Soli pa solim

Ūdens

Ūdens ir akvārija zivju un augu dzīves vide un tās īpašības vai nu veicinās vai bremzēs akvārija iemītnieku attīstību. Ūdens nekad nav tikai ūdeņraža un skābekļa savienojums, tajā ir izšķīdušā vai daļēji izšķīdušā formā dažādi ķīmiskie savienojumi, kas nosaka ūdens krāsu, caurspīdīgumu, smaržu, cietību, skābumu un citas īpašības.

Ūdens krāna ūdenim, kas ieliets tikko uzstādītā akvārijā, kurā iestādīti arī augi, ir jānostājas, lai no tā izgarotu hlors un atmosfēras gaiss. Pēc kāda laika, tas var kļūt balti duļķains, to var izskaidrot ar neskaitāmu mikroorganismu rašanos, vairums kuru pēc neilga laika nomirs barības vielu un skābekļa trūkuma dēļ. Duļķes pazūd un ūdens atkal atgūst zilu nokrāsu. Kad akvārijā būs zivis, tajā sāks veidoties tā saucamais bioloģiskais līdzsvars: dzīvnieku, organismu un augu dzīvescikls un procesi pielāgojas viens otram. Ūdens atkal maina krāsu un paliek iedzeltens, to viegli pamanīt ielejot ūdeni baltā emaljas krūzītē. Šādu ūdeni sauc par „vecu” un tajā ir visas nepieciešamās vielas zivtiņu veselībai.

Normāli funkcionējošā akvārijā ūdens nedaudz smaržo pēc augiem. Jebkāda cita smarža liecina par nelabvēlīgu procesu norisi akvārijā. Piemēram, ja ilgu laiku netīra grunti, tajā pūšanas procesu rezultāta veidojas sērūdeņradis, kas nokļūstot ūdenī saindē zivis un nelabvēlīgi ietekmē augus.

Katrā grāmata par akvārijiem, kur tiek minēti optimālie akvārija apstākļi zivīm un augiem, tiek noradīti tādi ūdens raksturlielumi kā gH un pH.

Kopējā ūdens cietība ir atkarīga no ūdenī esošā kalcija un magnija karbonātu, sulfātu, hlorīdu un kalcija un magnija nitrātu daudzuma. Tā veidojas no pastāvīgās cietības un mainīgo elementu kopsummas.

Viens cietības grāds ir tas pats, kas 10mg kalcija oksīda (CaO) 1l ūdens. Ūdens cietība 0-50 – ūdens ir ļoti mīksts; 5-100 – mīksts; 10-200 – vidēji ciets, 20-300 – ciets.

Pagaidu cietība atkarīga no ūdenī esošā kalcija un magnija bikarbonāta, kas ūdeni vārot izgaro, veidojot uz trauka sienām sāļu nogulsnes.

Ca(HCO3)2 = CO2+H2O+CaCO3

Dabā ogļskābā gāze, kas izdalās augiem un mikroorganismiem elpojot, izšķīst augsnē iesūkušā lietus ūdenī veidojot ogļskābi:

CO2+H2O=H2CO3

Ar ogļskābi bagātais ūdens sava ceļā sastop daudz dažādu sāļu un ķīmisku reakciju rezultātā iegūst noteiktu cietības pakāpi. Piemēram, ja augsme ir ar kaļķi bagāta (kalcija karbonāts), tad šis vāji šķīstošais savienojums ogļskābes ietekmē izšķīdīs ūdenī, veidojot bikarbonātu un padarot ūdeni cietu:

CaCO3+H2CO3=Ca(HCO3)2

Jāpiezīmē, ka bikarbonāts ir stabils savienojums tikai tad, ja ūdenī ir daudz ogļskābās gāzes. Piemēram, ja akvārija ir ļoti daudz augu, kas strauji patērē ūdenī esošo ogļskābo gāzi fotosintēzei, tad tā trūkuma gadījumā ogļskābā gāze tiks sintezēta no bikarbonāta ; bikarbonātam sadaloties veidojas baltas nogulsnes uz augu lapām.

Pastāvīgā ūdens cietība galvenokārt veidojas no ūdenī esošo kalcija sulfātu daudzuma.

pH vērtība norāda ūdens neitrālu, sārmainu vai skābu reakciju, ko nosaka ūdeņraža jonu koncentrācija ūdenī. Cik zināms, ķīmiski tīrs ūdens veidojas no ūdeņraža jona H+ un hidroksīda OH-, kur daudzums ir vienāds 10-7 giljoni/l pie temperatūras 250C. Šādam ūdenim ir neitrāla reakcija (pH vērtības aprēķināšanai izmanto negatīvu ūdeņraža jonu koncentrācijas logaritmu) ūdens pH ir 7. Ja ūdens sastāvā dominē skābes, tad ūdens sastāva ir ūdeņraža jonu pārsvars pār hidroksīda joniem un ūdenim ir skāba reakcija. Piemeram, ja pH=5, tas nozīmē, ka ūdeņraža jonu koncentrācija ūdenī būs 10-5 giljoni/l, bet hidroksīda jonu 10-9 giljoni/l. Tādejādi, ja pH=7 – ūdens reakcija ir neitrāla; pH<7 – skāba un pH>7- sārmaina reakcija.

Vairums zivju un augu spēj pielāgoties apkārtējai videi un dzīvot apstākļos, kas ir tāli no optimālajiem. Mūsu krāna ūdenim pH parasti ir tuvs 7, cietība atkarīga no vietas ģeogrāfiska izvietojuma. Precīzus datus var noskaidrot ūdens apgādes pārvaldē vai vietējā sanitārā inspekcijā vai pie kāda pieredzējušāka akvārija turētāja. Lai turētu vairumu zivju un augu pietiek ar ūdensvada ūdeni, bet lai pavairotu zivis ir nepieciešams noteiktas pH un cietības vērtības ūdens (tālāk jau apskatīsim šo jautājumu detalizētāk).

Akvārija izvēle

Parasti prakse izmanto šādus akvārija tipus: nārsta, audzēšanas, dekoratīvais.

Nārsta akvārijs, kā to jau apliecina tā nosaukums, kalpo zivtiņu nārstam. Tas nepieciešams 2 gadījumos: pirmkārt, kad vēlas saglabāt ikrus, lai izaudzētu mazuļus; otrkārt, kad ikru nēršanai ir nepieciešams izveidot noteiktu apstākļus: ūdens cietību un pH, temperatūru, apgaismojumu utt. Nārsta akvārijs parasti nav liels ar zemu ūdens līmeni, bez grunts un ar specialu aprīkojumu vai izkārtojumu, lai saglābtu ikrus kaut vai no apēšanas.

Audzēšanas akvāriju izmanto, lai audzētu mazuļus, tas atšķiras ar lielu izmēru un maksimālu tīrību, lai samazinātu infekciju rašanās iespēju.

Dekoratīvo akvāriju izmato ka telpas interjera elementu un to izmanto arī zivju un augu novērošanai. Nedaudz vairāk par tā tipiem.

Jaukta tipa akvārijs. Tajā tur zivis un augus neatkarīgi no to izcelsmes vietas. Par akvārija izveides kritēriju kalpo estētiski lēmumi, kas balstās uz vienotām vides un barības prasībām vairumā gadījumu miermīlīga rakstura zivtiņām.

Ģeogrāfiska tipa akvārijs. Visi tā iemītnieki ir cēlušies no vienas ģeogrāfiska reģiona. Augu izvēle atkarīga no akvārija īpašnieka gaumes – vien izvēlas augus pēc viena principa, cits pēc cita. Parasti izvēle balstās uz pieejamiem literatūras aprakstiem, akvāriju turētāja pieredzes, vēlams atainot īstenu kādas zemes lodes vietas dabas stūrīti.

Veida akvārijs apvieno sevī vien veida zivis un kalpo to savstarpējo attiecību, uzvedības novērošanai un pavairošanai. Tajā ir vienkāršāk ievērot visas konkrētai sugai nepieciešamas prasības: ūdens parametri, temperatūra, noformējums. Tiesa gan, lai pilnvērtīgi varētu pavairot zivis ir nepieciešamas citu sugu un veidu zivju stimulatori, kas liek vecākiem centīgāk nērst ikrus, neēst ikrus, sargāt teritoriju, ikrus un mazuļus.

Kādu lai no minētajiem veidiem izvēlas akvāriju turēšanas iesācējs?

Ļoti bieži iesācējus piesaista jaukta tipa akvārijs, kuros tad arī izmitina visdažādākās zivis. Bieži pirmā pieredze beidzas neveiksmīgi, jo nav ņemtas vēra zivtiņu prasības apkārtējai videi, barībai utt. Nemaz neminot, ka šāda akvārija ir grūti novērot zivis. Šādos apstākļos tās nevar pilnība izpaust visas sava rakstura iezīmes, kur nu vel vairoties vai rūpēties par mazuļiem.

Iesācējam ir ne tikai literatūrā, bet arī praksē jāiepazīstas ar pilnu tam interesējošo akvārija iemītnieku dzīves ciklu. Šie novērojumi ļaus vismaz nedaudz saskarties ar brīnumaino akvārija pasauli, ieraudzīt, kā labirinta zivtiņas būve ligzdu no putam ikru inkubācijai, kā cihlīdas „slēpj” mazuļus mutē, dzīvdzemdētājas dzemdē jau pilnība attīstītus mazuļus un daudz kas cits. Kad iesācējs spēs pienācīgi rūpēties par saviem mīluļiem, tos pavairot un uzaudzēt iegūtos mazuļus, tikai tad viņš būs kļuvis par īstenu akvāriju turētāju.

Tātad paliksim pie dekoratīvajiem akvārijiem un tupināsim ar dažādu zivtiņu pārstāvju iepazīšanu, lai rastos kaut neliels pirmais iespaids par visu pārstāvēto sugu. Tāpat iepazīsimies ar dažādiem augiem, kas veido īpatnēju un ne ar ko nesalīdzināmu zemūdens pasaules ainu.

Zivis

Pirmie mūsu dekoratīvā akvārija iemītnieki būs kardināli – Tanichtys albonubes (pirmais vārds norāda dzimtu, otrs – sugu).

Šī nelielā līdz 4cm garā zivtiņa dzīvo Ķīnā (province Kanton) ātri tekošos ūdeņos un tās izstieptā nedaudz no sāniem saspiestā ķermeņa forma ļāvusi zivtiņai pielāgoties šādai videi. Optimālie apstākļi: pH 7, cietība 8-100C, temperatūra 19-210C. Šī zivtiņa spēj dzīvot un vairoties arī 270C temperatūrā krāna ūdenī ar vidēju cietību.

Šajā rakstā detalizēti neapskatīsim zivs ķermeņa uzbūvi, jo tas ir minēts jau specializēta literatūrā, pieminēšu tikai, ka zivtiņas ķermeni iedala 3 daļās: galva (līdz žaunu vāku nobēgumā), korpuss (līdz anālajai atverei) un aste.

Spuras iedala pāra – krūšu, vēdera; un nepāra – muguras, anālā un astes. Spuras veido skriemeļu loki, kas var būt gan dalīti un mīksti, gan viengabalaini un cieti. Katru spuru apzīmē ar tās latīņu nosaukuma pirmo burtu: muguras D (dorsale), anālā A (anale), krūšu P (pectorale), vēdera V (ventrale) un astes C (caudale). Skriemeļu loku skaits spurās katrai zivs sugai ir atšķirīgs un tiek izteikts noteiktā formā. Kardināla spuru formula – D9, A11, atšifrējas kā – muguras spurā ir 9 un anālā spurā 11 mīksti loki.

Pāris vārdos par kardināla ķermeņa krāsu. Ķermeņa augšdaļa olīvzaļi brūna, lejas daļa – daudz gaišāka. Uz sāniem, no acīm līdz astes spuras pamatnei ir zeltaina līnija, kas nobeidzas ar melnu plankumu. Astes spura pa vidu ir sarkana ar gaišākām maliņām, pārejas spuras ir dzeltenīgas ar sarkanu apmalīti, izņemot krūšu spuras, kam maliņa ir melna un šaura.

Kā jau visām Karpveida zivīm, zobi tām ir izvietoti uz rīkles kauliem un žokļiem. Barība mutē tiek saberzta starp zobiem un mēles kaula plāksnīti.

Akvārija plānošana

Kad esat izvelējusies zivtiņas akvārijam, ir jāizveido plānota akvārija plāns, kurā norāda aprīkojuma izvietojumu, laukumu robežas, ko aizņem noteiktas sugas augi, augu stādīšanas vieta, akmeņu un siekstu izvietojumu. Veidojot plānu ir maksimāli jāņem vērā zivtiņu vajadzības un jācenšas apvienot augus skaistā kompozīcijā.

Kā jau minēts iepriekš, kardināli dzīvo straujos strautos temperatūrā 19-210C, tāpēc no aprīkojuma izvēlamies kompresoru ar iekšējo filtru (lai imitētu straumi) un apgaismojuma lampas. Ja pastāv varbūtība, ka telpa, kurā ir akvārijs, var ilgstoši būt zem 160C, tad ir jāizmanto 100W sildītājs ar automātisku regulatoru, kuru uzstāda uz 200C.

Akvārija turētājs, kas zina augu izskatu, to krāsu, lapu formu veido plānu pa etapiem.

Iedomājoties kādu akvāriju vēlamies ir jāizveido tā shematisks zīmējums uz papīra. Izvietojot augus un dekorācijas jāatceras zivtiņu vajadzības, šajā gadījumā ir jāveido nelielas augu grupas ar smalkam lapiņām: nārsta laika kardināla tēvs apsargā no citiem tēviem nelielu laukumiņu, kura centrā ir smalklapu augi.

Tālāk jau uz papīra lapas zīmē akvārija dibenu mēroga 1:1 un uz tā atzīmē aprīkojuma, augu, dekorāciju izvietojumu un aizņemto laukumu.

Plānu vieglāk novērtēt, ja augu atrašanās vietas iekrāso plānoto augu lapu krasā un iezīmēt šajā laukumā auga lapas.

Izveidojot vairākus šādus plānus, izvēlas skaistāko un labāko.

Tālāk jau izrēķina nepieciešamo apgaismojuma daudzumu – lampu jaudu ņemot vērā izvelēto augu vajadzības. Ar smalkam līnijām plānā iezīmē luminescento lampu atrašanas vietu, ja nepieciešams paredz arī kvēldiega lampu vietas (sevišķu gaismas prasīgiem augiem).

Apgaismojuma jauda izveleta pēc G.Freja ieteikumiem 40W; papildus virs gaismas prasīgās Limnophillia aquatica un peldošai elodejai ir uzstādītas 2 40W kvēldiega spuldzes. Iebūvējot vākā luminescento lampu ligzdas, paredz papildus vēl 2 vietas, ja rodas vajadzība iebūvēt vel vienu luminescento lampu.

Augi

Tagad nedaudz par plānotā akvārija augiem .

Hygrophila difformis ( ir pazīstama arī ar veco nosaukumu Synnema triflorum). Augs no Dienvidaustrumāzijas , kur tas aug purvos, rīsa laukos un ūdens tilpņu krastos. No labi veidotas sakņu sistēmas uz augšu stiepjas trausli kātiņi 20-40cm gari; mezgla* vietās ir viena vai pāra* lapas. Attīstības sakuma posma lapas ir veselas, ovālas ar mazu robojumu pa perimetru, tālāk augot tā sadalās. Augšējās lapas ir gaiši zaļas, apakšējās lapas balti zaļas. Kāts un lapas atkarībā no turēšanas apstākļiem var būt ar smalkiem matiņiem.

Turot akvārijā ir ieteicams gruntī ievietot nedaudz māla. Ūdens temperatūra 20-250C, cietība 8-150 , labs apgaismojums. Ja apgaismojums nav pietiekams, lapas paliek veselas un nedalās.

Augu pavairo ar sānu dzinumiem, ko nogriez no mātes auga asām šķērēm. Sānu dzinumu atdala, kad izveidojušies vismaz 3 mezgla punkti, apakšējās lapiņas norauj un stāda kātiņu gruntī. Tāpat var izmantot arī mātes stādu – nogriez galotnīti ar vismaz 3 mezgla punktiem, norauj zemākās lapiņa suns tad gruntī.

Parasti šo augu stāda grupas un izvieto vidējā vai aizmugurējā plānā, ievērojot pietiekamu attālumu starp individuāliem stādiem un katram stādam atvēlot laukumu vismaz 10cm diametrā ap to.

Nomaphila stricta – Dienvidaustum Āzijas ūdens tilpņu augs. No labi veidotas sakņu sistēmas uz augšu paceļas garš, resns, viegli lūztošs kāts ar sanu dzinumiem un smalkām papildus saknītēm.. Atkarība no apstākļiem augs un tā lapas var būt klātas ar smalkiem matiņiem. Lapu izkārtojums ir ļoti dažāds***, bet parasti ir 3 lapiņas vienā mezgla punktā. Lapiņām ir īss kātiņš, forma – tieva lentveida līdz par platai ovālai. Lapas augšpuse gaisi zaļa, apakšpuse – bālgani zaļa.

Augs ir salīdzinoši mazprasīgs, temperatūra 20-300C, lai veidotos kupls stāds, regulāri jāapgriež auga virsotnīte.

Augu stāda grupās, bet jānodrošina kāta lejas daļas pietiekams apgaismojums, citādi lapas tiks nomestas. Augu pavairo tāpat kā Hygrophila difformis.

Valisneria spiralis – aug seklās Dienvideiropas, Centralās Eiropas, Ziemeļamerikas un Vidus zemes tilpnēs. No sazarotam saknēm iziet ļoti īss kātiņš****, kas paslēpts acij ar garām, koši zaļām lentveida lapām. Augam patīk spilgts apgaismojums, labi aug 20-240C, ieteicams gruntij pievienot nedaudz māla. Pavairojas veģetatīvi – ar ložņājošu stiebru, kura galā veidojas jauns augs.

Egeria densa (ilgu laiku attiecināts Elodea dzimtai un literatūra bieži minēta ka Elodea densa) izplatīts augs Dienvidamerikas, Eiropas, Ziemeļ un Centralamarikas, Austrālijas ūdens tilpnēs. Resns, garš, nezarots kāts ar vāji attīstītu sakņu sistēmu. Lapas izvietotas ka kronis ap kātu un parasti to ir 3-5, zaļa vai gaiši zaļā tonī.

Augam patīk spilgts apgaismojums un nepatīk pārak mīksts ūdens, aug jebkurā substrātā pie ūdens temperatūras 15-250C. Spēcīgā apgaismojuma intensīvi izdalās skābeklis.

Labi aug, ja regulāri izvāc vecos kātus un dzinumus. Parasti stāda ciešas grupās aizmugurējā vai sānu plānā. Brīvi peldot ūdens augšējos slāņos, ar laiku veido ciešas audzes, kas kalpo ka slēpnis mazuļiem.

Daudzlape – Myriophyllum brasiliense izplatīts augs Dienvidamerikas ūdens tilpnes, sastopams arī dažās vietās Ziemeļamerikā, Austrumu un Dienvidu Āzijā un Austrālijas ziemeļu daļā.

Garš, apaļš, zarots kāts ar sazarotu sakņu sistēmu. Lapas gaiši zaļas; zarojuma vietā 3-4 lapas plāksnītes ar smalkām lapiņām.

Augam patīk gaisma, tīrs, svaigs ūdens un temperatūra 18-250C, grunts – jebkāda. Vairojas dalot stiebru. Ka jau visus smalklapu augus, arī šo stāda ciešas grupās.

Limnophila aquatica – augs no dienvidaustrumāzijas, sazarota garu sakņu sistēma. Garš kāts. Lapas izkārtotas kronītī, katra kronītī 3-10 sazarotas lapiņas gaiši zaļā krāsā.

Augam patīk spilgta gaisma, temperatūra 20-300C, ūdens mīksts vai vidēji ciets, gruntī ietiecams pievienot mālu.

Vairojas dalot kātu. Auga galotnīte, jo sevišķi īsas gaismas dienas periodos, ātri sasniedz ūdens virsmu, to nogriez un stāda gruntī blakus mātes augam.

Augu parasti stāda vidējā vai aizmugurējā plānā, parasti nelielas grupās.

Vesicularia dubyna – Javas sūna – aug Malaizijas, Indonēzijas, Filipīnu ūdens tilpnēs, sasniedzot 10cm garumu. Stipri sazaroti kāti pārklāti ar smalkām zaļām lapiņām. Augs nav prasīgs un aug temperatūrā 20-260C.

Lai pavairotu atdala zara gabaliņu un to piesien pie saknes vai akmens. Pēc kāda laika sūna piestiprināsies virsmai un to varēs droši atsiet.

*stiebra posms, no kura sakas lapa; 
**mezgla vietās ir 2 pretēji izvietotas lapiņas;

***mezgla vieta ir 3 un vairāk lapiņas, kas veido gredzenu ap kātu;

****stiebra posms starp mezgliem.

Raksta autors Normunds Griķītis