēka selekcijas darbu rezultātā – francūzis M. Džozefs Bori Latup-Marliks. Pirmo hibrīdu viņš izveidoja 1877. gadā. Diemžēl kopā ar viņa nāvi 1911. gadā ūdensrožu selekcijas noslēpums bija zudis un tikai pēdējos gados sāk parādīties amerikāņu selekcijas augi. Tomēr Latur-Marlinaka hibrīdi joprojām dominē tirgū.

  Labākais ūdensrožu stādīšanas laiks ir maijs – jūnijs. Grunti veido no dūņainas zemes, sajaucot to ar mēslojumu (ļoti bieži ar kūtsmēsliem); grunti ievieto pītā grozā. Ūdensrozes saknei stāda grozā tā lai tā augšējā daļa būtu virs grunts. Grunti no virspuses nosedz ar sūnām un smilti vai granti, lai straume grunti neizskalotu.

             Augus novieto lēnā straumē saulainā vietā. Groziņu sākumā ūdenī novieto tik dziļi, lai esošās zemūdens lapas peldētu pa /gar ūdens virsmu. Atkarībā no kātiņu augšanas, grozu pārvieto dziļāk. Vasaras mēnešos ūdensrozei aprūpe praktiski nav vajadzīga. Šajā laikā pa retam ir jāpalidina ūdens tilpne ar svaigu ūdeni, jānoskalo gruži no auga lapām, jānorauj mirušās lapas vai aļģes. Problēmas, parasti, sākas iestājoties rudenim, kad ūdens rozi ir jāieziemo. Augam visdrošākais veids ir to atstāt ūdenstilpnē, tādā dziļumā, lai attālums no to augšējām lapām līdz ledus slānim būtu vismaz 30cm, tāpēc novembra sākumā trauks ar ūdensrozi jāpārvieto uz ūdens tilpnes dziļāko vietu. Mazās ūdens tilpnēs, kurās nav pat 1m dziļums, šis risinājums nelīdzēs – mūsu klimata apstākļos tilpne caur sals līdz pat dibenam.

             Cits risinājums – izņemt grozu uz ziemu ārā no ūdens tilpnes vai nolaist ūdeni, bet tad jūs apdraud citas briesmas – augus var apskādēt grauzēji, kuriem ūdensrozes ļoti garšo. Tāpēc sakneņus ir droši jāpasargā, pārklājot ar biezu salmu, zāles un lapu kārtu. Nolaistā tilpnē ūdens rozes var sažūt un pirmajos ledus ūdeņos pirms laika sākt dzīt jaunos dzinumus, kas nelabvēlīgos apstākļos atmirs. Tāpēc, ja atstājat ūdensrozi nolaistā tilpnē, tad to ieteicams pārklāt ar plēvi, lai izvairītos no mitruma svārstībām un pirmo ledus ūdeņu piekļūšanas.

             Ja grozu uz ziemu ienes telpās, tad vislielākās briesmas ir auga izkalšana, tāpēc jāseko, lai telpā būtu pietiekami mitrs, telpu regulāri vēdinātu un temperatūra nebūtu zemāka par 00C.

             Dekoratīvās ūdensrozes pavairo ar sakneņa gabaliem ar acīm – maziem augiem ar lapiņām. Tas jādara vasaras sākumā. Izņemot sakneni no groza, jāpievērš uzmanību tā augšanas virzienam – horizontāli vai vertikāli. Jauno augu būs jāiestāda tādā pat veidā. Sakneni nomazgā, noņem vecās lapas un saknes un tad ar asu nazi atdala gabalus ar „acīm”. Jauno „aci” stāda mālos, kurus ievieto traukā ar ūdeni, tā lai ūdens līmenis būtu 2,5cm virsgrunts podiņā. Vasarā trauks ar jaunajiem augiem jātur laikā, ziemā – siltumnīcā. Nākamajā pavasarī jaunās ūdensrozes būs gatavas pārstādīšanai grozā un ievietošanai dīķi. Tās uzziedēs pēc gada.

 

Literatūras avoti:

Аксенов Е., Аксенова Н. Dekoratīvie augi. Dabas enciklopēdija. Krievija – M:ABF, 1997.

Augu dzīve T.5(1). – M. Просвещение, 1980.

Золотницкий Н.Ф. Ziedi leģendās un teikās – Kijeva: Довира, 1994.

Моложавенко В.С. Skaistuma noslēpumi. - М.: Педагогика-пресс, 1993.

Krievu tauta, tās paražas...- М. Книга Принтшоп, 1989.

PSRS zāliena augi. - М. Книга Принтшоп, 1989.

Хессайон Д.Г. Viss par alpinārijiem un ūdens tilpnēm dārzā. М.: Кладезь-Букс, 2001.

Ziedu klubs, 2002, Nr.3.

Dārzkopja enciklopēdija – Prāga: Артия, 1987.

Rakstu tulkoja Normunds Griķītis

Orģinālteksts N.J. Feoktistova no bio.1september.ru

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .